FOTO: Freepik
Līdz 18. septembrim Klimata un enerģētikas ministrija ir nodevusi publiskajai apspriešanai Klimata likumprojektu, kas izstrādāts, lai pilnveidotu un aktualizētu klimata politikas regulējumu. Likumprojektā vienuviet izteiktas prasības par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu un oglekļa dioksīda piesaisti, pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā arī Latvijas ziņošanas pienākumiem saistībā ar klimata pārmaiņām. Nacionālajā līmenī likumprojekts kalpos par juridisko pamatu klimata politikas ieviešanai.
Klimata likumprojekta 3. pantā ir noteikts regulējuma mērķis – nodrošināt klimata pārmaiņu ierobežošanu un klimatnoturību, lai ne vēlāk kā līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti, tādējādi nodrošinot nacionālo klimata mērķu izpildīšanu saskaņā ar Eiropas Savienības un starptautiskajām saistībām un ņemot vērā ekoloģisko, sociālo un ekonomisko ilgtspēju.
Likums balstīts uz Parīzes nolīguma saistībām saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām.
Iecerēts, ka, pieņemot jaunu likumu, vienā tiesību aktā Ministru kabinetam tiks noteiktas visas prasības un deleģējumi, kas saistīti ar SEG emisiju samazināšanu, oglekļa dioksīda piesaisti, kā arī pielāgošanos klimata pārmaiņām, paredzot arī dažādu tautsaimniecības nozaru pienesumu šo saistību izpildē, norādīts likumprojekta anotācijā.
Uz Klimata likumprojektu tiek pārnestas daudzas klimata politikas jomas normas, kas šobrīd ietvertas likumā “Par piesārņojumu”, kurš savukārt, stājoties spēkā jaunajam regulējumam, spēku zaudēs. Plānots, ka jaunais likums stāsies spēkā 2023. gada 1. decembrī vienlaikus ar likumprojektu “Piesārņojuma novēršanas likums”, kurš vēl nav nodots publiskajai apspriešanai (to izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija).
Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (Intergovernmental Panel on Climate Change) sestā novērtējuma ziņojuma ietvaros 2023. gada martā tika publicēts kopsavilkums, kas apstiprina: zinātnieki ir vienisprātis, ka cilvēku darbības ir ietekmējušas novēroto pēdējo gadu straujo SEG emisiju kāpumu, izraisot globālās temperatūras paaugstināšanos par 1,1 °C periodā no 2011. līdz 2020. gadam, salīdzinot ar periodu no 1850. līdz 1900. gadam.
SEG emisiju un globālās temperatūras paaugstināšanos ir veicinājusi tāda enerģijas un zemes izmantošana, kā arī patēriņa un ražošanas modeļi, kas nav ilgtspējīgi.
Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā ilgā laika periodā ir konstatētas klimatisko apstākļu izmaiņas, kas izpaudušās gan kā meteoroloģisko parametru vidējo vērtību, gan arī ekstremālo vērtību pārmaiņas.
Latvijā laika periodā no 1961. gada līdz 2010. gadam, līdzīgi kā citviet pasaulē, novērota vienmērīga gaisa temperatūras paaugstināšanās, kas turpināsies arī nākotnē. Vidējās gaisa temperatūras vērtības periodā no 1981. līdz 2010. gadam salīdzinājumā ar 1961.–1990. gadu ir paaugstinājušās par 0,7° C – gada minimālā gaisa temperatūra pieaugusi par 1,9° C, bet maksimālā gaisa temperatūra vidēji Latvijā paaugstinājusies par 0,7° C.
Latvijas teritorijā ir novērojama arī kopējās atmosfēras nokrišņu summas palielināšanās. Dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem kopš 1961. gada ir pieaudzis par attiecīgi vidēji divām dienām un vienu dienu. Tiek prognozēts, ka nokrišņu daudzums un dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem pieaugs arī turpmāk.
Vairāk par tēmu LV portālā >>
Likumprojektā ietvertās normas ir svarīgas nacionālā līmenī, bet vienlaikus tās arī nepieciešamas, lai Latvija izpildītu savas saistības Eiropas un starptautiskajā līmenī.
Nacionālajā līmenī likumprojekts kalpos par juridisko pamatu klimata politikas ieviešanai, piemēram, lai izstrādātu dažādus politikas plānošanas dokumentus, izpildītu monitoringa un ziņošanas prasības, noteiktu sektorālos mērķus un atbildību, kā arī integrētu klimata pārmaiņu politiku plānošanu reģionu un pašvaldību pārvaldības struktūrās.
Likumprojekts ir vajadzīgs arī klimata finanšu mehānismu regulēšanai un ES fondu finansējumu apguvei, lai varētu īstenot nacionālā līmeņa klimata pasākumus, piemēram, uzlabot ēku energoefektivitāti gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā, attīstīt AER tehnoloģijas, kā arī ieviest integrētus risinājumus SEG emisiju samazināšanai.
Likumprojekts sastāv no sešām nodaļām. Pirmajā nodaļā ir ietverti likumā lietotie termini un likuma mērķis. Ņemot vērā, ka likumprojekts tiek izstrādāts, lai tiktu pilnveidots klimata politikas regulējums, tajā tiek ietverti tādi jauni termini kā “klimata pārmaiņas”, “klimatneitralitāte”, “klimatnoturība” un “pielāgošanās klimata pārmaiņām”, kas ir būtiski klimata politikas jomā un likuma mērķa izpratnei.
Likumprojekta otrā nodaļa nosaka kārtību, kādā tiek izstrādāta klimata pārmaiņu politikas ilgtermiņa stratēģija, organizēta SEG emisiju samazināšanas un oglekļa dioksīda piesaistes mērķu izpilde, monitorings, kontrole un ziņošana, kā arī nosaka SEG emisiju saistību izpildes nodrošinājumu.
Piemēram, likumprojekta 3. pantā tiek noteikts, ka ik pēc desmit gadiem ir jāsagatavo un jāapstiprina klimata pārmaiņu politikas ilgtermiņa stratēģija, kurā tiek noteikta ilgtermiņa stratēģija SEG emisiju samazināšanai turpmākajiem 10, 20 un 30 gadiem.
Savukārt likumprojekta 5. pants noteic, ka Latvijai ir mērķis līdz 2030. gadam par 17% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas šādos sektoros (ņemot vērā likumprojekta 3. pielikumā norādītos SEG avotus):
Likumprojekta 6. pantā paredzēts, ka tiek veikts SEG emisiju un oglekļa dioksīda piesaistes monitorings, kā arī tiek sagatavoti un iesniegti ziņojumi atbilstoši noteiktajām prasībām.
Likumprojekta trešā nodaļa nosaka kārtību, kādā tiek izstrādāts Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām attīstības plānošanas dokuments, kā tiek nodrošināta tā ieviešana sektoros, monitorings, prognozes un ziņošana saskaņā ar spēkā esošo ES un starptautisko regulējumu.
Savukārt ceturtā nodaļa ietver regulējumu par Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu. Paredzēts, ka par SEG atļaujas izsniegšanu un pārskatīšanu maksājama valsts nodeva, kuras maksāšanas kārtību, likmes un atvieglojumus noteiks Ministru kabinets.
Likumprojekta piektajā nodaļā ietvertas normas par finanšu instrumentiem, kas izveidoti klimata pārmaiņu samazināšanai. Viens no tiem ir Modernizācijas fonds, kura mērķis ir atbalstīt mazietilpīgus oglekļa ieguldījumus, lai modernizētu enerģētikas sistēmu un uzlabotu energoefektivitāti.
Sestā nodaļa nosaka plānošanas reģionu un pašvaldību atbildību klimata politikas plānošanā un īstenošanā, kas līdz šim netika regulēta tiesību aktos. Pašvaldību un plānošanas reģionu atbildība jānosaka tādēļ, lai īstenotu Latvijas uzņemtās saistības klimatneitralitātes un klimatnoturības sasniegšanā.
Pasaules Dabas fonda Klimata programmas vadītāja Katrīna Madara Stadgale atzīst, ka jaunais likumprojekts, kas top jau vairāk nekā trīs gadus, kopumā ir labākā kvalitātē nekā tā iepriekšējā versijas, taču vēl ir pilnveidojams.
Viņa atgādina, ka Latvijā jau ir piemēri ar atjaunīgo energoresursu veicināšanas tiesisko regulējumu, kas ļāvis attīstīt mazās hidroelektrostacijas vai samazināt ciršanas caurmērus meža apsaimniekošanā. Tāpēc, lai nākotnē izskaustu šādas iniciatīvas, jaunā tiesiskā regulējuma mērķī būtu nepārprotami jānorāda, ka tā būtība ir klimata pārmaiņu ierobežošana un klimatnoturība, nenoplicinot dabas kapitālu.
Pasaules Dabas fonda pārstāve arī vērš uzmanību, ka likumprojektā ir atsauce uz 2030. gada un 2050. gada mērķiem, taču trūkst starpperioda mērķu.
Tāpat viņa norāda, ka likumprojekta redakcijā šobrīd ir iezīmētas sektorālās atbildības, vienlaikus nav sniegti konkrēti uzdevumi un sasniedzamo mērķu politikas ieviešanā. Tas, viņasprāt, rada risku, ka turpināsies līdz šim pieredzētā prakse no biznesa interešu aizstāvju puses atrunāties ar frāzēm, “kāpēc mums kaut kas jāmaina, lai maina cita nozare”, ko nereti atbalsta arī sektoru koordinējošā ministrija.
Pasaules Dabas fonda ieskatā atbalstāma un pozitīvi vērtējama ir iecere izveidot Klimata aktivitāšu finansēto instrumentu konsultatīvo padomi. Vienlaikus, kā norāda K. M. Stadgale, arvien ir nepietiekama sabiedrības un zinātnes kopienas iesaiste plašākā klimata jautājumu loka risināšanā un efektīvā klimata politikas ieviešanā (piemēram, zinātniski konsultatīvās padomes izveide, kas kā labā prakse tiek īstenota citās ES valstīs).
Tāpat Pasaules Dabas fonda pārstāves ieskatā šobrīd likumprojektā paredzētās pašvaldību atbildības ir nepietiekamas. Viņasprāt, tās būtu jāpapildina ar striktākām prasībām sasniegt kvantitatīvi un kvalitatīvi izmērāmus rādītājus, lai nodrošinātu pašvaldību mērķtiecīgu līdzdalību klimata pārmaiņu mazināšanā un klimatnoturības veicināšanā. Pretējā gadījumā regulējumu varētu uztvert kā labās prakses ieteikumus, kuri praksē nemaz netiks īstenoti.
Pasaules Dabas fonds atbalsta zaļā budžeta pieejas iekļaušanu likumā, taču norāda, ka tā jāsasaista ar nodokļu politiku, kas klimata politikas ieviešanā Latvijā līdz šim nav tikusi pilnvērtīgi izmantota.
Tāpat kā K. M. Stadgale, biedrības “Zaļā brīvība” pārstāves Liene Krauja un Linda Zuze uzskata, ka likumprojekts būtu vēl pilnveidojams, jo tajā netiekot skaidri definēti principi, kā virzīties uz klimatneitralitāti un saskaņot dažādās konfliktējošās vērtības, kas ir būtiskākie šķēršļi tās sasniegšanai.
Arī biedrības “Zaļā brīvība” pārstāves vērš uzmanību uz to, ka Klimata likumprojektā nav pietiekami skaidri noteikti ministriju uzdevumi izvirzīto mērķu sasniegšanā, netiek definēta lēmumpieņēmēju atbildība gadījumā, ja mērķis netiek sasniegts vai izstrādātā stratēģija nav bijusi efektīva.
“Vēl viens aspekts, kuru vajadzētu stiprināt, ir dabā balstītu risinājumu un ekoloģiskā stāvokļa uzlabošana reizē ar klimata pārmaiņu mazinošu pasākumu ieviešanu,” uzsver biedrības “Zaļā brīvība” pārstāves.
“Klimata krīze nav nošķirama no bioloģiskās daudzveidības krīzes. Tāpēc likumā būtu nepieciešams noteikt principu, ka dabā balstītiem klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās risinājumiem jābūt prioritārai izvēlei (pār tehnoloģiskiem risinājumiem), plānojot pasākumus un projektus klimatneitralitātes mērķu īstenošanai. Arī finanšu instrumentu izmantošanā prioritātei jābūt dabā balstītu risinājumu izveidei un uzturēšanai.”
“Likumprojektā definētie sabiedrības līdzdalības pasākumi nerada pietiekamas iespējas piedalīties stratēģisku lēmumu pieņemšanā, piemēram, izvērtējot dažādus nozaru politikas plānošanas scenārijus, to alternatīvas un pasākumus,” norāda L. Krauja un L. Zuze. “Attīstības plānošanā bieži vien izšķiršanās par labu vienai vai otrai prioritātei ir balstīta subjektīvās vērtībās vai interesēs. Tāpēc jānosaka plašākas iespējas sabiedrībai tieši piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas iespējams, izmantojot dažādus inovatīvas līdzdalības veidus, piemēram, deliberatīvās metodes, kuras ļauj iesaistīt diskusijā visas sabiedrības grupas.”
Šāds mērķis – īstenot sabiedrības iesaisti klimata politikas lēmumu pieņemšanā – jau ir noteikts arī Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam.
