APRAKSTS

Izglītības mobilitātes iespējas jauniešiem ar speciālām vajadzībām

Laura Studente, LV portāls08.12.2015
"ĪSUMĀ"
  • Erasmus+ programmā var piedalīties profesionālo skolu audzēkņi un augstskolu studenti ar speciālām vajadzībām, kā arī var doties brīvprātīgajā darbā.
  • Programma nodrošina stipendiju ikdienas izmaksām, apmaksā dzīvesvietu.
  • Nepieciešamības gadījumā programma apmaksā arī pavadošo personu, speciālos mācību materiālus un rehabilitāciju.
  • Nav zināms, cik studentu ar speciālām vajadzībām mācās Latvijas augstskolās, un to pretimnākšana ir pašas augstskolas ziņā.
Erasmus+ mobilitāte nav domāta tikai izredzētiem cilvēkiem, bet visiem – tajā skaitā arī augstskolu studentiem un profesionālo skolu audzēkņiem ar invaliditāti. Turklāt atbalsts programmas ietvaros paredz ne tikai stipendijas izmaksu, bet arī finansējumu pavadošai personai, speciāli aprīkotas dzīvesvietas īrei, rehabilitācijai un citiem pasākumiem.

Vairumam no mums nav noslēpums, ka katrs jaunietis, kurš mācās profesionālās izglītības iestādē, kas piedāvā sākotnējo profesionālo izglītību, vai augstskolā, kurai ir Erasmus harta, var doties Erasmus+ mobilitātē uz ārvalstīm. Šī mobilitāte var būt nozīmīga pieredze jaunieša dzīvē – vairāku mēnešu laikā pastāvīgi dzīvot citā valstī, iegūt jaunus iespaidus, kontaktus, darba un mācību pieredzi.

Tomēr, iespējams, ne katram ir zināms, ka Erasmus+ programma ir pieejama arī jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Turklāt tā ir īpaša ar to, ka nepieciešamības gadījumā jaunietis var saņemt papildu atbalstu mobilitātes laikā. Līdz ar to Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) organizēja diskusiju "Erasmus+ mobilitāte cilvēkiem ar speciālām vajadzībām: iespējas un realitāte", lai pateiktu, ka mobilitātes programma ir domāta ikvienam jaunietim – tā nav programma tikai izredzētajiem, kā to akcentē Ennata Kivriņa, VIAA Eiropas Savienības Izglītības programmu departamenta direktore.

Erasmus+ programma, studējot augstskolā

Augstskolu studentiem programma Erasmus+ piedāvā iespēju studēt kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm, kā arī Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm (Norvēģija, Islande, Lihtenšteina). Doties var gan apmaiņas programmas ietvaros studiju laikā, gan praksē, studijas beidzot.

Mobilitātes ilgums studijām ir 3-12 mēneši, bet praksei – 2-12 mēneši. Konkurss norit augstskolā, un pati augstskola arī izstrādā konkursa kritērijus. Programmas ietvaros dalībnieks saņem arī stipendiju atkarībā no valsts, uz kuru izvēlēts doties: 400-500 eiro nodrošina augstskola, savukārt papildus 200 eiro atkarībā no augstskolas noteiktiem kritērijiem līdzfinansē valsts. Erasmus+ programmas ietvaros var piešķirt arī papildus 100 eiro, ja studentam ir trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

Erasmus+ programma cilvēkiem ar speciālām vajadzībām ir īpaša ar to, ka ir iespējams saņemt arī papildu finansiālu atbalstu šādiem pakalpojumiem, ja tādi nepieciešami un nav pieejami uzņemošajā augstskolā:

  • pavadošās personas izdevumi;
  • rehabilitācijas personāla izdevumi;
  • speciālā transporta izdevumi;
  • papildu aprīkojuma izdevumi;
  • mācību materiālu adaptācijas izdevumi ārvalstu mācību iestādē vai prakses vietā;
  • citi pamatoti izdevumi.

E.Kivriņa skaidro, ka pašiem audzēkņiem arī jāparūpējas, lai, iegādājoties speciālos mācību līdzekļus (piemēram, grāmatu Braila rakstā), tiktu paņemts čeks vai rēķins, kas pamato, cik pirkums maksājis.

Programmas ietvaros var apmaksāt medikamentus, ja to nepieciešamība radusies jau, esot ārzemēs, tomēr programma neapmaksā medikamentus, ja tie iegādāti Latvijā un paņemti līdzi. Tāpat arī ar rehabilitācijas izdevumiem – programma apmaksā tikai tos, kas radušies vai tiek turpināti, esot ārpus Latvijas.

Jāatceras, ka valsts jau šobrīd garantē personām ar speciālām vajadzībām atbalsta mehānismus, apgūstot augstāko izglītību:

  • priekšrocība augstskolas iestājeksāmenos, pretendējot uz budžeta vietu un stipendiju;
  • cilvēkiem ar 1. un 2.grupas invaliditāti valsts dzēš studiju un studējošā kredītu.

Jādomā par piemērotu vidi augstskolā

Uzņemošo augstskolu var izvēlēties sadarbībā ar Erasmus+ koordinatoru konkrētajā augstskolā, taču jāizvērtē arī, vai uzņemošajā augstskolā un dzīvesvietā ir nepieciešamais aprīkojums un vides pieejamība. Turklāt diemžēl jāsaka, ka arī pieejamības līmenis atšķiras atkarībā no valsts. Būs valstis, kurās būs apgrūtinoši pārvietoties cilvēkam, kam, piemēram, ir kustības traucējumi, jo, pat ja augstskolas infrastruktūra būs piemērota, tad vēl ir jānokļūst līdz augstskolai.

Piemērota infrastruktūra bija arī iemesls, kāpēc 2008.gadā Rīgas Stradiņa universitātes absolvente Baiba Baikovska izvēlējās doties mobilitātē uz Oslo, Norvēģiju. "Dienesta viesnīca Norvēģijā manu speciālo vajadzību dēļ izmaksāja dārgāk nekā parasti. Par papildu atbalstu pirms tam nebiju interesējusies, bet RSU Erasmus+ koordinatore bija ļoti izpalīdzīga un nokārtoja papildu palīdzības saņemšanu," atzīst Baiba un norāda, ka viņai bija svarīgi, lai vidē, kur jauniete uzturētos, būtu ērti ar ratiņkrēslu nokļūt publiskās vietās, piemēram, kafejnīcās u.c.

Tātad jāpārliecinās, ka šīs valsts publiskais transports utt. ir pielāgots cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Akcentējot vides pieejamības nozīmi, "Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons" pārstāvis Tālis Bērziņš saka: "Tā ir cilvēka brīvība un pamatvērtība – pašam nokļūt uz lekcijām, tāpēc augstskolām būtu jābūt interesei nodrošināt pieejamu vidi. Pozitīvs piemērs ir Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskais cents Torņakalnā, kur vide veidota pieejama visiem. Protams, dodoties Erasmus+  mobilitātē uz  citu valsti, ir svarīga ne tikai vides pieejamība pašā universitātē, bet arī visā pilsētvidē kopumā."

"Tā ir cilvēka brīvība un pamatvērtība – pašam nokļūt uz lekcijām, tāpēc augstskolām būtu jābūt interesei nodrošināt pieejamu vidi."

Jau šobrīd, nododot ekspluatācijā jaunās telpas, arī Latvijas augstskolām jānodrošina, lai tur būtu piekļuve arī ar ratiņkrēslu. Taču daudzas ēkas joprojām ir nepieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Tā uz Krētas Ortodoksālo akadēmiju studēt ikonu mākslu Erasmus+ mobilitātē devies students ratiņkrēslā no Latvijas Kristīgās akadēmijas. Tās Erasmus+ koordinators Valters Dolacis stāsta, ka akadēmijā nav lifta, bet darbnīca, kur notiek nodarbības, atrodas trešajā stāvā, tāpēc audzēknim uz trešo stāvu visus četrus gadus, kamēr notikušas studijas, palīdzējis nokļūt kāds no akadēmijas darbiniekiem.

Erasmus+ programma, mācoties profesionālajā skolā

Arī tie audzēkņi, kas apgūst profesionālo izglītību, var doties praksē Erasmus+ mobilitātē. Līdzīgi kā augstskolu gadījumā, uzņemošā augstskola var būt ES dalībvalstī, kandidātvalstī vai EEZ valstī. Mobilitāte profesionālās izglītības gadījumā izpaužas kā 2 nedēļu līdz 12 mēnešu gara prakse izglītības iestādē vai uzņēmumā. Audzēkņu atlasi un konkursa kritērijus nosaka profesionālā skola, kurā audzēknis mācās, bet uzņemošo augstskolu var izvēlēties, sadarbojoties ar Erasmus+ koordinatoru savā skolā.

Mobilitātes izdevumus finansē no Erasmus+ programmas piešķirtajiem līdzekļiem, un tie ir:

  • uzturēšanās izdevumi (dzīvesvieta, ēdināšana, dienas nauda un citi),
  • ceļa izdevumi,
  • valodas apguve.

Līdzīgi kā augstskolu gadījumā, arī profesionālo skolu audzēkņiem programmas ietvaros līdzfinansē pavadošo personu, rehabilitāciju u.c. izdevumus, ja tādi nepieciešami.

Iespēja tiem, kas nestudē - Eiropas brīvprātīgā darbs

Tiem jauniešiem ar invaliditāti, kas nemācās, ir iespēja piedalīties Eiropas Brīvprātīgā darba programmā. Pieteikšanās ir bez maksas, un īpaši tiek atbalstīta jauniešu ar īpašām vajadzībām vai ierobežotām iespējām iesaistīšana. Šiem jauniešiem brīvprātīgā darba projekts var ilgt no 2 nedēļām līdz 12 mēnešiem. Tā ir laba iespēja, ko izmanto arī daudzi jaunieši Latvijā.

Programma Erasmus+ sedz brīvprātīgā uzturēšanās izdevumus, apdrošināšanu, valodas kursus, vīzu un citas izmaksas, kā arī noteiktā apmērā tiek apmaksāti brīvprātīgā ceļa izdevumi uz projekta vietu un atpakaļ (organizācijas var lūgt brīvprātīgajam iespējamu ieguldījumu ceļa izmaksu segšanā). Papildus tam brīvprātīgais saņem nelielu kabatas naudu, kuras apjoms ir atkarīgs no valsts, kurā brīvprātīgā darbs notiek.

Vairāk informācijas LV portāla skaidrojumā "Jauniešu iespējas Eiropas brīvprātīgā darba programmā".

Medaļas otra puse

Tiesa, jāsaka, ka pagaidām jaunieši šo programmu izmanto kūtri. Kopumā mobilitātē uz ārvalstīm katru gadu dodas vairāk nekā 2500 jauniešu, taču  jaunieši ar speciālām vajadzībām viņu vidū ir vien daži.

 VIAA apkopotie dati liecina: Erasmus+ mobilitātē pagājušajā gadā ir devušies pieci profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi, bet augstākajā izglītībā pagājušogad šo iespēju nav izmantojis neviens students. Laika posmā no 2010.gada līdz 2014.gadam mobilitātē gan devušies vien divi studenti – abi no tiem ratiņkrēslā.

VIAA gan norāda, ka zema jauniešu ar speciālām vajadzībām dalība Erasmus+ mobilitātē ir novērojama visā Eiropā, izņēmums ir vien dažas valstis.  Tas var būt saistīts gan ar vides pieejamības problēmām un sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, gan ar faktu, ka šādu jauniešu augstākās izglītības iestādēs kopumā ir maz. Latvijā šī problēma ir aktuāla kaut vai tāpēc, ka valstij nav nemaz zināms, cik jauniešu ar invaliditāti mācās augstskolās. Salīdzinājumam statistika par profesionālo izglītību ir šāda: 2014./2015. mācību gadā izglītību ieguva 376 audzēkņi ar īpašām vajadzībām.

Kā redzams, profesionālajās skolās jauniešu ar invaliditāti ir krietni vairāk. Piemēram, Barkavas profesionālajā vidusskolā jau kopš 2005.gada mācās jaunieši ar dzirdes traucējumiem. Turklāt nevis atsevišķās klasēs, bet kopā ar pārējiem, stāsta Lilita Zukule, Barkavas profesionālās vidusskolas skolotāja un surdotulks. Viņa norāda, ka mācību process ievērojami neatšķiras no ierastā, vien nepieciešami papildu līdzekļi – skolotājām vizuālais materiāls un surdotulks, kas ir ļoti svarīgi. "Galvenais ir nodrošināt komunikāciju, lai vājdzirdīgais vai nedzirdīgais audzēknis labi saprastu, ko pasniedzējs no viņa grib. 2005.gadā, kad sākām, pie mums mācījās 10 jaunieši. Tas bija liels izaicinājums, un par surdotulku strādāja puisis bez speciālas izglītības, kas nācis no nedzirdīgu vecāku ģimenes. Tagad varam teikt, ka esam lepni, ka savulaik mēs bijām tik drosmīgi. Arī šogad pie mums mācās seši jaunieši, bet kopā skolu absolvējuši jau 42 jaunieši ar dzirdes traucējumiem," skaidro L.Zakule.

Tiesa, gatavojoties diskusijai, oktobrī VIAA veica nelielu aptauju, lai noskaidrotu vismaz aptuveno skaitu, cik šobrīd jauniešu ar invaliditāti mācās profesionālajās skolās un augstskolās. Aptauja uzrādīja, ka profesionālās skolās tie ir apmēram 542 audzēkņi, bet augstskolās vien ap 68.

Pēc Labklājības ministrijas (LM) aplēsēm, Latvijā ir apmēram 5000 bērni ar īpašām vajadzībām skolas vecumā – tātad kāda daļa no viņiem nākotnē varētu turpināt mācības profesionālajā skolā vai pat iegūt augstāko izglītību. LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa norāda: "Ja apmaiņas programmā devušies pieci studenti, tas jau ir ļoti augsts rādītājs Latvijai. Jāņem vērā, ka pusē gadījumu bērni ar invaliditāti mācās speciālās izglītības iestādēs. Tas nozīmē – tie nebūs jaunieši, kas pēc skolas pabeigšanas mācīsies augstskolā. Tikai puse no visiem jauniešiem ar speciālām vajadzībām mācās vispārējās skolās un tikai maza daļa – parastajās klasēs. Tas, ka ļoti mazs skaits jauniešu ar invaliditāti apgūst augstāko izglītību, ir problēma Latvijā, un atbalsta pasākumi parādās tikai pēdējo gadu laikā."

Piemēram, augstskolās šādiem studentiem nav pieejams valsts apmaksāts asistents, un šo jautājumu nosaka augstskolas, jo tās ir autonomas.

Vairāk informācija par Erasmus+ programmas iespējām var atrast šeit.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv