FOTO: Freepik
Mainīgā darba vide daudziem liek pilnveidot savas prasmes un papildināt zināšanas, apgūstot dažādas mācību programmas. Vienlaikus eksperti jau labu laiku saskata nopietnas problēmas pieaugušo izglītībā, taču līdz šim pietrūka konkrētu faktu, kas to apliecinātu. Valsts kontroles veiktā lietderības revīzija “Vai pieaugušo izglītība sasniedz tai izvirzītos mērķus un atbilst darba tirgus vajadzībām?” ne vien izgaismo problēmas pieaugušo izglītības projektu īstenošanā, bet arī piedāvā iespējamos risinājumus. Pieaugušo izglītības politikas eksperte un starptautisko projektu vadītāja ANITA JĀKOBSONE ieskicē vairākas nozares problēmas, kas prasa sistēmisku risinājumu. Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības vadītāja LIENE VOROŅENKO ekspresintervijā atbild uz LV portāla jautājumiem par to, kā pieaugušo izglītības piedāvājumu padarīt atbilstošu darba tirgus prasībām.
Pieaugušo izglītība ir cieši saistīta ar cilvēkkapitālu un cilvēkresursu kapacitātes attīstību. Izglītības likumā tā ir definēta kā daudzveidīgs personu izglītošanas process, kas cilvēka mūža garumā nodrošina personības attīstību un konkurētspēju darba tirgū.
Eiropas Komisijas informācijā norādīts, ka cilvēki turpina izglītoties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai:
Mācības pieaugušā vecumā palīdz uzlabot sociālo kohēziju un veicina aktīvu pilsoniskumu. Tās sekmē arī uzņēmumu un Eiropas tautsaimniecību konkurētspēju.
Valsts kontrole (VK) ir pabeigusi lietderības revīziju “Vai pieaugušo izglītība sasniedz tai izvirzītos mērķus un atbilst darba tirgus vajadzībām?”. Revīzijas mērķis bija novērtēt, vai pieaugušo izglītība Latvijā sasniedz tai izvirzītos mērķus – veicina personas konkurētspēju darba tirgū un atbilst darba tirgus vajadzībām – un vai tā tiek īstenota produktīvi.
Lai gan pieaugušo izglītība ietver arī dažādas neformālās izglītības aktivitātes personības attīstībai un vispārējo prasmju un kompetenču pilnveidei, revīzijā uzmanība bija koncentrēta uz formālās un neformālās izglītības ietvaros īstenotajām mācībām, kuras paredzētas personām vecumā no 25 gadiem un kuru mērķis ir konkurētspējas paaugstināšana.
Tādas mācības galvenokārt īsteno divas institūcijas: Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) un Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA).
Revīzijā secināts, ka 2022. gadā Latvijā vairāk nekā 294 tūkstošiem personu vecumā no 25 līdz 64 gadiem bija darba tirgus prasībām neatbilstošs izglītības līmenis.
NVA un VIAA projektu īstenošanai tika piešķirti 164,3 miljoni eiro. Par šo naudu līdz 2023. gada beigām bija iespējams apmācīt aptuveni 192 tūkstošus personu.
Absolūtos skaitļos 192 tūkstoši pieaugušo, kuri pilnveidojuši savas zināšanas un prasmes, ir daudz. Tas liecina par ievērojamu progresu izglītojamo skaita ziņā un ir “skaists cipars” atskaitēm. Taču aizraušanās ar kvantitatīviem rādītājiem nepavisam neparāda patieso ainu.
192 tūkstoši ir 65% no visiem tiem cilvēkiem, kuriem trūkst darba tirgum vajadzīgo zināšanu un prasmju vai arī tās kļūs nepietiekamas jau tuvākajā nākotnē. Tātad aptuveni trešā daļa jeb aptuveni 35% personu, kuras ir slikti piemērotas darba tirgum, nav izmantojušas iespēju pilnveidot savu izglītību.
Protams, gandrīz visu, kā ierasts, var pamatot ar finanšu resursu trūkumu. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir tas, lai tieši uz darba tirgu orientētajos projektos ieguldītie līdzekļi tiktu izlietoti ne vien jēgpilni un ar vislielāko atdevi, bet arī mērķēti – mācībās prioritāri iesaistot tos cilvēkus, kuriem tas visvairāk ir vajadzīgs. Turklāt iesaistot tādās mācībās, kādas konkrētajiem cilvēkiem būtu vispiemērotākās.
Vēl jau ir arī ne mazums pieaugušo, kuri izmanto neformālās izglītības iespējas. Tās nozīme personības attīstībā un vispārējo, tostarp sociālo, prasmju apguvē ir nenoliedzama, bet atdeve sabiedrības ekonomiskās attīstības veicināšanā – strīdīga.
Nav pietiekamu datu, lai varētu spriest, cik lielā mērā – un vai vispār – neformālajā izglītībā iegūtās zināšanas veicina konkurētspēju darba tirgū.
Par pašizglītības ietekmi datu nav vispār.
Valsts kontroles revīzijā plaši analizēta ne tikai pieaugušo izglītības saistība ar darba tirgu, bet arī nozares problēmas kopumā. Šāds materiāls ir nozīmīgs pieaugušo izglītības politikas plānošanai un mērķtiecīgai īstenošanai.
Tagad izglītības ekspertu rīcībā ir konkrēti fakti, argumenti un iespējamo risinājumu piedāvājumi, kas ļaus pieņemt pārdomātus lēmumus.
Valsts kontrole secinājusi, ka NVA un VIAA projekti nav īstenoti tā, lai piedāvātās izglītības programmas visos gadījumos sniegtu pievienoto vērtību ne tikai mācību dalībniekiem, bet arī valstij kopumā.
44% dalībnieku izvēlējās apgūt tādas izglītības programmas, kas neietekmē viņu nodarbinātību.
Proti, mācības nebija saistītas ar personas nodarbošanos vai arī pēc to pabeigšanas nebija izmaiņu personas nodarbinātībā – netika mainīts amats vai profesija/kvalifikācija, kā arī netika uzsākta saimnieciskā darbība ar mācībām saistītā jomā.
Satrauc, ka tikai 28% mācībās iesaistīto bija ar zemu izglītības līmeni.
Cilvēki ar zemu izglītību ir ne vien liela daļa NVA klientu, bet arī VIAA īstenotā pieaugušo izglītības projekta prioritārā mērķgrupa. Tādēļ šķiet paradoksāli, ka tieši tiem pieaugušajiem, kam zināšanu un prasmju pilnveide ir visvairāk nepieciešama, tā tiek vismazāk nodrošināta. Protams, tieši šos cilvēkus dažādu iemeslu dēļ ir arī visgrūtāk ieinteresēt un iesaistīt mācībās.
Vai uz darba tirgu orientētie pieaugušo izglītības īstenotāji gaida, ka notiks brīnums un ilgstošie bezdarbnieki paši čakli pieteiksies mācībām? Arī šos cilvēkus var motivēt, ja vien to prot un grib darīt.
Fakts, ka gandrīz pusei izglītojamo pēc mācībām profesionālajā ziņā nekas nemainījās, ir satraucošs.
Taču tas fiksē tikai īstermiņa rezultātu. Nevar arī gribēt, lai izglītības programmas apguve vienmēr radītu tūlītējas labvēlīgas izmaiņas karjerā, kuras ietekmē dažādi, ne tikai no izglītības atkarīgi faktori. Pieredze diemžēl liecina, ka tad, kad ieguvumi vai zaudējumi kļuvuši labi redzami, par iepriekš īstenoto projektu jau ir piemirsts. Kāda vēl sasniegtā izvērtēšana? Tā nereti iet secen.
Latvijā pieaugušo izglītībai ir raksturīga dilemma starp sabiedrības vajadzībām un izglītojamo interesēm.
Ja starp abām pusēm vēl nostājas izglītības piedāvājums, kurš ne vienmēr atbilst pieprasījumam, tad sabiedrisko un personisko interešu saskaņošana kļūst vēl sarežģītāka.
Vērtējot uz darba tirgus vajadzībām orientēto izglītības piedāvājumu, prioritāte neapšaubāmi dodama sabiedriskajai nepieciešamībai. Ne jau vienmēr izglītojamais izvēlēsies apgūt to, kas viņu “neuzrunā”, pat ja šādu mācību efektivitāte šķiet skaidra. Īpaši strauji motivācija sarūk tad, ja izglītības ieguve prasa piepūli un laiku.
Tikai 12% izglītojamo ir apguvuši profesionālās tālākizglītības programmas, kas nodrošina arī jaunu profesionālo kvalifikāciju.
Tā vietā daudzi labprāt izvēlas apgūt kaut ko interesantu, iespējams, mājsaimniecībai vai vaļaspriekam noderīgu, ja reiz arī šādas mācības tiek piedāvātas kā darba tirgus vajadzībām atbilstošas. Tas jau nekas, ka reizēm pretendentam nav pat nodoma kaut ko mainīt savā darba dzīvē. Ja pretendentu atlase būtu pārdomāta, tad visdrīzāk daudzi pretendenti ar augstāko izglītību un/vai labi atalgotu darbu nevarētu saņemt ievērojamu finansiālo atbalstu, lai apgūtu programmas, kas orientētas uz samērā zemas kvalifikācijas darbu, jo tādu darbu diez vai kāds no viņiem kādreiz patiešām gribēs darīt.
Iepriekšminētie 44% norāda ne tikai uz vāju korelāciju starp izglītību un darba tirgu, bet arī uz problēmām izglītojamo atlasē.
Valsts kontrole secinājusi, ka vairāk nekā puse NVA un trīs ceturtdaļas VIAA profesionālās tālākizglītības programmu netika īstenotas, jo to īstenošanai nepieteicās neviena izglītības iestāde.
Tas ir trauksmes zvans profesionālās izglītības sistēmai. Apstiprinās, ka tā vēl arvien ir vāji orientēta uz pieaugušo tālākizglītību. Turklāt programmas netika īstenotas nozarēs, kurās jau tagad trūkst darbaspēka, kas būs nepieciešams arī turpmāk: būvniecībā, metālapstrādē, mašīnbūvē un mašīnzinībās (gan NVA, gan VIAAA īstenotajos projektos), ķīmiskajā rūpniecībā (VIAA), kokrūpniecībā un pārtikas rūpniecībā (NVA).
Labi saprotams, ka pieaugušo izglītības atbilstību darba tirgus vajadzībām var nodrošināt tikai tad, ja ir pieejami labi kvantitatīvie dati ne tikai par tagadējo situāciju (piemēram, aktuālo darba tirgus pieprasījumu), bet arī par darba tirgus nākotni. Galvenais instruments darba tirgus vajadzību noteikšanai ir Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotās darba tirgus prognozes.1
Valsts kontrole gan ir secinājusi, ka tās nav pietiekamas mācību vajadzību noteikšanai. Savas darbaspēka īstermiņa prognozes sagatavo arī NVA.2 Tās ir daudz detalizētākas un piemērotākas mācību vajadzību noteikšanai. Arī VIAA darbojas sistēma mācību vajadzību noteikšanai, kurā īpaši veiksmīga ir nozaru ekspertu darba grupu iesaiste. Tātad, raugoties no darba tirgus pieprasījuma viedokļa, informācija ir pieejama un pieaugušo izglītības īstenotājiem atliek to tikai prasmīgi izmantot sava piedāvājuma veidošanā.
Revīzijas ziņojumā ir ietvertas vēl daudzas citas būtiskas atziņas. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir pieaugušo izglītību padarīt atbilstošāku darba tirgum. Ja šai problēmai tiktu rasts adekvāts risinājums, tad pieaugušo izglītība kļūtu efektīvāka un radītu lielāku sabiedrisko ieguvumu.
Komentārs: Izpratne par pieaugušo izglītības kvalitāti ir sašaurināta un abstrakta Dr. phil. Anita Jākobsone pieaugušo izglītības politikas eksperte, starptautisko projektu vadītāja Publicitātes attēls Valsts kontroles veiktā revīzija ir nozīmīgs ieguldījums pieaugušo izglītības pilnveidošanā. Tajā sniegtā informācija ļauj novērtēt piedāvāto programmu atbilstību darba tirgum, kā arī uzlabot turpmāko resursu administrēšanu sabiedrības interesēs. Iepriecina tas, ka šīs revīzijas ietvaros, ciktāl tas bijis iespējams un ir Valsts kontroles kompetencē, skarti arī jautājumi par mūžizglītības un pieaugušo izglītības politiku, ilgtspējīgu sistēmas attīstību un pārvaldību. Manuprāt, trūkst pēctecības starp Izglītības likumā un Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam “Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai” noteiktajiem pieaugušo izglītības politikas mērķiem un Ministru kabineta (MK) noteikumiem, kas leģitimē un tiesiski regulē atbilstošo Eiropas struktūrfondu (ESF) resursu administrēšanas praksi. Uz pieaugušo personu izvēli balstītai izglītībai praktiski nav citu resursu kā vien tie, kurus administrē NVA un VIAA. Tas nozīmē, ka valsts izglītības politikas dokumentos noteiktie pieaugušo izglītības mērķi gan iepriekšējā, gan nākamajā ESF apguves periodā tiek sašaurināti:
Tāpēc rodas jautājums, kā Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) veicas ar ilgtspējīgas pieaugušo izglītības politikas pārvaldi un sistēmas (institūciju tīkls, cilvēkresursu attīstība, t. sk. atalgojums, mācību materiālu nodrošinājums, budžets) veidošanu, kas tā vai citādi ir aktuāla jau sen – kopš 90. gadu vidus. Mūsdienīga menedžmenta valodā runājot, IZM jābūt pieaugušo izglītības politikas veidošanas un īstenošanas starpnozaru procesa vadītājai (nav nevienas nozares, uz kuru tas neattiektos). Šāda virzītāja noteikti nav Pieaugušo izglītības pārvaldības padome.
Ja paplašinātos viņu līdzdalība (piemēram, decentralizēti granti, reģionāli projektu konkursi), tad tas daudz ko varētu uzlabot. Ir apsīkusi pieaugušo izglītības institūciju tīkla veidošana un nostiprināšana, izmantojot pašvaldībās pieejamo infrastruktūru un nevalstisko organizāciju potenciālu. Vēlos uzsvērt, ka ļoti centralizēta resursu administrēšanas prakse nav un nevar būt efektīva, ja tā nenodrošina finanšu plūsmu decentralizāciju un uz konkurenci balstītu dažādu vietējo izglītības pakalpojumu sniedzēju iesaisti, to iespējas radoši un daudzveidīgi strādāt klientu izglītības vajadzību apmierināšanai.
Diemžēl “cilvēkiem ar zemām prasmēm” nav mistisku kopīgu izglītības vajadzību. Ir konkrēti cilvēki ar konkrētu dzīvesstāstu un kontekstu, motivēti un nemotivēti, slimi un veseli, ar un bez atkarībām, ar lielāku vai mazāku sociālās atstumtības risku u. tml. Viņi visi dzīvo konkrētā vidē, un viņu teritoriālajai un sociālajai mobilitātei ir daudzi individuāli šķēršļi. Nav nopietni plānot sociāli atstumtu, nabadzīgu, hroniski slimu cilvēku iesaisti izglītībā, darbā un sabiedrībā kopumā, neīstenojot vietējus individuālā atbalsta scenārijus un pasākumus. Ieinteresētie cilvēki un organizācijas atradīsies, ja tiks noteiktas decentralizētas finansējuma plūsmas (plānošanas reģionos, pašvaldībās) un veidoti finansējuma modeļi atbalsta sniedzējiem.
Operatīvi jāpārskata daži iesīkstējuši stereotipi par atbalsta limitiem mobilitātes sekmēšanai, pieaugušo izglītības pakalpojuma sniedzēju atalgojumam, kā arī par vajadzību finansēt institūciju ieguldījumus mācību programmu dalībnieku motivēšanai. Tas jādara, saprotot nepieciešamību veidot sadarbību starp vietējām izglītības, sociālām, veselības, kultūras, sporta iestādēm, darba devējiem u. c. Varbūt jāatceras, ka “visas upes plūst uz leju”. Pieaugušo izglītības procesam arī ir jāvirzās no vienkāršā uz sarežģītāko. Proti, kāpēc nesākam tieši ar caurviju prasmēm, ar pieredzes sniegšanu tiem, kam ir milzīgs visu veidu prasmju deficīts, lai mācoties viņu dzīves kvalitāte uzlabojas? Izpētes vērts ir arī jautājums par to, kā mācību programmas ilgums korelē ar iegūtajām prasmēm. Varbūt valsts pārmaksā par garo programmu īstenošanu, kurās dalībnieki, zaudējot motivāciju, nelietderīgi izšķiež laiku un citus jau tā mazos resursus. Valsts kontroles ziņojumā minēts, ka daudzas uz darba tirgus prognozēm balstītas programmas nav pieprasītas un ka mācību iestādes nav uzsākušas piedāvāt daudzas “derīgas” izglītības programmas.
Varbūt pašreizējā pieeja resursu administrēšanā nenodrošina elastību un ātrumu jaunu programmu veidošanā, ja to vajag?
Kāpēc mums Latvijā bail atzīt, ka pieaugušo izglītība ir dzīvs, radošs process, ka šajā jomā ir ļoti daudz profesionālu vadītāju un pasniedzēju jau ar 30 gadu pieredzi, kuri var veiksmīgi atbalstīt cilvēkus sarežģītajos pārmaiņu procesos visās jomās? Ir skaidri redzams, ka centralizētais resursu administrēšanas mehānisms nav sevi attaisnojis. Tas arī nav vienīgā panaceja no iekrātajām sistēmiskajām problēmām, kuras nerisinot stratēģiskie mērķi paliek neīstenoti un resursu administrēšana kļūst pašmērķīga un dārga. Valsts kontroles lēmums un tajā noteiktais laika grafiks liecina, ka pārmaiņu nepieciešamības ātrumu sabiedrība un valsts pārvaldes iestādes diemžēl redz atšķirīgi. Valsts kontroles ieteikumu izpildes termiņi nerada pārliecību, ka pieaugušo izglītībai paredzētie resursi arī turpmākos vismaz trīs gadus tiks tērēti citādāk un efektīvāk.
|
Liene Voroņenko
Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības vadītāja
Foto: Edijs Pālens, LETA
Kas VK secinājumos pārsteidza un kas jau bija gaidāms?
Bija sagaidāms secinājums, ka ar pašreizējo pieeju pieaugušo izglītībai nav izdevies veiksmīgi sasniegt mērķgrupu – nodarbinātos ar zemām prasmēm.
Ir saprotams, ka informācijas kampaņas medijos un pieteikšanās mācībām mājaslapās nav efektīvi instrumenti. Pieaugušo izglītības mērķauditorija ir jāuzrunā individuālāk.
Bija sagaidāms arī secinājums, ka īstenotās programmas nav būtiski ietekmējušas nodarbinātību, jo mācību dalībnieki lielākoties izvēlējās mācības atbilstoši savām interesēm. Pārsteigumu sagādāja aplēses gan par neproduktīvi izmantotā finansējuma apmēru, gan arī par to, cik lielu pievienoto vērtību varētu veicināt pieejas maiņa programmu īstenošanā.
Kāpēc vēl arvien ir tik grūti par prioritāti izvirzīt pieaugušo izglītības saistību ar darba tirgu?
Viena no problēmām ir analītikas nepietiekamā kapacitāte un datu sadrumstalotība. Labāko lēmumu pamatā ir spēja veidot loģiskus datu uzkrāšanas un analītikas risinājumus, kas atbalsta lēmumu pieņemšanu.
Ja darba tirgus prognožu dati nav tieši sasaistāmi ar pieaugušo izglītības pasūtījuma datiem, tad paveras plašas iespējas dažādām interpretācijām.
Kā, jūsuprāt, atrisināt dilemmu starp darba tirgus vajadzībām un izglītojamo interesēm?
Domāju, ka Valsts kontrole uz šo jautājumu jau ir atbildējusi. Abu šo procesu sasaiste veidos efektīvāku abpusēju sadarbību, nevis liks katrai nozarei cīnīties par savu risinājumu. Taču, lai tas notiktu, ne tikai jāizveido komanda, kas kopīgi darbojas vienota mērķa labā, bet arī jāiegulda resursi, lai šie cilvēki izmantotu labākās metodes. Latvijai nav jāizdomā jauns divritenis. Vienkārši jābūt zinošiem profesionāļiem, kas spēj pasaules pieredzi izmantot Latvijas problēmu risināšanā.
Kuri pieaugušo izglītības rezultāti būtu vērtējami kā labi?
Pozitīvi vērtējams tas, ka paaudze, kas līdz šim pārstāja izglītoties jau jaunībā, aizvien aktīvāk iesaistās mūžizglītībā.
Ir ļoti svarīgi, lai visa sabiedrība apzinātos, ka tās sasniegumu pamatā būs mācīšanās un pilnveidošanās visas dzīves garumā.
No darba devēju perspektīvas raugoties – ja šobrīd jauniešu sagatavošana darbam sniedz tikai 10% no nepieciešamo speciālistu skaita, tad pieaugušo izglītībai prioritāri vajadzētu risināt Latvijas lielāko tautsaimniecības nozaru, īpaši nozaru ar augstu pievienoto vērtību un eksportspēju, darbaspēka trūkuma problēmas. Tas ir arī sabiedrības labklājības izaugsmes jautājums.
Kādi ir galvenie Darba devēju konfederācijas secinājumi pēc iepazīšanās ar revīzijas rezultātiem, un kuri ir būtiskākie priekšlikumi minēto trūkumu novēršanai?
Darba devēji ir aicinājuši valdību un citas atbildīgās amatpersonas pirms nākamajām darbībām panākt kopīgu skatījumu par to, kādas ir pieaugušo izglītības, īpaši – publiski finansētās pieaugušo izglītības, prioritātes, mērķgrupas un kā jārīkojas, lai padarītu pieaugušo izglītības sistēmas pārvaldību efektīvāku.
Darba devēji uzskata, ka pieaugušo izglītības piedāvājumā tieši darba tirgus vajadzības ir prioritāras, taču noteikti izaicinājumi ir risināmi arī nozarēs, piemēram, jāmotivē darbinieki paaugstināt kvalifikāciju.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi pieaugušo izglītībā Latvijā?
Ļoti izteikts ir fragmentārisms un orientācija uz dalībnieku skaitu. Pieaugušo izglītību vajadzētu skatīt kā instrumentu, kas ietekmē tautsaimniecības izaugsmi, atlīdzību palielinājumu u. tml. Svarīgi ir precīzi noteikt, tieši kādus izaugsmes mērķus Latvija vēlas realizēt ar pieaugušo izglītību. Mācību dalībnieku skaits pats par sevi noteikti nav Latvijas stratēģiskais attīstības mērķis.
1Par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm: informatīvs ziņojums. Rīga: Ekonomikas ministrija, 2022. https://www.em.gov.lv/lv/darba-tirgus-zinojums?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.workingday.lv%2F; https://prognozes.em.gov.lv/lv.
2 Nodarbinātības valsts aģentūras darba tirgus prognozes: https://prognozes.nva.gov.lv/lv.
3 VK lēmums 1.11.2023 Nr. 2.4.1.-28/2022/LEM/2023/4; Laika grafiks ziņošanai par ieteikumu un priekšlikumu ieviešanu revīzijā “Vai pieaugušo izglītība sasniedz tai izvirzītos mērķus un atbilst darba tirgus vajadzībām?” (revīzijas grafiks Nr. 2.4.1-28/2022): https://www.lrvk.gov.lv/lv/revizijas/revizijas/noslegtas-revizijas/vai-pieauguso-izglitiba-sasniedz-tai-izvirzitos-merkus-un-atbilst-darba-tirgus-vajadzibam.
