INTERVIJA

Kompromisa lēmumi vienmēr ir ilgtspējīgāki

LV portālam: ANDRIS JAUNSLEINIS, bijušais LPS priekšsēdis
Inese Helmane, LV portāls30.11.2017
"ĪSUMĀ"
  • Esmu sasniedzis pensijas vecumu un domāju, ka ir jānāk citai paaudzei.
  • Visi pašvaldību vadītāji ir personības, līderi savās teritorijās. Savukārt LPS vadītājam ir jābūt cilvēkam, ar kuru šie līderi ir mierā. Tas nav vienkārši.
  • Pašvaldības ir stipras, un bieži vien ir situācijas, kad pašvaldības ir opozīcijā centrālajai varai.
  • Tas, ka Latvijā ir izveidojušās daudzas lokālās partijas, skaidri parāda, ka nacionāla līmeņa partijas ļoti slikti tiek galā ar reģionālo politiku.
  • Problēma ir tā, ka Politisko partiju likums nenodrošina partiju iekšējo demokrātiju.
  • Nevar būt tā, ka vienotā tirgū cenas ir izlīdzinājušās, bet par algu jautājumu nerunājam.
Pēc 24 gadiem Latvijas Pašvaldību savienības vadībā ANDRIS JAUNSLEINIS pagājis malā, jo uzskata, ka vadošā loma jāuzņemas nākamajai paaudzei. Viņaprāt, ja salīdzina ar kaimiņvalstīm, ir izdevies izveidot vienu no profesionālākajām un stiprākajām pašvaldību organizācijām. Sarunās ar centrālo varu 99% lēmumu ir balstījušies uz kompromisiem, jo, viņaprāt, mācīties, ieklausīties otras puses argumentos un pēc tam atrast pieņemamu kompromisu, kas visiem palīdz iet uz priekšu, ir lielāka māksla, nekā uzspiest savu viedokli.

Šī gada 18. augustā pēc 24 gadiem Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) stafetes kociņu nodevāt Gintam Kaminskim. Ar ko nodarbojaties tagad?

Pašlaik atpūšos. Esmu arī Ventspils novada domes deputāts, kur darbošos līdz pilnvaru beigām. Divos amatos vēl esmu arī Eiropā. Rudens sesijā vadīju Latvijas delegāciju vietējo reģionālo pašvaldību savienību kongresā, janvārī LPS domes sēdē plānojam lemt, ka Gints mani šajā amatā varētu nomainīt.  Otrs amats Eiropā ir reģionu komitejas vadīšana, kas  ir Eiropas Savienības izveidota struktūra, kas dara tādu pašu darbu kā LPS Latvijā – gatavo atzinumus regulām, parlamentu likumiem no pašvaldību viedokļa.

Situācija ir nedaudz sarežģītāka – viņi nepiekrīt nomaiņai, varu to darīt tikai tad, ja nolieku deputāta mandātu Ventspils novada domē, bet to vēl divus gadus darīt neplānoju. Šajā pozīcijā Gints ir mans vietnieks, varbūt tas arī ir labi, ar laiku viņš daļēji varētu pārņemt manus pienākumus. Tādā veidā arī tiktu saglabāta Latvijas delegācijas ietekme.

Pirms četriem gadiem LPS kongresā jau pateicāt, ka nekandidēsiet uz nākamo termiņu.

Jā, es laicīgi pateicu, daudzi neticēja līdz pēdējam, līdz kongresa dienai. Esmu sasniedzis pensijas vecumu un domāju, ka ir jānāk citai paaudzei. Lai kvalitatīvi pildītu LPS priekšsēža pienākumus, vajag daudz spēka, veselības. Mana paaudze, kurai diezgan izšķiroša loma bija Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, pamazām aiziet prom. Nāk nākamā paaudze, kas uzņemas vadošo lomu un darīs lietas tālāk, droši vien citādāk, kas ir normāli. Ir jāmāk laicīgi paiet malā.

Esat Ventspils novada domes deputāts.

Esmu tur jau ilgu laiku. Vienu sasaukumu biju Užavas pagasta deputāts. Šis ir jau trešais sasaukums, kad strādāju Ventspils novada domē. Lai gan pats esmu dzimis Jūrmalā, pēc armijas 15 gadus nostrādāju Liepājā,  tekstiluzņēmumā "Lauma". Biju "Laumas" Tautas frontes vadītājs, kļuvu arī par pilsētas Tautas frontes vadītāja vietnieku. 1989. gadā mani ievēlēja par Liepājas domes deputātu, pēc tam – par domes priekšsēdētāja vietnieku.

Kā 1993. gadā kļuvāt par LPS priekšsēdi?

Iepriekšējais vadītājs Jānis Bunkšs aizgāja strādāt uz parlamentu, un es kļuvu par viņa vietas izpildītāju. Tā sanāca, ka ilgu laiku darbojos kā otrais priekšsēdētājs.

Atskatoties uz 24 aizvadītajiem gadiem – ir mainījušās valdības, Saeimas, ministri, bet esat spējis vienmēr būt LPS vadītājs. Kā jums tas ir izdevies?

Tas jāprasa pašvaldību vadītājiem, ne man. Ir jāsaprot, ka visi pašvaldību vadītāji ir personības, līderi savās teritorijās. Savukārt LPS vadītājam ir jābūt cilvēkam, ar kuru šie līderi ir mierā. Tas nav vienkārši. Nekad nebiju plānojis ieņemt šo amatu, tas man dzīvē bija izaicinājums.

Jūs vislabāk varat redzēt, kā no 90. gadu sākuma ir mainījušās pašvaldības.

Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm, LPS ir izdevies izveidot vienu no profesionālākajām, stiprākajām organizācijām. Varbūt ir palīdzējis tas, ka bieži nemainās vadītājs. Tam ir savi plusi un mīnusi. Pluss ir tas, ka ir stabilitāte un attīstība, bet bīstamība – ļoti negribētu, ka LPS iestātos stagnācija, ka vadītājs pats paliek par stagnātu. Pašam jau liekas, ka esi moderns, jauns un attīsties, bet... Un negribētos, ka izveidojas situācija, kad aiz muguras gaida, ka vadītājs beidzos aizies. Šīs organizācijas izveidē esmu ieguldījis lielu darbu, gribas, lai tā attīstās, ir stipra un spējīga.

Līdz ar to, ka LPS ir stipra, arī pašvaldības ir spēcīgas.

Jā, pašvaldības ir stipras, un bieži vien ir situācijas, kad pašvaldības ir opozīcijā centrālajai varai. Bet tas ir objektīvi, jo uzdevumi mazliet atšķiras. Vietējās pašvaldības uzdevums ir rūpēties par savu teritoriju, bet valdības – par visu valsti kopumā. Tāpēc intereses bieži vien nesakrīt. Teiksim, valstij vajag kaut kur izvietot bīstamo atkritumu izgāztuvi, bet tas nesakrīt ar vietējo teritoriju interesēm, jo neviens to pie sevis negrib. Un daudzas citas līdzīgas lietas. Bet ieguvums ir tāds, ka šīs nosacītās opozīcijas rezultātā var atrast labāko risinājumu sabiedrībai. Kompromisi ir labāki risinājumi nekā uzspiesti lēmumi. Kur vairākums ar spēku uzspiež savu viedokli, nenozīmē, ka mazākums tāpēc maina savu viedokli. Ja kompromiss panākts vienojoties, šie lēmumi vienmēr ir ilgtspējīgāki, un, strādājot LPS vadītāja amatā,  99% lēmumu balstījās uz kompromisiem. Mēs necentāmies piespiest pieņemt lēmumus ar spēku. Mācīties, ieklausīties otras puses argumentos un pēc tam atrast pieņemamu kompromisu, kas visiem palīdz iet uz priekšu, ir lielāka māksla, kas palīdz attīstīties.

Ko īpaši gribētu uzsvērt, kas ir paveikts?

Lai varētu runāt par stipru pašvaldību, ir divi nosacījumi. Viens ir politiskais mandāts, ko iedod vēlētāji, nobalsojot tiešās vēlēšanās. Bet otrs – ir jābūt ekonomiskai neatkarībai, nodokļu atskaitījumiem, nevis valstij jādod dotācija. Un Latvijas pašvaldībām ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atskaitījumi, kas veido pašvaldības pamatieņēmumus. Tas zināmā mērā nodrošina to, ka nevar politiski iejaukties. Piemēram, kādā pašvaldībā ir vinnējusi ne tā politiskā partija un tāpēc tai tiek nogriezts budžets. To Latvijas apstākļos nav iespējams izdarīt, un tas ir labi. 

Ja kāda politiskā partija zaudē vēlēšanas valsts vai pašvaldību līmenī, vajadzētu paskatīties iemeslus, kāpēc vēlētāji tā ir balsojuši, un izdarīt secinājumus, ka ir kādas problēmas valsts politikas attīstībā, kuras nav ņemtas vērā. Tas, ka Latvijā ir izveidojušās daudzas lokālās partijas, skaidri parāda, ka nacionāla līmeņa partijas ļoti slikti tiek galā ar reģionālo politiku.

Pats gan nekad neesmu bijis nevienas politiskās partijas biedrs, arī padomju laikā. Bet, manuprāt, problēma ir tā, ka Politisko partiju likums nenodrošina partiju iekšējo demokrātiju. Partijas biedriem vajadzētu būt lielākai ietekmei uz partiju vadību un pieņemtajiem lēmumiem. Man grūti iedomāties, ka tad, kad vadīju LPS, es varētu pieņemt kādu lēmumu, kas ir pretrunā ar pašvaldību vadītāju viedokli. Tādā gadījumā nedēļas laikā tiktu sasaukts LPS kongress un vadītājs būtu nomainīts. 

Bieži esam redzējuši, ka politiskās partijas lēmums neatbilst programmai. Bet kas to ir pilnvarojis darīt? Tas ir slikti. Piemēram, skolu tīkla reforma. Ja partijas vēlēšanu programmā būtu bijis rakstīts: ja vinnēsim, reorganizēsim skolu tīklu, – ja saņem vēlētāju atbalstu, neviens neko nevar pārmest, bet kā ir tagad? Vēlēšanās sacīja, ka skolu tīklu saglabās tādu, kāds tas ir, neko nemainīs. Bet, kad ir iegūts mandāts, saka, ka skolu tīklu pārveidos.

Tas ir ļoti sensitīvs jautājums, skar daudzus, tāpēc droši vien ir tāda laipošana.

Bet tad jāiet uz vēlēšanām un jāsaka, ka noteikti sistēmu pārskatīsim, bet tiks ņemta vērā realitāte. Un primārais būs bērniem nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Ja šī mērķa dēļ ir skola ar vienu skolēnu, tad tai tur arī ir jāpaliek. Sabiedrībai tas ir jāizstāsta, nevis prioritāri ir tas, cik maksā ēkas un cik naudas vajadzīgs skolotāju algām.

Bieži vien sabiedrību novērtējam par zemu, uzskatām, ka nav viņiem ko teikt, ka viņi jau neko nesapratīs. Tā nav.

Tagad izveidojusies situācija, ka ir bagātās Pierīgas pašvaldības un pašvaldības, kas dzīvo no pašvaldību izlīdzināšanas fonda dotācijām. Kā redzat vienmērīgāku Latvijas attīstību, vai tas vispār ir iespējams?

Bez izlīdzināšanas fonda neviena valsts pasaulē nevar iztikt, jo dažādās teritorijās vienmēr būs dažādi ienākumi. Piemēram, ostas pilsētas, – atrašanās vieta ir dabas dāvana, tāpēc šajās teritorijās vienmēr būs lielāki ienākumi.

Iepriekšējais Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likums, manuprāt, bija vieglāk saprotams. Bija trīs sadaļas: bija pašvaldības, kas saņēma dotācijas, otrā grupā bija vietējās varas, kuras nesaņēma dotācijas un arī fondā nemaksāja, un trešā grupa – kas maksāja fondā. Bija skaidrs, ka, ar savu darbu attīstoties, var mēģināt sasniegt līmeni, ka nesaņem un nemaksā fondā. Tagad likums nosaka, ka visas pašvaldības, izņemot bagātāko, ir saņēmējas, tas neveicina attīstību uz vietas, jo nekādas perspektīvas vairs nav. Jaunā sistēma mazliet labāk izlīdzina resursus, bet pazudusi morālā puse, ko var sasniegt. Parlamentam nāksies šo sistēmu pārskatīt.

Daudzās Latvijas pašvaldībās IIN atskaitījumi ir ļoti mazi, jo arī iedzīvotāju algas reģionos ir zemas.

Jā, daudzviet pašvaldībās iedzīvotājiem ir tik zemas algas, ka, piemērojot neapliekamo minimumu un vēl atvieglojumus par apgādājamiem, IIN viņi nemaksā neko vai ļoti maz. Ko valsts dara, lai celtu zemo algu līmeni noteiktās teritorijās? Neko! Aizveram acis un uz to neskatāmies, salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības valstīm. Tikai tagad sākam par to runāt.

Nevar būt tā, ka vienotā tirgū cenas ir izlīdzinājušās, bet par algu jautājumu nerunājam. Kad spriežam par algām, vienmēr bija viena atbilde: zema produktivitāte. Tas, kas negrib maksāt normālu algu, vienmēr var pateikt, ka ir zema produktivitāte. Bet, ja salīdzina pēc apjoma, kā mēs, Latvijas cilvēki, strādājam, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tās ir divas nesavienojamas lietas. Mēs strādājam ļoti daudz, lai mazajās algās salasītu dzīvei nepieciešamo apjomu. Tātad sistēmā kaut kas nav kārtībā.

Negribu teikt, ka visur ir augsta produktivitāte. Bet ir diezgan dīvaini, ka lieliem uzņēmumiem, kas maksā nodokļus, produktivitāte ir augsta. Kāpēc nelieliem vai vidējiem uzņēmumiem tā ir zema? Varbūt netiek uzrādīti visi ienākumi?

Kā piemēru varu minēt arī LPS. Mums līdzīgās organizācijās Somijā, Dānijā strādā 300 cilvēki, Latvijā – desmit reizes mazāk, bet darām vienu un to pašu darbu.

Darba devēji mudina pašvaldības vairāk domāt, kā savās teritorijās attīstīt uzņēmējdarbību, kā piesaistīt investīcijas. Investīciju piesaistes priekšnoteikumi ir attīstīta infrastruktūra un kvalificēts darbaspēks. Bet jūs sakāt – negrib savā teritorijā bīstamo atkritumu novietni.

Konkrētā teritorijā ir svarīgs attīstības plāns. Kur veidojam dzīvojamo masīvu, 20 metru attālumā nevajadzētu cūku fermu.

No izmaksu viedokļa uzņēmēji ražotnes grib tuvāk ceļiem, lai mazākas izmaksas, bet iedzīvotāji grib tās tālāk, nomaļākā vietā. Pareizi atrodot izvietošanas vietas, var atrast kompromisus.

Varbūt kompromiss būtu uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) pārdale starp valsti un pašvaldībām?

Savulaik mums piedāvāja nomainīt IIN pret UIN, bet šis nodoklis ir ļoti nestabils, lai nodrošinātu stabilu pašvaldību funkciju veikšanu. Tā kā jaunā nodokļa reforma UIN vispār neparedz reinvestētajai peļņai, tad tagad šī jautājuma apspriešana atkrīt.

Kādu jūs redzat mehānismu, lai reģionos radītu darbvietas, lai cilvēki nebrauktu prom? Vai tomēr pašvaldībām nebūtu kaut kas šajā jomā jādara?

Negribu teikt, ka pašvaldības neko nedara. Pirms pieciem gadiem LPS rosināja katrā pašvaldībā nozīmēt darbinieku, kas nodarbotos ar uzņēmējdarbības veicināšanu, pat savienībā pieņēmām par šo jomu atbildīgo cilvēku. Ir izveidots uzņēmējdarbības atbalsta tīkls, regulāri rīkojam dažāda veida apmācības.

Vai tas kaut ko ir devis?

Droši vien situācija ir labāka nekā tad, ja tas nebūtu darīts. Daudzās pašvaldībās jau strādā speciāli algoti cilvēki.

Kā tas reāli notiek? Investors atbrauc uz pašvaldību. Kur ir liela pašvaldība, tur strādā speciālas investīciju nodaļas, kurām ir attīstības plāni, visa informācija par teritorijām un pieejamiem darbiniekiem. Daudzās nelielās pašvaldības šādas nodaļas nav un investoram ir  jādodas pie priekšsēdētāja, lai uzdotu konkrētus jautājumus. Viņam vajadzīgi 20 strādnieki, tik un tik liela teritorija, noteiktas elektrības jaudas – vai var kaut ko piedāvāt? Pašvaldības vadītājam investoru piesaiste nav vienīgais darbs, ir vajadzīgs cilvēks, kas ikdienā visus datus ir apkopojis un tajā brīdī var palīdzēt. Ja neko nevar piedāvāt un saruna izveidojas neveiksmīga, investors brauc uz citu pašvaldību. Tādi gadījumi mums ir bijuši.

Pašvaldībai ir jāzina, kādi uzņēmēji tās teritorijā darbojas, cik nomaksā nodokļos, tāpēc sadarbojamies ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Latgalē noteiktā teritorijā izveidoja speciālo ekonomisko zonu, lai ar nodokļu atlaidēm stimulētu uzņēmējdarbību.

Ilgtermiņā Latgales programma noteikti dos rezultātu. Bet līdzīgas programmas vajadzīgas arī pārējos reģionos, jo katrā no tiem diemžēl ir pašvaldības, kurās ir vēl sliktāka situācija nekā Latgalē.

Gan Kurzemē, gan Zemgalē, gan Vidzemē?

Jā, tāda arī bija vienošanās, ka Latgales programma ir prioritāra, ņemot vērā lielo bezdarbu, pierobežu un ģeopolitisko situāciju. Domāju, ka Latgales programma dos atdevi pēc pieciem–septiņiem gadiem. Tas nebūs ātri. Tā ir arī atbilde uz cilvēku prombraukšanu.

Pašvaldības ievēlētas pirms pusotra gada, un ik pa laikam kāds priekšsēdētājs tiek nomests no amata – nesen gan Vecpiebalgā, gan Baldonē. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas likumā bija noteikts, ka domes priekšsēdētājs tiek ievēlēts ar 50% plus vienu balsi, bet par viņa atlaišanu bija jānobalso divām trešdaļām deputātu. Tagad tā vairs nav, bet vai vajadzētu?

Pašvaldības vadītājam nākas pieņemt arī ne tik patīkamus lēmumus. Ja sistēma ir tāda, ka amatu izšķir viena balss, tad negatīvus lēmumus pieņemt nevar. Bet tas bremzē attīstību. Trīs reizes parlamentā mēģinājām panākt likumdošanas izmaiņas, bet neizdevās. Protams, ja vadītāju no amata varētu atcelt tikai tad, ja ir divas trešdaļas balsu, būtu nopietni jāapsver, ko ievēl par priekšsēdētāju. Bet tas būtu labs stabilizējošais faktors – vadītājs varētu pieņemt arī nepatīkamākus lēmumus un katru reizi nebūtu apdraudēts viņa "krēsls".

Kāpēc parlaments nav ieklausījies LPS priekšlikumā?

Iespējams, ir ieinteresēts saglabāt situāciju, kāda ir patlaban. Tas, protams, neveicina attīstību. Kāda var būt attīstība, ja viss spēks aiziet cīņā par varu?

Nesen esat sācis darboties arī Kokneses fonda padomē.

Fonds mani uzrunāja – ar Likteņdārza ideju bijām saistīti, jo viens no fonda dibinātājiem ir Kokneses novada pašvaldība. Es to uzskatu par lielu godu – saņemt uzaicinājumu darboties fonda padomē.

Ko pats sakāt par Likteņdārzu? Domas sabiedrībā tomēr dalās.

Kaut kā mūsu sāpi iemūžināt vajadzēja, viss ir izdarīts par privātiem ziedojumiem. Valsts līdzdalība ir bijusi, bet ne tik lielā apmērā. Likteņdārzu uz Latvijas simtgadi ir iecerēts uzdāvināt valstij, jo par tādu  kompleksu var rūpēties tikai valsts. To pareizi ierakstot Latvijas kartē, starptautiski tas būtu unikāls projekts. Likteņdārzs ir ļoti svarīgs visiem tiem cilvēkiem, kas cietuši no represijām. Komplekss paliks mūžīgi. Tas ir kā atgādinājums, lai, pasarg` Dievs, nākotnē izvairītos no līdzīgas situācijas.

Par vēsturi ir jārunā, jo nomainās paaudzes un vēsture aizmirstas. To varam novērot šodien Eiropā, un ir zināms satraukums. Tā paaudze, kas ir piedzīvojusi karu, aiziet, bet tā, kas to nav piedzīvojusi, to uztver kā filmu.  Paaudze, kas piedzīvoja karu, stingri stāvēja pozīcijās un darīja visu, lai kara nebūtu. Bet nākamās paaudzes domā, ka miers ir mūžīgs, ka nekas nav jādara. Bet mēs labi zinām, ka nekas nav tik dārgs kā miers.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv