INTERVIJA

Ģenerālprokuroram nav tiesību iejaukties kriminālprocesā (I)

LV portālam: Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokurors INGEMĀRS MASAĻSKIS, Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors ALEKSANDRS VIŠŅAKOVS un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors MĀRIS LEJA.
Līga Pauliņa, LV portāls11.07.2017
"ĪSUMĀ"
  • Operatīvās darbības subjektu amatpersonas ir patstāvīgas savā darbībā. To darbiniekus ikdienā kontrolē attiecīgās iestādes vadītājs, kurš arī nosaka galvenos operatīvās darbības virzienus un prioritātes.
  • Sākumā ir operatīvā izziņa, kas ietver izzināšanu, un, ja ir iegūtas pietiekamas ziņas, ir iespējama pārbaude, un tad jau notiek izstrāde, kurā var izmantot visus Operatīvās darbības likuma sestajā pantā minētos pasākumus. Katru reizi, izvēloties konkrētu operatīvo pasākumu, jāizvērtē tā nepieciešamība.
  • Operatīvās darbības subjekta darbinieki ir ar likumu īpaši pilnvarotas valsts institūciju amatpersonas, tās darbojas patstāvīgi, turklāt likumā ir skaidri noteikts, ka neviens nedrīkst iejaukties šo personu darbībā.
  • Tas prokurors, kurš uzrauga operatīvo darbu, nebūs tas, kas uzraudzīs kriminālprocesu un lems par to, vai ir savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai.
  • Operatīvā darbinieka viedoklis, kas bija pirms kriminālprocesa, un izmeklētāja viedoklis, kas bijis pēc kriminālprocesa uzsākšanas, prokuroram nav saistošs. Viņš pārvērtē abu divu stadiju laikā savākto materiālu.
  • Virzot lietu uz tiesu, prokuroram ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši konkrētā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Šai pārliecībai vienmēr ir jābūt racionālai.
Šobrīd viens no karstajiem tematiem ir ““Rīdzenes” sarunu” apspriešana dažādos formātos. Par to izsakās amatpersonas, politiķi, mediji, juristi un pilsoniski aktīvi cilvēki. Dzird un domā par tām daudzi. Bet vai mēs saprotam, kā šīs sarunas un to saturs izskatās no likuma viedokļa – tā likuma, kurā noteikts, kā amatpersonām – izmeklētājiem, prokuroriem, tiesnešiem – jārīkojas, ja viņu rīcībā nonāk šādas sarunas? Lai rastu izpratni par operatīvās darbības procesu, kriminālprocesu un amatpersonu rīcības brīvības robežām, LV portāls aicināja uz sarunu Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras amatpersonas – Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokuroru INGEMĀRU MASAĻSKI, Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokuroru ALEKSANDRU VIŠŅAKOVU un Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroru MĀRI LEJU. Sarunas mērķis – uzdot prokuroriem tos jautājumus, kurus, iespējams, grib uzdot daļa sabiedrības. Mēs centāmies nerunāt par “oligarhu” sarunām, bet gan vairāk par kriminālprocesa teoriju, par to, kura amatpersona kurā brīdī par ko ir atbildīga. Tikai tā var saprast, no kura būtu tiesības pieprasīt juridisko atbildību.

Sāksim ar piemēru. Ir kāda izmeklēšanas iestāde, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (turpmāk – KNAB). Līdz KNAB nonāk informācija par notikumu vai informācija par ziņām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Kas notiek? Ko dara izmeklētājs? Vai uzreiz tiek sākts kriminālprocess, un vai pirms tam veicamas kādas operatīvās darbības?

I. Masaļskis: Izmeklēšanas iestādes, pārbaudot ziņas par, iespējams, izdarītu noziedzīgu nodarījumu, strādā pēc diviem likumiem – Operatīvās darbības likuma un Kriminālprocesa likuma. Svarīgi saprast, kādā veidā informācija nonāk līdz izmeklēšanas iestādei. Ja informāciju iestādē iesniedz noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona vai noziedzīga nodarījuma aculiecinieks, vai persona (fiziska, juridiska), kuras rīcībā ir ziņas par noziedzīgo nodarījumu, šādos gadījumos informāciju pārbaudīs Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā. Turklāt, ja sākotnējā informācija ir nepilnīga, nepietiekoša – par to, ka patiešām noticis kāds noziedzīgs nodarījums, tiek sākta resoriskā pārbaude, kuras laikā tiek iegūta informācija, uz kuras pamata vēlāk uzsāk kriminālprocesu, vai arī tiek atteikts sākt kriminālprocesu.1

Atšķirīga situācija veidojas, ja ziņas iestādē tiek iegūtas no personas, kura informāciju sniedz konfidenciāli (tā sauktie informācijas avoti), vai arī ziņas ieguvusi iestādes amatpersona, atklāti vai slepeni nodibinot kontaktu ar operatīvo interesi izraisošu personu. Tādējādi iestādes iegūst ziņas par faktiem sakarā ar jau notikušu noziedzīgu nodarījumu vai gatavotu noziedzīgu nodarījumu, un šīs informācijas pārbaude notiek Operatīvās darbības likuma ietvaros.

Operatīvās darbības procesā ir trīs stadijas – operatīvā izziņa, operatīvā pārbaude un operatīvā izstrāde. Operatīvo darbību atbilstoši Operatīvās darbības likumam veic īpaši pilnvarotas valsts amatpersonas – operatīvās darbības subjektu amatpersonas. Šīs amatpersonas var veikt gan atklātas, gan slepenas darbības.2

Tur prokuratūra vispār vēl nekādā veidā nepiedalās?

I.M. Operatīvās darbības subjektu amatpersonas ir patstāvīgas savā darbībā. To darbiniekus ikdienā kontrolē attiecīgās iestādes vadītājs, kurš arī nosaka galvenos operatīvās darbības virzienus un prioritātes. Ņemsim par piemēru Valsts policiju, kura ir lielākais operatīvās darbības subjekts ar centrālo un sazarotām reģionālām struktūrvienībām. Viens iestādes vadītājs detalizēti nevar aptver visas darbības jomas. Tādēļ iestādes vadītājs kontroles tiesības uz likuma un iekšējo normatīvo aktu pamata ir deleģējis vietniekam – Kriminālpolicijas priekšniekam, kā arī citām amatpersonām, piemēram, Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšniekam, Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšniekam utt.

Šobrīd policijā ir nepilni 7000 darbinieku, no tiem 1900 ir kriminālpolicijas amatpersonas, kuru starpā ir arī operatīvie darbinieki. Lielākas vai mazākas izmeklēšanas iestādes vadītājs fiziski nevar vienpersoniski veikt šo pienākumu, jo viņam jāveic arī citas ar iestādi saistītas funkcijas, piemēram, jārisina darba organizatoriskie jautājumi, jāpiedalās valdības sēdēs utt. Līdzīga situācija ir arī mazākās iestādēs – piemēram, KNAB, kur par operatīvo darbību tieši ir atbildīgs KNAB priekšnieks, bet šī atbildība ir deleģēta arī viņa vietniekam korupcijas apkarošanas jautājumos (otrs vietnieks ir   korupcijas novēršanas jautājumos). Atbilstoši KNAB reglamentam, iekšējai kārtībai un pienākumu sadalījumam priekšnieka vietnieks nodrošina un kontrolē apkarošanas bloka darbību – gan operatīvo pasākumu ietvaros, gan kriminālprocesā. Jāņem vērā, ka iestādes vadītājam kriminālprocesā ir ierobežotas tiesības, par to vēlāk Lejas kungs vairāk pastāstīs. Savukārt operatīvajā darbībā iestādes vadītājam un viņa vietniekam ir ļoti plašas pilnvaras.

Operatīvās darbības likuma 17. panta pirmā daļa noteic, ka, lai veiktu darbības, pamatojoties uz šo likumu, ir vajadzīga "pamatota informācija par gatavotu vai izdarītu noziegumu". Tātad jau šajā brīdī ir vajadzīga diezgan liela pārliecība…

I.M. Operatīvās darbības process ir plašs. Tāpēc es vērsu uzmanību uz iepriekš pieminētajām trim stadijām, kas ir uzskaitītas Operatīvās darbības likuma 18. panta trešajā daļā. Savukārt pilns operatīvās darbības saturs ir uzskaitīts Operatīvās darbības likuma 6. panta pirmajā daļā.3

Līdz ar to sākotnējā stadijā izziņa tiks īstenota līdzīgi kā resoriskā pārbaude, lai iegūtu pamatojumu pārbaudes vai izstrādes uzsākšanai. Šajā sākotnējā procesa stadijā ir ierobežots pasākumu loks, kurus var izmantot ziņu iegūšanai un pārbaudei, – nedrīkst noklausīties personu nepubliskas sarunas, tostarp pa telefonu, iekļūt publiski nepieejamās telpās, novērot (izsekot) personu. Tā ir sākotnējā informācijas pārbaude. Ja šajā stadijā tiek iegūts apstiprinājums aizdomām par, iespējams, gatavotu vai izdarītu noziedzīgu nodarījumu, varam jau uzsākt operatīvās pārbaudes lietu. 

Tātad prasība pēc "diezgan lielas pārliecības" ir vairāk attiecināma uz operatīvās izstrādes procesu?

I.M. Jā, vairāk gan uz izstrādi. Bet jāsaprot, ka operatīvās izstrādes lieta uzreiz netiek ierosināta. Sākumā ir operatīvā izziņa, kas ietver izzināšanu, un, ja ir iegūtas pietiekamas ziņas, ir iespējama pārbaude, un tad jau notiek izstrāde, kurā var izmantot visus Operatīvās darbības likuma sestajā pantā minētos pasākumus. Katru reizi, izvēloties konkrētu operatīvo pasākumu, jāizvērtē tā nepieciešamība. Šajā procesā jau tiek iesaistīts arī tiesnesis.

Tātad tiesnesis iesaistās jau pie izstrādes?

I.M. Tiesnesis iesaistās arī pārbaudes laikā, ja tiek īstenoti sevišķā veidā veicamie pasākumi. Tas notiek situācijā, ja būtiski aizskartas personu pamattiesības. Šajā gadījumā operatīvie pasākumi veicami ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu.4

Operatīvās darbības subjekta darbinieki ir ar likumu īpaši pilnvarotas valsts institūciju amatpersonas, tās darbojas patstāvīgi, turklāt likumā ir skaidri noteikts, ka neviens nedrīkst iejaukties šo personu darbībā. Tātad likumā ir nepārprotami definēta šo amatpersonu neatkarība.

Mēs runājam par izmeklētājiem?

I.M. Mēs runājam par operatīvajiem darbiniekiem.

Tātad, kad notiek izziņa, operatīvie darbinieki iestādē veic pārbaudi. Ja viņi gūst apstiprinājumu aizdomām par iespējamu noziedzīgu nodarījumu un vēlas uzsākt operatīvo pārbaudi, viņi iet uz Augstāko tiesu?

I.M. Nē, operatīvās pārbaudes lietu viņi var ierosināt paši ar iestādes vadītāja atļauju. Taču, ja ir nepieciešamība pārbaudes lietas ietvaros veikt operatīvās darbības pasākumus, kuru gaitā tiek būtiski aizskartas personu pamattiesības, tad viņiem jāsaņem Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akcepts. Vispārējā veidā veicamos pasākumus, piemēram, informācijas iegūšanu no valsts reģistriem un dažādām datubāzēm, var veikt bez Augstākās tiesas tiesnešu akcepta.

Vai operatīvo izstrādi iespējams veikt, nepiemērojot speciālās darbības?

I.M. Teorētiski var.

A.Višņakovs: Bet tad izstrāde būs tukša aktivitāte.

M. Leja: To pašu jau var veikt iepriekšējā stadijā.

I.M. Kāpēc es saku, ka var? Teorētiski izstrādes ietvaros iegūstot ziņas par personu, kas gatavojas izdarīt noziegumu, operatīvajiem darbiniekiem nav nepieciešams veikt noklausīšanos, bet gan veikt operatīvo eksperimentu, kas nav sevišķā veidā veicamais pasākums. To akceptē prokurors.

Pieņemsim, ka operatīvās darbības subjekta amatpersona līdz pat izstrādes brīdim neiet uz Augstāko tiesu, jo nav nepieciešams saņemt akceptu. Vai šādā gadījumā prokurors operatīvajā lietā vispār neiesaistās?

I.M. Ja mēs runājam par procesuālām stadijām – izziņa, pārbaude, izstrāde, tad prokurors atbilstoši likumam un instrukcijās noteiktajai kārtībai iesaistās uzreiz no operatīvās izstrādes lietas uzsākšanas. Par operatīvās izstrādes lietu uzreiz ir jāpaziņo prokuroram, kurš, saņemot paziņojumu, jau var vērtēt, vai operatīvā izstrāde ir uzsākta pamatoti. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 35. pantam prokurors veic uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem. Prokurors nav šī procesa virzītājs un nenosaka galvenos virzienus.

Prokurors arī nedrīkst pateikt, kas konkrēti būtu darāms operatīvās darbības procesā?

I.M. Prokurors var ieteikt. Bet galvenos virzienus tomēr nosaka iestādes darbinieki un tās vadītājs. Operatīvās darbības subjektiem ir cilvēku un tehniskie resursi, par to kapacitāti visplašākajos aspektos ir daudz runāts plašsaziņas līdzekļos. Mēs visi saprotam, ka nevienā valstī noziedzība nav izskausta, tāpēc tiek noteiktas prioritātes kaut vai valstiskā līmenī, lai definētu vienotu noziedzības novēršanas un apkarošanas politiku.

Tas ir tas interesantākais. Prokurors ir tas, kas beigās dabūs to materiālu, ar ko ir jāiet uz tiesu, bet patiesībā viņa iespējas kādā brīdī pateikt – man lietā vajadzētu vēl kaut ko – ir ierobežotas. Ja prokurors iesaka, operatīvais darbinieks vai iestādes vadītājs var to neņemt vērā?

M.L. Jāatzīmē, ka tas prokurors, kas uzrauga operatīvo darbu, nebūs tas, kas saņems lietu uzraudzībai kriminālprocesa laikā. Līdz ar to prokurora, kas veic uzraudzību operatīvās izstrādes lietā, viedoklis var atšķirties. Vispār operatīvās lietas ietvaros parasti aina ir citāda, salīdzinot ar to, kas parādās, kad tiek uzsākts kriminālprocess. Tam par iemeslu var būt gan informācijas trūkums, gan citi apstākļi.

A.V. Šajā daļā prokurors pārstāv tiesu varai piederīgu institūciju, kura veic neatkarīgu uzraudzību pār operatīvo darbību. Varētu būt grūti uztvert, kā vienā iestādē var būt dažādas funkcijas – veikt uzraudzību pār operatīvo darbību un pēc tam pārņemt un veikt kriminālvajāšanu. Tas vienmēr tiek sajaukts. 

I.M. Faktiski tas ir līdzīgi kā tiesās – izmeklēšanas tiesnesim izmeklēšanā un kriminālvajāšanā ir noteiktas funkcijas kriminālprocesā, bet turpmāk lietas iztiesāšanā viņš nepiedalās.

Līdzīgi arī īpaši pilnvaroti prokurori uzrauga operatīvo darbību, tiek savāktas ziņas par faktiem, un tālāk šī informācija tiek virzīta kriminālprocesā. Kriminālprocesa likuma 127. pantā ir noteikts, ka  informāciju un ziņas var izmantot kriminālprocesā, ja tās ir iespējams pārbaudīt kriminālprocesuālā kārtībā. 

Sabiedrībā ir neskaidrība. Lejas kungs, jums par to jautāja arī tiešajā ēterā – vai nav tā, ka prokurors vienpersoniski ir pieņēmis lēmumu: "Nē, tiesā tas neies cauri," un izbeidzis kriminālprocesu. Tad ko īsti nozīmē "pārbaudīts kriminālprocesā noteiktā kārtībā"?

M.L. Tur ir jāskatās, par kāda rakstura informāciju mēs runājam. Ja tas ir audioieraksts – sarunas, kas ir ierakstītas Operatīvās darbības likuma ietvaros, tad parasti pārbaude nozīmē fonoskopijas ekspertīzi vai sarunā iesaistīto personu nopratināšanu. Citādi man grūti iedomāties, kā interpretēt šo nosacījumu. Praksē tā parasti ir gājis. Pats izmeklētājs pārbauda. Ja netiek veikta fonoskopijas ekspertīze, tad atsevišķos gadījumos ar mērķi nostiprināt pierādījumu kriminālprocesa likuma kārtībā esmu lūdzis, lai izmeklētājs noklausās sarunas un taisa apskates protokolu. Tā arī ir operatīvajā lietā esošo materiālu pārbaude kriminālprocesuālā kārtībā, jo procesuālā apskate ir procesuālā darbība.

A.V.  Nepareizi ir domāt – ja kriminālprocess ir uzsākts pēc ziņām, kas ir iegūtas operatīvajā darbībā, tad krimināllieta obligāti jāsūta tiesai. Ziņas, kas iegūtas operatīvās darbības procesā, ir tikai viens no iemesliem, kad jāuzsāk kriminālprocess. Nav atšķirības, vai ziņas par iespējamu noziegumu mēs dabūjam no iesniedzēja, vai veicot operatīvo darbību. Pēc kriminālprocesa uzsākšanas izmeklētājs, prokurors vēlreiz pārbauda, cik būtu pamats secināt, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums. Tieši pēc tam prokurors pieņem lēmumu par kriminālprocesa virzību.

M.L. Tāpat kā operatīvās darbības ietvaros var sadalīt stadijas, arī kriminālprocesu var sadalīt stadijās līdz pat tiesai. Viena procesa stadija ir tā, kas notiek izmeklēšanas iestādē – policijā, KNAB vai Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijā u. tml. Šis process notiek līdz brīdim, kamēr tiek savākti pietiekoši pierādījumi, kas izmeklētāja ieskatā norāda uz konkrētas personas vainu konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Operatīvās lietas ietvaros šī aina var būt neskaidrāka. Ir skaidrs, ka ir kaut kāds noziedzīgs nodarījums, bet nav īsti skaidrs, kurš to ir izdarījis. Arī tas var būt pietiekošs pamats sākt kriminālprocesu. Kopš 2005. gada kriminālprocesu var uzsākt ne tikai pēc konkrēta Krimināllikuma panta, bet arī pēc Krimināllikuma nodaļas, piemēram, pēc nodaļas par noziegumiem valsts amatpersonu dienestā, kas aptver samērā plašu noziedzīgu nodarījumu spektru. Šādi gadījumi ir diezgan bieži, kad ir aizdomas par kādu prettiesisku rīcību, bet operatīvās darbības stadijā vēl nav iespējams noteikt, kāds precīzi noziedzīgs nodarījums ir noticis. Ja kriminālprocess ir uzsākts pēc nodaļas, tad tajā mirklī, kad lietu nodod prokuroram, izmeklētājam jau ir jādefinē, kāds konkrētajā Krimināllikuma pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts. Pat ja izmeklētājs atzīst, ka viņa ieskatā ir pietiekoši daudz pierādījumu, prokurors, saņemot kriminālprocesa materiālus, pārbauda un lemj, vai viņš piekrīt izmeklētāja viedoklim.

Tas jau būs tas prokurors, kas ar konkrēto lietu ies uz tiesu?

M.L. Normālā situācijā – jā. Pēc kriminālprocesa uzsākšanas virsprokurors nozīmē uzraugošo prokuroru. Parasti, ja vien nav kāda aiziešana no darba vai slodzes izmaiņas, tad tas prokurors, kurš uzrauga attiecīgo kriminālprocesu, lemj, vai ir savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai. Šajā stadijā prokuroram ir vairākas iespējas. Ja ir pietiekami pierādījumi, viņš ceļ apsūdzību. Ja nav pietiekamu pierādījumu, viņš var kriminālprocesu atgriezt atpakaļ izmeklēšanas iestādei, norādot, kādas papildu izmeklēšanas darbības veicamas. Ja viņš uzskata, ka lieta izmeklēta vispusīgi un objektīvi un tur vairs nav nekas papildus veicams, bet tur nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes, prokurors pats arī šajā stadijā var pieņemt lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Šādu lēmumu savā stadijā var pieņemt arī izmeklētājs.

Vai prokurors var neļaut izmeklētājam izbeigt kriminālprocesu?

M.L. Atkarībā no pamata, uz kāda izmeklētājs grib izbeigt kriminālprocesu. Ja viņš uzskata, ka tas izbeidzams sakarā ar to, ka nav iespējams pierādīt aizdomās turētās personas vainu, viņam šis lēmums ir jāsaskaņo ar uzraugošo prokuroru.

Tātad jebkurā gadījumā ir dubultā kontrole – izmeklētājs bez prokurora neko nevar izdarīt. Savukārt prokurors var likt izmeklētājam turpināt, kamēr viņi abi nevienojas, ka viss ir izdarīts.

M.L. Operatīvā darbinieka viedoklis, kas bija pirms kriminālprocesa, un izmeklētāja viedoklis, kas bijis pēc kriminālprocesa uzsākšanas, prokuroram nav saistošs. Viņš pārvērtē abu divu stadiju ietvaros savākto materiālu. Arī tad, ja prokurors nolemj celt apsūdzību, tad, ja lieta ir tik perfekti izmeklēta, ka prokuroram vairs nav ko darīt, viņš kaut vai nākamajā dienā var nosūtīt lietu uz tiesu. Otrs variants – turpināt, papildus veikt vēl atsevišķas izmeklēšanas darbības, lai nostiprinātu savu pārliecību, jo saskaņā ar mūsu Kriminālprocesa likumu prokuroram jābūt iekšējai pārliecībai, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Vispār tas ir interesanti. Kriminālprocesa likuma 59. pants regulē dažādos pārliecības līmeņus, pie kāda pierādījumu kopuma var atzīt personu par aizdomās turēto, par apsūdzēto, pie kāda pierādījumu kopuma prokurors ir tiesīgs nodot lietu tiesai.5

Vai tas ir tāds subjektīvs vērtējums?

M.L. Protams, tas ir subjektīvs viedoklis. 

Vai var būt gadījums, kad vienai lietai ir vairāki uzraugošie prokurori?

M.L. Jā, tā var būt, bet tas ir ļoti retos gadījumos.

Tad viens no viņiem ir galvenais?

I.M. Jā, ja ir grupa, tad vienmēr ir sadalītas lomas. Ir izmeklēšanas grupas vadītājs un dalībnieki.

M.L. "Latvenergo" lietā tā bija.

Tātad visi lēmumi, kurus parasti saskaņo ar uzraugošo prokuroru, tiek pieņemti koleģiāli?

M.L. Par uzraudzību runājot, mēs nevaram neatgriezties pie "oligarhu" lietas. Arī šajā lietā vienā daļā bija nozīmēti vairāki prokurori, kas pārbaudīja pierādījumus un vērtēja, vai tie ir pietiekami apsūdzības celšanai. Tas notika pēc manas personīgās iniciatīvas ar domu pārliecināties, vai es nekļūdos. Lieta tomēr bija skaļa un sarežģīta, tāpēc lūdzu lietas materiālus nodot vēl vairākiem citiem prokuroriem.

Bet, turpinot par pārliecības līmeni, kas prokuroram ir jāsasniedz, pirms lietu nodot tiesai, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši konkrētā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Protams, tā ir subjektīva pārliecība, bet tai vienmēr ir jābūt racionālai. Ne pārliecība par to, ka lietu var nodot uz tiesu, ne pārliecība par to, ka pierādījumi nav pietiekami, nevar būt bez racionāla pamatojuma.

Man šķiet, ka šis ir tas jautājums, par kuru, moderni runājot, cilvēki "cepās", tieši par šo pārliecību. Man šķiet – ja es zinātu, ka es nespēšu pārliecināt tiesu par personas vainu, es arī nenodotu lietu tiesai. Bet tas, ko grib sabiedrība, – pārvarēt šo prokurora barjeru un likt viņam par pienākumu tomēr nodot lietu tiesai, lai jau tiesa vērtē…

I.M. Bet tad ir jāmaina likums.

M.L. Jā, jo pretējā gadījumā prokurors pārkāps Kriminālprocesa likuma regulējumu. Esmu dzirdējis, ka citās valstīs ir nostāja, ka lietu sūta uz tiesu tad, ja prokurors ir pārliecināts, ka ir lielāka iespēja notiesājošam spriedumam nekā attaisnojošam. Piemēram, 60:40. Pēc mūsu likuma, ja mēs to izteiktu procentuāli, tad te prokuroram jābūt vismaz 90% pārliecībai.

A.V. Es teiktu, pārliecībai jābūt simtprocentīgai.

Ja prokurors sabiedrības spiediena ietekmē atdos lietu izskatīšanai tiesā, bet nespēs noturēt apsūdzību, viņš pakļaus sevi pārbaudei no prokuratūras puses par nepietiekamu pierādījumu nodrošināšanu?

M.L. Mēs varam dabūt šādus pārmetumus arī no tiesas pat gadījumos, kad esam aizgājuši ar pareizo pārliecību (smejas).

Tad jau jums varētu teikt – nu tad labāk dodiet, ja jau saņemsiet pārmetumus jebkurā gadījumā!

M.L. Es varu salīdzināt ar savu pieredzi citās lietās. Kad prokurors aiziet uz tiesu un tiesu zaudē, tad pārmetumus saņem viņš, nevis tiesa, kura taisījusi attaisnojošu spriedumu, jo, "redziet, prokurors aizsūtīja lietu uz tiesu ar vājiem pierādījumiem". Prokurors vainīgs. Te grozi, kā gribi. Jebkurā gadījumā – vai lietu prokurors nolems sūtīt uz tiesu un tiesa attaisnos, vai prokurors nolems, ka pierādījumi nav pietiekami, un viņš nepārliecinās tiesu – abos gadījumos viņš sabiedrības acīs būs pieņēmis sliktu lēmumu.

Turpmāk vēl.


1 Kriminālprocesa likuma 373. panta trešā daļa.
(3) Ja ziņas satur informāciju par likuma pārkāpumu, kura atklāšanai nav nepieciešams pielietot kriminālprocesa līdzekļus un metodes, tās nosūta resoriskās pārbaudes veikšanai kompetentai iestādei. Ar resorisko pārbaudi šā likuma izpratnē saprot valsts iestādes un tās amatpersonu veiktu pārbaudi attiecībā uz iespējamu likuma pārkāpumu, izmantojot šīs iestādes darbību regulējošajā likumā noteiktās pilnvaras, kas nav kriminālprocesuālās pilnvaras.

2 Operatīvās darbības likuma 25. panta pirmā daļa:
Operatīvās darbības subjektu sistēmu veido valsts drošības, aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas iestādes, kā arī citas īpaši pilnvarotas valsts institūcijas, kurām ar likumu piešķirtas tiesības savas kompetences ietvaros veikt operatīvās darbības pasākumus un kuru īpaši pilnvarotas amatpersonas ir tiesīgas tos īstenot šajā likumā noteiktajā kārtībā.

3 Operatīvās darbības pasākumi ir: operatīvā izzināšana, operatīvā novērošana (izsekošana), operatīvā apskate, operatīvā paraugu iegūšana un operatīvā izpēte, personas operatīvā aplūkošana, operatīvā iekļūšana, operatīvais eksperiments, kontrolētā piegāde, operatīvā detektīvdarbība, operatīvā darījumu pārraudzība kredītiestādes vai finanšu iestādes klienta kontā, operatīvā korespondences kontrole, operatīvā personas paustās vai uzglabātās informācijas satura iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā sarunu noklausīšanās un operatīvā publiski nepieejamas vietas videonovērošana.

4 Operatīvās darbības likuma 7. panta ceturtā daļa: Operatīvā korespondences kontrole, operatīvā personas paustās vai uzglabātās informācijas satura iegūšana no tehniskajiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās (arī pa tālruni, ar elektroniskajiem un cita veida sakaru līdzekļiem), operatīvā publiski nepieejamas vietas videonovērošana, operatīvā darījumu pārraudzība kredītiestādes vai finanšu iestādes klienta kontā, operatīvā iekļūšana un ilgstoša operatīvā novērošana (izsekošana) veicama tikai sevišķajā veidā un ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu. Atļauju veikt šos operatīvās darbības pasākumus var izsniegt uz laiku līdz trim mēnešiem, bet pamatotas nepieciešamības gadījumā to var pagarināt uz laiku līdz trim mēnešiem. Minētās atļaujas pagarināšanas reižu skaits nav ierobežots, taču attiecīgo operatīvās darbības pasākumu veikšana pieļaujama tikai tajā laikā, kamēr tiek veikta operatīvā izstrāde.

5 Kriminālprocesa likuma 59. panta otrā daļa:
Atkarībā no iegūtajiem pierādījumiem pieņēmumus iedala šādi:
1) pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu (pret personu var uzsākt kriminālprocesu);
2) atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var aizturēt);
3) pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona (personu var turēt aizdomās);
4) pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram — procesa virzītājam uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu (personu var apsūdzēt);
5) prokurors — procesa virzītājs nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

KOMENTĀRI
2
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv