INTERVIJA

Par dzīvi finanšu laboratorijā un Ceturto atmodu

LV portālam: Dr.oec., profesors ULDIS OSIS
Inese Helmane, LV portāls11.08.2017
"ĪSUMĀ"
  • Vai pašreizējā nodokļu reforma ir "čiks", var parādīt tikai laiks.
  • Atšķirībā no agrākās prakses mēģināts aptvert nodokļus kā vienotu sistēmu, un tas ir solis pareizā virzienā.
  • 0% likmes piemērošanu reinvestētajai (nesadalītajai) peļņai un 20% likme sadalītajai peļņai – šis priekšlikums vērtējams kā pozitīvākā iezīme kopējā nodokļu reformas kontekstā.
  • Arī ģimeņu situācijas uzlabošanā no ilgtermiņa viedokļa, manuprāt, pastāv dažādas vēl neizmantotas vai pat neapzinātas iespējas.
  • Somijā, lai nevajadzētu ekonomikas jautājumus risināt ar viduslaiku metodi, Finanšu ministrijas pārraudzībā ir ekonomikas pētniecības institūts, kurā strādā 50 darbinieki.
  • Mūsu vidusšķira veido tikai apmēram 20% no visu pieaugušo iedzīvotāju kopskaita.
Nemitīgo nodokļu maiņu rezultātā dzīvojam tādā kā finanšu laboratorijā, kur notiek eksperimentēšana ar vissliktāko metodi: mēģinājums un kļūda, intervijā atzīst ekonomists Uldis Osis. Lai cik pompozi tiktu deklarēti cēli reformu mērķi, viņaprāt, valdība un politiskā elite ir kā akls kaķēns, kas ar purnu bakstās te vienā kartona kārbas stūrī, te citā. Būtu jāpieņemas spēkā vidusšķirai, kas patlaban vēl ir ļoti šaura un vāja, lai tā spētu izvirzīt jaunas kvalitātes līderus, kas formulētu nacionālo ideju, noteiktu tai atbilstošu politisko dienaskārtību un uzņemtos tās īstenošanu. Tā arī būtu Ceturtā atmoda.

Latvijas Bankas (LB) prezidents ir izteicies, ka "no sākotnēji labi iecerētās nodokļu politikas reformas Latvijā faktiski ir sanācis čiks" un vairāk var runāt nevis par nodokļu politikas reformu, bet gan par 2018. gada budžeta projektu. Kā nodokļu politikas reformas 11 likumprojekti, par kuriem jūlija beigās nobalsoja Saeima, izskatās jums kā ekonomistam un finanšu konsultantam?

Vai pašreizējā nodokļu reforma ir "čiks", var parādīt tikai laiks. Tie varētu būt kādi 3–5 gadi. Bet reformas priekšlikumos ietvertā motivācija vispirms piepildīt budžetu ir pamanāma. Tas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien vienmēr tiktu ņemts vērā viss efektu kopums tautsaimniecībā un iedzīvotāju maciņos.

Līdz ar nodokļu reformu gan Finanšu ministrija, gan premjers sola nodokļu stabilitāti trīs gadus – līdz 2021. gadam. Bet nākamruden ir Saeimas vēlēšanas un ,visticamāk, jauna valdība. Vai šie solījumi nav kā ar dakšām ūdenī rakstīti?

Jā, vismaz līdzšinējā Latvijas pieredze rāda, ka diez vai tik ilgi kāds gaidīs. Gan jau kādā brīdī atkal nospriedīs, ka nodokļi "nestrādā" un tie "jāuzlabo". Līdz ar to dzīvojam tādā kā finanšu laboratorijā, kur notiek nepārtraukta eksperimentēšana ar vissliktāko metodi: mēģinājums un kļūda. Tas atgādina viduslaiku alķīmiķu "dzīvības eliksīra" meklējumus, kas dotu veselību, bagātību un nemirstību. Mūsdienās (kopš apgaismības laikiem) arī tiek veikti eksperimenti, bet pārsvarā balstoties uz zinātniskām metodēm un pētniecību. Bet tam ir nepieciešami profesionāli pētnieki, kas to prot, to darbs jāorganizē un jānodrošina attiecīgs finansējums. Pa kādam pētniekam ekonomikā vēl ir, bet kaut cik organizētas pētniecības Latvijā praktiski nav.

Savulaik izteicāties skarbi: "Lai saprastu, ko tālāk darīt, vispirms jāsaprot problēmas būtība. Problēma ir mūsos pašos. Ļoti daudzi cilvēki drīzāk jūtas kā kalpi, kā izpildītāji, nevis kā saimnieki valstī, un viņi drīzāk meklē saimniekus Latvijā vai citur pasaulē, lai tikai varētu nopelnīt." Tātad domāšanas maiņa, uzņēmība vairāk vajadzīga? Vai ar to vien pietiks?

Tā, protams, ir tikai vispārēja atziņa. Mēģināsim konkretizēt problēmas būtību. Nodokļi un budžets ir finanšu instrumenti, ar kuru palīdzību tiek pārdalīts valsts nacionālais ienākums to vai citu mērķu sasniegšanai. Vai mēs zinām, kādu mērķu labad?

Nodokļu politikas reformas likumi ietver sešus mērķus – nevienlīdzības mazināšanu, sociālo drošību, ēnu ekonomikas ierobežošanu, biznesa konkurētspēju, valsts ekonomisko izaugsmi un nodokļu ieņēmumu pret IKP palielināšanu. Vai reforma patiesi sasniedz visus šos mērķus? Vai vispār tas ir iespējams, tā teikt, seši zaķi ar vienu šāvienu?

Vai jums nerodas déjà vu sajūta? Dažādās kombinācijās šādus un līdzīgus mērķu formulējumus varam atrast piecu, desmit gadu un vēl vecākās valdības, politisko partiju, ministriju programmās un plānos. Tie jau sen nevienam vairs neko neizsaka. Taču negribu arī pilnībā noliegt pašreizējo nodokļu reformu. Kā nesen rakstīju arī finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai reformas priekšlikumos, atšķirībā no agrākās prakses ir mēģināts aptvert nodokļus kā vienotu sistēmu, un tas ir solis pareizā virzienā. Taču sistēma darbosies tikai tad, ja arī tās sastāvdaļas funkcionēs efektīvi.

Piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji nesen izteicās, ka, atnākot uz pārbaudi kādā restorānā, tā apgrozījums attiecīgajā dienā palielinās trīs līdz desmit reizes. Pat, neveicot aprēķinus, varam iedomāties, cik baisi valstī ir nodokļu nemaksāšanas mērogi. Tādēļ nodokļu reformas kontekstā šo jautājumu vajadzētu plašāk skatīt tieši no VID operatīvā darba viedokļa. Par dažiem citiem nodokļu reformas priekšlikumiem, it īpaši atsevišķu nodokļu likmēm, ir vēl lielākas šaubas.

Tiek prognozēts, ka visus papildu ienākumus "noēdīs" akcīzes kāpums degvielai – benzīna cena palielināsies par pieciem, bet dīzeļdegvielas – par četriem centiem litrā. Transporta izmaksu pieaugums varētu sadārdzināt arī citas preces un pakalpojumus. Vai tad beigu beigās nākamgad mums varētu būt maciņā vairāk naudas?

Tur jau tā problēma. Pērn veiktajā Pasaules bankas pētījumā tieši uzsvērts, ka akcīzes nodokļu likmes gan alkoholam, gan degvielai, salīdzinājumā ar Igauniju, Lietuvu un Baltkrieviju, jau tā ir pārāk augstas. Tas ir viens no galvenajiem kontrabandas iemesliem. Dīvaini, ka mūsu Finanšu ministrija, kuras mājaslapā arī atrodama norāde uz šo pētījumu, ne tikai nav ņēmusi to vērā, bet rīkojas tieši pretēji analītiķu ieteikumiem. Acīmredzot tas tā ir tādēļ, ka joprojām tiek mēģināts ātrāk piepildīt budžetu, ne tikai nedomājot par iespējamiem negatīviem efektiem ekonomikā, bet pat par to, vai vēl augstākas akcīzes likmes šādā situācijā nevedīs drīzāk pie pretēja rezultāta iecerētajam arī budžeta kontekstā.

Kā vērtējat citu nodokļu izmaiņu ietekmi uz tautsaimniecību?

Piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma, lielā mērā sekojot Igaunijas praksei, paredz 0% likmes piemērošanu reinvestētajai (nesadalītajai) peļņai un 20% likmi sadalītajai peļņai. Šis priekšlikums vērtējams kā pozitīvākā iezīme kopējā nodokļu reformas kontekstā, jo uzņēmumu attīstība kļūst līdzsvarotāka, tā finansēšanā lielāku lomu sāk spēlēt kapitāls, nevis banku kredīti. Es to interpretētu kā nozīmīgu pasākumu uzņēmējdarbības kvalitātes un biznesa vides stabilitātes uzlabošanai, kas īpaši varētu izpausties vairāku gadu gaitā, nākot un ejot ekonomiskajiem cikliem.

Taču pagaidām visai grūti saredzēt pietiekami pārliecinošus pierādījumus, ka šī pieeja reāli strādātu straujākas ekonomiskās attīstības virzienā. Piemēram, apstrādes rūpniecībā, kas ir visai kapitālietilpīga nozare, attīstības tempi Igaunijā vairāku pēdējo gadu laikā nav augstāki nekā Latvijā.

Savā ierakstā Facebook secināt, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības (ES) valstīm un to raksturo dažādi rādītāji. Viens no retāk lietotajiem ir uzkrājumu līmenis, un ilustrācijā rādāt, ka mūsu ģimenes šajā ziņā joprojām nav atkopušās no 2008.–2009. gada finanšu krīzes, jo pirmskrīzes uzkrājumu līmenis tā arī vēl nav sasniegts. Bet, tā kā bankas sākušas labi pelnīt, esam atkal ņēmuši jaunus kredītus un, ja būs jauna krīze, atkal smagi cietīsim. Ko ar šo ierakstu gribat pateikt, par ko brīdināt?

Arī ģimeņu situācijas uzlabošanā no ilgtermiņa viedokļa, manuprāt, pastāv dažādas vēl neizmantotas vai pat neapzinātas iespējas. Kaut ko līdzīgu kā uzņēmumiem varētu ieviest arī attiecībā uz naturālajām jeb, kā pie mums biežāk dēvē, fiziskajām personām. Piemēram, attaisnoto izdevumu kategorijā, līdzīgi kā ar iemaksām pensiju fondos, varētu iekļaut valsts parādzīmju iegādi, kas papildus veicinātu ģimeņu uzkrājumu veidošanos. Tas tām ļautu elastīgāk manevrēt ar saviem uzkrājumiem. Tālākā perspektīvā varētu padomāt arī par attaisnoto izdevumu statusa piemērošanu fizisko personu investīcijām jebkuru reģistrēto uzņēmumu kapitālā. Tie visi ir ļoti spēcīgi ekonomikas attīstību stabilizējoši faktori, kas Latvijā līdz šim darbojušies ļoti vāji.

Esam jau pieredzējuši, ka labvēlīgos ekonomiskās konjunktūras gados pasaulē Latvijas attīstības tempi kāpj mākoņos, kā tas jau iezīmējies arī šobrīd, bet līdzko parādās kādas problēmas, mēs esam dziļā bedrē. Uzņēmumi bankrotē, bezdarba līmenis strauji pieaug, strādātspējīgie aizbrauc labākas dzīves meklējumos. Līdz ar to nākamajā ekonomiskajā ciklā valsts attīstībai "pulvera" jau palicis daudz mazāk, bet iespējamās nākamās krīzes ietekme ir tāda pati vai pat vēl lielāka.

Pirms apmēram gada intervijā atzināt, ka no ekonomiskā viedokļa esam maznozīmīgs un mazspējīgs ES piedēklis. Vai ar tikko Saeimas pieņemto nodokļu reformu situāciju varētu uzlabot? Vai redzat perspektīvu?

Nodokļu un citu reformu gadījumos nepietiek ar aklu sekošanu Eiropas Komisijas ieteikumiem vai citu valstu prakses kopēšanu. Tas nereti devis pat negatīvu efektu. Viss jāpēta pašiem. Diemžēl arī tā Latvijā ir vāja vieta.

Paraudzīsimies kaut vai uz citu valstu praksi. Piemēram, Somijā. Lai nevajadzētu ekonomikas jautājumus risināt ar viduslaiku metodi – mēģinājums un kļūda, valdībai – konkrēti Finanšu ministrijas pārraudzībā – ir ekonomikas pētniecības institūts. Tajā strādā 50 darbinieki, kuru lielākā daļa ir ar ekonomikas doktora grādu. Viņi pēta ne tikai nodokļu un budžeta jautājumus, bet sadarbībā ar universitātēm aptver plašu ekonomiskās un finanšu politikas jautājumu loku, tajā skaitā darba tirgu, mājokļus, pašvaldību finanses, enerģētiku un daudzus citus. Tā ir organizēta sistēma ar gadu gaitā izstrādātu praksi un uzkrātu regulāru pētījumu pieredzi. Ja Somijas valdība vai kāda ministrija nāk klajā ar kādu jaunu priekšlikumu, var nešaubīties, ka aiz tā stāv zinātniski vairāku gadu pētījumi.

Mums, ja neskaita Latvijas Bankas un dažu citu ekonomistu pēc viņu pašu iniciatīvas veiktus epizodiskus pētījumus atsevišķās jomās, nekā līdzīga nav. Lai cik pompozi tiktu deklarēti tie vai citi cēli reformu mērķi, patiesībā valdība un visa mūsu politiskā elite ir kā akls kaķēns, kas ar purnu bakstās te vienā kartona kārbas stūrī, te citā, un tā pa riņķi vien. Kamēr šī situācija nemainīsies, es perspektīvu neredzu.

Pirms sešiem gadiem, 2011. gadā, teicāt, ka "pats svarīgākais – Latvijas sabiedrībā ir jāveidojas jaunai vidusšķirai ar savu intelektuālo eliti, kurai būtu jāuzņemas līdzīga līdera loma, kāda bija inteliģencei Trešās atmodas sākumā. Bet varbūt vispār ir pienācis laiks Ceturtajai atmodai?" Kā situāciju vērtējat tagad, pēc sešiem gadiem? Vai ir izveidojusies jauna vidusšķira ar savu intelektuālo eliti? Un ko domājat ar vārdiem Ceturtā atmoda?

Par vidusšķiru mēdz uzskatīt iedzīvotājus, kuriem vismaz trešdaļa no regulārajiem ienākumiem ir pārpalikums no pārtikas, komunālo pakalpojumu, īres un citu ikdienas kārtējo vajadzību apmaksas. No šīs trešdaļas gadu gaitā veidojas ģimeņu īpašumi – mājas, zeme, noguldījumi, vērtspapīri un citi aktīvi. Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Skandināvijā, Japānā un citās augstu dzīves līmeni sasniegušās valstīs vidusšķiras īpašumu vērtība ir vismaz 100 tūkstoši ASV dolāru. Šī iedzīvotāju grupa šajās valstīs ir sabiedrības pamats – parasti 45–65% no visiem pieaugušajiem iedzīvotājiem.

Kā ir Latvijā? Saskaņā ar dažiem starptautiskiem pētījumiem Latvijas vidusšķiras kapitāls svārstās vien 5–25 tūkstošu ASV dolāru diapazonā. Tātad mūsu vidējas pārticības ģimenes ir vismaz četras līdz divdesmit reižu nabadzīgākas par ekonomiski attīstīto valstu vidusšķiras ģimenēm. Varbūt kāds parēķinājis precīzāk, bet domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja teikšu, ka mūsu vidusšķira veido tikai apmēram 20% no visu pieaugušo iedzīvotāju kopskaita.

Taču materiālais nodrošinājums ir tikai viena no vidusšķiras pazīmēm.

Jā, runa būtībā ir par enerģiskāko un radošāko iedzīvotāju daļu ar aktīvu dzīves pozīciju. Viņi savu dzīvi plāno, un viņu pārticība parasti ir saistīta arī ar labāku izglītību, viņus raksturo plašāks interešu loks, kvalitatīvāka kultūras dzīve un daudzi citi civilizētas sabiedrības atribūti. Vidusšķira daudz vairāk velta laiku sabiedriskām norisēm, tā ir ieinteresēta valsts ekonomiskajā un politiskajā stabilitātē un drošībā, jo tai ir ko zaudēt, ja valstī kaut kas neiet kā vajag. Labi situēta ģimene arī nevar tik vienkārši vienā dienā savākt čemodānu un aizspurgt tālēs zilajās. Līdz ar to tieši vidusšķira ilgtermiņā ir valsts stabilitātes galvenais pamats un garants, un neviens cits.

Tā kā vidusšķira Latvijā vēl ir ļoti šaura un vāja, tā sevi un savu sociālo un politisko lomu vēl neapzinās un nespēj formulēt savas intereses. Tādēļ valstī daudzās jomās svārstīgo dienaskārtību nosaka daudzu šauru grupu vai pat atsevišķu ambiciozu cilvēku intereses, dažkārt arī ar slēptu ārvalstu ietekmi. Patstāvīgas, vienotas un stabilas ilgtermiņa politikas ārpus Eiropas Savienības un NATO vadlīnijās noteiktās nav. Tās nav, jo nav ideoloģijas. Ideoloģijas nav, jo lielu sabiedrības daļas rīcību un uzvedību nosaka "kokteilis" no grūti iznīcināmām padomju laika ierašām un pusaizmirstām agrākām senču tradīcijām, nevis apzināta vērtību sistēma un ētikas standarti. Tos noteikt arī būtu vidusšķiras galvenā misija. Taču tai jāpieņemas spēkā gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Kad tā sasniegs briedumu jeb "kritisko masu", tā spēs izvirzīt jaunas kvalitātes līderus, kas formulēs nacionālo ideju, noteiks tai atbilstošu politisko dienaskārtību un uzņemsies tās īstenošanu. Manā uztverē tā arī būs Ceturtā atmoda.

KOMENTĀRI
7
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv