VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
speciāli LV portālam
21. augustā, 2013
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Noziedzība
2
4
2
4

Ilona Spure: starp veco un jauno ieslodzījuma vietu sistēmu

LV portālam: ILONA SPURE, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ilona Spure: „Mans līdzšinējais pamatdarbs bija saistīts ar ieslodzīto resocializāciju un personāla apmācību, bet nevar teikt, ka esmu raudzījusies tikai šauri savā tiešās darbības lauciņā.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Divas gluži pretēja satura ziņas: svētceļojumā uz Aglonu dodas četri ieslodzītie - divas sievietes no Iļģuciema cietuma un divi jaunieši no Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem; apzagtas vairākas svētceļnieku teltis, un to izdarījis iepriekš kriminālsodu izcietis vīrietis. Tāda nu ir Latvijas ieslodzījuma vietu gaišā un tumšā puse. Ieslodzītie, kas devās svētceļojumā, bija tam ilgi garīgi gatavojušies, un, iespējams, tieši tas pavērs vārtus uz jaunu, tīru dzīvi. Pirms dažiem gadiem šāda pretimnākšana no cietuma administrācijas puses nebūtu iedomājama. Savukārt par tumšo pusi runājot – arvien ir un būs notiesātie, kurus neskars ne ieslodzījuma vietā piedāvātās izglītības iespējas, ne darba tirgū pieprasītu profesiju apgūšana un kuri citus vārtus kā vien cietuma savai dzīvei nemeklēs.

Mazliet vairāk nekā pirms mēneša – 16.jūlijā – valdība Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieces amatā apstiprināja pulkvedi Ilonu Spuri. Viņa šajā sistēmā strādājusi 20 gadu, attīstot ieslodzīto resocializācijas procesu, izglītības sistēmu, kā arī gādājot par probācijas dienesta izveidi. Šis virziens ļoti tieši sabalsojas ar mūsu valstī īstenoto kriminālsodu politikas reformu, kuras mērķis ir atjaunot taisnīgumu, novērst iespējamos atkārtotos noziedzīgos nodarījumus un atturēt citus no sekošanas šim piemēram.

LV portāla intervija ar ILONU SPURI galvenokārt par to, kā virzāma ieslodzījuma vietu attīstība, lai beidzot pārvarētu smago padomju laiku mantojumu, kad cietums pamatā bija likumpārkāpēju izolēšanas vieta, kur darbojas iekšējie noziedznieku likumi un cietuma "augstskola" un no kurienes tikai retais iznāca ar labākām domām nekā pirms ieslodzījuma.

Piekrītot uzņemties Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieces pienākumus, kāda bija jūsu doma par virsuzdevumu šajā amatā?

Mans līdzšinējais pamatdarbs bija saistīts ar ieslodzīto resocializāciju un personāla apmācību, bet nevar teikt, ka esmu raudzījusies tikai šauri savā tiešās darbības lauciņā. Ir strādāts daudz plašāk – piedaloties dažādās Tieslietu ministrijas darba grupās, plānojot valstī kriminālsodu politikas un kriminālsodu izpildes attīstību, izstrādājot normatīvos aktus šīs politikas īstenošanai.

Bet jāteic, ka jaunā amata piedāvājums man bija negaidīts, tāpēc nekādā ziņā šis krēsls nav mans pašmērķis. Galvenais uzdevums, ko sev izvirzu, – stabilizēt situāciju Ieslodzījuma vietu pārvaldē un cietumos, radot kārtīgu pamatu nākamajam solim, virzoties uz jauno cietumu infrastruktūru.

"Uzbūvējot jaunu cietumu, mēs neatrisināsim visas problēmas, kas šodien ir sodu izpildes sistēmā. "

Kā esmu ne reizi uzsvērusi – uzbūvējot jaunu cietumu, mēs neatrisināsim visas problēmas, kas šodien ir sodu izpildes sistēmā. Tāpēc, pirms sākam būvēt, jau tagad jāsāk domāt, kāds būs saturiskais izpildījums jaunajā infrastruktūrā. Ir skaidrs, ka tas būs citādāks nekā pašlaik, kad sodu izpildes sistēma pielāgojas vecajai, no padomju laikiem pārņemtajai infrastruktūrai labošanas darbu koloniju institucionālā ietvarā. Tas absolūti nederēs, veidojot jauno sistēmu. Mans uzdevums ir, ja tā var teikt, dabūt veco sistēmu kopā ar jauno. Kādu brīdi noteikti saglabāsies pārejas periods, kad tās darbosies abas vienlaikus. Tādēļ ir ļoti daudz darba gan tiesiskā regulējuma izstrādē, personāla apmācībā gan esošajā sistēmā, gan veidojot jauno.

Šāda pieeja, protams, sola pārmaiņas. Jauni priekšnieki visbiežāk nāk ar jaunām prasībām, maina sistēmu, padotās amatpersonas. Kādi ir jūsu plāni?

Katram ir savs vadības stils un savas prioritātes. Iespējams, ka pārmaiņas personālsastāvā būs, bet tās būs mērķtiecīgas, nevis pašu pārmaiņu dēļ. Vispirms ir jāsakārto lietas pašā pārvaldē un jāsagaida audita ziņojums par cietumiem, kas gaidāms 2014.gada martā.

Gan jaunās koncepcijas, gan normatīvie akti IeVP uzliek jaunus pienākumus. No otras puses, infrastruktūra ir biedējoši veca, tikai divās vietās (Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem un atklātā tipa cietumā Vecumniekos) telpas atbilst mūsdienu prasībām; darbiniekiem algas zemas, bet slodze liela... Vienam psihologam un sociālajam darbiniekam jāapkalpo 500-600 ieslodzīto. Ko te varat izdarīt?

Tā ir taisnība, lai gan vakanču šajā jomā mums nav. Taču valdība gada sākumā atbalstīja Ministru kabineta noteikumus Nr.191 "Notiesāto resocializācijas īstenošanas kārtība", kuri paredz arī nepieciešamo finanšu piešķīrumu, kas iepriekšējos gados nav bijis. Šoreiz MK ir atbalstījis arī to, ka esošajiem sociālajiem darbiniekiem, psihologiem ir jāpaaugstina atalgojums, jo īstenībā tas ir nepamatoti zems salīdzinājumā ar lielo slodzi.

Otrkārt, ir paredzēts papildināt arī amatu vietas konkrēti šajā jomā strādājošajiem. Tas tiek plānots divu gadu laikā no 2014.gada 1.janvāra un 2015.gadā. Ļoti ceram, ka valdība mūs nepievils un man nebūs kauns skatīties cilvēkiem acīs, kuriem esmu solījusi, ka viņi varēs saņemt atalgojumu, kas nav cilvēka cieņu pazemojošs.

Resocializācijas programmas jau darbojas. Kā tās tiek īstenotas?

Pagājis mazliet vairāk nekā gads, kopš ikvienai personai, kas nonāk soda izpildes iestādē, veicam tās riska vajadzību novērtējumu. Divu mēnešu laikā katru notiesāto individuāli pēc saviem specifiskiem kritērijiem vērtē vecākais inspektors resocializācijas jautājumos, psihologs un sociālais darbinieks. Tiek arī pētīti materiāli, kas nāk kopā ar personas lietu, ar tiesas spriedumu - tātad kriminogēnā vēsture, kādus noziedzīgus nodarījumus cilvēks ir nodarījis.

Tālāk, vadoties no šī speciālistu vērtējuma, kopā ar notiesāto tiek veidots resocializācijas plāns. Tas ir notiesātā, nevis darbinieka plāns, kurā ietilpst skola, nodarbinātības iespēja, konsultācija pie sociālā darbinieka, psihologa vai kapelāna darbs un tamlīdzīgi. Šis riska vajadzību instruments palīdz saprātīgi plānot esošā budžeta ietvaros pieejamos resursus.

Uzskatu, ka diezgan liels īpatsvars no visa pieejamā resocializācijas darba ir skolai, kur ir iespēja iegūt pamatizglītību, vairumā cietumu – arī vidējo izglītību, kā arī virkni specialitāšu, ko var izvēlēties.

Kad izstrādāts resocializācijas plāns, nonākam pie resocializācijas programmas, ko visbiežāk iedalām trijos dažādos veidos. Tā var būt sociālās uzvedības korekcijas programma, kur faktiski būs kognitīvi biheiviorāla pieeja. Pēc tās tiek strādāts ar cilvēka galvu, ar gribasspēju, empātijas jūtām, palīdzot notiesātajam orientēties dzīves vērtībās. Vēl ir sociālās rehabilitācijas programmas. Tās galvenokārt vērstas uz sagatavošanu atbrīvošanai, uz sociālo pamatiemaņu apguvi vai atjaunošanu. Un trešais veids ir kristīgās audzināšanas un izglītības programmas, tās vairāk vērstas uz garīgo aprūpi.

Tās ir lietas, par kurām pirms gadiem sešiem septiņiem varēja tikai sapņot.

Ļoti daudz kas notiek, un varbūt tā ir mūsu līdzšinējās sistēmas vaina, ka mēs ārkārtīgi maz par to runājam un informējam sabiedrību. Tā ir pieradusi vairāk dzirdēt par negatīvo, kas notiek cietumos, bet par pozitīvo mēs paši, uztverot, ka tas ir mūsu ikdienas darbs, īpaši nelielāmies un nestāstām. Šajā ziņā mums ir iespēja mainīties.

Ja gads ir aptuveni pagājis, vai redzat kādu rezultātu tam visam? Ja vēl ņemam vērā, ka kamerās dzīvo trīsdesmit, četrdesmit, dzirdēts, ka pat septiņdesmit cilvēku, kur ir sava "kriminālā skola" un naktsdzīve…

Te ir runa par veco un jauno infrastruktūru, un tas ir viens no argumentiem, kādēļ vēršamies pie valdības un arī pie sabiedriskās domas ar iniciatīvu, ka Latvijā ir nepieciešams būvēt jaunu cietumu. Protams, ne viens vien kritizēs, kāpēc uzlabojam apstākļus ieslodzītajiem. Bet jāteic: šie cilvēki saskata tikai to, ka ieslodzītais ir ļaundaris, kas kaut ko sliktu izdarījis (bez šaubām, tā ir), un latviešiem izsenis ir tāda kā atriebības kāre (tas redzams, papētot sodu izpildes vēsturi) – ieliksim to ļaundari cietumā, aizslēgsim durvis un aizmirsīsim par viņu! Jo ilgāk, jo labāk, tad esam drošībā!

"Latviešiem izsenis ir tāda kā atriebības kāre – ieliksim to ļaundari cietumā, aizslēgsim durvis un aizmirsīsim par viņu! "

Bet neviens nepavērtē, ka reiz tās durvis atvērsies un viņš nāks atpakaļ pie mums sabiedrībā. Par to neviens negrib domāt. Vai mēs būsim drošībā tad, kad viņš nāks vēl sliktāks ārā? Neviens mani nepārliecinās par to, ka slikti apstākļi cilvēku var padarīt labāku, nekā viņš pirms tam ir bijis. Tā ir dubulta sodīšana.

Mūsu uzdevums no valsts puses ir izpildīt sodu – brīvības atņemšana. Tas ir tas pamatsods. Bet neviens nav deleģējis ar sliktiem apstākļiem cilvēku spīdzināt. Man tā šķiet ļoti vienkārša lieta, ko vajadzētu saprast.

Un otrs ir tas, ka notiesātie nākuši no mūsu pašu vidus, mūsu sabiedrība ir viņus "saražojusi".

Īstenībā tās ir mūsu sabiedrības kļūdas. Vienmēr jau patīk uz kādu novelt vainu: slikta audzināšana ģimenē bijusi – vecāki vainīgi; pēc tam skola vainīga, jo tā viņu audzinājusi un mācījusi, pēc tam ir vēl kāds vainīgs. Patiesībā jau droši vien tā ir tikai daļa no iemesliem, kas to ir pastiprinājis, bet viennozīmīgi jau nevar pateikt, ka tieši tāpēc.

Saistībā ar jaunā cietuma būvēšanu nav uzsverams, teiksim, tas, ka tās būtu rūpes par ieslodzīto labklājību. Telpas būs visai askētiskas. Jaunais cietums plānots tā, lai ieslodzītos varētu izvietot pa vienam vai pa diviem, bet vienlaikus resocializācijas procesa ietvaros viņi varēs atrasties kopīgās sadzīves telpās, kur mācīsies vai apgūs sociālās iemaņas vai sadzīviskas pašapkalpošanās prasmes. Bet nakts laikā, vakarā viņi atradīsies katrs savā kamerā. Te ir runa par iekšējās, tāpat arī ārējās drošības nodrošināšanu, arī par sabiedrības drošību. Te ir runa par normālu cietuma pārvaldību, normālu šo personu uzraudzību. Un galu galā par efektīvu resocializācijas piemērošanu, nevis kā līdz šim, kad tas, ko dienas laikā izdara sociālais darbinieks un psihologs, kurš ir viens uz piecsimt cilvēkiem, tiek nivelēts, kad notiesātais vakarā atgriežas dzīvojamā telpā, kur joprojām spēkā kriminālo autoritāšu likumi. Tādējādi tiek šķērdēti mūsu jau tā pieticīgie resursi.

Igaunijā ir divi jauni cietumi, un jūs noteikti tādus esat redzējusi arī citās valstīs. Vai tiešām uzskatāt, ka citādi apstākļi palīdzēs novērst augsto recidīva līmeni (Latvijā pašlaik atkārtotu noziegumu izdara katrs trešais no ieslodzījuma atbrīvotais) un efektīvāk "iztaisnot" šos noziedzniekus?

Pilnīgi noteikti panākumi būs labāki, bet varu arī teikt, ka rezultāts būs tikai un vienīgi tad, kad katrs notiesātais pats sapratīs, ka viņš vēlas dzīvot citādi, būs motivēts laboties. Tie ir pieauguši cilvēki, un ar varu nevienu izlabot nevar. Galvenās rakstura iezīmes bērnam taču ieliekam līdz trīs gadu vecumam. Vai pieaugušu cilvēku 30-40 gadu vecumā tagad grasīsimies pāraudzināt? Var strādāt vienīgi ar viņa motivāciju pašam vēlēties mainīties. Bet te nav vienotas receptes. Vienam tā būs tā resocializācijas programma, citam – saruna ar kapelānu, vēl citam – ar cietuma priekšnieku. Katram šis motivējošais dzinulis būs pilnīgi atšķirīgs.

Vai IeVP priekšniekam arī iznāk sarunāties, tikties ar ieslodzītajiem?

Iepriekšējā amata dēļ es cietumā neesmu sveša. Tagad kopā ar ministru vismaz reizi nedēļā dodamies apmeklēt cietumus, un, protams, runājam ar ieslodzītajiem. Ar visiem to izdarīt fiziski nav iespējams, bet neliedzam nevienam uzdot jautājumus, nākt klāt un runāt.

Vai šobrīd mācīšanās iespējas cietumos ir lielākas?

Tas ir nesalīdzināmi. Es pati 2005.gadā sāku attīstīt izglītības jomu, tad bija 15 cietumu un cietumiem bija vēl no padomju laikiem saglabājusies sadarbība tikai ar četrām izglītības iestādēm. Pašlaik 12 ieslodzījuma vietās katrā atradīsiet vismaz divas izglītības iestādes, ir arī trīs un četras.

Pamatā uzsvars likts uz galvenajām vajadzībām – pamatizglītību un specialitātes apguvi. Projektu ietvaros laiku pa laikam īstenojam arī sākumizglītības programmas, jo cietumos ir arī ieslodzītie, kam nav šīs pamata izglītības. Ir cietumi, kur piedāvājam arī vidējās izglītības programmas un, protams, vismaz trīs specialitātes. Mācām galdniekus, pavārus un pavāru palīgus, šuvējus, elektromontierus, virpotājus, atslēdzniekus, frizierus, metinātājus, datoroperatorus, kā tikai visa mums nav!

Tagad darbu nav viegli atrast cilvēkiem, kuri kādā profesijā nostrādājuši ilgus gadus, kā to izdarīt bijušajam ieslodzītajam?

Atkal jāsaka: tas ir atkarīgs tikai no cilvēka paša vēlēšanās strādāt. Jo iespējas ir dotas: viņš ir ieguvis specialitāti, izglītību apliecinošu dokumentu, kurā nav rakstīts, ka tā iegūta cietumā. Bet ir daļa ieslodzīto, kas cietumā paspēj iegūt trīs un vairāk specialitāšu, taču viņi nekad nestrādās, jo nevēlas to darīt.

Tostarp arī kriminālās autoritātes, kam tas nepiedienas pēc nerakstītajiem likumiem.

Jā. Tas varbūt vairs nav tik spilgti izteikts kā iepriekš, bet šie nerakstītie likumi, hierarhija ir saglabājusies, par ko viņi paši nekautrējas, piemēram, administratīvās komisijas sēdes laikā pateikt. Patiesībā tas ir muļķīgi, un es nezinu, kad viņi paši to sapratīs. Nekur normālā pasaulē tādu izpausmju, protams, vairs nav. Bet šajā vecajā sistēmā mēs to nevaram iznīdēt. Varam tikai to neatbalstīt, tas ir viss.

Kāda informācija ir pieejama ieslodzītajiem? Viņi arī LV portālam ir rakstījuši lūgumus izsūtīt, piemēram, Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma izdrukas.

Ir vēl daudz citu normatīvo aktu, par kuriem viņi interesējas un kas turklāt ir ļoti apjomīgi. Izdrukāt, manuprāt, būtu resursu šķērdēšana, un nebūtu arī mūsdienīgi. Šis jautājums joprojām ir risināšanas stadijā. Daži mēģinājumi sniegt šo informāciju ir bijuši. Viens no tiem – Brasas bibliotēkas stāsts, kur ar "Latvijas Vēstneša" palīdzību tika uzstādīti datori un bija piekļuve vietnei "likumi.lv". Bet... šie datori tika piepildīti ar pornofilmām un visu ko citu, un nācās tos noņemt.

Ja nebūtu šī stāsta, tad varu droši teikt: datori jau būtu virknē cietumu. Tagad nepieciešami papildu līdzekļi, lai izgatavotu aizsargaprīkojumu, lai datorā nevarētu ievietot aizliegtu informāciju. Liepājas cietuma vadība arī izrādīja iniciatīvu un sarunu telpā, kur ir slēgta tipa kameras, uzstādīja datoru ar ierobežotu interneta pieslēgumu, un tur notiesātajiem bija iespēja iepazīties ar normatīvajiem aktiem aktuālajās versijās. Bet atverot izlec "Google" lodziņš, un ar to izteikts viss: ieslodzītie piekļūst jebkurai informācijai. Nācās arī šo pakalpojumu slēgt, un tad šis jautājums tehniski ir jārisina ar "Latvijas Vēstnesi", jo cietumos mēs to nevaram šādā versijā laist.

Bet ir ieslodzītie, kas brīvības atņemšanas laikā mācās augstākajās mācību iestādēs, un arī viņiem internets būtu vajadzīgs.

Patiešām, ir notiesātie, kuri apgūst augstāko izglītību, un tas kļūst arvien populārāk. Jā, tālmācībā ir jāsazinās ar augstskolu, jāsūta darbi, tad, protams, ir problēma. Kamēr šo studentu nav tik daudz, to risinām ar darbinieku starpniecību, bet, ja tas attīstīsies tālāk, būs jādomā, ko darīt. Esam vērsušies Tieslietu ministrijā ar aprēķiniem par nepieciešamo finansējumu, lai cietumos uzstādītu kaut pa vienam īpaši aprīkotam datoram.

Ieslodzīto skaits pēdējā laikā ir ļoti samazinājies: pirms vairākiem gadiem tas diezgan stabili turējās ap septiņiem tūkstošiem, tagad ir par pāris tūkstošiem mazāk. Kas, jūsuprāt, to ietekmējis?

Pirms gada vēl bija sešarpus tūkstoši, bet jūlija beigās cietumos atradās 5470 personu. Šim skaita samazinājumam nav un nekad nebūs viens iemesls. Jā, no vienas puses, to varētu ietekmēt kriminālsodu politikas izmaiņas valstī, bet pagaidām šis samazinājums nav ļoti krass. Pēc Krimināllikuma grozījumiem, kas stājās spēkā 1.aprīlī, pārskatot spriedumus, tika atbrīvoti 200 notiesātie. Bet to, kādas sekas nesīs šī kriminālsodu politikas maiņa, mēs redzēsim tikai perspektīvā, pēc gada vai diviem.

"Kopā ar ministru vismaz reizi nedēļā dodamies apmeklēt cietumus. "

Šobrīd grūti paredzēt, vai notiesāto personu skaitliskais apjoms samazināsies vai palielināsies. Piemēram, vairāk piemērojot ar īslaicīgu brīvības atņemšanu saistītus sodus, ieslodzīto aprite vienkārši būs lielāka. Protams, jāņem vērā, ka mūsu valstī arvien plašāk attīstās alternatīvo sodu veidi, un tas varbūt samazina konkrēto brīvības atņemšanas sodu piemērošanas īpatsvaru. Un nevar neņemt vērā arī sociāli ekonomisko situāciju valstī – iedzīvotāju skaits kopumā ir ievērojami samazinājies, turklāt migrē ne tikai darba meklētāji, bet arī noziedzīgās pasaules pārstāvji. Arī tie, kuri atbrīvojas no Latvijas ieslodzījuma vietām, nebūt neslēpj, ka plāno doties, piemēram, uz Angliju.

Kā ir ar 1.aprīļa Krimināllikuma grozījumiem – faktiski ieslodzītajiem pašiem neko nevajadzēja darīt, cietumu administrācija caurlūkoja lietas un nosūtīja uz tiesu pārskatīšanai tās, uz kurām attiecas likuma grozījumi.

Jā, tas bija jāizdara trīs mēnešu laikā, un šis periods ir beidzies. Visas personu lietas tika pārskatītas, un IeVP uzskaites daļa tad gatavoja iesniegumus tiesai uz pārskatīšanu. Bet līdztekus notiesātie arī paši rakstiski ar iesniegumiem vērsās tiesā šo soda sankciju pārskatīšanai. IeVP nav tiesību šādu iesniegumu nevirzīt tālāk, un tāpēc arī parādās samērā daudz noraidīto iesniegumu. Pārsvarā jau neviens notiesātais nesēž par vienu pantu, un, ja viena sankcija tika samazināta, iespējams, uz citiem pantiem šāds samazinājums neattiecas, tāpēc arī ir tiesu noraidījumi.

Daudz sūdzību ik rītu uz galda, viltības ar datoriem, nevēlēšanās strādāt un mācīties, negodīgas viltības, kas brīžiem robežojas ar šantāžu pret ieslodzījuma vietu personālu un administrāciju – tie nav sevišķi iedvesmojoši faktori ikdienas darbam. Kas jums dod spēku un vēlmi cīnīties pret šo melno noziedzības rēgu?

Šajos 20 gados nekad neesmu domājusi, ka man tas ir smags darbs. Nekad to neesmu tā uztvērusi. Vienkārši savu darbu daru tā, lai rastu arī ko interesantu sev. Šai amatā, kad aizvadīts mazliet vairāk nekā mēnesis, varu apgalvot droši, man šis darbs šķiet interesants. Jo vairāk tādēļ, ka, paskatoties atpakaļ, varu reāli novērtēt to, kas ir paveikts.

Vienalga, lūkojoties tikai uz izglītību vai plašāk – jo senāk resocializācijas kā tādas vispār nebija. Līdz šodienai ir tik daudz izdarīts, kaut vai runājot par vecajiem cietumiem – kā tie tagad pat vizuāli izskatās! Kad es ienācu šai sistēmā, tad bija pelēkas, tumši zaļas, brūnas ar eļļas krāsu nokrāsotas sienas, aizslēģoti logi, tumša, atbaidoša atmosfēra. Tagad cietumā mainījušies ne tikai fiziskie parametri, bet arī darbinieki, attieksme pret darbu. Šajā darbā dod gandarījumu tas, ka redzi - kaut arī grūtos un ilgos pūliņos, tomēr īstenojas tas, ko vēlējies sasniegt, kurp virzīt ieslodzījuma vietu un sodu izpildes attīstību.

Esot tādā atskaites punktā kā šobrīd, kad līdz 2018.gadam paredzēts atklāt pirmo jauno cietumu Olainē, arī līdz tam vecajos cietumos katru dienu ir jāstrādā, gatavojoties šīm jaunajām iespējām. Viens ir domāt par jauno, bet otrs paralēli strādāt un dzīvot šodienas apstākļos.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI