INTERVIJA

Edgars Rinkēvičs: Rīkojamies mūsu nacionālajās interesēs

LV portālam: EDGARS RINKĒVIČS, ārlietu ministrs
Guntars Laganovskis24.01.2018
"ĪSUMĀ"
  • Viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir stiprināt organizācijas, kuras atbalsta un uztur starptautiskās tiesības, – ANO, EDSO, Eiropas Padomi.
  • ANO Drošības padomei vajadzētu atturēties no veto tiesību izmantošanas gadījumos, kad tas skar noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un genocīdu.
  • Mēs darām visu, lai atturēšanas pasākumi no iespējamas ārējas agresijas būtu efektīvi, bet jāsaprot, ka pirmā aizsardzības līnija sākas pašu valstī un sabiedrotajiem būs vajadzīgs laiks, lai nāktu palīgā.
  • Notiek plašas sociālpolitiskas pārmaiņas, kuru dziļākai izpētei būtu jāpievēršas zinātniekiem.
  • Esam valdībā apstiprinājuši sākotnējo pozīciju, kurā noteikts, ka vēlamies skaidru tālākas kohēzijas politikas turpinātību. Un arī turpināt to, kas jau sākts, – izlīdzināt tiešmaksājumus līdz ES vidējam līmenim.
  • Latvija tiešām ir gatava apsvērt iespēju maksāt vairāk, jo saprotam, ka no ES budžeta joprojām dabūtu atpakaļ vairāk.
  • Nav arī tā, ka no 2020. gada, kad beigsies līdzšinējais ES budžeta periods, Latvijā Eiropas naudas vairs nebūs un mēs nomirsim badā.
Ārlietu ministra EDGARA RINKĒVIČA ikgadējais ziņojums par darbību valsts ārpolitikā norāda gan uz riskiem, gan iespējām Latvijai.

Latvijas galvenā problēma, kā teikts jūsu ikgadējā ziņojumā par situāciju ārpolitikā, ir straujās izmaiņas starptautiskajā kārtībā. Latvija vēlas lielāku starptautisko organizāciju lomu un starptautiskā tiesiskuma respektēšanu.  Ko un vai vispār mūsu valsts var darīt, lai stiprinātu minētos faktorus?

Ja paraugāmies uz mūsu valsts dibināšanas laiku, pirmajiem neatkarības gadiem, tad arī bija ļoti mainīga starptautiskā situācija – bruka impērijas, veidojās daudzas jaunas valstis. Zināms revizionisma laiks starptautiskajās attiecībās bija arī 30. gados. Diemžēl ir valstis, kuras arī tagad grib pārskatīt starptautisko kārtību – kā Krievija ar agresīvo rīcību Ukrainā. Taču ir valstis, to vidū arī Latvija, kuras vēlas šo kārtību saglabāt un uzskata, ka starpvalstu attiecībām ir jābalstās uz starptautiskajām tiesībām. Tādēļ viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir stiprināt organizācijas, kuras tās atbalsta un uztur, – ANO, EDSO, Eiropas Padomi. Protams, arī ES un NATO, kuras ir tiešs mūsu valsts drošības un attīstības ietvars un, ņemot vērā to, kas notika 2014. gadā, arī mūsu neatkarības tiešs garants. Šajā ziņā esam spēruši gan simboliskus, gan praktiskus soļus. Pagājušajā gadā Saeima apstiprināja likumu par ANO Starptautiskās tiesas jurisdikcijas atzīšanu, kas dod iespējas tālāk juridiski risināt tādus no tiesiskā viedokļa būtiskus jautājumus kā, piemēram, Latvijas okupācijas fakta atzīšana. Tas arī vēlreiz apliecina, ka mēs strīdus ar jebkuru valsti risināsim tiesas ceļā. Jau esam sākuši gatavoties ANO Drošības padomes valstu vēlēšanām 2025. gadā uz 2026.–2027. gada termiņu, kas apliecina, ka Latvija starptautiskajā jomā ir gatava uzņemties vēl aktīvāku lomu.

Redzam, ka ANO Drošības padome, kurai būtu jāgādā par mieru pasaulē, faktiski rada pretēju situāciju, jo padomes pastāvīgajām valstīm mēdz būt atšķirīgi viedokļi, kuru dēļ tās izmanto savas veto tiesības un bloķē nozīmīgu ANO lēmumu pieņemšanu. Šī iemesla dēļ ANO nereti salīdzina ar neefektivitātes dēļ bēdīgu likteni starpkaru periodā piedzīvojušo Tautu Savienību. Ko darīt?

Pirms dažām dienām, plašāk varbūt nepamanīts, apritēja zīmīgs datums – 100 gadu, kopš ASV prezidents Vudro Vilsons teica savu slaveno 14 punktu runu, kas iezīmēja vīziju par tādu starptautisko kārtību, kāda 20. gadsimtā palēnām izveidojās – iesākumā ar Tautu Savienību, bet pēc Otrā pasaules kara – ar ANO. Tagad starptautiskās organizācijas un tiesības kļuvušas daudz ietekmīgākas. Jā, Drošības padomē ir jautājumu loks, par ko tā nespēj vienoties. Tai pat laikā ir bijuši gadījumi, kad Drošības padome bijusi pietiekami efektīva krīžu risinātāja, ko nevar sacīt par Tautu Savienību. Latvija starpkaru periodā nebija nevienā no plašām politiskām vai militārām savienībām, kā tagad NATO vai ES. Mums nebija tiešu aizsardzības garantiju.

Par ANO Drošības padomes reformu Latvija ir runājusi jau sen un aktīvi iestājas par to. Uzskatām, ka Drošības padome vairāk atbilst situācijai pēc Otrā pasaules kara, kad ANO tika izveidota un tajā dominēja piecas vadošās valstis.* Taču redzam, ka šobrīd būtu nepieciešams palielināt Drošības padomes pastāvīgo locekļu skaitu, jo klāt nākušas tādas ietekmīgas un lielas valstis kā Indija, Vācija, Brazīlija, Japāna. Turklāt kopš ANO izveidošanas vairākkārt pieaudzis tajā iekļauto valstu skaits. Uzskatām arī, ka reģionālajās grupās ir jābūt lielākam nepastāvīgo dalībvalstu skaitam. ANO Drošības padomei vajadzētu atainot situāciju, kāda ir pasaulē 21. gadsimtā. Vēl viena lieta, par ko esam aktīvi iestājušies, – Drošības padomei vajadzētu atturēties no veto tiesību izmantošanas gadījumos, kad tas skar noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un genocīdu. Piemēram, mūsuprāt, Sīrijas gadījumā Drošības padomes dalībvalstīm, pat ja tās nepiekrīt tai vai citai rezolūcijai, vajadzēja ļaut Starptautiskajai tiesai izmeklēt šajā valstī pastrādātos noziegumus.

Jā, ANO ir problēmas, taču vai tiešām pasaule bez tās būtu labāka? Noteikti ne. Daudzi pat nepamana daudzās miera uzturēšanas misijas pasaulē ar ANO karogu, arī organizācijas attīstības darbu daudzās valstīs. Tāpēc ir jāturpina strādāt tās pilnveidošanai pat ļoti sarežģītos apstākļos.

Nupat, esot vizītē Latvijā, Dānijas premjerministrs sacīja: "Teikšu ļoti tieši – Krievija ir drauds." Zviedrija pastiprina militārās spējas, izvieto bruņotos spēkus Gotlandes salā, kā arī pirms dažām nedēļām aicināja zviedrus būt gataviem vismaz nedēļu iztikt bez valsts atbalsta un apgādes kara gadījumā. Ko tas nozīmē? Vai radušies kādi akūti draudi mūsu reģionā?

Krievijas rīcība pret Gruziju 2008. gadā, Krimas pretlikumīgā aneksija 2014. gadā, retorika par Krievijas īpašajām tiesībām savā pierobežā, neslēpti aicinājumi veidot ietekmes sfēras, iejaukšanās citu valstu vēlēšanu procesā, manipulācijas ar sabiedrisko domu tajās visām ES un NATO valstīm liek pārvērtēt savu līdzšinējo drošības, aizsardzības politiku un arī ārpolitiku. Domāju, ka Dānijas premjerministra izteikums skatāms šādā kontekstā.

Taču kā vērtēt Zviedrijas valdības minēto aicinājumu valsts iedzīvotājiem?

Domāju, te notiek atgriešanās pie Aukstā kara laika prakses. Arī Latvijā un Lietuvā bijušas dažādas aktivitātes civilās aizsardzības kontekstā. Lietuvā ir izdotas pamācības, kā rīkoties tādas vai citas krīzes gadījumā. Valstis gan starptautiskās aliansēs, gan iekšēji gatavojas dažādu risku iespējamībai. Ar to es negribu teikt, ka kaut kas ļoti nopietns notiks tieši tagad – 2018. gadā. Šī situācija, kā sākusies 2014. gadā, tā turpinās. Demokrātiskās valstīs institūciju un sabiedrību pārorientēšanās jaunām situācijām notiek lēnāk nekā autoritārās valstīs. Tas, ko valdības dara Zviedrijā, Somijā, Dānijā, ir jāskata šādā kontekstā. Mēs darām visu, lai atturēšanas pasākumi no iespējamas ārējas agresijas būtu efektīvi, bet jāsaprot, ka pirmā aizsardzības līnija sākas pašu valstī un sabiedrotajiem būs vajadzīgs laiks, lai nāktu palīgā.

Runājot par hibrīdapdraudējumu, informatīvo karu, – cik Latvijas sabiedrība ir noturīga pret nevēlamu ārēju ietekmi?

Mūsu sabiedrība, tāpat kā daudzās citās valstīs, ir nonākusi paradoksālā situācijā – informācijas pārbagātības apstākļos esam atgriezušies tādā kā globālā viduslaiku ciemā – cilvēki kaut ko saklausa, tas izklausās ticami, ziņa tiek padota tālāk, taču pietrūkst kritiska filtra patiesās ainas iegūšanai. Tā gadījums, kad Jānis Pēterim nozog ābolu, pārveidojas par ziņu, ka Pēteris to nozadzis Jānim vai pat ka viņu abu kaimiņš nokritis no ābeles. Tas kritiskais filtrs, ko savulaik pildīja kvalitatīvs žurnālista darbs, mediju tirgus īpatnību un citu iemeslu dēļ ir vājinājies, un kritiskā domāšana sabiedrībā iet mazumā. Jāmeklē jauna pieeja, kā cilvēkiem likt saprast, ka ne viss, kas rakstīts internetā un sociālajos tīklos, ir taisnība. Tas lielā mērā ir jautājums par to, kam cilvēki vairāk uzticas. Aptaujas liecina, ka radiem, draugiem, kaimiņiem. Ne vairs – valdībai, parlamentam, politiķiem, partijām un pat presei. Notiek plašas sociālpolitiskas pārmaiņas, kuru dziļākai izpētei būtu jāpievēršas zinātniekiem. Politiķi paši ir šī procesa sastāvdaļa un paši izmisīgi domā, kā pielāgoties situācijai, iet līdzi laikam.      

Latvijas drošības garants ir arī stipra ES. Arī šogad no Eiropas Komisijas izskanējušas balsis par Eiropas Savienotajām Valstīm, federāciju. Francijas prezidents Makrons izteica ideju, kuru, šķiet, atbalsta arī Vācijas kanclere Angela Merkele, par kopēju parlamentu, budžetu un finanšu ministru visām eirozonas valstīm. Kāda ir Latvijas pozīcija un intereses šajā jautājumā? Vai esam gatavi ziedot vēl kādu daļu suverenitātes lielākas drošības un ekonomisko ieguvumu vārdā?

Es būtu ļoti piesardzīgs attiecībā uz apgalvojumu, ka šīs idejas guvušas lielu atbalstu visā ES, tostarp Vācijā, kur viens no koalīcijas sarunu izjukšanas iemesliem bija dažādie partiju viedokļi par Eiropas nākotni.

Diskusijas par šiem jautājumiem notiek gan daudzās ES dalībvalstīs, gan Savienībā kopumā. To raisa vairāki aspekti – pirmkārt, 2008. gada finanšu un ekonomiskā krīze skaidri parādīja, ka eirozonas pārvaldības modelis ir tālu no pilnības. Protams, ir grūti vienoties, kas konkrēti būtu darāms. Piemēram, šobrīd darbojas kopēja eirozonas finanšu ministru grupa, kad nepieciešams, sanāk eirozonas valstu un valdību vadītāji. Jā, ir izskanējusi ideja, ka jābūt atsevišķam eirozonas finanšu ministram, kas būtu ikdienas darbu veicējs un koordinētājs. Ir izskanējusi ideja, ka ir jābūt atsevišķam eirozonas budžetam un kopējam parlamentārajam procesam.

Latvija kā eirozonas dalībvalsts, protams, ir ieinteresēta, lai tā  būtu maksimāli spēcīga un efektīva. Tāpēc esam gatavi diskutēt par katru no minētajiem priekšlikumiem. Taču atvērtība diskusijai par idejām nozīmē, ka tikai tad, kad esi sapratis, kas tas īsti ir, vari pateikt, vai to atbalsti, vai tas ir mūsu interesēs vai nav. Es gan neticu, ka šogad daudz pavirzīsimies uz priekšu diskusijās par eirozonas nākotni. Pirmkārt, jāsagaida Vācijas jaunās valdības izveidošana, jo šīs valsts viedoklim ir ļoti liela nozīme. Un priekšā ir vēlēšanas Itālijā, kura arī ir viena no nozīmīgākajām eirozonas valstīm. Vienmēr esmu teicis: neteiksim nekam nē. Paskatīsimies uz lielāku kopainu un sēdīsim pie sarunu galda, lai saprastu, kāds galarezultāts mums der.

Definēts, ka Latvijai jābūt ES kodolā. Taču kāpēc Latvija ANO balsojumā par rezolūciju saistībā ar ASV prezidenta Trampa lēmumu atzīt Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu atturējās, tādējādi ieņemot pretēju pozīciju tā dēvētajam ES kodolam, kas balsoja pret ASV prezidenta pozīciju?

Tas, ka esam runājuši par kodolu un to, ka esam gatavi ļoti nopietni strādāt ES kopējās politikas – aizsardzības, drošības, ārpolitikas – ietvaros, nav pretrunā ar mūsu nostāju šajā balsojumā. Vienmēr esam teikuši, ka balsosim tā, kā balsos ES kopā, ja esam panākuši kopēju Savienības viedokli. Taču minētajā jautājumā tāda nebija. Tuvo Austrumu miera procesā ES nostāja nekad nav bijusi vienota. Šajā gadījumā esam rīkojušies saskaņā ar mūsu ilgstošu politisko nostāju – ja ES nespēj panākt vienošanos un atšķirīgs viedoklis ir vairāk nekā divām trim valstīm, jautājumos, kas skar mūsu stratēģisko partneri ASV vai zināmus jautājumus ar citām trešajām valstīm, mēs atturamies – nebalsojam ne par, ne pret. Mēs vienmēr skatīsimies, kas ir mūsu nacionālajās interesēs.

Papildus varu teikt vēl divas lietas. Manuprāt, gan ASV lēmums atzīt Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu, gan šī rezolūcija nav nekā veicinājusi, bet, tieši otrādi, ir attālinājusi jebkādu politisku risinājumu Tuvo Austrumu miera procesā. Neesmu nekad redzējis nevienu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju šajā jautājumā, kas būtu tuvinājusi konfliktējošās puses. Otra lieta – man nav īsti pieņemams, ka šādas nesaskaņas vēl vairāk attālina ES un ASV dialogu. Attiecības starp ES un ASV šobrīd nav vienkāršas. ASV ir izstājušās no Parīzes klimata līguma un UNESCO, mums ir viedokļu atšķirības Irānas jautājumos. Tas nav produktīvi attiecībā uz daudziem globāliem jautājumiem.

Viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm saistīta ar starptautiskajā vidē rodamo iespēju izmantošanu nacionālās labklājības vairošanā. Patlaban noris karstas diskusijas un gaidāmas cīņas par nākamo ES daudzgadu budžetu. Attiecībā uz pagājušo daudzgadu budžetu Latvijā īsti nebija skaidras iekšpolitiskas vienošanās par prioritātēm – vai tā būs reģionālā politika vai lauksaimniecība. Kas notiek patlaban?

Esam valdībā apstiprinājuši sākotnējo pozīciju, kurā noteikts, ka vēlamies skaidru tālākas kohēzijas politikas turpinātību. Un arī turpināt to, kas jau sākts, – izlīdzināt tiešmaksājumus līdz ES vidējam līmenim. Tas, kas šo budžeta sarunu procesu padara daudz "jautrāku", ir trīs aspekti. Pirmkārt, "Brexit" (Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ir starptautisko attiecību noregulēšanas procedūra pēc 2016. gada 23. jūnija referenduma, kurā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju vairākums nobalsoja par ES pamešanu, – red.), kura dēļ ir skaidrs, ka nākamais budžets būs mazāks. Otrkārt, ir pietiekami daudz jaunu izaicinājumu, kuriem būs nepieciešami ES līdzekļi, – ārējo robežu drošība, migrācijas jautājumi, aizsardzības spēju stiprināšana. Trešais aspekts ir jau tradicionāls – donorvalstis, kuras iemaksā vairāk kopējā budžetā, nav gatavas maksāt vairāk, lai minētās prasības un "Brexit" radīto deficītu segtu. Savukārt saņēmējvalstis nav gatavas atkāpties no savām pašreizējām pozīcijām. Kā redzat, vienprātība šobrīd valda tikai vienā jautājumā – neviens nav gatavs maksāt vairāk un neviens nav gatavs saņemt mazāk.

Eiropas Komisija jau izteikusi priekšlikumu palielināt visu ES dalībvalstu maksājumus Savienības kopējā budžetā virs 1% no sava iekšzemes kopprodukta. Vai Latvija tam būtu gatava?

Mēs tiešām esam gatavi apsvērt iespēju maksāt vairāk, jo saprotam, ka no ES budžeta joprojām dabūtu atpakaļ vairāk. Ir bijušas, piemēram, sarunas par paneiropas nodokļa ieviešanu, kas, prasot nelielu daļu no dalībvalstu budžetiem, ļautu finansēt daudzas no manis iepriekš uzskaitītajām jomām. Tas nav populāri, un domāju, ka par to vienošanās netiks panākta. Taču arī te esam atvērti diskusijai.

Jāatzīmē, nav arī tā, ka no 2020. gada, kad beigsies līdzšinējais ES budžeta periods, Latvijā Eiropas naudas vairs nebūs un mēs nomirsim badā. Ir skaidrs, ka būs jaunas programmas, tiks pārskatītas tagadējās un būs jāsalāgo "Brexit" radītais iztrūkums, valstu nevēlēšanās maksāt vairāk un saņemt mazāk, kā arī jaunās iniciatīvas. Tātad diskusijas par nākamo daudzgadu budžetu būs ļoti, ļoti sarežģītas, taču prasība, par ko stingri iestāsimies jebkurā gadījumā, ir finansējuma saglabāšana dzīves līmeņa izlīdzināšanai ES, kas Latvijas gadījumā ir būtiski arī tādēļ, lai samazinātu cilvēku aizplūšanu no valsts.

 


*Apvienoto Nāciju Drošības padome sastāv no piecpadsmit valstīm, no kurām piecas ir pastāvīgās padomes locekles, bet pārējās desmit tiek periodiski pārvēlētas. Pastāvīgās locekles ir kodolvalstis – ASV, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievija un Ķīna.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv