PAZIŅOJUMS

Advokāti: nosodām mēģinājumus graut valsts tieslietu sistēmas reputāciju

Latvijas Zvērinātu advokātu padome19.07.2017
Latvijas Zvērinātu advokātu padome izsaka nosodījumu apzinātiem mēģinājumiem ietekmēt sabiedrisko domu pretēji tiesiskas valsts pamatprincipiem, kā arī apzināti un nepamatoti graut sabiedrības uzticēšanos tieslietu sistēmai un tās augstākajām amatpersonām. Izsakām aicinājumu politiķiem un žurnālistiem nošķirt politiskās un tiesiskās atbildības izvērtēšanas procesus valstī.

Mūsuprāt, valstī ne pirmo reizi tiek veidota kriminālpolitiskā apvērsuma gaisotne. Tā, diemžēl, ir kļuvusi par daļu no Latvijas ‘’politiskās kultūras’’. Ikviens, kas aicina ievērot Satversmi un likumus, pieturēties pie faktiem, demokrātijas principiem, likuma burta un gara, tiek nopulgots un stigmatizēts kā ‘’oligarhu pakalpiņš’’.

Pēdējā mēneša laikā vairākos plašsaziņas līdzekļos ir novērojama regulāra ziņu un viedokļu tiražēšana par tā sauktajām "Rīdzenes sarunām" un "oligarhu krimināllietas" izbeigšanas faktu un iemesliem. Lielākoties akmeņi tiek mesti prokuratūras darba virzienā. Kādi sabiedriskie vai politiskie spēki pat atrada pietiekamus resursus, lai sāktu nodarboties ar mītiņu un piketu organizēšanu pie Ģenerālprokuratūras ēkas, aicinot no amata atkāpties ģenerālprokuroru Ē.Kalnmeieru.

Vērojot šos sabiedriskos un politiskos procesus, arī Latvijas Zvērinātu advokātu padome vēlas paust publisku viedokli.

Vispirms vēlamies atgādināt, ka atbilstoši Advokatūras likumam advokatūra ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa un advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas. Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija ir neatkarīga Latvijas zvērinātu advokātu profesionāla korporācija, kas apvieno visus Latvijā praktizējošos zvērinātus advokātus. Kolēģija ir dibināta 1921.gada 19.martā, un tā bez pārtraukumiem darbojas jau 96 gadus. Latvijas Zvērinātu advokātu padomes pirmais priekšsēdētājs ir vēlākais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, zvērināti advokāti ir bijuši Valsts prezidenti Jānis Čakste, Alberts Kviesis. Kolēģija ir vecākā profesionālā organizācija Latvijas Republikā.

Arī prokuratūra ir tiesu varas institūcija, un tās uzdevums ir uzraudzības veikšana pār likumības ievērošanu Prokuratūras likumā un dažādos procesuālajos likumos noteiktās kompetences ietvaros. Lai arī augstākais advokatūras un prokuratūras pastāvēšanas mērķis ir visai līdzīgs, proti, tiesiskuma principa praktiskā realizācija visplašākajā šā jēdziena izpratnē, tomēr ikdienas darbā advokatūra un prokuratūra biežāk ir opozīcijā viena otrai. Šādām oponējošām attiecībām pamatā ir dažādās lomas, kādas kriminālprocesā ir prokuroram un advokātam. Un viedokļu atšķirības par kādu atsevišķu tiesiskuma aspektu izpratni, cilvēktiesību lomu kriminālprocesā un citiem jautājumiem ir novērojamas kā advokātu sarakstē ar prokuroriem dažādos kriminālprocesos, tā arī tiesu zālēs un vēl arī dažādās darba grupās, komisijās un citos forumos, kuros šo divu juridisko profesiju pārstāvji pauž savus viedokļus par kādiem tiesību jautājumiem.

Šis ievads bija nepieciešams vien tādēļ, lai jau "avansā" atbildētu uz nepamatotiem pārmetumiem par turpmāk paustā viedokļa angažētību, lai uzsvērtu, ka advokatūra nebūt nav bijusi prokuratūras viedokļa dedzīgākais aizstāvis. Daudz biežāk no advokatūras pārstāvjiem ir nākusi prokuratūras darba vai viedokļa kritika.

Tomēr saistībā ar uzsākto kampaņu pret prokuratūru un arī pret ģenerālprokurora Ē.Kalnmeiera darbu, publiski iztirzājot to it kā tiesiskuma vērtēšanas kontekstā, vēlamies paust savu viedokli, ka šiem pārmetumiem un šai kampaņai nav nekāda sakara nedz ar tiesiskuma meklējumiem, nedz arī ar vārda brīvības izpausmēm. Drīzāk tā izskatās pēc rūpīgi plānotas un režisētas kampaņas, kur scenārija turpmākās lapas mums pagaidām vēl netiek atklātas.

Tā sauktajai "oligarhu lietai" Latvijas politikas vēsturē jau reiz ir bijusi noteikta loma. Šīs lietas esamība bija viens no katalizatoriem, kādēļ 2011.gada 28.maijā toreizējais Latvijas Republikas prezidents V.Zatlers nāca klajā arī Rīkojumu Nr.2. Tās bija šī kriminālprocesa politiskās sekas. Nekādu vērā ņemamu citu, tajā skaitā tiesisku seku, šim kriminālprocesam gan nebija, jo 2016.gada decembrī šis kriminālprocess ir ticis izbeigts. Un šobrīd, vērojot rūpīgi plānotu un atbalstītu kampaņu pret prokuratūru, var pārņemt sajūta, ka vēsture atkārtojas, un kādi jauni vai ne tik jauni politiskie spēki ir nolēmuši atsildīt šo veco oligarhu lietas zupu un mēģināt to vēlreiz tautai pasniegt. Un jau atkal tiek apelēts pie sagrautā tiesiskuma atjaunošanas nepieciešamības. Jau atkal ir aicinājumi uz mītiņiem. Nebūs pārsteigums, ja ideju trūkuma dēļ atkal tiks dedzinātas kādas salmu lelles vai kādā lietainā dienā sarīkotā mītiņā sanākušajiem garlaikotajiem jauniešiem klusi tiks izsniegtas lēta alkohola devas un pa rokai nolikti daži mešanai parocīgi akmeņi. Atsevišķu politikāņu aicinājumi "Rīdzenes sarunu" un  "oligarhu lietas" novērtējumu tautai paust, izejot ielās, norāda uz šāda scenārija iespējamu pastāvēšanu.

Vēsturē daudzas lielas neģēlības ir sākotnēji tikušas "piesegtas" te ar reliģiskiem, te rasu vai etniskās tīrības, te ētikas vai tiesiskuma plīvuriem. Patiesie mērķi parasti gan ir bijuši citi- politiski vai ekonomiski. Tādēļ pret dažādiem pašpasludinātiem gaismas nesējiem vienmēr ir vērts izturēties ar lielu piesardzību. Lejot netīras samazgas uz Ģenerālprokuratūras darbu un uz šīs iestādes vadītāju Ē.Kalnmeieru, pat juristi, kas pamazām pārkvalificējas par politiķiem, nebūt nekautrējas izmantot puspatiesības un juridiski smieklīgus argumentus.

Attiecībā uz "oligarhu lietu" Latvijas Zvērinātu advokātu padome atturas vērtēt, kādi materiāli bija savākti operatīvajā lietā un kādi bija iekļauti kriminālprocesa materiālos. Tāpat nevaram vērtēt, vai Ģenerālprokuratūras prokurora lēmums izbeigt "oligarhu lietu" bija likumīgs un pamatots. Bet demokrātiskā un tiesiskā valstī ir pieejami tiesiski mehānismi šo jautājumu kontrolei. Kontrole pār šiem procesiem vispirms ir izmeklēšanas iestādes iekšienē, un to realizē izmeklēšanas iestādes vadītājs, tad kontroli realizē prokuratūra – kā operatīvās lietas uzraudzības institūcija, tad kā kriminālprocesuālo izmeklēšanas procesu uzraugošā institūcija. Un prokurora lēmumus vēl iespējams pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram. Atsevišķos likumos paredzētos gadījumos uzraudzībā tiek iesaistīti arī Augstākās tiesas tiesneši vai rajona tiesu izmeklēšanas tiesneši. Kopumā sūdzēties par vairāku pakāpju uzraudzības trūkumu nav nekāda pamata. Un vēl jau ir arī parlamentārā kontrole, kas var tikt realizēta, izmantojot parlamentārās izmeklēšanas komisijas.

Tas nav nekas jauns, ka katrs "uzraugāmais" uzskata sevi par gudrāku un kompetentāku, nekā viņa "uzraudzītāji". Ir tikai saprotami, ka operatīvajiem darbiniekiem parasti šķiet, ka viņi jau visu ir atklājuši, pierādījumus vai to avotus noskaidrojuši, tikai izmeklētājs un prokurors neko nesaprot un izvirza neizpildāmas prasības pierādīšanā. Izmeklētājiem tāds pat viedoklis varētu būt par prokuroriem, kuri sazin kādēļ neņem "labi" izmeklētus kriminālprocesus apsūdzību celšanai un virzīšanai uz tiesu. Un prokuroriem varētu būt iebildumi gan pret nepietiekami izglītotiem un nepietiekami centīgiem operatīvajiem darbiniekiem un izmeklētājiem, kas neprot savākt pārliecinošu pierādījumu apjomu lietas virzīšanai uz tiesu, gan arī iebildumi varētu būt pret tiesu, kura izvirza pārmēru augstas prasības notiesājoša sprieduma taisīšanai. Pret advokātiem, saprotams, iebildumi ir visiem, jo tie tikai traucē strādāt un garlaicīgi maļ vienu un to pašu par kaut kādām cilvēktiesībām un nevainīguma prezumpcijām. Un pašiem advokātiem parasti šķiet, ka notiesājoši spriedumi valstī birst kā no pārpilnības raga, aprokot nevainīguma prezumpciju un visas prasības pēc saprātīgo šaubu tulkošanas par labu apsūdzētajām personām. Starp citu, attaisnojošu spriedumu mūsu valstī jau gadiem nav vairāk par 1% no visiem kriminālprocesiem, līdz ar ko var pieņemt, ka, vai nu izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras darbs 99% gadījumu tomēr ir nevainojams, vai arī tiesas nemaz tik augstas prasības notiesājošu spriedumu taisīšanai neizvirza.

Šajā kontekstā piemērs nav tālu jāmeklē, ka izmeklēšanas iestāde, kura ilgstoši veica operatīvās darbības pasākumus un gadiem veica izmeklēšanas darbības tā sauktajā "oligarhu lietā", bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kur par korupcijas apkarošanu attiecīgajā laika posmā atbildīgā bija pašreizējā politiķe J.Strīķe, bet par operatīvo darbību- pašreizējais politiķis J.Jurašs. Līdz ar to vietā ir secinājums, ka bijušās izmeklēšanas iestādes amatpersonas šobrīd savu profesionālo neveiksmi šīs lietas izmeklēšanā cenšas pārvērst no tiesiska par politisku jautājumu. No vienas puses tas ir tikai loģiski, jo šīs amatpersonas šobrīd darbojas politikā un cenšas gūt vēlētāju atbalstu nākošajām Saeimas vēlēšanām. Bet no otras puses tā ir vērtējama kā nosodāma rīcība, jo operējot ar juridiski apšaubāmas kvalitātes argumentiem vai vienkārši apvainojumiem augstām tiesu varai piederīgām amatpersonām bez patiesa pamata, tiek mazināta sabiedrības uzticēšanās kā prokuratūrai, tā tieslietu sistēmai kopumā.

Faktiski šobrīd notiekošās prokuratūras un ģenerālprokurora nomelnošanas kampaņas ietvaros notiek mēģinājums atbildības fokusu no izmeklēšanas iestādes (bijušajiem) darbiniekiem novirzīt uz uzraugošo institūciju, kuras kompetencē nav un nebija sākotnējo pierādījumu iegūšana pirmstiesas procesa stadijas izmeklēšanas posma ietvaros. Izmeklēšanas iestādes bijušās amatpersonas, kuras šobrīd cenšas atrast darbu politikā, šobrīd šo problēmu cēloņus cenšas atrast ārpus sevis un kategoriski atsakās vainīgo portretu meklēt spogulī.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome respektē Satversmes 100.pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību, tiesības brīvi un bez cenzūras paust savus uzskatus, kā arī ar šīm cieši saistītās Satversmes 103.pantā paredzētās tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību. Tomēr aicinām plašsaziņas līdzekļus ar šo demokrātijai tik svarīgo tiesību apieties atbildīgi un ievērojot žurnālistu ētikas standartus. Ja žurnālistiem vai kādai sabiedrības daļai ir bažas par tā vai cita kriminālprocesa iznākuma atbilstību tiesību normām, jautājumi par to atbildīgajām amatpersonām var tikt uzdoti. Amatpersonām savukārt būtu pienākums sniegt sabiedrībai skaidrojumu savai rīcībai un lēmumiem, pēc iespējas cenšoties savu skaidrojumu sniegt "cilvēku" ne "juristu" valodā, lai sabiedrības vairums varētu pienācīgi saprast amatpersonas rīcības iemeslus un sekas. Un plašsaziņas līdzekļiem, savukārt, būtu pienākums vispusīgi un objektīvi to visu atspoguļot, izsakot savu vērtējumu vai kritiku par šo situāciju. Ja šī informācija un šie skaidrojumi būs tādi, kas atbilstoši likumam būs par pamatu resoriskās pārbaudes vai kriminālprocesa uzsākšanai, tas ir darāms attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja šī informācija tiks uzskatīta par pietiekamu iemeslu parlamentārās kontroles mehānismu ieslēgšanai, tad tiks veidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas savas kompetences ietvaros nodarbosies ar apstākļu noskaidrošanu un secinājumu izteikšanu gala ziņojumā.

Un tikai tiesiskā kārtā iegūta un pārbaudīta informācija, kuru veikušas tam pilnvarotas personas, tiesiskā valstī var radīt tiesiskas sekas. Tieši linča tiesas nepieļaujamība un tiesisku jautājumu risināšana tiesiskā ceļā ir viena no tiesiskas valsts priekšrocībām. Viedokļu plurālisms dažādos sabiedriski nozīmīgos jautājumos ir tikai apsveicama parādība, un tas liecina par Satversmes 100.panta reālu funkcionēšanu. Tajā pat laikā atsevišķu izmeklēšanas iestāžu bijušo amatpersonu viedoklis par tiesiski risināmiem jautājumiem nedrīkstētu tikt sabiedrībai pasniegts kā sasniegtā patiesība galējā instancē, nerespektējot tiesisko kārtību, kāda valstī paredzēta šo jautājumu risināšanai. Jo īpaši situācijā, kad likumā paredzētajā kārtībā šo bijušo izmeklēšanas iestādes amatpersonu darbs ir ticis novērtēts kā neapmierinošs ar lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu.

Un visbeidzot, nekādā ziņā nav atbalstāma regulāra un nemotivēta apvainojumu izteikšana augstām valsts amatpersonām, kurām ne vienmēr sava amata un arī profesionālo un personisko ētikas standartu dēļ būs iespējams situācijai adekvāti atbildēt. Lai arī pret valsts amatpersonām pieļaujamās kritiskas robežas ir visai plašas, tomēr elementāras pieklājības normas kritizētājiem savā publiskajā retorikā nevajadzētu aizmirst.

Noslēgumā mums, no vienas puses, gribētos izteikt cerību, ka sakarsušie prāti ar rudens lietiem tiks atvēsināti un "oligarhu lietas" izbeigšanas tiesiskie un faktiskie apstākļi tiks noskaidroti ar normatīvajos aktos paredzētajiem līdzekļiem, un sabiedrība netiks plānveidīgi virzīta kārtējo simbolisko "kapusvētku", "lietussargu revolūciju" un "Vecrīgas grautiņu" virzienā. No otras puses, kāds jau noteikti gribēs aizņemt populistiska tiesiskuma sarga lomu nākošajā gadā paredzamajām Saeimas vēlēšanām un savas politiskās popularitātes celšanai varbūt pat nekautrēsies nedaudz upurēt tiesisko kārtību valstī.

 

Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekļi Raivo Sjademe, Dmitrijs Skačkovs, Andris Rukmanis, Vija Ritenberga

KOMENTĀRI
1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv