Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika; Avots: SKDS
Ceturtdien, 31. maijā, bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija valdībai iesniedz ziņojumu par VDK dokumentu publiskošanu. LV portāls atskatās, kādu ceļu līdz šim Latvija gājusi, risinot čekas maisu jautājumu.
VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs vēstures doktors Kārlis Kangeris vairākkārt paudis, ka komisija ieteiks VDK kartotēku publicēt bez komentāriem. „Runājot par VDK aģentu kartotēku, Zālamana spriedumu par to nevaram dot, jo tas nav iespējams,” intervijā LV portālam iepriekš skaidroja K. Kangeris.
„Ja mums būtu mandāts, uzdots pētīt kartotēku, tad tas būtu jānosaka ar kādiem speciāliem Ministru kabineta rīkojumiem. Mēs taču nevaram tā vienkārši ķerties pie cilvēku privātās dzīves izpētīšanas. Jau tagad saskaramies ar dažādiem Datu valsts inspekcijas ierobežojumiem.” Likumā nav teikts, kad tieši komisijas mandāts beidzas, norāda tās vadītājs. Viņaprāt, būtu jāizveido neliela institūcija, kas sistemātiski turpinātu komisijas iesākto darbu.
Starpdisciplinārā komisija K. Kangera vadībā izveidota 2014. gadā saskaņā ar valdības rīkojumu. Tā veidota bijušās VDK dokumentu zinātniskai (tostarp vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko šī organizācija nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem. Komisijai savs darbs jābeidz šogad, līdz 31. maijam valdībai iesniedzot ziņojumu par izpētes rezultātiem un ieteikumiem, ieskaitot rekomendācijas turpmākai rīcībai ar tā dēvēto čekas maisu saturu. Lēmums par turpmāko rīcību būs jāpieņem politiķiem.
PSRS valsts drošības institūcijas – VDK jeb čekas – uzdevumi bija okupācijas režīma drošība, izlūkošana un pretizlūkošana. Lai šos uzdevumus īstenotu, VDK no iedzīvotāju vidus vervēja sadarbības personas (aģentus), kuriem uzdeva ziņot par līdzcilvēku aktivitātēm un noskaņojumu. No 1953. gada līdz 1991. gadam LPSR VDK reģistrēti apmēram 25 000 aģentu. Par aģentiem līdz 1953. gadam – laiku, kad to darbība bija saistīta ar intensīvu nacionālo partizānu kustības apkarošanu, deportācijām un citu represiju īstenošanu, ziņu trūkst.
Bez aģentiem VDK darbinieku informācijas avoti bija arī tā dēvētās uzticības personas, kuru skaitu pēc dažādām aplēsēm paredz trīskārt lielāku nekā aģentu skaitu. Atšķirībā no aģenta uzticības persona varēja kalpot tikai kā VDK darbinieka informācijas avots, bet tai nevarēja dot izpildīt VDK uzdevumus. Uzticības personas netika īpaši reģistrētas.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 24. augusta lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbību izbeigšanu Latvijas Republikā” VDK atzīta par noziedzīgu organizāciju, kuras darbība bijusi vērsta pret Latvijas tautas interesēm. VDK dokumentus, ieskaitot auduma maisos salikto aģentu uzskaites kartotēku, pārņēma vairākas institūcijas: Iekšlietu ministrija, Policijas akadēmija, Prokuratūra un Latvijas Valsts arhīvs.
1992. gadā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC), kura rīcībā patlaban ir VDK aģentu kartotēka. TSDC kopš 1995. gada ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) struktūrvienība.
TSDC rīcībā esošajā VDK kartotēkā ir galvenokārt 80. gadu beigu jeb „perestroikas” perioda aktīvā aģentūra – ap 4300 aģentu personas dati. Aģenta uzskaites kartītē ir fiksēti aģenta vārds, uzvārds, dzimšanas laiks un vieta, dzīvesvieta, darbavieta, tā VDK operatīvā darbinieka uzvārds, kurš viņu savervējis, kā arī šī operatīvā darbinieka un viņa tiešā priekšnieka, kurš apstiprināja vervēšanu, paraksts. Taču nav šo aģentu reālo darbību atspoguļojošu ziņojumu, kas 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā aizvestas uz Krieviju.
Aģentu kartotēkā esošie dati neļauj secināt, ko tie ziņojuši un vai vispār to darījuši. Tomēr atsevišķos gadījumos, kā tas bijis Normunda Lakuča lietā, balstoties uz Latvijas rīcībā esošo VDK dokumentu kopumu, tiesai bijis iespējams pierādīt personas sadarbību ar minēto organizāciju.
VDK štata un ārštata darbiniekiem, ieskaitot savervētos aģentus, ar likumu noteica amata ierobežojumus – tie nedrīkstēja strādāt vēlētos amatos, valsts ierēdniecībā u.c.
VDK aģentu kartotēkai ir ierobežotas pieejamības statuss – tajā ietvertie dati nav izpaužami trešajām personām. Viedokļi par tā dēvēto čekas maisu satura publiskošanu laika gaitā polarizējušies. Uzskatu sadursme notikusi starp viedokli, ka tas nododams atklātībai vēsturiskās patiesības noskaidrošanai un sabiedriskā izlīguma panākšanai, un bažām, ka tādā gadījumā atklātībā nonāktu tikai daļa čekas sadarbības personu vārdu, nebūtu pilnībā noskaidrojami sadarbības apstākļi un iemesli, kā arī Latvijas sabiedrībā raisītos jauni vēsturē balstīti konflikti.
Saeima 2004. gadā jau nobalsoja par VDK arhīvu publiskošanu. Saskaņā ar grozījumiem likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” bija paredzēts, ka čekas dokumenti ir nododami atklātībā bez ierobežojumiem.
Taču toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nobloķēja likumprojekta pieņemšanu, trīs reizes to nosūtot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai. Līdztekus citiem argumentiem prezidente savu rīcību pamatoja ar to, ka „svarīgi ir panākt, lai sabiedrībai tiktu sniegta uzticama un nesagrozīta informācija, kura dotu iespēja gūt patiesu priekšstatu par minētās iestādes darbību un konkrētu cilvēku lomu tajā.”
Latvijā vairākkārt aicināts veikt lustrāciju (no latīņu valodas vārda lustrare – apgaismot) – pasaulē pieņemtu un citās postpadomju valstīs jau īstenotu procesu, kurā personas, kas sadarbojušās ar noziedzīgā režīma represīvajām iestādēm, atzīst šo faktu, pretī saņem valsts garantētu aizsardzību un vārda neizpaušanu, bet pārējo vārdus nodod atklātībai.
2015. gadā, atzīmējot pazīstamās disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes 90. dzimšanas dienu, viņa un vairāki sabiedrībā respektēti cilvēki nāca klajā ar aicinājumu valsts augstākajām amatpersonām pieņemt lustrācijas likumu, norādot, ka Latvijā lustrācijas process joprojām nav noticis: „25 gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas joprojām nav notikusi ne juridiska, ne morāla okupāciju seku un kolaborācijas izvērtēšana. (..) Nodevēji nav atzinuši savus noziedzīgos nodarījumus, nav saņēmuši nosodījumu, bet upuri – gandarījumu.”
No gandrīz trīssimt lietām, ko tiesas izskatījušas saistībā ar personu iespējamo sadarbību ar VDK, tikai dažās tā ir konstatēta. Vairumā gadījumu tiesa atzinusi, ka sadarbības faktam pierādījumu nepietiek: kartītes esamība nevar būt par pamatu sadarbības fakta atzīšanai.
Zināmākais piemērs – tā dēvētā čekas piecīšu lieta, kad piecus 5. Saeimas deputātus – Aivaru Kreitusu, Robertu Mīlbergu, Edvīnu Inkenu, Andreju Siliņu un Georgu Andrejevu – apsūdzēja sadarbībā ar VDK. Pēdējais savu sadarbību atzina pats un atkāpās no ārlietu ministra amata, bet pārējie sadarbības faktu noliedza un arī tiesā to pierādīt neizdevās.
Tikai nedaudzi cilvēki paši atzinuši, ka bijuši VDK aģenti – jau minētais Georgs Andrejevs, bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, orientālistikas speciālists Leons Taivans, arī dzejnieks Jānis Rokpelnis – lielākoties cilvēki, kuri, apgalvojot, ka nevienu nav denuncējuši, savu sadarbību pamatojuši kā vienīgo iespēju attīstīt zinātnisko karjeru, doties pieredzes apmaiņā uz ārzemēm, ieņemt vadošus amatus zinātniskajās un citās institūcijās.
1995. gadā, izvērtējot Triju Zvaigžņu ordeņa kandidātu iespējamo saistību ar VDK, nāca klajā, ka tās kartotēkā atrodams akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārds, kurš gan paudis, ka nekad nav sevi uzskatījis par čekas informatoru. Kartotēkā ir daudzu sabiedrībā zināmu un godātu cilvēku vārdi, norādījis gan SAB vadītājs Jānis Maizītis, gan VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.
