INTERVIJA

Cirks mainās

LV portālam: INĀRA KEHRE, SIA “Rīgas cirks” valdes locekle
Inese Helmane, LV portāls30.05.2017
"ĪSUMĀ"
  • Mana atbilde pašai sev, kāpēc kandidēju uz šo konkursu, ir, pirmkārt, tas ir ļoti liels izaicinājums. Otrkārt, tā ir misijas sajūta.
  • Vēlamies izveidot ļoti kvalitatīvu cirka izglītības programmu – pat ja sākumā tas ir interešu izglītības līmenī, bet tā, lai ikviens vēlētos savā brīvajā laikā to pamēģināt.
  • Cirks ir un paliek cirks – mākslas forma, kas rāda cilvēka spēju robežas. Tas attīstās, saplūst ar radniecīgiem žanriem, iegūst jaunas izpausmes.
  • Redzu, ka Rīgas cirkam ir iespēja attīstīties arī bez dzīvniekiem.
  • Nākamgad varētu notikt arhitektūras konkurss, un tad 5–7 gadus ilgtu pārbūve.
Jaunā valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Rīgas cirks” valdes locekle INĀRA KEHRE vēlas veidot laikmetīgu, cilvēcīgu cirku, cirku bez savvaļas dzīvniekiem. Šis mākslas žanrs pasaulē mainās, tam jāmainās arī Latvijā. Viņa saredz Rīgas cirka attīstības iespējas arī bez dzīvniekiem.

VSIA "Rīgas cirks" valdes locekles pienākumus sākāt pildīt tikai 28. aprīlī. Iepriekš darbojāties fondā "Viegli". Kāpēc pieteicāties konkursam?

Esmu viena no fonda "Viegli" dibinātājiem, un tā bija ļoti nozīmīga manas dzīves un darba daļa. Kopā ar daudziem aktīviem un gudriem cilvēkiem izveidojām apbalvojumu "Laiks Ziedonim", nodibinājām dzejnieka Imanta Ziedoņa muzeju, kam tūlīt sāksies jau otrā sezona. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kas strādāja birojā un palīdzēja šīm idejām realizēties. Ar laiku jutu, ka vēlos jaunus izaicinājumus, ka mans projektu vadības un cilvēku organizēšanas potenciāls ir jāliek lietā. Meklējot pārmaiņas, jau novembra beigās aizgāju no ikdienas darba fondā "Viegli", joprojām saglabājot dalību valdē.

Kāpēc pieteicāties vadīt tieši cirku?

Es pati sev daudz esmu uzdevusi šo jautājumu – kādēļ? Protams, nozare ir ļoti pretrunīga, sarežģīta, visiem ir par to viedoklis. Mana atbilde pašai sev, kāpēc kandidēju uz šo konkursu, ir, pirmkārt, tas ir ļoti liels izaicinājums. Otrkārt, tā ir misijas sajūta. Cirks nav vienkārši uzņēmums, cirks ir nozare, mākslas žanrs, un šobrīd ir vajadzīga nozares izveide, attīstīšana. Mums ir pieredze, bagāža no iepriekšējiem gadiem, un tagad ir jautājums – uz ko ejam tālāk? Man patīk tādi procesi – veidot, startēt, sākt lielāku kustību. Šajā gadījumā ir iespēja sakārtot Rīgas cirku.

Ilgtermiņā jāsakārto ēka Rīgas centrā, bet tas jau nenozīmē tikai būvniecības darbu. Tas nozīmē ietekmēt visu kvartālu starp Merķeļa un A. Kalniņa ielu, ietekmēt tuvākos objektus – Vērmaņdārzu, dzelzceļa staciju. Es ļoti gribētu, lai ikdienas rutīnā un darba procesā izdotos saglabāt sajūtu, ka mēs patiesībā griežam lielākus riteņus. Negriežam tikai vienu māju vienā ielā, bet ietekmējam to, kāda būs sajūta, ejot pa šo kvartālu pēc 15, 20 un 100 gadiem.

Šī gada sākumā cirkā situācija bija tāda, ka, ielūkojoties mājaslapā, strādāja tikai grāmatvede un saimniecības daļas vadītājs. Ilggadējai vadītājai Lolitai Lipinskai pilnvaras pagājušā gada nogalē bija beigušās. Kādu saņēmāt cirku gan no darbinieku, gan no saimnieciskā viedokļa?

Es turpinu iepazīties ar visu Rīgas cirka saimniecību, un tas ir laikietilpīgs process. Katru dienu uzzinu par kādu jaunu telpu, kādu darbnīcu, kādu noliktavu, kur vēl neesmu ielūkojusies. Respektīvi, saimniecība ir liela – vairāki iekšējie pagalmiņi, garāžas, šķūnīši, ievesto dzīvnieku turēšanai paredzētās telpas.

Kopumā administrācijā esam desmit darbinieki.  Joprojām veicu funkciju auditu, lai saprastu, ko kurš dara un kas katram būtu jādara. Mēģinām ieviest savstarpējās organizēšanās procesu – iknedēļas uzdevumus un progresa ziņojumus. Kādu laiku cirkā nav notikusi aktīva darbība, darbinieki atradās pārejas posmā, un var saprast apjukumu, kad nav skaidrs, kāda ir organizācijas nākotne. Šobrīd cenšos rādīt ceļu – attīstīsim Rīgas cirku bez savvaļas dzīvniekiem, rādot pēc iespējas plašu mūsdienīga cirka programmu, veidojot cirka mākslas izglītības programmas un starptautiskas cirka rezidences.

Neatkarīgi no tā, vai cirka telpas ir atvērtas publiskiem pasākumiem vai nav, ēka ir jāuztur kārtībā. Ir jāsaprot, kas notiek ar apkuri, ar elektroinstalāciju – tehniskie jautājumi, par kuriem ir jārūpējas.

Cirka ēka ir celta 1888. gadā, tā mums šobrīd ir tāda "večiņa", bet iekštelpās ir skaisti sienu greznojumi, gaitenis parāda sava veida vēsturi – kādi mākslinieki te savulaik ir viesojušies. To visu ir jācenšas saglabāt – atrast veidu, kā turpināt stāstīt šos stāstus.

Esat sākusi veidot darbinieku komandu, kā pirmo darbā pieņemot Māru Pāvulu, kas strādā pie cirka izglītības programmas stratēģijas.

Jā, ar Māru uz trīs mēnešiem ir noslēgts uzņēmuma līgums par cirka izglītības stratēģijas izstrādi. Patlaban viņa pēta, vai telpas, kas ir mūsu rīcībā, varēs izmantot izglītības programmai, vai arī ir jāmeklē kāda cita vieta, kas būtu piemērota cirka nodarbībām ar bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.

Māra strādā arī ar potenciālajiem cirka pedagogiem. Nav tā, ka Latvijā šobrīd būtu ļoti plaša cirka mākslinieku paaudze, kas būtu gatava cirku pasniegt atbilstoši mūsdienīgiem pasaules standartiem.

Vēlamies izveidot ļoti kvalitatīvu cirka izglītības programmu – pat ja sākumā tas ir interešu izglītības līmenī, bet tā, lai ikviens vēlētos savā brīvajā laikā to pamēģināt. Plānojam piesaistīt cirka māksliniekus un pasniedzējus, kuri ir studējuši un strādājuši arī ārzemju cirka kompānijās. Gādāsim par iespējām stažēties kādā no Eiropas cirka skolām, lai apgūtu starptautiski atzītas mācību metodes. Meklējam arī cilvēkus, kuri jau tagad strādā cirkam radniecīgos žanrus, kas attīsta tās pašas prasmes, kas ir vajadzīgas cirkā, – līdzsvaru, veiklību, sadarbību. Tā mēs pamazām būvējam cirka izglītības komandu.

Kas vēl ir padomā? Cik liels būs kolektīvs?

Es ļoti nesteidzos ar jaunu cilvēku pieņemšanu darbā, jo ir jāsaprot, kā tas viss darbojas organizācijas mērķu un budžeta kontekstā. Pārāk lielu komandu šobrīd nemaz nevaram atļauties.

Varbūt nemaz nevajag?

Jā, vismaz šobrīd. Plānoju, ka ar laiku darbā nāks Māra Pāvula vadīt izglītības programmu, viņai būs palīgi – nodarbību vadītāji.

Otrs virziens, kurā paplašināšu komandu, būs radošā padome. Kā māksliniecisko vadītāju aicināšu Mārtiņu Ķiberu, kas ir cirka festivāla "Re Rīga!" veidotājs un vadītājs. Viņam ir plašs kontaktu tīkls pasaulē un zināšanas, kāda veida izrādes ir pieejamas, kas ir tas, ko varam atvest uz Latviju. Jāstrādā kopā ar stratēģiem, lai saprastu, kādas izrādes vajadzētu vest, ar ko mums sākt.

Veidoju radošo padomi, aicinot palīgā dažādus ekspertus. Esam pagaidām viņus iedalījuši grupās pēc uzdevuma, piemēram, izglītības programma – tur jau palīdz Māra Pāvula un pievienosies vēl vairāki cilvēki. Auditorijas veidošanas un programmu grupā lūgsim palīgā tos, kuriem ir pieredze ar dažādiem skatuves mākslas žanriem un auditorijas piesaistīšanu un noturēšanu, piemēram, festivālos, kas notiek Latvijā. Aicināsim sadarboties cilvēkus no Kaņepes Kultūras centra, Mārtiņu Mielavu ar "Piena festivālu" u. c.

Esat teikusi, ka jau šobrīd ir skaidrs, ka priekšnesumi būs bez lāčiem un lauvām neatkarīgi no tā, vai Saeima pieņems tādu vai citādu lēmumu. Līdz jūlijam Kultūras ministrija ir noteikusi izstrādāt cirka stratēģiju. Ieskicējiet, lūdzu, kāds būs jaunais cirks!

Cirks ir un paliek cirks – mākslas forma, kas rāda cilvēka spēju robežas. Tā attīstās, saplūst ar radniecīgiem žanriem, iegūst jaunas izpausmes. Cirks mainās, viss mainās.

Jaunais jeb laikmetīgais cirks ir attīstījies, izmantojot tradicionālās cirka disciplīnas, lai stāstītu stāstu, sniegtu vēstījumu un dziļu emocionālu un intelektuālu pārdzīvojumu, līdzīgi kā dejā un teātrī.

Cirka programmās ir režisors, scenogrāfija, tā nav pakārtota tikai akrobāta spējām noturēt līdzsvaru, bet tam, kāds ir šī akrobāta stāsts. Tādējādi ar cirku var risināt dažādus jautājumus, kas māksliniekam rūp, – par globālo sasilšanu, mīlestību, vientulību, bailēm. Tas ir mākslas galvenais uzdevums – uzdot jautājumus un rosināt domāt.

Domāju, Rīgas cirkā varēsim redzēt visu plašo, daudzveidīgo cirka spektru, visu, ko varēsim atvest uz Latviju un ilgtermiņā arī paši te radīt rezidencēs. Tas nav galvenais akcents, bet, jā, ceru, ka ar laiku varēsim arī kvalitatīvi veidot izrādes Rīgas cirkā. Cirks pasaulē šobrīd vairāk darbojas kā izrāžu kompānijas, proti, sabrauc mākslinieki no dažādām valstīm, ar dažādu pieredzi un cirka disciplīnām un, strādājot rezidencēs, veido kopā cirka izrādi. 

Vai Latvijā varētu viesoties pasaules cirka trupas?

Sākumā ir svarīgi parādīt pēc iespējas daudzveidīgas cirka izrādes, lai ikviens var atrast kaut ko sev saprotamu un mīļu. Izrādes varētu būt gan no tuvākām valstīm – Somijas, Igaunijas –, gan tālākam, piemēram, Francijas un Austrālijas.

Rudenī nāksim klajā ar sezonas plāniem, un ceru, ka decembrī vai nākamā gada sākumā skatītājiem būs pieejamas pirmās izrādes. Kamēr Merķeļa ielas 4 telpas vēl jāsakārto, atradīsim katrai izrādei piemērotāko skatuvi citās telpās.

Kāds ir franču, somu cirks? Tie ir klauni, akrobāti vai kaut kas cits?

Akrobātikas elementi, ķīniešu apļi. Lokanība, veiklība. Līdzsvara dēlis, šūpoles gaisā, žonglēšana. Plaša sadarbība ar partneriem.

Tas ir stāsts par fizisko maksimumu, uz ko esam spējīgi, bet tam klāt vēl nāk vēstījums – kāpēc to darām. Cirks jau vairāk ir dzīvesveids un pārliecība.

Manuprāt, mainās nevis tas, ko cirka mākslinieki dara, bet kā un kāpēc dara.

Vai mājdzīvnieki – suņi, kaķi – arī būs cirkā?

Redzu, ka Rīgas cirkam ir iespēja attīstīties arī bez dzīvniekiem. Tajā brīdī, kad novilksim robežas – savvaļas vai mājdzīvnieki –, tas vienalga prasīs lielus resursus – tie ir jāuztur noteiktās telpās, jālaiž pastaigāties, vajadzīgs ēdiens.

Ja gribam šeit, Rīgas cirkā, izveidot izglītības programmu, rādīt daudzveidīgas cirka izrādes, tad telpu nav tik daudz, ir jāmeklē kompromiss. Esmu domājusi: kādreiz teātrī redzam, ka suns pārskrien pāri skatuvei, tajā brīdī viņš nav aktieris. Taču kā ir tad, ja viņš ir dresēts un tiek vadāts līdzi krātiņā kā mākslinieks? Manuprāt, bez tā varam iztikt.

Domāju, ar cirku varam panākt kaut ko vairāk, nekā tikai skatīties, kā dzīvnieki izpilda priekšnesumus.

Viens no argumentiem ir, ka cirks bez savvaļas dzīvniekiem nevienam nav interesants, ka bērni uz cirku nāk tikai tāpēc, ka rāda dzīvniekus. Šādu viedokli vienmēr uzsvērusi bijusī Rīgas cirka vadītāja. Kādi ir jūsu argumenti?

Protams, Rīgas cirkam līdz šim bija sava pieredze. Viņi redzēja, kuras izrādes apmeklē labāk, kuras ne tik ļoti, kāda ir viņu auditorija. Tas, ko es esmu redzējusi: kad teātra festivālā "Homo novus" rāda cirku, izrādes ir izpārdotas, kad uz Rīgu atved laikmetīgā cirka izrādes, tās ir izpārdotas. Dažādi festivāli aicina un vēlas cirku savās programmās, un tas nav dzīvnieku cirks, tas ir laikmetīgais, cilvēku cirks. Pilsētu svētkos vēlas redzēt akrobātus un cirku. Es atturētos teikt, ka auditorijas interese ir tikai par cirku ar dzīvniekiem. Katru, kurš tā jūtas, aicinu uz cirka izrādēm, un mans uzdevums būs viņus uzrunāt un caur pieredzi pārliecināt, ka arī cirks bez dzīvniekiem var būt aizraujošs.

Man nav ilūziju, ka kaut kas šajā darbā būs viegli. Taču teikt, ka cilvēki nenāks uz cirku, jo tur nav dzīvnieku, īsti nevar, manuprāt, tā ir spekulācija. Francijā, piemēram, cirks ir otra populārākā izklaides forma pēc kino apmeklējuma, domāju, ka arī Latvijā drīz atkal sajutīsim cirka aizraujošo dabu.

Uzvarot konkursā, Kultūras ministrija deva uzdevumu izstrādāt cirka stratēģiju bez savvaļas dzīvniekiem, lai gan tobrīd bija pieņemts tikai valdības, ne Saeimas lēmums par grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā. Patlaban divos lasījumos Saeima ir atbalstījusi cirku bez savvaļas dzīvniekiem, lai gan atbildīgā komisija ir lēmusi citādi. Kas notiks tad, ja trešajā lasījumā deputāti nobalsos par cirku ar savvaļas dzīvniekiem? Vai esat ar to rēķinājusies?

Protams, rēķinos, ka lēmums var būt dažāds. Saeimai šobrīd ir ļoti izaicinošs uzdevums – tā ir izvēle, kas saistīta ar vērtībām, ar  to, kā cilvēki domā un jūtas. Vai esam gatavi atteikties no savvaļas dzīvnieku izrādēm cirkā, līdzīgi kā atteicāmies no cilvēku ar anomālijām izrādīšanas par naudu, vai vēl neesam? Tas ir cieši saistīts ar to, ka Rīgas cirks stratēģiski var iet citā virzienā, bet ir ceļojošie cirki, kuros dzīvnieku labturības noteikumu ievērošanu ir vēl grūtāk nodrošināt nekā stacionārā cirkā, bet tas savukārt ir liels bizness. Protams, cilvēki visu mūžu ir strādājuši šajā biznesā un viņiem ārkārtīgi negribētos to Latvijā pārtraukt.

Tā stratēģija, kuru veidoju es un kādu ir uzdevusi Kultūras ministrija, paredzēs cirku bez dzīvniekiem. Protams, tā ir trīs gadu stratēģija. Kādā brīdī, ja stipri politiski mainās uzstādījumi, iespēja mainīties ir, bet tas virziens, kuru šobrīd ir izvirzījusi Kultūras ministrija, ir ļoti likumsakarīgs un progresīvs.

Pat ja šobrīd Saeimas gala lēmums izrādītos citāds, saistībā ar Rīgas cirku patiesībā ir maz izvēles. Tikāmies ar Pārtikas un veterināro dienestu, viņi izskaidroja, ka telpas nav piemērotas un tās pat nav iespējams pielāgot savvaļas dzīvnieku labturības prasībām. Pat ja izlauztu sienas, pārbūvētu, dzīvniekiem te nepietiktu vietas, kur iziet pastaigāties, nepietiktu kustību telpas.

Rīgas cirkam nav savu savvaļas dzīvnieku, trupas brauca no ārvalstīm.  

Jā, bet, kad brauca ceļojošais cirks, dzīvnieki jau tika turēti Rīgas cirka telpās. Mums ir trīs telpas – ziloņu māja, zirgu stallis un lāču un kaķu stallis. Tur jau viņus uzturēja izrāžu starplaikos. Savukārt dzīvnieku transportēšana ir vissmagākā problēma.

Domāju, ka tiks pieņemts lēmums aizliegt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā, tā tas pamazām notiek arī citās Eiropas valstīs.

Patlaban mēs to vēl nezinām.

Tieši tā. Jautājums bija – vai es ar to rēķinos? Jā, rēķinos. Jāveido tāds mārketings, komunikācija, jāved tādas izrādes, lai Rīgas cirks būtu spējīgs gan pelnīt, gan attīstīt nozari. Tas ir svarīgi – kā valsts kapitālsabiedrībai tā vienīgais uzdevums nav tikai vest, rādīt un producēt izrādes. Mūsu uzdevums ir veidot cirka nozari Latvijas sabiedrībai, tas nozīmē, risināt ar cirku saistītus jautājumus – domāt par cirka mākslinieku profesionalitāti, par viņu apdrošināšanu, kā veidot Rīgas cirka mākslinieku atpazīstamību starptautiski, izglītošanas funkcijas u. c.

Ieminējāties, ka jau gada beigās varētu būt pirmās cirka izrādes no ārzemēm pagaidu telpās. Vai esat jau noskatījusi, kur šīs izrādes varētu notikt?

Katrai izrādei jāatrod īstā zāle – tāda, kas palīdz skatītājam novērtēt tās saturu. Telpas varētu būt dažādas – svarīgas ir mākslinieku drošības prasības, griestu augstums triku izpildīšanai. Piemēram, Kongresu nama lielā zāle būtu piemērota, "Palladium" telpas, iespējams, skolu sporta zāles.

Cirka specifikai ir svarīgi, lai skatītājs būtu diezgan tuvu māksliniekam, spētu sajust viņa sviedrus.

Taču tas būs uzdevums cirka radošajai padomei – ieteikt, kur varētu rīkot cirka izrādes. Viņiem būs arī jādomā, kuras izrādes vedīsim šogad, kuras – nākamgad. Pamazām plānot to, kāda veida darbība būs pēc 5–7 gadiem, kad cirka ēka būs labiekārtota un pārbūvēta. Kāda būs mūsu sezona? Vai no septembra līdz maijam? Cik bieži izrādes notiks, un kādi varētu būt pirmie pašu iestudējumi?

25 gadus par Rīgas cirka ēku notika tiesvedība, kas beidzās par labu valstij. Vēl tagad ir strīds par kompensācijas apmēru prasītājām. Šī iemesla dēļ cirka ēkas uzturēšanā netika ieguldīti līdzekļi. Kādā stāvoklī ir telpas, kad un kā plānots ēku pārbūvēt?

Plašizklaides pasākumi cirka ēkā šobrīd ir aizliegti. Jāveic fasādes konservācija, kas notiek divos posmos. Pirmais – Merķeļa ielas puses sienas nostiprināšana – ir pabeigts. Otrais posms, kas būs fasādes konservācija, pēc izstrādātā projekta notiks ar pāļu spiešanas tehnoloģiju. No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem šiem darbiem ir pieprasīti 300 000 eiro. Kad valdība tos piešķirs, sāksies būvdarbi, tie jāveic steidzamā kārtā.

Pēc tam varēsim iesniegt dokumentus par novērsto bīstamību un lūgt atļauju pasākumu organizēšanai cirka telpās. Pieļauju, ka būs vēl daudz citu jautājumu, kas būs jāatrisina, lai te varētu notikt plašizklaides pasākumi, – tie saistīti ar labierīcībām, ēkas pieejamību un kopējo nolietojumu.

Šī gada laikā ir jāizstrādā arhitektūras koncepcija – kāda veida funkcijas jānodrošina mūsdienīga cirka telpās, vīzija par to, kā ēka varētu turpmāk funkcionēt. Tāpēc, lai sagatavotu arhitektūras konkursu, vispirms ir vajadzīga stratēģija par Rīgas cirka māksliniecisko attīstību.

Nākamgad varētu notikt arhitektūras konkurss, un tad 5–7 gadus ilgtu pārbūve. Finansējumam jāpiesaista gan valsts budžeta līdzekļi, gan Eiropas Savienības fondi, jādomā par nama energoefektivitāti.

Cik bieži pati savulaik esat apmeklējusi Rīgas cirku vai citas izrādes ar savvaļas dzīvniekiem? Kas jums pašai visvairāk patīk?

Dzīvoju Daugavpilī un biju uz ceļojošā cirka izrādi. Milzīgu sajūsmu neatceros, biju diezgan maza. Pirms pāris gadiem ar draudzenes bērniem biju uz izrādi Rīgā. Es neesmu tādu izrāžu fans, kurās uzstājas dzīvnieki. Taču tā arī nav mana cīņa – neesmu ienākusi cirkā, lai cīnītos par vai pret savvaļas dzīvniekiem. Esmu atnākusi, lai organizētu pārmaiņas.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv