INTERVIJA

Vai vidējā alga raksturo labklājību?

LV portālam: CSP Darba samaksas statistikas daļas vadītāja LIJA LUSTE
Inese Helmane, LV portāls07.09.2017
"ĪSUMĀ"
  • Algu statistikai ir divi datu avoti – CSP saņemtie uzņēmumu un iestāžu datu pārskati un Valsts ieņēmumu dienesta dati.
  • Apsekojot uzņēmumus un iestādes, nepilnas slodzes darbinieku ir 25%. Savukārt iedzīvotāju apsekojuma dati rāda citu ainu – ap 9%.
  • Nekur nav teikts, ka vidējā aritmētiskā alga rāda, ka tādu saņem lielākā daļa strādājošo.
  • Vidējais atalgojums ir makroekonomiskais rādītājs, kas raksturo pārmaiņu tendenci.
  • Gan VID, gan CSP reizi četros gados veiktā apsekojuma dati rāda līdzīgu tendenci – vidējās aritmētiskās samaksas un mediānas rādītāji atšķiras 1,3 reizes.
Augusta beigās Centrālā statistikas pārvalde (CSP) nāca klajā ar ziņu, ka šogad otrajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī augusi par 74 eiro jeb 8,7% un sasniegusi 927 eiro, salīdzinot ar situāciju pirms gada. Ko parāda vidējā alga? Tā neraksturo iedzīvotāju dzīves līmeni vai labklājību, nevajag to uztvert kā panaceju, tas ir makroekonomisks rādītājs, kas liecina par tendenci, intervijā saka CSP Darba samaksas statistikas daļas vadītāja LIJA LUSTE. Kas tad raksturo labklājību? Tie ir iedzīvotāju dzīves līmeņa un ienākumu statistikas rādītāji – rīcībā esošie ienākumi uz mājsaimniecību vai vienu iedzīvotāju, nabadzības līmeņa sliekšņi, dziļumi un citi. Saliekot kopā ienākumus ar patēriņa izdevumiem, labi var redzēt dzīves līmeni.

Pēdējā laikā medijos parādījušās diskusijas par vidējo aritmētisko bruto (pirms nodokļu nomaksas) algu un mediānas rādītāju. CSP regulāri rēķina vidējo aritmētisko algu, bet ne mediānas rādītāju. Kā tiek aprēķināta vidējā aritmētiskā alga?

CSP reizi ceturksnī (dati ir pieejami arī sadalījumā pa ceturkšņa mēnešiem) publicē vidējo darba samaksas rādītāju, kas tiek aprēķināts kā vidējais aritmētiskais rādītājs. Aprēķinātā atalgojuma kopsumma visiem darbiniekiem tiek dalīta ar darbinieku skaitu. Tas nozīmē, ka aprēķinos tiek ņemtas vērā visu profesiju un amatu algoto darbinieku algas neatkarīgi no darbinieka kvalifikācijas un izglītības līmeņa, darba stāža, algas lieluma, nozares, kur tas strādā, un citiem kritērijiem. Turklāt darbinieku skaits tiek pārrēķināts nosacīti pilnā slodzē.

Algu statistikai ir divi datu avoti – CSP saņemtie uzņēmumu un iestāžu datu pārskati un Valsts ieņēmumu dienesta dati. Valsts un pašvaldību iestādes, kapitālsabiedrības ar valsts vai pašvaldības daļu 50% un vairāk, visi privātie uzņēmumi, kuru darbinieku skaits ir lielāks nekā 50, kā arī mazie uzņēmumi ar vienu līdz sešiem darbiniekiem tiek apsekoti pilnībā. Savukārt komercuzņēmumi, kuros ir 7–49 darbinieki, tiek apsekoti izlases veidā, izmantojot zinātniski pamatotu matemātisku izlases metodi, kas nodrošina to, ka katrs uzņēmums, kas iekļūst izlasē, pārstāv savu nozari vai noteiktu uzņēmuma lieluma grupu, – lai dati būtu reprezentatīvi un raksturotu vidējo rādītāju nozarē vai noteikta uzņēmuma lieluma grupā. Ar izlases metodi tiek apsekoti 32% no visiem šā sektora ekonomiski aktīvajiem uzņēmumiem.

Tātad, ja es strādāju uz pusslodzi vai mazāk, rēķinot vidējo darba samaksas rādītāju, tiktu pieņemts, ka strādāju uz pilnu slodzi?

Jā, tāda ir metodoloģija. Pārrēķins pilnā slodzē novērš atalgojuma atšķirības, ko rada darbinieku dažādās darba slodzes, un ļauj salīdzināt atalgojumu gan starp dažādu profesiju darba ņēmējiem, gan nozarēm, reģioniem un valstīm.

Vai zināt, cik daudz ir nepilnas slodzes darbinieku?

Apsekojot uzņēmumus un iestādes, tie ir 25%. Savukārt iedzīvotāju apsekojuma dati rāda citu ainu –  ap 9%.

Kāpēc tā?

Kā jau Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir komentējis un kā rakstīts daudzās publikācijās [par ēnu ekonomiku], darbinieki tiek noformēti uz mazāku slodzi, lai nebūtu jāmaksā tik lieli nodokļi. Bet, kad aptaujā iedzīvotājus, viņi stāsta par reālajām stundām, kuras strādā.

Vai procentuāli nepilnas slodzes darbinieku skaits saglabājas gadu no gada, vai arī tie ir mainīgi cipari?

Tādi tie apmēram ir visu laiku. Reizēm pakāpjas līdz 26%.

Cik tad patiesa ir vidējā aritmētiskā alga? CSP rēķina pilnas slodzes, bet 10–25% nestrādā pilnu slodzi?

To es nezinu, vai 25% darbinieku patiešām strādā nepilnu slodzi. Jebkurā valstī, arī Latvijā, pastāv ēnu ekonomika. Es nezinu, ko strādājošais reāli saņem.

CSP pārskatos uzņēmumi uzrāda tādus pašus oficiālos datus kā Valsts ieņēmumu dienestam. Tas nozīmē – ja darbinieks ir noformēts uz nepilnu slodzi, bet daļu algas saņem ,,aploksnē’’, ne mūsu, ne VID pārskatos šī daļa neparādās. Ēnu ekonomikas daļu pēc savas metodoloģijas aprēķina Nacionālo kontu daļa (CSP struktūrvienība – red.), ņemot vērā visus makroekonomiskos rādītājus valstī.

Attiecībā uz "aplokšņu" algām Finanšu ministrija ir norādījusi, ka ir skaidrs, ka "aplokšņu" algas samazina oficiālo vidējo algu, kā rezultātā tā privātajā sektorā uzrādās zemāka nekā sabiedriskajā sektorā, lai gan faktiski ir otrādi.

Pēdējie dati par šī gada 1. ceturksni parāda, ka atšķirība starp privāto un sabiedrisko sektoru arvien samazinās – tā ir tikai 16 eiro. Vidējā alga privātajā sektorā (bruto) bija 881 eiro, bet sabiedriskajā – 897 eiro. Ļoti neliela starpība. Pieauguma tempi šī gada sākumā arī bija vienādi.

Tiesa, arī sabiedriskajā sektorā ir daudz iestāžu, kur ir ļoti mazas algas. Situācija ir dažāda.

CSP darba ņēmēju sadalījums pēc neto (samaksa pēc nodokļu nomaksas) darba samaksas 2. ceturksnī liecina, ka lielākā daļa strādājošo saņem līdz 450 vai līdz 700 eiro mēnesī.

Jā, TV bija komentārs, ka lielākā daļa iedzīvotāju saņem līdz 450 eiro, bet tie ir 39,2%. Vai tā ir lielākā daļa? Lielākā daļa saņem vairāk nekā 450 eiro. 31,8% darba ņēmēju saņem no 450,01 līdz 700 eiro, piektdaļa – 19,7% – no 700,01 līdz 1400 eiro, bet lielās algas (virs 1400 eiro) – 3,7%. Kā zināms, tās var būt ļoti lielas, un tās ietekmē šo vidējo aritmētisko vidējās algas lielumu.

Matemātiski rēķinot, 71% strādājošo uz rokas saņem līdz 700 eiro. Tā ir liela daļa iedzīvotāju. Ar to es gribu teikt, ka LV portāla intervijā Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektore Līga Leitāne norādīja, ka faktiski saņemam mazāk, nekā ir vidējā aritmētiskā alga – pērn tā bija vidēji 859 eiro bruto mēnesī.

Nekur nav teikts, ka vidējā aritmētiskā alga rāda, ka tādu saņem lielākā daļa strādājošo. Vidējā alga neraksturo iedzīvotāju dzīves līmeni vai labklājību, nevajag to uztvert kā panaceju, kas raksturo iedzīvotāju ienākumu līmeni. Tas ir makroekonomiskais rādītājs, kas tiek rēķināts pēc starptautiskiem standartiem.

Manā izpratnē būtu jāskatās nevis uz absolūto ciparu, bet jāanalizē pieauguma temps vai indekss. Ne visās Eiropas Savienības valstīs tiek publicēts mēneša vai ceturkšņa rādītājs kā konkrēts rādītājs eiro, bet līmeņa pārmaiņu indekss. Kopā ar citiem rādītājiem – inflāciju, bezdarba un nodarbinātības līmeni u. c. – tiek analizēts šo valstu darba tirgus pārmaiņu un ekonomiskās attīstības cikls.

Finanšu ministrija ir skaidrojusi, ka vidējo aritmētisko bruto samaksu izmanto, rēķinot nodokļu ieņēmumu prognozes budžetā.

Jā, tā vidējā alga arī tiek izmantota. Arī Latvijas Banka šo rādītāju lieto kā tautsaimniecības attīstību raksturojošo galveno makroekonomisko rādītāju  – kopā ar bezdarba līmeni, tirdzniecības un rūpniecības, ražošanas rādītājiem. Ne jau kopā ar iedzīvotāju dzīves līmeņa statistikas datiem.

Vidējā atalgojuma rādītāji (tie var būt dažādi, piemēram, uz ES Statistikas biroju katru ceturksni sūtām darbaspēka izmaksu indeksus, kur atsevišķi tiek izdalīts arī darba samaksas indekss) vai to pārmaiņas ir iekļautas visu starptautisko institūciju galveno rādītāju datubāzēs – Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas, Starptautiskās Darba organizācijas, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) u. c. Tātad šo rādītāju aprēķins pēc vienotas metodoloģijas ir būtisks faktors, lai nodrošinātu salīdzināmību starp valstīm.

Vēlreiz uzsveru, ka vidējais atalgojums ir makroekonomiskais rādītājs, kas raksturo pārmaiņu tendenci.

Kā tiek rēķināts mediānas rādītājs?

Galvenā atšķirība starp vidējās aritmētiskās un mediānas algas rādītāju, ja aplūkojam to iegūšanas datu avotus, ir tāda, ka vidējo rādītāju var aprēķināt no dažādiem pieejamiem datiem – summāriem par katru uzņēmumu kopā vai darbinieku līmenī. Savukārt mediāna ir specifiskāks rādītājs – dati aprēķiniem nepieciešami tikai darbinieku līmenī.

Mediānu nosaka tā: visus darba ņēmējus sakārto pēc darba ienākumiem augošā vai dilstošā secībā, un šo sakārtoto datu viduspunkts ir mediāna, t.i., pusei darbinieku algas būs zemākas par mediānu un pusei – augstākas.

Piemēram:

Darbinieks 1 saņem 500 eiro

Darbinieks 2 saņem 600 eiro

Darbinieks 3 saņem 700 eiro

Darbinieks 4 saņem 1000 eiro

Darbinieks 5 saņem 5000 eiro

Mediānas alga šajā piemērā ir 700 eiro. Vidējā alga savukārt ir 1560 eiro.

Ja mediānas alga ir mazāka par vidējo algu, mazo algu saņēmēju ir vairāk nekā lielo algu saņēmēju. Mediānas alga un vidējā alga ir divi dažādi vidējie rādītāji, un, analizējot abus kopā, var izdarīt secinājumus par datu kopu.

Vai CSP darba samaksas mediānu nevar izrēķināt, jo nav visu pieejamo datu personu līmenī?

Jā, tieši tā – CSP nav tādu datu. Vienīgais datu avots, kur varam aprēķināt mediānu un kuru savās publikācijās analizē un izmanto Eiropas Statistikas birojs, ir Darba samaksas struktūras apsekojums, kas tiek veikts reizi četros gados, dažās valstīs – katru otro gadu. Pēdējais apsekojums bija par 2014. gadu, dati ir publicēti arī CSP mājaslapā. Nākamais apsekojums būs par 2018. gadu. Apsekojums, kas tiek veikts reizi četros gados visā ES, nav īstermiņa statistika, šos datus nevar izmantot ekonomiskā cikla analīzei, tam ir vajadzīgi biežāki dati.

No 26 OECD Eiropas valstīm, starp kurām ir arī Latvija, personificēti ikgadēji dati, no kuriem var noteikt mediānu, ir tikai 15 dalībvalstīm.

Mediānas alga veidojas apmēram par trešdaļu zemāka nekā vidējā aritmētiskā alga: pērn vidējā aritmētiskā bruto alga bija 859, bet mediānas alga – 658 eiro. Kāpēc tā? LU pasniedzēja uzskata, ka mediāna labāk raksturotu vidējo algu valstī.

Gan VID, gan CSP reizi četros gados veiktā apsekojuma dati rāda līdzīgu tendenci – vidējās aritmētiskās samaksas un mediānas rādītāji atšķiras 1,3 reizes. Ja veiktu aptuvenus aprēķinus, izmantojot vidējo aritmētisko darba samaksu, ko aprēķinām katru ceturksni, un šo attiecību, pērn mediānas neto alga būtu ap 500 eiro.

Atalgojuma statistikā mediānas vērtība parasti ir mazāka par vidējo aritmētisko vērtību. Starpību starp mediānu un vidējo aritmētisko vērtību rada darba ienākumu sadalījuma asimetrija – vairāk strādājošo iedzīvotāju saņem relatīvi zemākas algas. Šī asimetrija arī rada šo atšķirību – ka mediāna ir zemāka nekā vidējais aritmētiskais rādītājs. Ja sadalījums būtu pilnīgi simetrisks, mediāna un vidējais aritmētiskais radītājs būtu vienādi.

Aritmētisko vidējo samaksu ietekmē ekstrēmas vērtības. Līdz ar to darba samaksas gadījumā  mediāna labāk raksturo "tipisko" vērtību.

Jautājums ir – kur lieto vidējo aritmētisko rādītāju un kāpēc nelieto mediānu? Kā to izmanto un kā vajadzētu izmantot? Bet tas nav manas kompetences jautājums.

Ja būtu personificētie dati par katru darbinieku, vai CSP varētu publicēt arī mediānas rādītāju? Sarunā esam vienojušies, ka mediānas rādītājs tomēr atspoguļo patieso vidējo atalgojumu.

Jā, datus publicēt varētu, bet darbinieku datu personificēšana būtu liels slogs uzņēmumiem.

VID pieejamie darba ņēmēju ienākumi, kas tiek deklarēti, neatbilst darba samaksas definīcijai. Tie ir ienākumi, no kuriem maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tur var būt iekļauti arī pabalsti un citi maksājumi, tiesa, lielākā daļa gan ir alga. Turklāt, lai aprēķinātu no VID datiem mediānu, rādītājam jābūt salīdzināmam – personu līmenī pārrēķinātam vai nu pilnā slodzē, vai stundā.

Teicāt, ka vidējā aritmētiskā alga nerāda iedzīvotāju labklājības līmeni. Kādi rādītāji tad to raksturo?

Tie ir iedzīvotāju dzīves līmeņa un ienākumu statistikas rādītāji – rīcībā esošie ienākumi uz mājsaimniecību vai vienu iedzīvotāju, nabadzības līmeņa sliekšņi, dziļumi un citi. Saliekot kopā ienākumus ar patēriņa izdevumiem, labi var redzēt dzīves līmeni. Pirms mēneša CSP publicēja patēriņa datus par 2016. gadu, kur pirmo reizi sasniedzām pirmskrīzes līmeni – vidēji viens mājsaimniecības loceklis mēnesī tērēja 333 eiro. Šajos datos var redzēt, cik un kam cilvēki tērē, patēriņa pieaugumu.

Bet skatīties tikai vidējo aritmētisko rādītāju – tas neko nedod, svarīgi izvērtēt, ko var par šādu summu nopirkt, vai var nodrošināt savas pamatvajadzības vai atļauties ko vairāk.

Kur vēl izmanto mediānu?

Tā kā mediānas rādītājs precīzāk raksturo reālo vidējo darba samaksu vai iedzīvotāju ienākumus, tas ir piemērotāks tādiem mērķiem kā ienākumu sadales, nevienlīdzības, iedzīvotāju vecuma, nabadzības mazināšanas analīze un attiecīgo politiku izstrāde. 

Parasti šiem mērķiem statistikā tiek rēķināti iedzīvotāju ienākumu struktūras vidējie rādītāji, sadalot visus iedzīvotājus ar to ienākumiem, piemēram, 4, 5 vai 10 vienādās daļās (tai skaitā tiek noteikta arī mediāna kā kopējais vidējais rādītājs). Tad analizē, kādi ir vidējie ienākumi 10% iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem, kādi 10% ar augstākajiem utt. No šiem rādītājiem tiek aprēķināti dažādi nabadzības līmeņa indikatori.

Piemēram, ES Iedzīvotāju ienākumu un dzīves līmeņa apsekojumā mediāna tiek izmantota nabadzības riska sliekšņa noteikšanai. Nabadzības riska slieksnis – 60% no rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu mājsaimniecībā. Tiek rēķināti arī citi sliekšņi (% no mediānas) un arī pati mediānas vērtība.

Bet kāpēc vispār vajag rēķināt divus dažādus atalgojuma rādītājus – vidējo aritmētisko un mediānu? Varbūt pietiktu ar vienu?

Ja runa ir par darba samaksas rādītāju mediānu – to neietekmē ne ļoti lielās, ne mazās algas, šis rādītājs ir tieši pa vidu, līdz ar to raksturo tipiskāko vidējo algu. Kā statistiķi spriež: tipisko vērtību algu statistikā, tātad tuvāk īstenībai.

KOMENTĀRI
5
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv