INTERVIJA

Skolotājs pašreiz savā ziņā jūtas iebiedēts un nedrošs

LV portālam: ILONA BERGMANE, Rīgas Teikas vidusskolas direktore
Laura Studente, LV portāls14.09.2017
"ĪSUMĀ"
  • Ir jāatbalsta jau strādājošie skolotāji un jāmaina politika jauno pedagogu piesaistei.
  • Mēs gaidījām, ka jau šajā gadā varētu sākt strādāt ar mācību satura izmaiņām. Tomēr pagaidām mūsu rīcībā esošā informācija daudz neatšķiras no tā, ko zina un dara citas skolas. Būtu gribējies vairāk skaidrības.
  • Skolotājs pašreiz savā ziņā jūtas iebiedēts un nedrošs.
  • Kāpēc mēs vēlējāmies piedalīties šajā projektā? Skolotāji paši izteica vēlmi strādāt interesantāk, citādi, vēloties gūt gandarījumu un skolēnu atdevi.
  • No vecākiem ir dzirdētas bažas par to, ka mācīties varētu palikt vieglāk, ka tagad būs tikai spēles. Par to bažījas arī daži skolotāji.
  • Tomēr ir nepieciešama domāšanas paradigmas maiņa. Izglītībai tas ir ļoti liels izaicinājums – nodrošināt labu rezultātu, ņemot vērā katra skolēna individuālās spējas.
Rīgas Teikas vidusskola ir viena no 100 izglītības iestādēm, kas ir izvēlētas jaunā – kompetenču pieejā balstītā – mācību satura aprobācijai. „Darāmā vēl ir daudz,” LV portālam norāda skolas direktore ILONA BERGMANE. Viņa skaidro, ka skolotāji šobrīd nejūtas droši, tomēr pārmaiņas vēlas. Izglītībai tas ir ļoti liels izaicinājums – nodrošināt labu rezultātu, ņemot vērā katra skolēna individuālās spējas.

Kāpēc pieteicāties būt viena no pilotskolām, kas īstenos jauno – kompetencēs balstīto – izglītības modeli?

Nolēmām pieteikties, jo vēlējāmies būt gatavi, kad sāksies projekta realizācija. Mūsu skola ir aktīva, un esam vērsti uz jebkurām pozitīvām pārmaiņām izglītības nozarē. Pilotprojektam esam pieteikušies ar pamatskolu un vidusskolu – 7. un 10 klasi. Ne visi skolotāji piedalīsies, katrā klašu grupā astoņi, kā arī vadības komanda.

Jau pagājušogad mums bija vadības mācības, kas bija saistītas ar domāšanas ievirzīšanu. Vasarā noritēja divu dienu kursi pamatskolas skolotājiem.

Patiesībā mēs gaidījām, ka jau šajā gadā varētu sākt strādāt ar mācību satura izmaiņām. Tomēr pagaidām mūsu rīcībā esošā informācija daudz neatšķiras no tā, ko zina un dara citas skolas. Būtu gribējies vairāk skaidrības.

Apskatot materiālus, mēs gan saprotam, ka mums visiem ir jāmainās, bet ne visi 100% ir gatavi pieņemt jauno domāšanu. Ne visi esam gatavi atteikties no tradicionālās vērtēšanas sistēmas. Ne visi mēs atrodam laiku savstarpējai sadarbībai, veidojot mācību stundas. Tāpēc darāmā ir daudz.

Projekta gaitā plānots izstrādāt jaunus mācību un metodiskos līdzekļus, arī izglītības standartus. Ko sagaidāt no jaunajiem materiāliem?

Es ceru, ka tie ļaus pievērst vairāk uzmanības katra skolēna individuālai izaugsmei. Mūsu skolā ir lielas klases, kurās mācās līdz pat 34 skolēniem, tāpēc individuālos plānus skolotāji veido tikai tiem skolēniem, kuriem ir mācību grūtības.

Tomēr jādarbojas ne tikai ar tiem, kas spēj mazāk, bet arī ar tiem, kas var vairāk. Lielā klasē bez papildu līdzekļiem un resursiem to izdarīt ir problemātiski – nepieciešamas informācijas tehnoloģijas, mācību materiāli. Par to pārliecinājos, pagājušogad viesojoties Somijas skolā. Arī tur klases nebija mazas, ap 24 skolēniem, bet, tā kā ir pieejami metodiskie materiāli, stundu plānu paraugi un katra skolēna rīcībā ir dators, skolotājs var katram skolēnam ātri izveidot individuālo plānu.

Šobrīd skolotājus mazliet biedē uzstādījums "nekas nemainīsies, ir jāmainās pašiem", jo skolotājam nepieciešams metodiskais atbalsts, ko var sniegt arī pašvaldības un novada līmenī.

Mums varbūt neiedos zivi, bet iedos makšķeri. Šodien strādāt par skolotāju ir ļoti skaisti, bet arī ļoti atbildīgi. Nevar salīdzināt ar to skolotāju, kas strādāja deviņdesmito gadu sākumā, kuram bija mācību programma un plāns – šodien es izdaru to, rīt to, parīt nākamo. Skolotājam ir jābūt tik lietpratīgam, lai viņš spētu pievienot savu vērtību katrai mācību stundai – gan domāšanas, gan radošuma attīstībai.

Manuprāt, studiju laikā topošajiem skolotājiem ir svarīgi attīstīt prasmes elastīgi pieņemt lēmumus savas profesionālās kompetences ietvaros. Ceru, ka arvien vairāk studentu, līdzīgi kā juridiskajā jomā, risina pedagoģiskos kāzusus.

Šobrīd skolotājs ir pakļauts arī tam, ka pastāvīgi tiek mainīts centralizēto eksāmenu saturs. Arvien vairāk tiek iekļauti tā sauktie produktīvie uzdevumi, kur skolēnam ir jāparāda sava domāšana.

Līdzīga situācija šogad bija ar centralizēto eksāmenu matemātikā, kur līdz ar to samazinājies rezultātu līmenis.

Kāpēc tas samazinājās? Tāpēc, ka skolotājs cenšas visu mācību vielu "izraut" pēc iespējas ātrāk. Skolotājam nekad nav zināms, kuras tēmas būs centralizētajā eksāmenā, tāpēc viņš cenšas iemācīt pēc iespējas vairāk, apzinoties, ka skolēnu sliktie rezultāti var būt viņa vaina. Var gadīties, ka tā tēma, kuru skolotājs mācījis vismazāk, eksāmenā tiks iekļauta.

Skolotājam, protams, ir jādomā, kā pilnveidot skolēnu prasmes, bet ir jāsaņem arī pilnvērtīgs metodiskais atbalsts. Pašreiz skolu vērtība ir jebkurš skolotājs, jo daudzos priekšmetos ir vērojams pedagogu trūkums, bet jaunu skolotāju dabaszinību, svešvalodu u. c. jomās darba tirgū nav, neskatoties uz skolu tīkla optimizāciju. Ir jāatbalsta jau strādājošie skolotāji un jāmaina politika jauno pedagogu piesaistei.

Skolotājs pašreiz savā ziņā jūtas iebiedēts un nedrošs. Ņemsim par piemēru mūzikas mācību priekšmetu. Izglītības standarts, mācību programma un grāmatas ir pilnas ar sarežģītu terminoloģiju un jēdzieniem. Līdz ar to pārāk maz laika atliek pašam galvenajam – iemācīt bērnus mīlēt mūziku. Es varu lūgt skolotājam pārskatīt savas metodes, izklāstīt vecāku un skolēnu redzējumu. Tomēr es nevaru pārmest, ja pedagogs strādā atbilstoši valsts izglītības standartam un programmām. Tāpēc mēs sagaidām, ka jaunie standarti būs vairāk vērsti uz praktisko dzīvi, uz to, lai iemācītu mūziku klausīties. Savukārt visas sarežģītās lietas iemācīs mūzikas skola.

Bieži dzirdēts pārmetums, ka skolotāji nevēlas vai baidās mainīties.

Es teiktu, ka skolotāji bieži baidās no pārmaiņām, bet tomēr tās vēlas. Nav tā, ka visi no mūsu gandrīz 100 pedagoģiskajiem darbiniekiem ir pilnīgi par pārmaiņām, nav arī tādu pārmaiņu, kas neizraisa vismaz sākotnēju pretestību. Mūsu skolā gan tā drīzāk bija slēpta – neviens skaļi savas bažas nedeklarēja, iekšēja pretestība vienā otrā bija.

Kāpēc mēs tomēr vēlējāmies piedalīties šajā projektā? Skolotāji paši izteica vēlmi strādāt interesantāk, citādi, vēloties gūt gandarījumu un skolēnu atdevi.

Lai viņiem palīdzētu, mēs esam atraduši laiku, lai skolotāji varētu savstarpēji mācīties noteiktā, organizētā kārtībā. Tas nozīmē dalīšanos ar mācību metodēm un skolotāju apmācību ar domu, ka viņam nav jāstrādā tikai ar mācību līdzekli, kas ir viņa rokās un noteikts izglītības programmā, bet arī ar to, kas skolēnam noderēs dzīvē.

Problēma ir tajā, ka izglītības politika, skolas reitingojot, neviļus nosaka, ka skolēnus mēs gatavojam centralizētajiem eksāmeniem. Mēs varam teikt, ka tas nav galvenais, tomēr skolu izvērtējums parāda pretējo.

Centralizēto eksāmenu rezultāti ļauj izveidot skolu topu un skolu karti.

Es neesmu pret vērtēšanu, bet tai ir jābūt citādai. Pēc iespējas mazāk ballu sistēmā, bet vairāk aprakstošai, parādot, ko bērns jau ir iemācījies. Sabiedrībā valda stereotips, ka tev ir jābūt teicamniekam visos mācību priekšmetos. Vecāks uztraucās par to, ka bērnam matemātikā un fizikā ir 8, bet latviešu valodā tikai 6. Tomēr kāpēc šīm atzīmēm jābūt vienlīdz teicamām? Mēs visu ļoti unificējam.

Vajadzētu vairāk motivēt arī viduvējo bērnu – aprakstošā informācija parādītu, ko viņš zina, kas vēl jāapgūst, jo atzīme parāda tikai to, ka viņš nezina vai zina. Arī mūsu skolā ir mācījies skolēns, kas ir bijis izcili gudrs dažās jomās, bet mēs baidījāmies, ka viņš nenokārtos eksāmenus citos priekšmetos. Vērtēšanai ir jāveicina attīstība, kas skolēnam atklātu un ļautu pilnveidot to, kas viņam padodas. Bieži arī atzīmei var nākt līdzi stereotips par bērnu. Mums ir bērni, kas atnāk no citām skolām, kur ir bijuši teicamnieki, bet šeit vairs nav, vai arī ir pilnīgi otrādi.

Centralizētie eksāmeni palīdz kultivēt šo stereotipu. Man patīk jaunā izglītības satura modeļa pieeja, ka vidusskolā skolēni varēs izvēlēties, kādus eksāmenus kārtot A līmenī un kādus pamatlīmenī. Piemēram, ja es eju mācīties par mediķi, tad A līmenī es varu kārtot ķīmiju un bioloģiju. Ja es vēlos studēt filoloģiju, tad A līmenī kārtošu vēsturi, latviešu valodu u. c. Tas man šķiet ļoti pareizi.

Pieminējāt skolotāju savstarpējo mācīšanos. Kā tas izpaužas jūsu skolā?

Starp mūsu pedagogiem sadarbība notiek jau sen. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Agrāk mācīju latviešu valodu un literatūru, kur tika apgūta arī antīkā literatūra, Homēra eposi "Iliāda" un „Odisejs". Vērojot sava kolēģa, vēstures skolotāja, darbu, es secināju, ka viņš skolēniem stāsta par Trojas karu. Savukārt kulturoloģijas skolotājs runā par kultūru tajā laikā. Tobrīd mēs vēl nebijām iemācījuši skolēnam skatīties kontekstu un arī paši skolotāji nebija satikušies, lai pārrunātu savstarpējo sadarbību, jo iegūtās zināšanas var izmantot citā priekšmetā. Piemēram, vēstures skolotājs zina, ka skolēni literatūras stundās lasa sengrieķu eposus, un ļauj viņiem izmantot piemērus.

Šobrīd dažādu priekšmetu skolotāji savstarpēji sadarbojas. Mēs veidojam metodiskās grupas, piemēram, dabaszinātņu priekšmetu grupu. Piemēram, ja fizikā uzdevumu risināšanai nepieciešama noteikta formula, skolotājs var lūgt matemātikas skolotāju to ar skolēniem atkārtot. Līdzīgi arī citur: ja angļu valodā tiek mācīta ciešamā kārtā, to pašu atkārtot var arī latviešu valodas stundās.

Pedagogiem sadarbojoties, strādājam pie kopīgām prioritātēm. Piemēram, kā vienu no apakšprioritātēm esam izvēlējušies lasītprasmes veicināšanu. Bez tās nevar iemācīties vēsturi vai izrēķināt matemātikas uzdevumu. Metodiskajā grupā skolotāji var dalīties ar metodēm un palīdzēt viens otram.

Tomēr arī mūsu skolā ir neliels procents skolotāju, kas labprātāk strādātu individuāli un nevēlētos, lai kolēģi vērotu viņu stundas. Īpaši vecākās paaudzes skolotājiem var būt uzskats, ka tas saistīsies ar kritiku, ka otram skolotājam noteikti nepatiks, ka pašam neveiksies. Savukārt citi ir atvērti un jūtas labi, ja ir atbalstīti un novērtēti. 

Tas ir stāsts par pozitīvas domāšanas veicināšanu. Savstarpējās mācīšanās ietekme ir nozīmīga – ja skolotājam neveicas ar kādu metodi vai klasi, kolēģis vienmēr var novērtēt no malas un palīdzēt definēt, kur ir problēma.

Jūs pieminējāt lasītprasmes attīstīšanu. Savukārt jaunajā izglītības modelī tiek attīstītas pamata un caurviju kompetences.

Projektā mums ir uzticēta viena caurviju kompetence – domāšana un radošums, kuras ieviešanai pievērsīsim īpašu uzmanību.

Konkrēta plāna, kā mēs to realizēsim, vēl nav. Iespējams, ka darbosimies kā iepriekš, tomēr jāizdomā veids, kā pierādīt šīs caurviju prasmes esamību un attīstību. Kā to izdarīt – vai tie būs skolēnu sasniegumi vai aptaujas, vai fotogrāfijas? Domājam un plānojam.

Tāpat mēs mēģināsim saprast, kā pietrūkst skolotājiem, vecākiem. Jau šobrīd mums ir labi attīstīta interešu izglītība. To atzinuši arī vecāki – skolas teātris, pašu rakstītas dzejas pēcpusdienas, dziedāšana, dejošana, dabaszinību vai matemātikas nedēļa ar pašu maketiem vai projektiem, robotikas pulciņš u. c. Tā ir mūsu pievienotā vērtība.

Savukārt, runājot par radošumu mācībās, mēs iesakām skolotājiem nebaidīties no citādām pieejām, nebaidīties arī kļūdīties. Palīdzam arī ar interneta avotiem, kur meklēt daudz neparastākus uzdevumus un metodes, izmantojot kaut vai OECD pamatskolas līmeņa uzdevumus, pētījumus, testus u. c. Mana vietniece metodiskajā darbā studē arī ārzemju pieredzi un sniedz atgriezenisko saiti skolotājiem. Izmantojam arī to skolēnu potenciālu, kas atgriezušies no mācībām ārzemēs.

Katrā ziņā nevar vēl pilnībā apgalvot, ka visi skolotāji ir pilnīgi droši, attīstot radošo pieeju mācību priekšmetos.

Jaunā kompetenču pieeja nozīmē arī izmaiņas mājasdarbu veidā.

Pagājušogad mūsu skola bija viena no 10 Rīgas skolām, kas piedalījās projektā par jēgpilniem mājasdarbiem. Esam kategoriski pret to, ka mājasdarbi nozīmē tikai formulu, paņēmienu vai gadskaitļu iemācīšanos no galvas. Mums daudzi mājasdarbi ir projektu veidā.

Vislabāk ir, kad tie izdodas starppriekšmetu saiknē. Mums ir tā, ka vienu projektu var vērtēt informātikas, vēstures un latviešu valodas skolotājs. Tas, pirmkārt, veicina paša bērna izpratni par kopsakarībām, otrkārt, parāda, ka svarīgi ir visi darba aspekti, ne tikai saturs, bet arī noformējums, ko vērtē informātikas skolotājs. Savukārt bērnam ir pieejami, piemēram, "uzdevumi.lv", kur skolēns var mājās risināt tradicionālus uzdevumus, vingrināties un attīstīt sevi.

Esam ieviesuši izmaiņas arī stundu plānojumā. Lai skolēnu dienas laikā neraustītu, četras vai pat astoņas reizes mainoties priekšmetiem. Tikko skolēns sācis iedziļināties literatūras tēmā, viņam jau jāskrien uz matemātikas stundu, no radoša domraksta pārslēdzoties uz matemātikas formulu risināšanu.

Sākumā, kad ieviesām jauno stundu plānojumu, skolotājiem bija grūti, jo stundu struktūra jāveido citādi, nepieciešams izmantot daudzveidīgas metodes. Šobrīd skolotāji ir gatavi stundu plānojuma izmaiņām arī jaunākajās klasēs.

Neesam gan vēl nonākuši līdz moduļiem, ka vienā dienā mācās tikai dabaszinātnes – fiziku, ķīmiju un bioloģiju, bet citā dienā vēsturi, literatūru, mūziku un kulturoloģiju. Tā ir mūsu nākotnes vīzija, un, cik zinu, tad dažas skolas jau izvēlējušās iet šādu ceļu.

Vai plānojat kādas izmaiņas klases izkārtojumā?

Esam pārkārtojuši vienu no klasēm, aizmugurē nolikti mīkstie pufi, kur var stundās pildīt uzdevumus, domāt un radoši darboties sev ērtā veidā. Iekārtojumu mainām pakāpeniski. Skolotājam tā ir brīva izvēle – darboties šajā vidē, mēs to obligāti neprasām. Skolotājs to dara, ja jūtas tam gatavs un spēj pārvaldīt situāciju. Vienlaikus mēs cenšamies skolotāju motivēt darbam citādā vidē.

Daļa no mācību procesa norit ārpus skolas telpām. Mums ir pieejams Biķernieku mežs, arī skolas teritorija, kur skolēni aktīvi mācās. Ir uzslieta arī speciāla telts. Bieži valda stereotips – tiklīdz tu vairs neesi klases telpā, tu vairs nemācies. Tā nav, var mācīties pat cītīgāk.

Dažkārt var redzēt, ka pie katra koka pagalmā ir pielīmēta lapiņa ar tā raksturojumu – skolēns bioloģijā ir izpētījis visu par koka lapām, tā vecumu, sūnām, kas pie tā aug. Patiesībā skolēni jebkuru mācību priekšmetu var apgūt dabā – rakstīt domrakstus par dabu, zīmēt, lasīt dzeju. Var rīkot orientēšanos ar uzdevumiem literatūrā vai matemātikā. Zināšanu un praktiskās darbošanās kopsakarības veicina iedziļināšanos. Katrai skolai būtu jārod iespējas braukt uz zooloģisko dārzu, mākslas muzeju u. tml. Apgūt Blaumani viņa dzimtajās mājās vai fiziku un ķīmiju Rīgas Tehniskajā universitātē vai uzņēmumā.

Vai lielās klasēs vajadzētu nodrošināt arī skolotāju palīgus?

Tas būtu ļoti aktuāli sākumskolā, arī pamatskolā. Atvieglotu darbu. Manuprāt, skolotāju kontaktstundu slodze ir ļoti liela. Skolotājam mācību procesa norises sagatavošanā ir pamatīgi jāiedziļinās. Pagātnē ir laiks, kad ar vienu un to pašu stundas plānu klasē varēja iet gadu gadiem. Skolotājam ir 21 kontaktstunda, kā arī vēl gatavošanās stundas. Faktiski skolotājs var strādāt līdz 40 stundām, ko mēs lielākoties arī ļaujam, jo skolotājs vēlas attiecīgi nopelnīt. Daudziem ir arī audzināmā klase. Tā tikai izskatās, ka skolotājs agri iet mājās, tomēr viņam ir daudz darba, saziņa ar vecākiem, gatavošanās nākamajai dienai, darbu labošana. Diemžēl arī mums trūkst skolotāju, lai darba slodzes varētu samazināt.

No vecākiem ir dzirdētas bažas par to, ka mācīties varētu palikt vieglāk, ka tagad būs tikai spēles. Par to bažījas arī daži skolotāji. Nereti vecāki tieši novērtē stingru skolotāju ar stingru vērtēšanas sistēmu. Tomēr ir nepieciešama domāšanas paradigmas maiņa. Izglītībai tas ir ļoti liels izaicinājums – nodrošināt labu rezultātu, ņemot vērā katra skolēna individuālās spējas. Esmu pārliecināta, ka mums visiem kopā izdosies dot mūsu jaunajai paaudzei unikālu un konkurētspējīgu izglītību.

KOMENTĀRI
7
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv