Sarkanbaltsarkanā krāsu salikuma lietošana, uzsverot to nacionālo nozīmi, saistāma ar laika posmu no 19. gadsimta 70. gadiem. Sarkanbaltsarkanais krāsu lietojums rodams jau Atskaņu hronikā un vēlāk parādās arī karoga metos. Viens no aktīvākajiem nacionālo krāsu popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Eduards Lapiņš (1885–1941), kurš darbojās Valmierā. 1916. gadā, kad Latvijas valsts vēl nebija dzimusi, pēc sava skolotāja, vēlāk dzīvesbiedra Jāņa Eduarda Lapiņa meta nacionālo karogu uzšuva Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896–1985). Tam augšējā kreisajā stūrī ir dzeltena saulīte. Karogu apskatīja daudzi latviešu kultūras darbinieki, kuri viesojās Jāņa Eduarda Lapiņa dzīvoklī. 1917. gada 12. un 13. martā šo karogu svinīgi pacēla virs vietējā Valmieras Latviešu biedrības nama Vidzemes Zemes sapulces laikā. Tajā pieņēma septiņpadsmit rezolūciju, no kurām svarīgākā – rezolūcija Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesību jautājumā. Tikpat svarīgs bija pieņemtais lēmums apvienot visas latviešu zemes daļas, ieskaitot Latgali, administratīvā vienībā ar nosaukumu Latvija.
Pēc Jāņa Eduarda Lapiņa meta darinātā karoga “ceļš”, kā uzsver Jānis Bahmanis, ir pētījuma vērts temats. “Tāļa Pumpuriņa grāmatā lasāms, ka Jānis Eduards Lapiņš karogu mazā formātā iedod līdzi valmierietim Jānim Bērziņam, kurš dodas karā un ar karodziņu iepazīstina strēlnieku bataljonus. Stāstu turpina žēlsirdīgā māsa Marta Gailīte, kura apkopj ievainotos strēlniekus. Ir 1917. gads, notiek Ziemassvētku kaujas. Septembrī, kad vācieši intensīvi uzbrūk, lazarete atkāpjas uz Kaugurmuižu, pēc tam uz Tartu. Pēc miera līguma parakstīšanas Marta sāk dzīvot Priekuļos, iepazīstas ar Hugo Celmiņu, kurš veido lauksaimniecības skolu (tagadējo Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumu), bet vēlāk kļūst par Ministru prezidentu. Marta un Hugo apprecas. Karodziņš joprojām ir pie viņas, un, kad Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigāde atbrīvoja Vidzemi un karavīri gāja gar viņu mājas logiem, Marta ar šo karodziņu viņus sveicina.”
Savukārt, kad bērnu patversmi no Valmieras evakuēja uz Kazaņu un turp devās arī Marianna, kurai drīz pievienojās Jānis Eduards Lapiņš, viņš paņēma līdzi Mariannas darināto sarkanbaltsarkano karogu ar saulīti – pirmo uzšūto sarkanbaltsarkano karogu. Pēc atgriešanās 20. un 30. gados karogs glabājās Lapiņu ģimenē. Savukārt vācu okupācijas gados tas atkal ceļoja līdzi tā darinātājai – Marianna un viņas meita tika evakuētas uz Vāciju. Karogs savu vairāk nekā 80 gadu ilgo ceļojumu beidza Cēsīs un joprojām ir apskatāms Cēsu Vēstures un mākslas muzejā.
“Mūsu senči pielūdza saulīti, tas redzams arī Līgo svētku tradīcijās. Dziesmu svētku karogs taču nes vēstījumu “Lihgo”. Izrakumos atrasti tūkstošiem priekšmetu ar saules simbolu, tas parādās arī mūsu rakstos. Saikne ar pagātni mani ļoti interesē, tas ir pirmsākums 1918. gadam un mūsu tagadējam valsts karogam,” stāsta Jānis Bahmanis.
Izstāde iedalāma trijos galvenajos tematos: senatne – ticības saule, brīvības saule un uzvaras saule.
Jānis Bahmanis devis nozīmīgu ieguldījums Latvijas vēstures izpētē, īpaši atzīmējot tēmu par saules simbola nozīmi Latvijas karogos un emblēmās. Liels darbs ieguldīts arī nacionālā karoga autora Jāņa Eduarda Lapiņa piemiņas vietas izveidē, kopšanā un saglabāšanā.
Izstādi Valmieras Valsts ģimnāzijas 2. stāva vestibilā būs iespējams apskatīt līdz 15. maijam.
Izstāde ir veltīta 20. gadadienai, kopš Latvija kļuva par pasaulē spēcīgākās militārās alianses – Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) – dalībvalsti.
