INTERVIJA

Profesore Sanita Lazdiņa: Bērnam pie atziņām jānonāk pašam, skolotājs ir tikai palīgs

LV portālam: SANITA LAZDIŅA, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, projekta “Skola 2030” latviešu valodas mācību satura izstrādes eksperte
Vineta Vilcāne22.11.2017
"ĪSUMĀ"
  • Dziļā mācīšanās var notikt, nesasteidzot tēmas apguvi. Ja ātri no vienas tēmas uz otru skrien, bērns uz eksāmenu iemācās, bet neveidojas apjausma, kas un kā notiek viņa dzimtajā valodā. Tas prasa satura samazinājumu.
  • Jau pamatskolas posmā veidojam kritiskās lasīšanas prasmes, vidusskolā mudinām dziļāk aplūkot valodu medijos, piemēram, kuras valodas formas lietotas, kā notiek manipulācijas caur valodu.
  • Standartā ir iekļauta līdz šim nebijusi prasība – beidzot 9. klasi, skolēns prot pielāgot savu valodu klausītājiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Tā nav nolaišanās, tā ir pacelšanās cilvēka vērtību līmenī, vienlaikus kļūstot par sarunu biedra latviešu valodas skolotāju.
  • Vēlme novelt bērna audzināšanu uz valsts pleciem ir padomju laika sekas. Ja mazākumtautību skolas pāriet pilnībā uz latviešu valodu, uz vecākiem gulstas lielāka atbildība valodas un kultūras nodošanā.
Sabiedrībā raisās plašas diskusijas par gaidāmajām izmaiņām latviešu valodas mācīšanā skolās, kas cita starpā paredz, ka mācīšanās procesā skolēnam turpmāk līdz atziņām būs jānonāk pašam – šobrīd tās skolotājs pasniedz gatavā veidā. Izstrādājot standartu un mācību programmas, domāts arī par reemigrantu bērniem, tiek izcelta citu valodu un Latvijā lietoto izlokšņu, arī latgaliešu rakstu valodas vērtība. Vienlaikus plašu rezonansi guvušas plānotās izmaiņas mazākumtautību izglītības programmās, kas vidusskolas posmā paredz pāriet uz mācībām valsts valodā. Par šiem jautājumiem LV portāls iztaujāja projekta “Skola 2030” latviešu valodas mācību satura izstrādes eksperti un sociolingvisti, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesori SANITU LAZDIŅU.

Jūs piedalāties projektā "Skola 2030", kura ietvaros izstrādā latviešu valodas standartu. Kādas būtiskākās izmaiņas gaidāmas latviešu valodas mācīšanā skolās?

Izmaiņas gaidāmas ne tik daudz satura ziņā, cik pieejas ziņā. Saturu esam mēģinājuši sašaurināt un neiekļaut jautājumus, kas vairāk atbilst 1. kursa filoloģijas programmām augstskolās. Pieejā vairāk uzmanības pievērsts domāšanai un radošumam. Varētu izdalīt piecas būtiskākās izmaiņas.

Pirmā, mainām uzsvaru gramatikas mācīšanā, nevis skolotājs māca, iedod definīcijas, kas ir lietvārds, darbības vārds u. tml., bet gan skolēns mēģina pats valodas mācīšanās ceļā nonākt līdz atziņai, kādas ir grupas un kāpēc viņa dzimtajā valodā ir šādas grupas. Mēs arī gribētu, lai tiktu izmantots viss skolēna lingvistiskais repertuārs, ja viņš zina vēl kādas valodas, lai viņš salīdzina, kā šajās valodās ir vērojams kāds no latviešu valodas stundā aplūkotajiem aspektiem.

Gramatiku turpinās mācīt, bet gribētos, lai bērns ir aktīvākais likumsakarību izzinātājs. Šāda pieeja prasa vairāk laika, bet ir vērsta uz dziļo mācīšanos. Dziļā mācīšanās var notikt, tikai nesasteidzot tēmas apguvi. Ja ātri no vienas tēmas uz otru skrien, bērns uz eksāmenu, testu iemācās, bet neveidojas apjausma, kas un kā notiek viņa dzimtajā valodā. Tas prasa satura samazinājumu.

Otrā, mēs gribam pievērst uzmanību tā sauktajai iedevuma un atdevuma daļai, angļu valodā lieto terminus "input" un "output". Bieži bērniem prasām rakstīt vai sagatavot prezentāciju, kas ir atdevuma daļa. Bet reizēm neveltām pietiekamu laiku iedevumam. Lai bērns varētu sagatavoties, viņam vajag iepriekš par attiecīgo tēmu lasīt, klausīties vai vērot. Ja skolēns raksta domrakstu, argumentēto eseju, tad viņam jāpiedāvā aiziet uz izstādi, jāpastāsta par blogu, kas viņam varētu būt noderīgs, u. tml. Iedevuma iegūšana arī ir vērsta uz dziļo mācīšanos.

Trešais akcents paredz vairāk strādāt ar citu zīmju sistēmām. Šobrīd daudz informācijas tiek nodots caur piktogrammām, skaitļiem. Ir jāmāca lasīt ne tikai tekstu, bet arī informāciju, kuru nodod caur zīmēm, simboliem, piemēram, sabiedriskajās vietās: Nacionālajā bibliotēkā, koncertzālē, akvaparkā, citur. Tā ir lasītprasme plašākā nozīmē, ne tikai ar vārdu un literāro tekstu. Tas sagatavos bērnus reālajai dzīvei – lasīt nepieciešamo informāciju, saprast, līdz ar to būt neatkarīgākiem.

Ceturtais, pirmo reizi latviešu valodā programmās ir piedāvāti konteksta temati, kas vairāk nebūs lietvārds, darbības vārda izteiksmes u. tml., bet gan, piemēram, "Ģimenē lietotās valodas", "Dzīve šeit un tīklos", "Uz pūķa fantāzijas spārna", "Konflikti vakar un šodien" u. c. Katra šī temata ietvaros varēs mācīt par lietvārdu, darbības vārdu utt. Izvēlētie temati atspoguļo noteiktas vērtības un attieksmes, piemēram, rādot, ka jāmēģina izvairīties no konfliktiem, kā saglabāt savu brīvību, kā nostāties pretī citu viedokļiem, bet arī kā sadarboties, rodot kompromisu.

Pēdējais akcents attiecināms uz vidusskolas posmu, esam iekļāvuši tēmu par medijpratību. Jau pamatskolas posmā veidojam kritiskās lasīšanas prasmes, vidusskolā mudinām dziļāk aplūkot valodu medijos, piemēram, kuras valodas formas lietotas, kā notiek manipulācijas caur valodu. Skolēnam 17–18 gados jāprot atšķirt, kad ar viņu manipulē, kad tiek pausts subjektīvs viedoklis un kad ir parādītas parādības vai procesa abas puses, ļaujot lasītājam pašam secināt.

Izmaiņas paredz, ka skolotājam būs liels sagatavošanās darbs pirms stundas. Skolotājam būs jāgatavo stundas vairāk ar piemēriem, caur kuriem skolēni nonāks līdz atziņām par apgūstamo vielu. Skolotājs būs diriģents, nevis solists. Skolotājam ir vieglāk nolasīt lekciju par kādu tēmu, bet skolēnam tas nav tik lietderīgi. Mēs ceram, ka jaunā pieeja mudinās bērnus vairāk domāt, viņi vairāk jautās, meklēs atbildes. Viņi arī nākotnē neļaus mums, skolotājiem vai docētājiem, vienkārši nolasīt, referēt, bet iesaistīsies un meklēs atbildes.

Jaunais standarts prasīs no skolotāja latviešu valodu pasniegt citādi. Vai ir domāts, kā sagatavot skolotājus? Ir izskanējuši arī skaļi izteikumi, piemēram, ka izglītības reforma nogalina latviešu valodu.

To saka cilvēki, kuri dzirdējuši epizodiskus komentārus un nav iepazinušies ar jaunā standarta tekstu pilnībā. Tajā pašā laikā tikai no šī teksta arī līdz galam nevar saprast mūsu ieceres, ir jāredz programma, tāpēc es šos cilvēkus saprotu. Programmu mēs rādām un skaidrojam skolotājiem kursos, tā ir pieejama arī pilotskolām. Ir izskanējušas bažas, piemēram, ka nodarbosimies ar sociālajām zinībām un temats nomāks valodas saturu. Mēs skaidrojam, ka temats ir konteksts. Nav neviena temata, kur nebūtu valodas jautājumu. Līdz ar to nevar teikt, ka tās būtu sociālās zinības, jo mūsu programmās ir iekļautas gramatikas kategorijas, valodas struktūras, pareizrakstības jautājumi, interpunkcija u. tml. Protams, pēc skolotāju ierosinājumiem veiksim arī izmaiņas programmās un standartā, šie dokumenti līdz februārim ir nodoti publiskai apspriešanai. Varbūt mācību programmās, piemēram, konteksta temati un saturs ir jāsamazina, lai vairāk redz valodu.

Skolotājs izmaiņām ir jāsagatavo, tāpēc nesen ir sākušies aprobācijas semināri. Tie notiek skolotājiem, skolu mācību daļu pārziņiem, direktoriem, izglītības pārvalžu vadītājiem un darbiniekiem. Šobrīd top metodiskais atbalsta materiāls, top arī mācību līdzekļi, un pirmie būs nākamā gada janvārī, februārī. Būs paraugs ar idejām, kā tematus mācīt. Varbūt arī skolotāji jutīsies mierīgāk, kad redzēs vairāk piemēru.

Sabiedrība par notiekošo ir jāinformē vairāk. Ļoti svarīgs ir darbs ar augstskolu mācību spēkiem, kas māca nākamajiem skolotājiem mācību priekšmeta metodiku.

Valsts strādā arī pie tā, lai atgrieztos emigrējušie iedzīvotāji. Fakti liecina, ka atgriežas arī ģimenes, kuru locekļiem latviešu valoda nav dzimtā. Vai, veidojot standartu, tika domāts par reemigrantu bērniem?

Tika domāts gan par reemigrantu bērniem, gan bērniem, kuri visu laiku ir dzīvojuši Latvijā un kuru ģimenēs runā citās valodās, un kurus vecāki ir atdevuši latviešu plūsmas skolās. Standartā ir iekļauta līdz šim nebijusi prasība – beidzot 9. klasi, skolēns prot pielāgot savu valodu klausītājiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda. Tas ļaus bērnam saprast, ka saziņa latviešu valodā var būt dažādos līmeņos un ka jācenšas pielāgoties. Tā nav nolaišanās, tā ir pacelšanās cilvēka vērtību līmenī, lai otrs justos labi, vienlaikus kļūstot par sarunu biedra latviešu valodas skolotāju. Tas ļaus vieglāk iekļauties bērniem, kas atgriežas no Anglijas vai citurienes. Bērns sapratīs, ka nav jāapsmej otrs par latviešu valodas zināšanu līmeni, bet jāmēģina adaptēt savu latviešu valodu, lai klasesbiedrs saprastu, tādā veidā arī notiek mācīšanās. Šī prasme noderēs arī vēlāk. Šobrīd bieži ir situācijas valsts un pašvaldību iestādēs, kad saziņā ar cilvēkiem, kuri nedaudz ir mācījušies latviešu valodu, tiek ignorēts, ka viņiem latviešu valoda nav dzimtā. Ir jānovērtē cilvēki, kas cenšas runāt latviski, un sava latviešu valoda jāpielāgo viņu zināšanu līmenim, piemēram, jāizvairās no frazeoloģismiem. Tad saziņā nebūs jāpāriet uz angļu, krievu vai kādu citu svešvalodu.

Mēs aicinām skolotājus izmantot to, ka no ārzemēm iebraucis bērns zina vēl citas valodas, piemēram, angļu valodas stundās lūdzot pārējiem bērniem paskaidrot apgūstamo vielu vai, aplūkojot kādu tematu latviešu valodā, jautāt, kādas ir līdzības vai atšķirības viņa dzimtajā valodā.

Latgalē aktuāls ir jautājums par latgaliešu valodas mācīšanu skolās, dažās skolās to māca fakultatīvajās nodarbībās. Vai jaunais latviešu valodas standarts pavērs iespējas skolās vairāk runāt par latgaliešu valodu?

Standartā un programmās esam uzsvēruši dažādu valodu un Latvijā lietoto izlokšņu vērtību. Par latgaliešu valodu, īpaši Latgales skolās, varēs runāt caur dažādiem tematiem, piemēram, 2. klasē ir temats "Manā pilsētā vai novadā runātās valodas", tas paredz, ka bērni aptaujā viens otru, ģimenes locekļus un draugus, kādās valodās viņi runā. Cita tēma paredz, ka bērni noskaidro, kas ir dzimtā valoda, un par to diskutē, noskaita savā dzimtajā valodā dzejoli, izteiksmīgi norunā tekstu vai nodzied dziesmu, tas var būt arī latgaliski. Svarīgi, lai bērni redz, ka tā ir vērtība un par to nav jāapsmej. Iespējams, Kurzemē tik daudz nerunās par latgaliešu valodu, bet Latgalē par to varētu būt interese. Kurzemē, pieņemu, ka skolotājs, par šo tematu runājot, izmantos mūsu ieteicamos avotus par tāmnieku izloksnēm vai lībiešu valodu. Skolotāja uzdevums ir skaidrot valodas situāciju, bet atbilstoši bērna līmenim, nevis ar Valsts valodas likuma definīcijām. Latgales bērniem savukārt ir ieteicamie avoti, kurus izmantojot skolotājs var stāstīt par latgaliešu rakstu valodas tradīciju. Ja bērni redzēs latgaliešu rakstu valodas bagāto vēsturi, valodas attīstību, ka tā nav izkropļota latviešu valoda vai krievu valodas dialekts, kā tas reizēm izskan, viņi būs lepni par savām saknēm un valodu lietos.

Pēdējās tautas skaitīšanas dati rāda, ka ikdienā latgaliešu valodu lieto 8% valsts iedzīvotāju, tā ir diezgan liela Latvijas iedzīvotāju daļa. Tikmēr daļa sabiedrības ir ļoti noraidoša pret latgaliešu valodu. Jūsuprāt, kāpēc ir šāda attieksme?

Lielā mērā tas ir no nezināšanas, un notiek stereotipu atražošana. Tas liek uzdot nākamo jautājumu: kāpēc viņi nezina? Es domāju, ka tā ir negribēšana zināt, tā nav mērķtiecīgi izstrādāta programma "Es neatzīstu latgaliešu valodu", tas ir intelektuālais slinkums, nevēlēšanās lasīt, iepazīt, izzināt. Cilvēks klausās, ko saka kolēģi, mediji, viņam nav laika iepazīt un iedziļināties, uz bibliotēku speciāli neies. Ārpus Latgales dzīvojošie varbūt saskata draudus ģeopolitiskajā situācijā, bet Latgalē dzīvojošie zina, ka šie draudi izklausās kā no brīnumu pasaku sērijas. Medijos meklē paralēles ar Kataloniju, citiem reģioniem. To lasot, gribas smieties. Ja zinātu Latgales vēsturi, šādas paralēles nemeklētu. Ir kopīgas lietas, bet ir arī principiāli atšķirīgas lietas, un citu reģionu scenāriji Latgalē nav iespējami.

Arī citās Eiropas valstīs ir līdzīgas situācijas kā Latvijā ar latgaliešu valodu. Kā citas valstis risina šo jautājumu, un ko Latvijas amatpersonas varētu mācīties no citu valstu pieredzes?

Valodas politikā ir trīs līmeņi – valodas prakse, pārvaldība un lingvistiskā attieksme. Ja runājam par latgaliešu valodu, pārvaldības līmenī redzu lielas problēmas. Valodu situācijas ziņā var atrast paralēles ar vairākām valstīm, kurās ir reģionālās valodas, – kašubu valodu Polijā, sorbu valodu Vācijā, sāmu valodu Somijā, Norvēģijā vai frīzu valodu Nīderlandē u. tml. Esmu bijusi vairākos reģionos, Nīderlandē, piemēram, gājusi uz reģionālajām televīzijām, skolām, lai pētītu un saprastu viņu situāciju. Man bija divi secinājumi. Pirmais, pat ja valsts politiskajā līmenī sakārto un valodas pārvaldība darbojas vairākās valodas lietojuma jomās, kā tas ir ar sorbu valodu Vācijā vai frīzu valodu Nīderlandē, tas automātiski nenozīmē, ka valoda sāk attīstīties un jaunieši to lieto. Šajās valstīs aizvien vairāk sāk dominēt angļu valoda, cīņa notiek arī par to, lai vairāk runātu vācu un nīderlandiešu valodā. Tā ir valodu konkurence.

Otrais, šajās valstīs notiek valodas politikas plānošana, tas ir plānveidīgs process, nevis no viena projekta uz otru, kā tas ir ar latgaliešu valodu. Valodas plānošanā ļoti svarīga loma ir izglītībai. Lai viena valoda ar otru nekonkurētu un nenomāktu, Nīderlandē, Frīzlandes reģionā, piemēram, ir izveidotas trilingvālas skolas. Nīderlandes skolās māca frīzu, holandiešu un angļu valodu, ir reģionālais, nacionālais un internacionālais līmenis. Plānošana notiek skolas līmenī, skola pati izlemj, cik bieži un kurus priekšmetus māca kādā no valodām. Ir paredzēts, ka sagatavo frīzu valodā runājošus skolotājus. Skolotāju atlasē nav formālas pieejas un neprasa valodas zināšanas apliecinošus atestātus. Intervija ar skolotāju notiek trīs valodās, un skolas vadība izvērtē, vai zināšanas ir pietiekamas priekšmetu mācīšanai. Valodas mācīšanā ir iesaistīti arī reģionālie mediji, piemēram, ir izglītojoši raidījumi trīs valodās. Tie ir veidoti tā, ka ir izmantojami mācību procesā skolās. Eiropā ir ļoti pozitīva pieredze attiecībā uz reģionālajām valodām, tās netiek izceltas vai noliegtas, bet gan sasaistītas ar pārējām valodām, tiek respektēta vide, kurā tās lieto.

Domājot par citu valstu pieredzi un ko varētu uzlabot Latvijā attiecībā uz latgaliešu valodu, es redzu, ka vērtīgi būtu veidot metodisko centru pie Latviešu valodas aģentūras vai pie citas, piemēram, Latgales pašvaldību institūcijas, kuras darbinieki orientētos reģiona situācijā un mērķtiecīgi plānotu latgaliešu valodas pārvaldību skolās, medijos, pašvaldībās, citos līmeņos, redzētu kā valodu izmantot Latgales attīstībā. Tas nevar visu laiku balstīties uz entuziasmu. Veidot šādas institūcijas būtu vērtīgi arī pārējos Latvijas novados, domājot par izlokšņu saglabāšanu.

Izglītības un zinātnes ministrija ir iecerējusi vērienīgas izmaiņas mazākumtautību skolās, plānojot pilnībā pāriet uz latviešu valodu, bet daļa bērnu vecāku pretojas. Ar ko varētu skaidrot aso reakciju no vecāku puses?

Es jautātu – vai tā patiešām ir vecāku perspektīva vai mediju radīta ziņa, ka tā ir vecāku perspektīva? Man nav ziņu par vecāku domām. Ja to intervijā ir teikuši trīs četri vecāki, nevarētu vispārināt, ka tā ir vecāku pozīcija. Man vajadzētu aptauju datus.

Domājot par šo tematu kopumā, jāsaka, ka cilvēks pēc dabas ir slinka būtne, rutinizētas, ierastas darbības ļauj vieglāk dzīvot. Ir ieradumi, rutīna, ka ir divas skolu sistēmas. Es negribu nevienu aizvainot, bet vecākos ir vēlme visu novelt uz skolas pleciem un pašiem vairāk nenodarboties ar bērnu audzināšanu, izglītošanu. Proti, ja man ļoti rūp dzimtā krievu valoda, cik daudz es bērnam nododu krievu kultūru, cik daudz ar viņu lasu? Skola iemāca lasīt, bet iemācīt mīlestību pret lasīšanu ir vecāku, ģimenes uzdevums. Vēlme novelt bērna audzināšanu uz valsts pleciem ir padomju laika sekas. Ja mazākumtautību skolas pāriet pilnībā uz latviešu valodu, uz vecākiem gulstas lielāka atbildība valodas un kultūras nodošanā.

Divu plūsmu skolu sistēma ir padomju sistēmas palieka. Tā bija jāmaina jau 90. gados, vēl aizvien, 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas, mēs latviski un krieviski runājošus vienas valsts bērnus mākslīgi nošķiram jau pirmsskolā, mēs radām divas sabiedrības daļas no bērnudārza. Tas ir nepiedodami! Mēs varam ieguldīt līdzekļus integrācijā un bez rezultātiem. Laiks ir nokavēts, situācija tagad ir sarežģītāka. Manuprāt, būtu jāpāriet uz vienu plūsmu latviešu valodā, taču respektējot heteroglosijas ideju, t.i., arī turpmāk būtu skolas ar franču, vācu un krievu valodas plūsmu. Bet tās būtu spēcīgas skolas, kas spētu nodrošināt attiecīgās valodas un kultūras izglītību, bilingvālās skolas, kas sevi ir apliecinājušas un uzrāda augstus rezultātus. Tas ļautu ietaupīt integrācijai paredzēto naudu.

Jūs esat Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore, strādājat ar studentiem. Bieži izskan apgalvojumi, ka jauniešu latviešu valodas zināšanas pasliktinās. Kādi ir jūsu novērojumi, strādājot ar studentiem?

Parasti runā par rakstītprasmi un gramatiku, bet es teiktu, ka runas prasme, spēja argumentēti paust savu viedokli un neļaut uzspiest citiem sev svešu viedokli ir ne mazāk svarīga. Jaunieši, atnākot pēc vidusskolas uz augstskolu, sākotnēji baidās runāt lekcijās, viņi neprot piedalīties diskusijās. Šīs spējas studentos mēģinu attīstīt, viņus provocējot, pasakot kaut ko muļķīgu, liekot viņiem aizstāvēt savu viedokli. Tad viņi saprot, ka es negribu viena runāt savās lekcijās. Spēja piedalīties diskusijā skolās netiek līdz galam izkopta, uz eksāmenu iemācās skaisti norunāt dialogu, bet nenotiek dziļā domāšana, spēja provocēt ar jautājumu, uz to atbildēt.

Runājot par rakstu valodas prasmēm, studentiem rakstīt nepatīk, ir 21. gadsimts, laikmets, kurā maz jāraksta, var sazināties caur simboliem un emociju zīmēm, nav nepieciešamības pēc prasmes izteikties rakstiski. Ar studentiem mēģinu pieeju, kuru esam paredzējuši jaunajā standartā, – uzrakstīto eseju ļauju lekcijas laikā apspriest ar kursa biedriem, izmantot palīglīdzekļus, uzlabot tekstu mājās. Ir studenti, kas neuztver nopietni šo procesu, viņiem šķiet, ka neesmu sagatavojusies lekcijai un šādā veidā novelku laiku. Nav izveidojusies apjausma, ka teksts bez kļūdām dzimtajā valodā ir vērtība. Jācenšas panākt, lai pareizi uzrakstīts teksts kļūst par vērtību.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv