Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Kopš 1996. gada katram strādājošajam Latvijā reģistrē pensijai uzkrāto individuālo kapitālu. Labklājības ministrija (LM) nozīmīgo laika nogriezni izmanto, lai pievērstu visas sabiedrības uzmanību jautājumiem, kas attiecas uz katru cilvēku. Konferencē "Latvijas pensiju sistēma – 20 gadi" savā pieredzē dalījās arī kaimiņi (no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas), savukārt starptautisko institūciju eksperti vērsa uzmanību uz nākotnes problēmām un riskiem. Jo jau pati par sevi masveidīgā vecumdienu finansiālā nodrošināšana ir pastāvīga problēma.
Kad Latvijas pensiju sistēma tiek raksturota kā viena no labākajām pasaulē, ne bez pamata skaišas pensijas saņēmēji. Bet tā nu tas ir. Sistēmas pozitīvo pazīmju kopums vērtējuma tabulās un grafikos atsver negatīvās blaknes, ko daudzi izjūt savos maciņos.
2014. gadā Vācijas sabiedrība "Allianz Global Investors" starptautiskā pensiju ilgtspējas indeksa novērtējumā 2014. gadā Latviju ierindojusi devītajā vietā, arī Eiropas Komisija (EK), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un Pasaules Banka atzinīgi novērtējusi Latvijas pensiju sistēmas darbību ilgtermiņā, vienlīdz izsakot arī ieteikumus.
Labklājības ministrs Jānis Reirs atzīst: "Būtisks ir līdzsvars starp garantijām un motivāciju iesaistīties sociālās apdrošināšanas sistēmā, kā arī ilgstoši veikt tajā iemaksas no visiem darba ienākumiem. Taču aptuveni viena trešā daļa sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai pat zemākas. Līdz ar to jau garantēti var prognozēt, ka viņu pamata pensija būs minimālā apmērā. Savukārt, ja pensionārs ir nabadzīgs, tad nevar runāt par pienācīgu dzīves kvalitāti vecumdienās."
Domājot par pensiju adekvātumu šībrīža pensionāriem, Latvijā jau ir veiktas izmaiņas pensiju indeksācijā, lai palielinātu pensijas. Tiek turpināts darbs pie diferencētās pensiju indeksācijas, lai atbalstītu tos pensionārus, kuriem ir zemas pensijas, neskatoties uz lielu apdrošināšanas stāžu.
Lai sekmētu pensiju sistēmas ilgtspēju, Latvijā ir veikti vairāki sociālā budžeta stabilizācijas pasākumi. Nozīmīgākais no tiem ir pensionēšanās vecuma celšana, sabalansējot dzīves ilgumu ar pensijā pavadītiem gadiem. Līdzīgi kā citās valstīs Latvijā pakāpeniski tiek paaugstināts pensijas vecums līdz 65 gadiem.
Tāpēc vienlaikus nepieciešami atbalstoši pasākumi, lai senioriem ir iespējas ilgāk būt aktīviem. 2015. gadā Latvijā vecuma grupā virs 50 gadiem nodarbinātības līmenis bija 37%, Eiropā - 34,6%. Lai arī Latvijas situācija izskatās nedaudz optimistiskāka, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju, šai mērķa grupai ir nepieciešams īpašs atbalsts, lai saglabātu vai atrastu darbavietas. Tāpēc Labklājības ministrija ir uzsākusi intensīvu darbu pie aktīvas novecošanas stratēģijas ilgākam un kvalitatīvākam darba mūžam.
Sievietes pensijā nabagākas arī turīgo galā
Zviedrija pensiju sistēmu pilnībā pārveidoja 90. gados, jo vecā sistēma nebija ilgtspējīga. Tieši no šīs reformas idejas aizņēmās Latvija, apsteidzoši izveidojot savu sistēmu. "Mūsu valstu pensiju sistēmas lielā mērā ir līdzīgas, jo tās nāk no vienām saknēm," saskata Zviedrijas sociālās drošības ministre Annika Strandhāla.
Viņa uzsver: svarīgi ir nodrošināt taisnīgas un ilgtermiņa pensijas cilvēkiem, un pašreiz tas Zviedrijā veiksmīgi tiek darīts. Taču, domājot par ilgtermiņa stabilitāti, ir risināma virkne jautājumu, nemainot sistēmas pamatprincipus.
Viens no jautājumiem ir, kā panākt ilgāku darba dzīvi? Pensiju finansējuma avots ir iemaksas sistēmā no cilvēku darba ienākumiem. Ja panākam, ka cilvēks strādā ilgāk, tā ir pamatrecepte, lai nodrošinātu dāsnākas pensijas un stiprāku sistēmu. Vidējais sagaidāmais dzīves ilgums kopš 90. gadu vidus, kad Zviedrija izveidoja savu jauno pensiju sistēmu, ir pieaudzis par 2,4 gadiem. "Cilvēki dzīvo ilgāk, un mēs par to priecājamies. Taču, ja pieaug dzīves ilgums un tas neatbilst garākai darba dzīvei, tad tas atstāj negatīvu ietekmi uz pensijām. Tas ir acīmredzami. Tas nozīmē, ka tā pati naudas summa būs jāsadala uz vairākiem gadiem," skaidro ministre.
Zviedrijā ir elastīgs pensionēšanās vecums. To ieviesa nolūkā, lai cilvēki, ja dzīves ilgums palielinās, strādātu ilgāk. Bet tā tas nav noticis. A. Strandhāla spriež, ka vajadzētu būt skaidrāk parādītai saiknei starp šīm divām lietām, jo perspektīvā nav cita risinājuma kā vien paaugstināt vidējo pensionēšanās vecumu, kas tiek darīts arī Latvijā. Tomēr viņa vienlaikus uzskata, ka pārāk koncentrēties tikai uz augstāku pensionēšanās vecumu varētu būt maldinoši. Jo īstais izaicinājums ir tas, kā panākt, lai cilvēki strādātu ilgāk. Protams, daudzi strādās ilgāk, ja nomainīsim likumus vai noteikumus. Protams, ir labi, ka politiķi dod šo signālu, ka maina pensionēšanās vecuma standartu, bet vienlaikus ir jānodrošina, lai cilvēkiem būtu iespējams strādāt ilgāk, uzsver ministre.
Zviedrija ir viena no valstīm, kurā ir visaugstākais vecums, kurā cilvēki ieiet izglītības sistēmā un arī nostiprinās darba tirgū. Tāpēc varētu sekmēt jaunāku cilvēku ienākšanu darba tirgū. Tiek domāts, kā darba tirgū vairāk iesaistīt sievietes. Jo valstī ir aktualitāte līdztiesība starp pensionāriem un pensionārēm. Skaitļi ir nepārprotami: sieviešu pensija vidēji ir par 30% mazāka nekā vīriešiem. Tas ir tūkstošiem kronu (simtiem eiro) katru mēnesi. Zviedriem tas nav pārsteigums, jo pensiju sistēma balstās uz dzīves ienākumiem.
Sabiedrība 60., 70. gados no sievietēm sagaidīja, ka viņas paliks mājās ar bērniem un uzņemsies šo atbildību. Kā visur pasaulē, arī Zviedrijā sievietes nopelna mazāk un strādā mazāk, biežāk nekā vīrieši strādā nepilnu darba laiku un vairāk veic mājas soli – neapmaksāto darbu. Sievietes ņem vairāk atvaļinājumu bērna kopšanai. Un, ja valsts nepiedāvā sociālos pabalstus, tad tieši sievietes ir tās, kas rūpējas par saviem ģimenes locekļiem, par radiniekiem, uzskaita ministre. Tas tālāk izpaužas zemākās pensijās. Un Zviedrijā lielākā daļa zemo pensiju saņēmēju ir sievietes. "Neskatoties uz to, ka mums ir laba pensiju sistēma, mums ir jāatzīst, ka pensiju apmērs atšķiras starp dažādu dzimumu pensiju saņēmējiem," piebilst ministre.
Gan Zviedrijas valdība, gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas ir izstrādājušas apjomīgu projektu, kura mērķis ir nodrošināt vienādas pensijas abu dzimumu pensiju saņēmējiem. Jo ir vēlme panākt, ka pensijas izlīdzinās, nemainot pensiju sistēmas pamatprincipus. Jau šomēnes tiks uzklausīti iespējamie varianti.
"Protams, ir jābūt uzmanīgiem, veicot politiskās izmaiņas vienā jomā. Jāskatās, vai tas negatīvi neietekmē kādu citu jomu. Mēs esam identificējuši virkni risku, kas saistīti, ja nekoordinēti rīkotos. Piemēram, mazo pensiju saņēmējiem maksājot papildu pabalstus, varētu radīt sajūtu, ka viņiem nav jāstrādā līdz pensionēšanās vecumam, ka var pensionēties ātrāk, līdz ar to saņemt pabalstus. Darba mūža pagarināšana ir svarīgs jautājums, bet jādomā, kādas varētu būt sekas. Zviedrijā pieaug mūža ilgums, veselība uzlabojas, bet atsevišķos gadījumos tomēr ir jāpensionējas ātrāk, un šādos gadījumos cilvēki ir jāaizsargā."
Arī LM valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks, vērtējot pensiju sistēmas attīstības gadus un iespējamās kļūdas, izteicās, ka ir jautājumi, kurus nevar atrisināt, tikai uzlabojot pensiju sistēmu, " raustot šo vienu deķīti". Nepieciešams skatīties arī uz blakus sistēmām, lai pensiju jomu padarītu pilnvērtīgāku.
Krīzē būt pensionāram ir mazāk sāpīgi
Visu pensiju sistēmu bieds ir krīzes. Kad sākas viena vai otra krīze, situācija ar esošo pensionāru nodrošināšanu kļūst problemātiska, atzīst I. Alliks.
Viļņas universitātes profesors Teodors Medaiskis piedāvā vecuma pensijas apmēra statistiku Baltijas valstīs: pagājušajā gadā Lietuvā vidējā pensija bija 247 eiro, Latvijā – 293 eiro, Igaunijā – 371 eiro. Atšķirīga aina ir pensiju apjomā pret iekšzemes kopproduktu: Lietuvā – 7,2%, Igaunijā – 7,5% un Latvijā – 8,2%.
Taču statistika vien neapliecina realitāti. "Vakar, staigājot pa Vecrīgu, parēķināju, ka par lielo Latvijas pensiju varēšu nopirkt mazāk alus kausu Latvijā nekā par mazo pensiju Lietuvā," pajokoja profesors, piebilstot, ka droši vien pensijas vajadzētu salīdzināt pēc citiem rādītājiem.
Sociālo jautājumu apskatos vienmēr tiek pievērsta uzmanība nabadzības riskiem. Mērījumi atšķiras atkarībā no metodoloģijas, taču pie jebkuras metodikas Baltijas valstis ir augstākā riska grupās, tajā skaitā pensionāri.
Salīdzinot pēdējo periodu, kurā visas valstis iekrita krīzē, profesors secina, ka nabadzības risks pensijā esošajiem bija relatīvi augsts straujās ekonomiskās izaugsmes gados. Savukārt, kad krīzes dēļ algas tika samazinātas, pensijas tik krasi nemazinājās, un pensionāriem nabadzības risks bija zemāks. "Tas nenozīmē, ka pensijas bija labākas, bet gan to, ka pārējiem klājās sliktāk."
Arī pensiju atvietojuma līmenis (pensija, salīdzinot ar darba ienākumiem iepriekš) Latvijā un kaimiņos ir līdzīgi pieticīgs: ja ES tas ir vidēji ir 56%, Baltijas valstīs par vismaz 10% zemāks.
Profesors Lauris Lepiks no Tallinas universitātes piekrīt, ka pensionāri ir imūnāki pret ekonomikas svārstībām. Tomēr vienlaikus krīzes laikā ir spiediens uz pensiju budžetu. Zviedrijas pensiju aģentūras analītiķis Danne Mikula izskaidro: kad izaugsme strauji samazinās, ir problēma, jo sociālās iemaksas nenosedz izmaksas un veidojas deficīts. Arī Baltijas valstis ar to saskārās krīzē.
Traumējošas vēstis liek būt piesardzīgiem
Agnese Dagile no Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā, pamatojoties uz EK ziņojumiem par Latviju, atgādina par sabiedrības novecošanos. Analīzē un aprēķinos par pensiju izdevumiem nākotnē secināts, ka 2060. gadā izdevumi būs ne augstāki kā 2013. gadā, neskatoties uz to, ka senioru īpatsvars sabiedrībā pieaug.
Savukārt darbaspēka pieejamības analīzē secināts, ka tas Latvijā turpmāko 14 gadu laikā samazināsies par vairāk nekā 20%, un sagaidāms, ka līdz 2016. gadam samazināsies par 40%.
Pensiju ilgtspēja nav tikai problēma Latvijā. Laika gaitā visā ES uz katru pensionāru būs tikai viens strādājošais.
Uzskaitot demogrāfisko problēmu virkni Latvijā, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Nodarbinātības, darba un sociālo lietu departamenta Sociālās politikas nodaļas vadītāja Monika Keisere īpaši uzsver emigrāciju un izglītotā darbaspēka aizbraukšanu: "Vajadzētu panākt, ka mēs neizglītojam cilvēkus, piemēram, priekš Lielbritānijas vai Zviedrijas. Viņi, protams, priecājas, ka izglītotie latvieši papildina viņu darba tirgu, bet tie cilvēki vajadzīgi arī Latvijā. Jāgādā, lai jaunieši paliktu Latvijā."
OECD ir pārliecība, ka budžeta stabilitāte Latvijā ir diezgan laba, bet vajadzētu vairāk uztraukties par atvietojuma koeficientiem, jāskatās, kā nākotnē izdosies nodrošināt pensijas adekvātā līmenī, ja būtiski saruks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. Latvijā gan ir daudz iespēju palielināt nodarbinātības līmeni, jo gan vīrieši, gan sievietes darba tirgu pamet daudz ātrāk nekā vidēji OECD valstīs.
Savukārt Pasaules Bankas vecākā speciāliste sociālās aizsardzības jautājumos Asta Zviniene atzīst: pārejas ekonomikās 90. gados mazinājās ekonomiskā drošība, strauji kritās dzimstība, neviens gan nedomāja, ka dzimstības līmenis paliks tik zems ilgstoši. Savukārt pēc krīzes neviens negaidīja, ka tik lielus emigrācijas viļņus.
Latvijā nāksies risināt lielas demogrāfiskās problēmas. Latvijā iedzīvotāju skaita kritums ir par 1,5% gadā. Tas ir krietni lielāks nekā jaundzimušo skaits. 90. gados dzimušo bērnu skaits bija apmēram puse, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Neviena valsts, ja neskaita karus un katastrofas, nav piedzīvojusi šādu situāciju. Pat ja dzimstība pieaugs līdz trim bērniem ģimenē, pie paša labākā scenārija var saskatīt jaunus ienācējus darba tirgū tikai pēc 20 gadiem.
Bet tagad trūkst vecāku, kas varētu izaudzināt potenciālos darbiniekus, kuri varētu nodrošināt pensijas nākotnē. Ir skaidrs, ka dzimstības rādītāji nepieaugs.
Sociālo budžetu var papildināt pašnodarbinātie, kas pašreiz neveic iemaksas, arī sievietes, kas varētu ienākt darba tirgū, bet šie ieguvumi nāks lēni. Lai atrisinātu šo demogrāfisko izaicinājumu, vienkārši nepietiek laika.
Un tāpēc, pēc PB domām, iebraucēju ielaišana jeb imigrācija ir vienīgais risinājums mūsu valstī. A. Zviniene sakās saprotot, kādu nepatiku var izraisīt šāds secinājums, tomēr uzsver: "Jāsāk skaļi runāt, ka imigrācija ir viens no pensiju sistēmas turpmākās eksistences centrālajiem jautājumiem. Politiski un sociāli tas ir grūti izdarāms, un arī tehniski tas ir ļoti grūti." Taču, piemēram, Zviedrijā apmēram 30% no viņu jauniešiem ir dzimuši ārzemēs.
Arī A. Strandhāla, iepazīstinot ar pensiju pilnveides iecerēm Zviedrijā, izteicās, ka vairāk varētu darīt, lai jaunāki cilvēki ienāk darba tirgū, ka varētu labāk rūpēties par jaunajiem zviedriem, proti, labāk integrēt imigrantus Zviedrijā. "Mums nevajadzētu aizmirst to, ka imigrācija ir pozitīva pensiju sistēmai, bet mums ir labāk jāiemācās integrēt jaunos pilsoņus sabiedrībā un darba tirgū. Un tas mums patiešām Zviedrijā ir īsts izaicinājums, jo tas prasa pārāk daudz laika un pārāk daudz pūļu."
