INTERVIJA

Koncertzāles GORS vadītāja: Latgale nav tikai viesmīlīgo cilvēku zeme

LV portālam: DIĀNA ZIRNIŅA, Latgales vēstniecības GORS vadītāja, SIA “Austrumlatvijas koncertzāle” valdes locekle
Vineta Vilcāne30.06.2017
"ĪSUMĀ"
  • Kad darbu sāk jauna koncertzāle, ir gandarījums, jo tiek runāts par reģioniem, ka dzīve nenotiek tikai Rīgā, dzīve notiek arī reģionos. Cilvēki reģionos ir tiesīgi baudīt kvalitatīvus kultūras pakalpojumus.
  • Viena koncerta izmaksas ir tik lielas, ka koncerta biļetei jāmaksā astronomiska summa, tāpēc ir nepieciešams valsts atbalsts. (..)
  • Braucot uz GORU, cilvēks noteikti cer sajust latgalisko, un mēs varam latgaliskajam iedot ļoti kvalitatīvu ietvaru, ļaut izpausties daudz krāšņāk un jēgpilnāk. (..) Neapšaubāmi, pie mums vienmēr brauc pēc labās akustikas.
  • Arī bez "Latvijas skolas somas" projekta mēs ietiepīgi un regulāri organizējam pasākumus bērniem, zinot, ka tas, kā mums klāsies pēc gadiem 10 un 20, būs atkarīgs no tā, kā mēs šobrīd jaunajai paaudzei spēsim parādīt mūziku un citus skatuves mākslas veidus.
  • Strādājot GORĀ, man nav sajūtas, ka latgaliskais tiek izstumts, ka tas ir nevajadzīgs, ka tas ir nevērtīgs, tieši otrādi – tam šobrīd pieaug vērtība. (..) Mums ir svarīgi pašiem sev parādīt, cik mums ir spēcīgi cilvēki gan literatūrā, gan mūzikā, gan citās izpausmēs. Mēs neesam tikai viesmīlīgo cilvēku reģions, šeit tiek radītas ļoti būtiskas vērtības!
Nupat Latgales vēstniecība GORS jeb Austrumlatvijas koncertzāle nosvinēja savas pastāvēšanas ceturto gadskārtu. Latgales sirdī, Rēzeknē, koncertzāle apmeklētājiem durvis vēra 2013. gada maijā, kļūstot par pirmo jaunuzcelto reģionālo koncertzāli un nozīmīgu kultūras centru ne tikai Latgalei, bet visai Latvijai. Būt pirmajiem šajā lauciņā nebūt nav bijis viegli, bet GORS ir sevi pierādījis un kliedējis visas bažas. Uz tā skatuves labprāt uzstājas ne tikai Latvijas izcilākie mākslinieki, bet arī starptautiska mēroga zvaigznes, kuras novērtē koncertzāles labo akustiku. Savukārt apmeklētājs uz šejieni dodas ne tikai baudīt augsta līmeņa kultūru, bet arī sajust Latgali, dzirdēt tās valodu. To visu sarunā atklāj koncertzāles vadītāja DIĀNA ZIRNIŅA.

Atskatoties uz četriem darbības gadiem, kāds ir bijis šis laiks koncertzāles dzīvē?

Ļoti intensīvs, skaists un brīnišķīgs periods, jo tieši mēs esam pirmā jaunuzbūvētā reģionālā koncertzāle. Tas bija ļoti liels izaicinājums – saprast, kā strādāt, kā apsaimniekot šādu daudzfunkcionālu un sarežģītu ēku. Ne mazāk svarīgs jautājums ir, kā šo ēku piepildīt ar saturu, kādiem pasākumiem norisināties. Nākamais jautājums: kā cilvēkiem par to stāstīt un cilvēkus pārliecināt, ka ir vērts braukt uz šejieni? Līdz šim ļoti bieži Latvijas mākslinieki, izpildītāji, kolektīvi neizvēlējās Latgali par vietu, kur organizēt koncertus, iezīmēt kādu no Latgales pilsētām kā tūres punktu. Man ir liels prieks, ka tagad pēc šiem četriem gadiem mēs esam vieta, uz kurieni mākslinieki labprāt brauc, organizē koncertus.

Mēs esam kļuvuši par neatņemamu Latgales sastāvdaļu, un mums pašiem, latgaliešiem, speciāli nav jābrauc uz Rīgu baudīt augstas kvalitātes kultūru. Līdz ar Latgales vēstniecību GORS Latvija kļuvusi vēl vienotāka. Varam teikt, ka dzīvojam vienā kultūrtelpā, ne vienmēr mēs varam teikt, ka dzīvojam vienā informatīvajā telpā, un to mēs šeit bieži jūtam.

GORS Rēzeknē bija pirmā reģionālā koncertzāle, pa šo laiku ir uzceltas koncertzāles Cēsīs un Liepājā. Vai pārējās koncertzāles jūtat kā konkurentus?

Tas vienmēr ir ļoti aktuāls jautājums, kad tiek atvērta kārtējā jaunā koncertzāle. To mums jautāja pirms Cēsīm, pirms Liepājas. Tad, kad darbu sāk jauna koncertzāle, ir gandarījums, jo tiek runāts par reģioniem, ka dzīve nenotiek tikai Rīgā, dzīve notiek arī reģionos. Sāksim ar to, ka cilvēki reģionos ir tiesīgi baudīt kvalitatīvus kultūras pakalpojumus. Konkurence, jā, var arī runāt par konkurenci, bet visai netiešu konkurenci. Es teiktu, ka mēs nekādā gadījumā neesam konkurenti, tieši otrādi. Man ir gandarījums, ka esam trīs reģionālās koncertzāles, ka mēs šajā laukā neesam vieni. Mēs bijām vieni pirmajā gadā, un mēs zinām, cik tas ir sarežģīti. Viena koncerta izmaksas ir tik lielas, ka koncerta biļetei jāmaksā astronomiska summa, ir nepieciešams valsts atbalsts. Mēs rakstījām Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF) mazos projektus un mēģinājām katram koncertam iegūt vismaz nelielu atbalstu, bet plānveida atbalsta nebija. Jau tad runājām, ka valstij ir jādomā par instrumentu, kā sekmēt profesionālās mākslas pieejamību reģionos. Šobrīd ir Cēsis un Liepāja, mēs runājam par reģionālo koncertzāļu tīklu, valstij ir jāatrod ilgtermiņa atbalsta instrumenti. Šobrīd ir projektu konkurss VKKF, kurā reģionālās koncertzāles var iesniegt projektu pieteikumus un pretendēt uz līdzekļiem visa gada garumā, nevis iesniegt katru mazo koncertiņu, kuram lūgt iedot sešus simtus eiro, iedot divus tūkstošus eiro. Mēs runājam par visu māksliniecisko programmu un profesionālās mākslas pieejamību. Ja mēs būtu vieni, tādas programmas noteikti nebūtu. Tāpēc reģionālo koncertzāļu partnerība un sadarbība ir ļoti svarīga.

Finansējums ir pietiekams, vai gribētos vēl?

Vienmēr tīri cilvēciski gribas vairāk. Kādreiz dzirdam pārmetumus, ka mēs sūdzamies. Nē, mēs nesūdzamies, mēs zinām, cik tas izmaksā. Profesionālās mākslas nodrošināšana reģionā ir nedaudz dārgāka nekā Rīgā un tās tuvumā, lielajiem mūziķu kolektīviem tie ir gan ceļa, gan uzturēšanās izdevumi. Taču sūdzēties es negribētu nekādā gadījumā. Šogad VKKF mums ir piešķīris 180 tūkstošus eiro, tas ir daudz, salīdzinot ar 2013. gadu. Man ir prieks, ka šobrīd ir sapratne – reģionālās koncertzāles bez valsts pārdomāta atbalsta, veidojot māksliniecisko programmu, nespēs darboties. Tas ietekmēs gan kvalitāti, gan biļešu cenas.

GORS ir Austrumlatvijas reģionālā koncertzāle. Cik Latgales iedzīvotājiem tā pieejama – gan biļešu iegādes, gan nokļūšanas līdz koncertzālei ziņā?

No visām reģionālajām koncertzālēm esam vistipiskākā reģionālā koncertzāle. Jā, brauc pārnovadu ļaudis, brauc rīdzinieki. Fiziskā pieejamība nav teicama, drīzāk tā ir neapmierinoša. Sabiedriskais transports kursē vairāk ar domu braukt projām, nevis braukt uz šejieni. Autobusu un vilcienu satiksme ir ļoti neapmierinoša. Būtu naivi domāt, ka Latgalē ar mūsu sociālekonomisko stāvokli visi varēs atļauties braukt ar automašīnu uz koncertu. Protams, cilvēki var pašorganizēties. Ir vietējās pašvaldības, kas atbalsta iespēju cilvēkiem nokļūt uz pasākumu. Tādu pašvaldību nav daudz. Piemēram, kad ir bērnu pasākums, pašvaldība iespēju norīkot autobusu atrod.

Ir arī materiālais aspekts, vai cilvēks var atļauties iegādāties biļeti uz koncertu. Mēs mēģinām biļešu cenas veidot tā, lai varētu atļauties tās iegādāties, samaksa ir visai simboliska. Reizēm tie ir pieci eiro.

Mēs varam runāt par fizisko sasniedzamību un materiālajām iespējām, bet ir jārunā arī par tradīcijām ģimenē, vai ir ierasts apmeklēt koncertus, teātra izrādes, kultūras pasākumus. Es nerunāju par bezmaksas zaļumballēm un koncertiem. Bērns aug, mācās skolā, un jautājums, kāds ir klases audzinātājs, vai viņam interesē kaut kas vairāk kā tikai viņa priekšmets un audzināmā klase skolas ēkā, vai arī viņš atrod kādu koncertu un atved uz to visu klasi. Mēs ar lielu interesi un cerībām, un tajā pašā laikā arī ar bažām skatāmies uz "Latvijas skolas somas" projektu. Es tiešām ceru, ka tas izdosies, pamatdoma ir ļoti laba – radīt bērnam iespēju saprast, kas ir kvalitatīva kultūra.

Kāds šobrīd ir GORA piedāvājums bērniem?

Arī bez "Latvijas skolas somas" projekta mēs ietiepīgi un regulāri organizējam pasākumus bērniem, zinot, ka tas, kā mums klāsies pēc gadiem 10 un 20, būs atkarīgs no tā, kā mēs šobrīd jaunajai paaudzei spēsim parādīt mūziku un citus skatuves mākslas veidus. Mums pašiem ir noteikums, ka bērnu programmām ir jābūt. Piemēram, aicinām bērnus uz "LeNeSOnu" un uzliekam draudzīgu cenu. Mēs arī paši organizējam pasākumus, kuros iesaistām bērnus, kaut vai ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi". Veidojam ne tikai nopietnās programmas pieaugušajiem, no mūsu puses ir uzstādījums, ka jābūt programmai, kurā ērģelniece Iveta Apkalna ir kopā ar bērniem un viņi piedalās radošajā procesā. To, cik mums ir svarīgi bērni, mēs parādījām mūsu atklāšanā 2013. gadā. Atklāšanas koncerta otrajā daļā bija mūsu pašu veidots uzvedums "Ķēniņmeita", tajā piedalījās vairāk nekā simts Rēzeknes bērnu.

Pēc kā cilvēki brauc uz GORU, tikai pēc kultūras?

Man ir sajūta, ka uz GORU brauc pēc Latgales, ka ļoti grib pieskarties latgaliskajam, dzirdēt latgaliešu valodu. Kad dzird "Vasali! Paļdis!", apmeklētāji ir pacelti spārnos un sajūsmināti. Daudzi stāsta, ka brauc pēc latgaliešu viesmīlības, cilvēcīguma un vienkāršības. Braucot uz GORU, cilvēks noteikti cer sajust latgalisko, bet mēs vēl varam latgaliskajam iedot ļoti kvalitatīvu ietvaru, ļaut izpausties daudz krāšņāk un jēgpilnāk šajā mājā. Tas, ko grib redzēt, ne vienmēr ir latgaliešu valodā. Neapšaubāmi, pie mums vienmēr brauc pēc labās akustikas.

Sabiedrībā iesakņojies priekšstats, ka visas labās un kvalitatīvās lietas notiek tikai Rīgā un reģionos nekas nenotiek vai ir zemas kvalitātes. Ko varat atbildēt šāda uzskata piekritējiem?

Šobrīd jau ir mazliet cits uzskats, ka viss kvalitatīvais mūzikas ziņā ir atrodams reģionos, ne tik daudz Rīgā. Mēs beidzot Latvijā runājam par akustiku, par kuru vispār bija aizmirsts runāt. Ne velti projekts par Rīgas koncertzāli ir akūts, tas ir kļuvis vēl svarīgāks, redzot, ka viss reģionos notiek. Ir koncerti reģionos, kas notiek augstākā līmenī, nekā varētu notikt Rīgā. "Latvijas gredzena" projekts notiek reģionos, Rīgā īsti nav vietas, kur to parādīt. Domāju, ka šobrīd, Rēzeknē dzīvojot, cilvēks nekādā gadījumā nevar justies apdalīts kultūras ziņā. Latvijā ir pasākumu pārbagātība, vienas dienas laikā tu vairāk nevari saprast, uz kurieni doties, vienā vietā ir pirmatskaņojums, citā sezonas noslēguma koncerts. Cilvēks nevar rauties pušu, arī finansiālā ziņā. Agri vai vēlu tas radīs lielas un nopietnas problēmas pasākumu rīkotājiem un pasākumu norises vietām. Ja tagad ķersimies katru ēku pārbūvēt par koncertzāli, tāpēc ka Rēzeknei viss izdodas, tad daudziem neizdosies vienā brīdī un cietīs pasākuma kvalitāte.

Ir teiciens "Katrai maizei ir sava garoziņa", kāda ir jūsu darba garoziņa?

Protams, ka ir sava garoziņa. Garoziņa ir birokrātija, milzīga un šausmīga. Procedūras, metodikas, tas tiešām radošajā jomā sagādā ne mazumu problēmu, kas jārisina. Dokumentiem jābūt kārtībā, jābūt pamatojumiem, bet tajā pašā laikā man jāļauj cilvēkiem strādāt, nevis viņi jāapkrauj ar birokrātiju. Ir notikušas pozitīvas izmaiņas, kaut vai Publisko iepirkumu likumā, kas paaugstina iepirkumu griestus. Citādi, kad bija nedaudz virs 4000 eiro, man bija jāorganizē iepirkuma procedūra, kas mūsu jomā ir absolūtas muļķības. Simfoniskā orķestra programmas nemaksā 4000, laba mākslinieka honorārs arī nemaksā 4000 eiro. Mīļie, sakiet, lūdzu, kuru Raimondu Paulu mēs pirksim? Protams, likumā ir izņēmums, atvieglotā procedūra, bet tā tik un tā ir procedūra, birokrātija.

Otra garoziņa ir finansiālās lietas. Ir ļoti grūti dažreiz pieņemt lēmumu par vienu vai otru pasākumu, kas ir sasaistīts ar finansēm. Mums ir jāciena mākslinieki. Ir ļoti naivi domāt, ka kultūras jomā cilvēki ir priecīgi tikai atrasties uz skatuves un brauks uz Rēzekni tikai tāpēc, ka viņš šeit ir dzimis, gluži tāpat vien aiz mīlestības. Šie cilvēki arī ir ar saviem dzīves plāniem, ģimeni, viņi iegulda milzīgu darbu.

GORA virzienā raidīti pārmetumi, ka uz jūsu skatuves kāpj Krievijas estrādes zvaigznes, piemēram, šogad martā bija Grigorija Ļepsa jubilejas koncerts, pagājušā gada novembrī Nikolaja Baskova šovs. Kāpēc šāda izvēle?

Koncertzāle tika būvēta kā daudzfunkcionāls centrs. Man nebūtu nekas pret piebildīt šo māju tikai ar simfoniskās mūzikas koncertiem, ar baleta iestudējumiem, operu, kamerkoncertiem. Es tikai par! Bet ir jautājums par šīs ēkas uzturēšanu – ne Rēzeknes pilsēta, ne valsts to nevar atļauties. Mums ir arī jāsaprot, ka reģionā ir cilvēki ar dažādu gaumi. Šeit dzīvo dažādu tautību cilvēki. Domāju, ir labi, ka visā mūsu pasākumu klāstā mēģinām atrast pasākumus dažādām gaumēm.

Mums ir divi līdz trīs šlāgermūzikas koncerti gadā. Kāds pateiks, ka reģionālajai koncertzālei tas nepiedien, bet tīri finansiāli tur ir pamats. Cilvēkiem, kas apmeklē šlāgerkoncertus vai minēto mākslinieku koncertus, bieži vien tas ir pirmais solis GORĀ, viņš pirmo reizi uz šejieni nenāks uz klasiskās mūzikas koncertu. Ienākot apmeklētājam tiek dots mārketinga vēstījums un aicinājums atgriezties vēlreiz. Cilvēks, sev nemanot, var atvērt durtiņas citam žanram. Un daudzi atgriežas.

Mēs ieguldām lielu darbu, lai saprastu, kāda ir programma, mēs nelaižam jebko uz skatuves. Austrumu māksliniekiem mēs izvirzām priekšnosacījumu, ka mēs šeit negribam "sintētiskos" pasākumus, viņiem ir jādzied dzīvajā un jāceļ kvalitātes latiņa.

Intars Busulis viennozīmīgi ir no labā gala, bet vienlaikus viņš koncertē Krievijā. Vai tad tas ir nosacījums, ka mums viņš nav jāklausās un viņš ir slikts mākslinieks un dara nekvalitatīvi savu darbu? Trīs izpārdoti koncerti maijā ar lielisku kvalitāti.

Ārzemju mākslinieku pasākumiem netiek izmantota nekāda dotācija, ne pilsētas, ne VKKF līdzekļi. Biļetes maksā tik, cik maksā.

GORA māksliniecisko programmu bieži kritizē cilvēki, kuri nebrauc pie mums. Pietiek vienu reizi gadā redzēt mūsu afišā vienu Krievijas mākslinieku, un cilvēks "feisbukā" un savu draugu lokā jau vaimanā – šajā mājā uzstājas krievu zvaigzne! Kāpēc jūs neredzat Starptautisko baleta festivālu, Ērģeļmūzikas festivālu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēgumu, kāpēc neredzat Dailes teātra izrādi? Tas netiek pamanīts, tie drīzāk ir cilvēki, kas ceļ brēku, bet paši nekad nav bijuši GORĀ.

Cik liela nozīme GORA darbībā ir latgaliskajam?

Ļoti liela! Mēs saprotam, ka visus pasākumus neorganizēsim latgaliski un nebūs te tikai latgaliešu tautasdziesmas un folklora. Taču latgaliskajam šeit ir milzīga nozīme, kaut vai sākot ar to, ka mūsu nosaukums ir Latgales vēstniecība GORS, kas ir "gars". To mēs risinām savā vizuālajā identitātē, velkam cauri mākslinieciskajai programmai, citām aktivitātēm. Kaut vai repertuāru bukleti, kas tiek izdoti ne tikai latviešu literārajā valodā, bet arī latgaliski. Latgaliešu kultūras gada balva "Boņuks", kuru šobrīd esam pārņēmuši kā savu misiju. Man ļoti patīk, ka aizvien biežāk redzu Latvijas mākslinieku un kolektīvu programmās vēlmi ielikt kaut ko latgalisku, no Latgales nākušu. Piemēram, Vestarda Šimkus programmā skanēja Preiļu pusē dzimušā Jāņa Ivanova kompozīcijas, nesen uz mūsu skatuves bija Sigvarda Kļavas lolotais "Latgales gredzena" projekts ar etnodziedājumiem, ar Latgales priesteru dalību. Arī Intars Busulis savām dziesmām nosaukumus bija pārtulkojis latgaliski.

Nākamgad latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" pasniegs 10. reizi. Cik šī balva ir nozīmīga lokālā un cik nacionālā līmenī?

Pašos sākumos "Boņuks" bija lokāls, to izveidoja Latgales jaunieši, vēlāk tā organizēšanu uzņēmāmies mēs. Mums ir svarīgi pašiem sev parādīt, cik mums ir spēcīgi cilvēki gan literatūrā, gan mūzikā, gan citās izpausmēs. Mēs neesam tikai viesmīlīgo cilvēku reģions, šeit tiek radītas ļoti būtiskas vērtības! Labu laiku šī balva ir ieguvusi plašāku skanējumu nacionālā mērogā. Balvas pretendentu loks paplašinās, kaut vai Ingas Ābeles "Klūgu mūks", tas nav latgaliski tikai rakstīts, bet tas parāda, ka ir vērts ne tikai latgaliski runājošam nākt, pētīt, iedot savu devumu.

Ar plašu programmu maijā tika svinēta Latgales kongresa simtgade, notika 4. pasaules latgaliešu saiets "Latgolys symtgadis kongress". Pēdējā laikā Latgalei pievērsta liela uzmanība. Kādas ir jūsu sajūtas, vai šis notikums varētu būt kā atspēriena punkts latgaliskā uzplaukumam?

Es nedomāju, ka šobrīd latgaliskais tiek apspiests, kā vienā vai otrā pasākumā grib izcelt. Jautājums ir par to, ko mēs paši darām. Tā vietā, lai sūdzētos, ka tiekam apspiesti, varbūt enerģiju ieguldīt nevis sūdzībās, bet paņemt un izdarīt. Strādājot GORĀ, man nav sajūtas, ka latgaliskais tiek izstumts, ka tas ir nevajadzīgs, kas tas ir nevērtīgs, tieši otrādi – tam šobrīd pieaug vērtība.

Kongresa notikumi, protams, ļāva pievērst uzmanību Latgalei. Man diemžēl šķiet, ka mēs šo iespēju neizmantojām pilnā apmērā. Ir bijuši daži spilgti notikumi, kuri guva publicitāti, bet varbūt šo notikumu veidotājiem nepietika spēju vai atbalsta, vai kā cita, lai mierīgi un pamatoti izstāstītu to, ko ar to gribēja pateikt. Pēdējā laikā ir daudz pārpratumu radies un pat jauni stereotipi, kuriem nevajadzēja rasties pēc šiem svētkiem.

Tomēr nav pamata nolaist rokas. Dzīve iet uz priekšu.

KOMENTĀRI

Sirmā un jaunā Rīga

Nošņirkst smilts, lāpstai ieduroties zemē. Sapulcējušies ļaudis uzgavilē orķestra mūzikas ...

Apraksts
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv