APRAKSTS

Farmācijas likumam - 20

Edīte Brikmane, LV portāls10.04.2017
"ĪSUMĀ"
  • Līdz Farmācijas likuma pieņemšanai farmaceitisko darbību Latvijā regulēja Ministru kabineta noteikumi – atbilstoši tiem zāļu tirdzniecība bija farmaceitu monopols. 
  • Šobrīd aptieku drīkst atvērt arī personas, kuras ir ieinteresētas zāļu izplatīšanā, piemēram, lieltirgotavas, ražotāji.
  • Aktuāla ir diskusija, vai Farmācijas likums nodrošina iespēju farmaceitam pilnvērtīgi veikt farmaceitisko aprūpi, nekļūstot vienkārši par zāļu pārdevēju.
  • Farmācijas likums paredz, ka farmaceits savas kompetences ietvaros sniedz farmakoterapeitiskās konsultācijas, informāciju par zālēm un to lietošanu.
1997. gada 10. aprīlī Saeima pieņēma Farmācijas likumu, kas stājās spēkā 8. maijā. 20 gadu laikā tas kļuvis trīsreiz apjomīgāks – ir pieaugušas prasības farmaceitu kvalifikācijai, zāļu ražošana un izplatīšana tiek reglamentēta arvien stingrāk, ir pielāgoti Eiropas Savienības standarti. Kopumā Farmācijas likums ir grozīts 17 reizes. Nozare strauji attīstās visā pasaulē, tāpēc arī nacionāla mēroga regulējumu nākas ik pa laikam pārskatīt, lai tas atbilstu mūsdienu dzīves prasībām.

Farmācijas regulējuma attīstība

Tagadējais Farmācijas likums tika izstrādāts, daļēji arī balstoties uz pirmo Latvijas Farmācijas likumu, kas tika pieņemts 1939. gadā.  Gan toreiz, gan tagad farmācijas nozares regulējuma galvenā doma ir pasargāt iedzīvotājus no nekvalitatīvām zālēm un negodprātīgas farmaceitiskās aprūpes. Toreiz laikraksts "Brīvā Zeme" rakstīja: "Valsts un tautas intereses prasa, lai aptiekas valstī atrastos visās malās un pietiekošā mērā sniegtu iedzīvotājiem visas ērtības ārstniecības līdzekļu iegūšanā. Tās prasa, lai šīs tautas veselības sargāšanas iestādes atrastos tiešām nacionālā morāliskā ziņā augsti stāvošu personu, sava aroda speciālistu – farmaceitu – rokās, kuriem svēta ir darba un profesijas ētika un kuri ir apveltīti ar apzinīgu sirds skaidrību, pienākumu un atbildības izpratni."1

Līdz tam Farmācijas pārvalde vadījās pēc Krievijas ārstniecības nolikuma farmācijas lietās, kas bija novecojis un neatbilda laika garam, "tautas un valsts vajadzībām un prasībām".2

Interesanti, ka 1939. gada Farmācijas likumā tika iekļautas, no šodienas skatpunkta raugoties, neparastas lietas. Piemēram, nodaļā par farmaceitiskajai uzraudzībai pakļautajiem līdzekļiem un priekšmetiem tika ietvertas apakšnodaļas par nāvīgām vielām (indēm), opiju un citām narkotiskām vielām (tostarp kokaīnu), kosmētiskiem, higiēniskiem un diētiskiem līdzekļiem, baudu vielām u.tml.

Jau tolaik politikas veidotāji saskārās ar nepieciešamību ierobežot sludinājumus un reklāmas, kas sola darīt brīnumus un dziedēt neārstējamas kaites. Bez Farmaceitiskās pārvaldes atļaujas bija aizliegts reklamēt zāles, farmaceitisko darbību, aptiekas. Likums paredzēja kontrolēt arī higiēnisko, diētisko un kosmētisko preparātu reklāmu – ja tā saturēja ziņas, kas neatbilst patiesībai, vai nepārprotamus pārspīlējumus, pienācās sods.

Strīdi un kaislības

Farmācija vienmēr bijusi jutīga nozare, jo skar ne tikai sabiedrībai ļoti svarīgo veselības aprūpi, tās kvalitāti un pieejamību, bet, nenoliedzami, arī iesaistīto pušu materiālās intereses. Medikamenti cilvēkiem būs vajadzīgi vienmēr un tāpēc  ir ienesīgs rūpals. Jautājums, kā samērot regulējumu tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva, ir bijis dažādu kaislību pamatā jau kopš jaunā Farmācijas likuma izstrādes pirmsākumiem deviņdesmitajos gados.  Lielākais strīda ābols – kam ir tiesības saņemt licenci aptiekas atvēršanai.

Līdz tam farmaceitisko darbību Latvijā regulēja Ministru kabineta noteikumi – atbilstoši tiem zāļu tirdzniecība bija farmaceitu monopols. Toreiz Latvijas Ārstu biedrība nāca klajā ar priekšlikumu ļaut aptiekas atvērt arī ārstniecības iestādēm, savu viedokli pamatojot ar argumentiem, ka tādā gadījumā farmaceiti vairs nevarētu diktēt savus noteikumus zāļu tirgū, konkurence pazeminātu medikamentu cenas, zāles kļūtu pacientiem pieejamākas, vienlaikus ārstniecības iestādes gūtu papildu ienākumus. Šāds piedāvājums neguva likumdevēja atbalstu. Pret šādu kārtību iestājās farmaceiti, paužot bažas, ja ārstniecības iestādes kļūs par aptieku īpašniecēm, ārsti būšot ieinteresēti izrakstīt vairāk un dārgākas zāles.3

"Farmaceitiskā aprūpe ir ļoti svarīga veselības aprūpes sastāvdaļa."

Saeima pie šī jautājuma ir atgriezusies vairākkārt, izvēloties iet aptieku īpašumtiesību liberalizācijas ceļu. Lai gan 2001. gadā likumā iekļāva normu, ka vispārēja tipa aptieku drīkst atvērt tikai farmaceits ar augstāko farmaceitisko izglītību vai ar īpašu Labklājības ministra atļauju – pašvaldība (līdz 2003. gadam par farmācijas nozares uzraudzību un kontroli atbildīga bija Labklājības ministrija), nosakot 10 gadu pārejas periodu, tā tomēr pēdējā brīdī tika atcelta. Šobrīd spēkā esošā Farmācijas likuma redakcija paredz, ka aptieku izveido farmaceita prakses, kopprakses (Civillikuma sabiedrības) vai kapitālsabiedrības veidā. Par farmaceitiskās aprūpes veikšanu pašvaldībai vai citai personai, kura nav farmaceits, piederošajā aptiekā slēdzams darba līgums ar sertificētu farmaceitu. Faktiski aptieku drīkst atvērt jebkurš, tostarp personas, kuras var būt ieinteresētas zāļu izplatīšanā, piemēram, lieltirgotavas, ražotāji, ārsti. Tāpat likums neliedz aptieku īpašniekam atvērt savas aptiekas filiāles, ievērojot teritoriālos ierobežojumus. Tas ir pamats šobrīd aktuālajai diskusijai, vai Farmācijas likums nodrošina iespēju farmaceitam pilnvērtīgi veikt farmaceitisko aprūpi, nekļūstot vienkārši par zāļu pārdevēju aptiekas īpašnieka labā.

Taču farmaceitiskā aprūpe ir ļoti svarīga veselības aprūpes sastāvdaļa. Farmācijas likums paredz, ka farmaceits savas kompetences ietvaros sniedz farmakoterapeitiskās konsultācijas, informāciju par zālēm un to lietošanu. Šajā aprūpē ietilpst arī uzraudzība par aptiekas pastāvīgo apmeklētāju zāļu lietošanu, zāļu un citu veselības aprūpes, profilakses un veicināšanas produktu izplatīšana, zāļu izgatavošana, veselības veicināšanas un slimību profilakses propagandēšana, balstoties uz jaunākajiem zinātnes sasniegumiem un ievērojot apmeklētāju intereses, kā arī apmeklētāju datu aizsardzības nodrošināšana savas kompetences ietvaros.
 


1Jauns Farmācijas likums. Brīvā Zeme. – Nr.138; 22.06.1939.

2Farmācijas likums pieņemts un izsludināts. Latvijas Farmaceitu Žurnāls. – Nr.6; 1939.

3Par Farmācijas likumu. Latvijas Ārsts. Nr.4-5; 1997, 305.lpp.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE

Odze baznīcas azotē

Viņi sāka ar prasību pēc pārmaiņām baznīcā un nonāca līdz garīgai līderībai Atmodas ...

Norises/Apraksts 3
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv