Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1. pantu zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta.

Dzīvokļa īpašuma likuma 6. un 7. pants regulē tieši dzīvokļa īpašuma (nevis mājokļa) izveidošanas, nodibināšanas un izbeigšanas kārtību, kā arī ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Tas nozīmē, ka minētā panta kontekstā personai ir tiesības netraucēti baudīt savu privātumu savā mājoklī, tīrā vidē, mierā un drošībā, paļaujoties uz to, ka šīs cilvēktiesības aizsargā valsts, šo tiesību apdraudējuma gadījumā nodrošinot tiesību minimumu (piemēram, ūdens, elektrības, apkures pieslēgumu, atkritumu izvešanu, mājokļa uzturēšanas izdevumu samērīgumu, t.sk., atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām personām ar mazāku ienākumiem, personām ar invaliditāti u. c.), nevis to, ka valstij ir pienākums kādam piešķirt mājokli pēc personas pieprasījuma.

Latvijā, tāpat kā citās valstīs, pastāv tiesību aktu hierarhija. Tas nozīmē, ka Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas pamatlikums: tiesību akts ar augstāko spēku, kas regulē Latvijas konstitucionālo iekārtu. Tam seko starptautiskās tiesību normas, pēc tam likumi, pēc tam Ministru kabineta noteikumi, pēc tam pašvaldību saistošie noteikumi. Līdz ar to zemāka spēka normatīvajiem aktiem ir stingri jāatbilst augstāka spēka normatīvajiem aktiem, tātad likumiem, tostarp Zemesgrāmatu likumam un Dzīvokļa īpašuma likumam, ir jāatbilst Satversmei.

Tas nozīmē, ka normatīvie akti paredz nekustamā īpašuma, tostarp dzīvokļa īpašuma, ierakstīšanu zemesgrāmatā, bet neparedz mājokļa ierakstīšanu zemesgrāmatā, jo lasītāja pieminētais Satversmes 96. pants neregulē nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā, bet nosaka personas privātās dzīves, mājokļa neaizskaramību. 

Noslēgumā vēlos laipni aicināt lasītāju tomēr uzticēties gan zvērinātu notāru padomiem un gatavotajiem dokumentiem (t.sk. nostiprinājuma lūgumiem), gan tiesnešu lēmumiem, jo viņi būs kompetenti sniegt kvalificētu juridisko palīdzību atbilstoši normatīvo aktu regulējumam.