INTERVIJA

Ir jāizveido pašiem savs – Latvijas izglītības stils

LV portālam: ZANE MATESOVIČA, Britu padomes Latvijā vadītāja
Laura Studente, LV portāls23.10.2017
"ĪSUMĀ"
  • Vecāks "parastais" vakarā savam bērnam uzdod divus jautājumus: "Vai tu izpildīji mājasdarbus?" un "Kādas atzīmes esi saņēmis?"
  • Skolotājs, manuprāt, ir ļoti vientuļa profesija. Ar bērniem klasē tu esi viens pats. Īpaši Latvijā, kur skolotājiem reti palīdz skolotāja palīgs.
  • Profesijas prestižu, manuprāt, nevar veidot tikai un vienīgi no ārpuses, to veido arī paši skolotāji. Iespējams, ka stāstu par skolotāju grauj arī streiki.
  • Cilvēki dažreiz satraucas, ka tagad mēs ieviesīsim visu ārzemju pieredzi, tomēr stāsts nav par to. Nav jēgas pārnest pilnīgu Somijas vai Lielbritānijas izglītības kopiju.
Jaunā izglītības standarta īstenošanā skolotājiem visgrūtāk būs sākt sadarboties – atvērt savas klases durvis un tur iekšā ielaist arī citus, LV portālam norāda Britu padomes Latvijā vadītāja ZANE MATESOVIČA. Intervijā viņa stāsta par to, kāpēc ir svarīga jaunā izglītības satura reforma.

Kā vērtējat jauno izglītības satura modeli?

Tas, ko dzirdu un redzu, ir ļoti cerīgi. Latvijā šāda mācību pieeja nav jaunums un jau bijusi īstenota dažādu projektu veidā, piemēram, Pasaules Bankas Izglītības sistēmas attīstības projekts, "Soli pa solim", "Kritiskās domāšanas kursi" u. c. Tomēr šobrīd jaunā standarta ieviešanai tiek veltīts sistemātisks un mērķtiecīgs kompetentu cilvēku komandas darbs, un šie cilvēki, novērtējot labāko Latvijas un ārvalstu pieredzi, to visu realizēs arī praktiski.

Vienlaikus ir būtiski, kādā mērā to atbalstīs skolotāji un arī vecāki. Daudzi vecāki skolu joprojām atceras no laika, kad mācījušies paši. Vecāks "parastais" vakarā savam bērnam uzdod divus jautājumus: "Vai tu izpildīji mājasdarbus?" un "Kādas atzīmes esi saņēmis?"

Tomēr šie divi jautājumi nekādi nespēj ilustrēt to, kas skolā notiek šobrīd. To ir atzinuši arī pētnieki – mājasdarbi ir viens no neefektīvākajiem veidiem, kā apgūt mācību vielu, savukārt atzīme ir vien pliks cipars, kas pats vēl neko nepasaka, ja tam neseko nekāda atgriezeniskā saite no skolotāja.

Līdzīgi ir ar skolu reitingu. Tas ir vienkārši – saskaitīt eksāmenu rezultātus un olimpiāžu labiniekus. Vai tas ko pasaka par skolu, ja skolā, kur visi iepriekš mācījušies teicami, sāk mācīties izcili? Vai skola, kur skolēni ar vidējo zināšanu līmeni piecas balles pēc trim gadiem saņem septītniekus, ir labāka? Kura no šīm skolām ir labāka, un kurā skolēnos ieguldīts vairāk darba? Protams, ka tā, kurā tiek strādāts, lai attīstītu visas bērna prasmes.

Es ceru, ka tas viss mainīsies. Var tikai uzslavēt projekta "Skola 2030" iniciatīvu, kuras īstenotāji šobrīd jaunā satura apspriešanā iesaista ikvienu – gan dažādu nozaru ekspertus, viedokļu līderus, gan arī pašus pedagogus un vecākus. Es ceru, ka arī tas vecāks, kas uzskata, ka tikai izpildīti mājasdarbi ir kritērijs bērna sekmēm, mainīs savu viedokli. Tāpēc ir svarīgi runāt par šiem jautājumiem un par to, kas ir mācību procesa un tā rezultātu vērtēšana.

Latvijā ir ap 29 tūkstošiem skolotāju. Viedokļi par jauno satura modeli ir atšķirīgi un var būt kardināli pretēji atkarībā no tā, ar kuru skolotāju par to ir runāts.

Skolotājs, manuprāt, ir ļoti vientuļa profesija. Ar bērniem klasē tu esi viens pats. Īpaši Latvijā, kur skolotājiem reti palīdz skolotāja palīgs.

Jaunā izglītības standarta īstenošanā skolotājiem visgrūtāk būs sākt sadarboties – atvērt savas klases durvis un tur iekšā ielaist arī citus. Viens no elementiem, kas tam palīdzēs, ir caurviju pieeja, jo dabaszinības nevar mācīt atdalīti, atraujot fiziku no matemātikas. Arī latviešu valoda nebeidzas tikai latviešu valodas kabinetā. Arī, bērnam izejot dzīvē, tīrā veidā katrs atsevišķs mācību priekšmets reti kad būs sastopams, bet iegūtās zināšanas būs jāprot izmantot dzīvē.

Laiks iet, un tehnoloģijas attīstās strauji – nemaz nezinām, kādi fakti būs jāzina pēc pieciem gadiem. Tāpēc daudz svarīgāk ir faktus nevis iegaumēt, bet gan zināt, ko ar tiem iesākt un kā tos izmantot dažādās situācijās. Bērni bieži prasa – kāpēc man tas jāmācās? Viņš nesaprot, kāpēc viņam jāliek komati, līdz pašam ir jāraksta motivācijas vēstule, lai pieteiktos darbā.

Mana pirmā darbavieta bija skola, biju latviešu valodas un literatūras skolotāja, un es pilnīgi noteikti varu iezīmēt tēmas manā priekšmetā, kuras var sasaistīt ar Latvijas vēsturi vai, piemēram, informātiku. Šobrīd nevienam vairs nav jāsēž savā "viensētā" un ar slapju muguru jādomā, kā iemācīt tikai savu priekšmetu, – ir jārunā un jāsadarbojas ar kolēģiem, ar citiem pedagogiem.

Protams, tas ir arī naudas jautājums, bet, jo vairāk ir iespēju bērnus aizvest reālajā vidē, jo labāk. Iespēja iziet parkā un izpētīt koku lapas ir daudz vērtīgāka, nekā trīs stundas par to mācīties no grāmatas.

Ir augstskolu programmas, kurās studentiem ir jāmācās prezentācijas prasmes, lai gan to patiesībā varētu apgūt un pilnveidot turpat skolā.

Jā, no vienas puses varētu likties: prezentēšana – kas tur tāds? Tomēr dzīvē prasme izteikties ir ļoti noderīga. Briti to ir atrisinājuši ar atsevišķu mācību priekšmetu pamatskolā, ko dēvē par drāmu, kas ir daļa no mākslas priekšmetiem un kas līdzinās dramatiskajam pulciņam Latvijā. Kas ir drāmā apgūtās prasmes? Tas ir veids, kā publiski runāt, sagatavot stāstījumu, nebaidīties, zināt, kur likt rokas, kā sevi pasniegt, kā arī iejusties citu cilvēku lomā, izjust emocijas un attīstīt sociālās prasmes un empātiju. Tas ir ļoti svarīgi. Pasaule un darba tirgus ir ļoti mainījies. Agrāk cilvēks sāka strādāt 20 gados, turpinot to darīt vienā darbavietā, un no tās viņu arī ar godu izvadīja pensijā. Tagad cilvēki biežāk maina darbavietas, apgūstot jaunas profesionālās un personīgās prasmes.

Ja runā par prasmēm, ir grūti izvēlēties vienu svarīgāko, jo tām ir jāveido skaists un sakarīgs musturs, kur katrai kompetencei ir sava vieta un saturs. Britu padome pašreiz visvairāk koncentrējas tieši uz kritisko domāšanu un mediju pratību, kas jaunam cilvēkam ir ārkārtīgi noderīgi – jāmēģina atšķirt patiesu informāciju no izdomājumiem. Joprojām ir cilvēki, kas nespēj atšķirt reklāmas rakstu no informatīva raksta, bet robeža paliek arvien smalkāka. Kad es pati gāju skolā, bija tāds pantiņš par lasīšanu: "Baltas pļavas, melnas avis, vajag gudru ganītāju." Mūsdienās ar lasītprasmi vien nepietiek – tā pļava vairs nav balta, bet krāsaina, un tur ganās visādi dzīvnieki, ne tikai avis.

Pieminējāt, ka labam rezultātam ne vienmēr nepieciešams liels finansējums. Tas atsauc atmiņā OECD pētnieku uzslavas par sasniegumiem augstākajā izglītībā, ko esam panākuši ar salīdzinoši nelielu finansējumu.

Protams, par finansējumu izglītībai var plaši diskutēt, un tomēr arī bez naudas ir iespējamas pārmaiņas, piemēram, skolā jau daudz var panākt arī ar to, ka skolotājs pāriet no sevī centrēta modeļa "tikai es visu zinu" uz sadarbību ar skolēnu.

Skolotājam vairs nav jābūt vienīgajam absolūtās patiesības paudējam, jo tagad jebkurš pareizo atbildi var atrast internetā, tāpēc jāmainās arī skolotāja lomai. No gudrākā klasē viņš kļūst par palīgu, konsultantu, domubiedru un iedvesmotāju. Skolēns ir līdzvērtīgs, un pret viņu tā arī jāizturas.

Vienā no Britu padomes tālākizglītības programmām esam definējuši tās prasmes, kas skolotājam palīdz nodrošināt kvalitāti mācību procesā. Skolotājam ir jāspēj plānot un pārvaldīt resursus, viņam ir jāizprot skolēni un jānovērtē viņu zināšanas. Skolotājam ir ne tikai jāspēj novadīt mācību stundu, bet arī jāprot strādāt ar informācijas tehnoloģijām un jāorientējas politiskajos procesos. Šobrīd arvien aktuālāka kļūst iekļaujošā izglītība u. c.

Skolotājam ir jāzina daudz un jāatrod balanss, tikai tad var nodrošināt izglītības procesa kvalitāti.

Neapšaubāmi, skolotājam ir jāzina daudz, tomēr šobrīd skolotāji ir arī ļoti noslogoti un viņiem nepieciešams atbalsts.

Strādāt ar lielu klasi tiešām nav viegli, tāpēc skolotāja palīgs vai asistents ir lielisks risinājums. Lielai daļai skolotāju Latvijā to ļoti vajadzētu. Lai gan mēs nevaram salīdzināt divas izglītības sistēmas, jo katrai no tām ir atšķirīga vēsture, tomēr viena lieta, ko briti ir labi paveikuši, – tie ir skolotāju palīgi klasēs. Dažkārt klasē stundas vadīšanā piedalās pat trīs cilvēki – skolotājs, viņa palīgs un brīvprātīgais no vietējās kopienas. Šāda pieeja pie mums vēl nav izplatīta, tomēr tas ļauj arī kādam citam piedalīties klases darbā, pastrādāt ar kādu bērnu, kuram iet grūtāk, mazliet atslogot skolotāju un arī ienest citu skatījumu, tādējādi padarot mācību procesu interesantāku. Piemēram, Latvijā tā būtu laba iespēja pensionētiem skolotājiem, kam ir interese nezaudēt saikni ar skolu un bērniem. Mana vecmāmiņa bija skolotāja, kurai privātskolēni nāca mājās mācīties matemātiku vēl tad, kad viņai bija jau pāri 90. No šī procesa ieguva gan skolēni, gan viņa pati jutās vajadzīga un vērtīga.

Tomēr Latvijā bieži vien notiek diskusijas par skolotāja profesijas prestižu. Kā jūs domājat, vai šīm sarunām ir pamats?

Manuprāt, prestižu nevar veidot tikai un vienīgi no ārpuses, to veido arī paši skolotāji. Iespējams, ka stāstu par skolotāju grauj arī streiki. Kā jau teicāt sākumā – viss ir atkarīgs no tā, ar kuru skolotāju sarunājas – viens tikai kritizē, cits ir pārliecināts par sevi un gatavs darboties uz priekšu. Šī attieksme, ko skolotājs nodod citiem, arī lielā mērā veido viņa profesijas prestižu.

Britu padome ir noslēgusi arī sadarbības memorandu ar Valsts izglītības satura centru par jaunā mācību satura izstrādi. Pastāstiet par to vairāk.

Pirms diviem gadiem atsākām ciešāk sastrādāties ar angļu valodas skolotājiem. No viņiem uzzinājām, ka Latvijā vairs nav valsts līmeņa olimpiādes angļu valodā – tikai olimpiādes reģionālā līmenī.

Te jāpiebilst, ka man kā divu bērnu mammai nepatīk jebkāda veida sacensības, jo tās mēdz aizvest dalībniekus līdz galējībai. Sportā tas ir dopings, izglītībā – skolu reitingi, izceļot tikai tos, kas piedalās olimpiādēs, aizmirstot par pārējiem.

Tomēr mēs vēlamies atjaunot ideju par angļu valodas prasmju novērtēšanu valsts līmenī. Šobrīd pie viena galda ir apsēdušies gan tie, kas veido izglītības saturu, gan tie, kas atbild par olimpiādēm. Tātad olimpiādi veidos pēc jaunās pieejas. Kā mums tas izdosies, es nezinu. Tomēr mums nevar neizdoties, jo ir uzrunāta ļoti laba Latvijas izglītības speciālistu komanda. Savukārt Britu padome var palīdzēt ar ekspertīzi un speciālistiem no ārzemēm, kas no malas izvērtētu, ko mēs darām, un ieteiktu, ko vēl varētu uzlabot.

Cilvēki dažreiz satraucas, ka tagad mēs ieviesīsim visu ārzemju pieredzi, tomēr stāsts nav par to. Nav jēgas pārnest pilnīgu Somijas vai Lielbritānijas izglītības kopiju. Ir jāizvēlas labākais – tas jāpielāgo un jāizveido pašiem savs Latvijas izglītības stils.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv