INTERVIJA

Valsts esam mēs paši, bez shēmām un šmaukšanās

LV portālam: ALEKSS RASMUSENS, SIA “Gaižēni” valdes loceklis
Inese Helmane, LV portāls22.05.2017
"ĪSUMĀ"
  • Biju aizrāvies ar Latviju kā valsti un sabiedrību, kas tajā dzīvo. Redzēju arī iespējas šeit kaut ko darīt.
  • Cūkkopības nozarē ir vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi, tas ir dārgs un ilgtermiņa – 20 gadi un vairāk – bizness.
  • Mūsu uzņēmums ir pilnībā "caurspīdīgs", maksājam visus nodokļus, kā nosaka Latvijas likumdošana, – bez shēmām un šmaukšanās.
  • Ja runājam par nāciju, Latvijā viss ir kārtībā. Kad runājam par valsti, parādās problēmas, jo ar valsti saprotam – tie, nevis mēs. Taču valsts esam mēs paši, visa mūsu sabiedrība.
  • Ja skatāmies nodokļu ieņēmumus, 90% veido neliela uzņēmumu daļa. Tas ir ļoti bīstami.
Dānis ALEKSS RASMUSENS ir viens no pazīstamākajiem ārzemniekiem, kas saimnieko Latvijas laukos, un veiksmīgi attīsta vienu no lielākajiem cūkkopības uzņēmumiem – kompleksu „Gaižēni”. Interviju viņš sniedz latviski un saka, ka Latvijā uzņēmējdarbībai ir laba vide – ja prot saimniekot, var nomaksāt visus nodokļus bez shēmām un šmaukšanās. Taču reizēm šķiet, ka Latvija sev ir pats lielākais ienaidnieks – valda pārāk kritiska un negatīva attieksme. “Kad runājam par valsti, parādās problēmas, jo ar valsti saprotam – tie, nevis mēs. Taču valsts esam mēs paši, visa mūsu sabiedrība,” saka uzņēmējs.

Latvijā dzīvojat jau sen, no 1993. gada. Vadāt vienu no lielākajiem cūkkopības uzņēmumiem, kas veiksmīgi attīstās. Kā šeit nokļuvāt?

Latvijā pirmoreiz ierados 1991. gadā Dānijas un Latvijas studentu apmaiņas programmas topošajiem lauksaimniekiem ietvaros, nokļuvu Cēsu pusē, Vecpiebalgā. Bija pārmaiņu laiks, augusta puča dienas, nezinājām, kas būs. Tas bija īpašs laiks, ko atceros vēl līdz šai baltai dienai. Es biju šajā procesā iekšā, izjutu prieku, kas bija visā sabiedrībā, eiforiju, ka viss izdevies un var brīvi uzelpot.

Nevienu brīdi neuztraucos par savu drošību, nebija tā, ka man bija bail, kas ar mani notiks. Vairāk domāju par pārmaiņām Latvijā nācijas kontekstā.

Pēc studentu apmaiņas programmas atgriezāties Latvijā un sākāt nodarboties ar tūrisma biznesu.

1991. gada augusta notikumi atstāja tik lielu iespaidu, ka atgriezos Latvijā 1992. gadā. Kāpēc atgriezos? Bija divi iemesli. Biju aizrāvies ar Latviju kā valsti un sabiedrību, kas tajā dzīvo. Redzēju arī iespējas šeit kaut ko darīt. Man gan nebija skaidrs, ko tieši. Arī mentalitātes ziņā jutos ļoti līdzīgi, Skandināvijā un Latvijā daudzas lietas jau ir ļoti līdzīgas.

Es vēl biju jauns, tāpēc arī riskēju, tāpat kā daudzi uzņēmēji tajā laikā – riskēja, jo nezināja, kā būs. Es tieši tāpat. Patstāvīgi Latvijā sāku dzīvot 1993. gadā.

Tūristu braucienus uz Latviju sāku organizēt nejauši, pirmajā brīdī tas bija visvienkāršākais. Gribēju iepazīstināt ar Baltiju – daudzi jau nezināja, kur tā atrodas. Tā bija gandrīz kā misija – jādod iespēja iepazīties ar Latviju, ko biju iemīlējis.

Ar ģimeni iegādājos viesnīcu Cēsīs un nodarbojos ar tūrismu, bet 2006. gadā šo biznesu pārdevu un pievērsos cūkkopībai. Sieva gan vēl hobija līmenī darbojas ar viesu māju Raiskumā.

Ar Latviju savu dzīvi esat saistījis 26 gadus, varat paskatīties uz valsts attīstību šo gadu garumā. Ko redzat vēstures atskatā?

Vienmēr vieglāk ir skatīties atpakaļ un pēc tam gudri runāt. Gribu uzsvērt, ka Latvijas sabiedrība ir tikusi tālu, salīdzot ar to laiku, dzīves līmenis ir krietni paaugstinājies. Cilvēks jau ātri vien aizmirst, kā bija, un kritizēt ir vieglāk, nekā konstruktīvi ko darīt.

Nezinu, vai sabiedrībā tolaik, 90. gadu sākumā, bija skaidra izpratne, kā būs uz priekšu. Tobrīd bija atgūta valsts un, domāju, ļoti mazai daļai sabiedrības bija skaidrs, kas sagaidāms nākotnē.

Jums ir 2. līmeņa speciālā lauksaimniecības izglītība, esat agroekonomists. Kāpēc attīstāt tieši cūkkopību?

Vienlaikus ar tūrisma biznesu biju iegādājies nedaudz zemes Raiskuma novadā, kur pats arī dzīvoju. Sākumā nodarbojāmies ar augkopību. Tajā laikā tas bija grūti – bija labs gads, bija slikts gads. 2000. gadu sākumā nolēmām, ka ir jānodarbojas ar kādu biznesu, kuram ir papildu pievienotā vērtība. Piesaistot investorus, sākām darbu cūkkopībā. Tajā laikā tā varēja būt arī piena lopkopība.

Dāņiem ir liela interese par cūkkopību, Latvijā darbojas pieci lieli ārzemju uzņēmumi.

Bija, bet vairs nav. Patiesībā tagad palikuši vien trīs dāņu un viena norvēģu saimniecība. Apgalvot, ka daudzi dāņi strādā cūkkopībā, nebūtu pareizi. Tiesa, dāņiem pieder liela nozares daļa, ir laba konkurētspēja globālā kontekstā.

Esat teicis, ka Latvijā cūkkopībai ir perspektīva. Pirmkārt, to ēdīs vairāk  nekā cita veida gaļu, otrkārt – pēc oficiālās statistikas, varam nodrošināt tikai apmēram pusi no vajadzīgās cūkgaļas.

Jā, tikai 60% no cūkgaļas spējam nodrošinām paši. Valsts lielums un apdzīvotība, kas nav blīva, ir piemērota piensaimniecībai vai cūkkopībai, bet ir viens nosacījums – nozarei jābūt konkurētspējīgai pasaulē, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, cūkgaļu var nopirkt arī Dānijā, Vācijā, Polijā un citur, un, ja tur būs lētāk, tirgotāji to arī darīs.

Vai jūsu ražoto cūkgaļu var nopirkt Latvijas veikalos?

Jā, var. Strādājam ar trīs lielākajām kautuvēm – Rēzekni, "Kurzemes gaļsaimnieku" un "Nākotni". Vedam arī uz nelielām kautuvēm.

Lielveikalos ir nopērkama no citām valstīm ievestā cūkgaļa par apmēram 3,80 eiro kilogramā. "Rimi" pārdevēja man teica, ka tā ir no Vācijas. Varbūt zināt, kādu gaļu mums piedāvā?

Eiropā jau ir brīva preču kustība, arī mēs varam piekļūt citu valstu tirgiem. Galvenais nosacījums, lai gaļu pirktu, ir cena un kvalitāte. Kad vaicā cilvēkiem, kādu cūkgaļu viņi pērk, parasti atbild, ka vietējo, bioloģisko. Taču tajā brīdī, kad gaļa stāv uz letes, visbiežāk jau izvēlas to, kas ir lētāka. Maks un pirktspējas iespējas ievieš savas korekcijas.

Iespējams, Latvijā ieved 2. un 3. kategorijas gaļu. Pārstrādes uzņēmumi tā desām dabū lētākas cenas.

Nevar teikt, ka tā ir lētāka gaļa un tāpēc ne tik labas kvalitātes?

Viennozīmīgi tā nevar teikt. Protams, ja cūkas ir nokautas Polijā vai Vācijā, gaļa, ko ieved, jebkurā gadījumā nav vairs tik svaiga, kā ražota uz vietas.

Visu laiku attīstāties, ejat uz priekšu – cūku kompleksi ir gan Cēsu pusē, gan arī Bauskas novada Īslīcē. Pērn esat sasnieguši rekorda apgrozījumu – 9,7 miljoni eiro, kas ir par 40% vairāk nekā 2015. gadā, nodokļos esat samaksājis 1,4 miljonus eiro. SIA "Gaižēni" ir arī 2016. gada lielākais nodokļu maksātājs Vidzemes plānošanas reģionā mazo nodokļu maksātāju grupā.

Tas ir patīkami,  bet tā nav ikdienas motivācija. Motivācija ir, ka esi pārliecināts par sevi, ka veido ilgstošu, stabilu uzņēmumu, kas ir konkurētspējīgs, un proti sadzīvot ar valsti – lai vari gulēt mierīgi, nebaidoties par rītdienu. Tas ir jebkura uzņēmuma pamats. Varu gulēt mierīgi, jo skeletu mūsu skapī nav. Esmu pārliecināts par tagadni un nākotni. Joprojām ticu Latvijai gan kā nācijai, gan kā valstij. 

Esat teicis, ka uzņēmums tagad ir brieduma stadijā.

Taisnība – ejam uz priekšu soli pa solim. Tagad esam tādā stadijā, kādu gribējām sasniegt. Ir nelieli nākotnes projekti, kurus īstenosim, ja apstākļi būs labvēlīgi. Cūkkopības nozarē ir vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi, tas ir dārgs un ilgtermiņa – 20 gadi un vairāk – bizness. Desmit gados neko nevar panākt.

Vai esat parēķinājis, cik lielas investīcijas pa šiem gadiem esat ieguldījis?

Tie ir daudzi miljoni eiro.

Izdevumā "TOP 500" skatījos, ka "Gaižēniem" ir augsta rentabilitāte,  2015. gadā gandrīz 10%. Pērn noteikti tā bija vēl labāka. Iepriekš intervijās esat teicis: liels nenozīmē labs. Visu laiku akcentējat efektīvas ražošanas nozīmi.

Jā, jebkurai ražotnei atslēgas punkts ir efektivitāte, kā māki organizēt ražošanu – darbaspēks, tirgus, izejvielas, investīcijas, viss uzmanīgi jāskatās un jārēķina. Tāpēc mūsu uzņēmums aug lēnām – reizē ar prasmi, kā darīt visefektīvāk. Jāspēj konkurēt ar pārējiem Eiropas kolēģiem. Ja to nevarēsim, mums nebūs nākotnes, nebūs perspektīva biznesa.

Tas ir neauglīgi – fokusēties uz to, ko nevar ietekmēt, piemēram, uz tirgu. Jāfokusējas uz to, ko var iespaidot, un ir jāiet uz priekšu. Tas ir tas, ko visu laiku cenšamies darīt.

Mūsu uzņēmums ir pilnībā "caurspīdīgs", maksājam visus nodokļus, kā nosaka Latvijas likumdošana, – bez shēmām un šmaukšanās.

"Gaižēniem" katru gadu nedaudz, bet tomēr palielinās darbinieku skaits – pērn tie bija 44, kuriem vidējā alga bruto ir 1600 eiro. Tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā vidējā alga valstī – ap 860 eiro.

Katrā nozarē tas ir mazliet citādi, bet pamatprincipi ir vienādi. Tas lielā mērā ir saistīts ar investīcijām: vai darbiniekam rokā iedod profesionālu instrumentu, lai būtu lielāka efektivitāte, vai arī iedod vecu lāpstu un arī prasa efektivitāti. Jābūt arī skaidrai sistēmai un noteikumiem, kā motivēt  vadītājus un darbiniekus.

Daudzi darba devēji Latvijā neveiksmē vai neprasmē efektīvi saimniekot joprojām galvenokārt vaino apkārtējo vidi. Piemēram, daudz dzirdēts arguments: nevaru atrast darbiniekus, neviens nenāk strādāt! Būtu jājautā sev, vai spēj maksāt konkurētspējīgas algas, vai darba vide ir pietiekami sakārtota un vai tiek nodrošināta darbinieku izglītošana jomā, kurā viņš strādā.

Mūsu uzņēmumam darbinieku netrūkst, kadru mainība ir reta.

Vai jums minētās trīs lietas ir sakārtotas?

Tas ir nebeidzams process. Nekad nevar teikt, ka viss ir padarīts un tagad var mierīgi gulēt. Gluži otrādi. Man galvenā darbadienas daļa aiziet, sekojot līdzi, vai vilciens ir uz pareizām sliedēm, tiekos ar vadītājiem, sekoju, lai nākotnes plāni virzītos uz priekšu.

Arī tehnoloģijas veic savas korekcijas. Šogad esam sākuši ieguldīt naudu mazgāšanas robotos, kas automātiski izmazgā aizgaldus. Tas iepriekš bija manuāls darbs, kas iekļauj gan darbaspēka izmaksas, gan smagu fizisku darbu, gan tā kvalitāti. Arī tagad ir jāseko līdzi, kāda ir robota darba kvalitāte, tāpēc jāapmāca darbinieki. Visu laiku ir jāseko līdzi, kā uzlabot ražotni.

Savulaik biju "Volkswagen" rūpnīcā Vācijā, kur lieli roboti lika kopā mašīnas. Vai tāda nākotne gaidāma arī cūkkopības nozarē?

Diezin vai, jo strādājam ar dzīvniekiem. Mūsu nozarē galvenais ir darbinieki un viņu prasme labi aprūpēt dzīvniekus, lai nodrošinātu veselīgu pieaugumu un kvalitatīvu produktu.

Valda uzskats, ka naturālajā saimniecībā nobarotas cūciņas gaļa ir garšīgāka, kvalitatīvāka nekā rūpnieciski ražotā. Vai tas ir viens no mītiem par cūkkopību? Kādu barību izmantojat?

Tas ir mīts. Kas ir pagalma saimniecība? Tādu Latvijā ir diezgan daudz, un tajās ir līdz 10 cūkām. Barības pamats jau ir ūdens un proteīns – pupas, soja, rapša rauši, samalti graudi. Tie ir pamatelementi, vienalga, vai tā ir industriāla ražotne, vai naturāla saimniekošana.

Vai tiek lietoti hormoni, lai dzīvnieki ātrāk izaugtu?

Eiropā tas nav atļauts, un neko tamlīdzīgu dzīvniekiem nedodam. Industriāli saimniekojot, galvenais, lai būtu veselīgs ganāmpulks, lai dotu pēc iespējas mazāk zāļu – penicilīnu, pret caureju u. tml.

Naturālajās saimniecībās ne reti cūkām netiek nodrošināts vajadzīgais temperatūras, ventilācijas režīms. Ja dzīvnieki saslimst, arī mājas apstākļos tie tiek špricēti.

Vai cūkas bieži slimo?

Tās, līdzīgi kā cilvēki, var saslimt ar gripu, ar vēdera vīrusu. Tāpēc ir svarīgi ievērot biodrošības pasākumus. 

Latvijā Āfrikas cūku mēri pirmoreiz reģistrēja 2014. gada 26. jūnijā. Tas ir kā Damokla zobens, kas visu laiku karājas virs nozares un ar ko Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) netiek galā.

Tas ir nozares vislielākais drauds, neviens no šī mēra nav pasargāts. Ja tas skar saimniecību, tad ir jālikvidē viss ganāmpulks un ilgi tajā vietā nevar atjaunot ražotni. Āfrikas cūku mēris tik ātri nepazūd, nākamajā desmitgadē ar šo risku ir jārēķinās.

Nevar teikt, ka tā ir PVD vaina. Latvijā ir liela mežacūku populācija, kas uztur slimu apkārtējo vidi. Ir daudz reģistrētu piemājas saimniecību, un sabiedrības attieksme ir, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaimiņu.

Ir prognoze, ka šogad visu Latvijas teritoriju skars Āfrikas cūku mēris (aprīļa beigās tas nebija skāris tikai nelielu daļu Dienvidkurzemes - red.).

Ikvienai saimniecībai visu laiku ir jārūpējas un jāuzlabo sava biodrošība. Tas ir liels darbs, kas jāiegulda.

Katru reizi, kad izlemjat paplašināties, notiek sabiedriskā apspriešana. Ko esat secinājis? Man reizēm šķiet, ka gribam dzīvot labāk, tātad – ekonomisko izaugsmi, bet neatbalstām nekādu ražošanu.

Par cūkkopību atkal ir viens  mīts – ka ārkārtīgi piesārņojam dabu un dzīves kvalitāte laukos pasliktinās. Ļoti labi saprotu, ka sabiedrībai ir skaidri jāzina, ko nozīmē, ja kilometra vai piecu attālumā gatavojas celt ražotni. Jebkuras ražotnes celšana jau iekļauj vides piesārņošanas noteikumu atļauju, kas ir jāievēro. 

Vienmēr cenšamies saimniekot tā, lai pēc iespējas mazāk traucētu apkārtējo dzīvi.  Piemēram, mēslu izvešanu uz lauka atkarībā no laika apstākļiem, iespējams, pavada smaka, bet pirms tam iedzīvotājus brīdinām.

Pēdējos gados sabiedrībā kopumā izveidojusies lielāka izpratne par to, ka ar ražotni nav saistīti tikai negatīvi blakusefekti. Ir jāsadzīvo. Arī, lai nodrošinātu darbvietas. Bieži attieksme ir tāda: lai ceļ ražotni, bet ne manā pagalmā! Tā jau nevar.

Ja Latvija nevar saražot pienu un gaļu, ko tad mēs vispār gribam? Tā jau cilvēku laukos ir maz un daudzi brauc prom.

Katru gadu no Latvijas izbrauc 15 000–20 000 cilvēku, tas ir tikpat, cik patlaban dzīvo Cēsīs. Ko pats esat secinājis, kas notiek laukos?

Ja dzīvo laukos un nav darba, skaidrs, ka cilvēks meklē, kur ir labāk un vieglāk, un tad brauc vai nu uz lielākām pilsētām, Rīgu, vai arī ārzemēm. Taču gribu sasaistīt vairākas lietas – valsti, sabiedrību un attieksmi. Kopumā esam diezgan negatīvi, vienmēr kaut kas nav tā, kā vajag, bet viss tomēr ir atkarīgs no mums pašiem. Ja runājam par nāciju, Latvijā viss ir kārtībā. Kad runājam par valsti, parādās problēmas, jo ar valsti saprotam – tie, nevis mēs. Taču valsts esam mēs paši, visa mūsu sabiedrība.

Lai veicinātu darbvietas un investīcijas, uzņēmējdarbības vide jāveido tā, lai būtu pievilcīga gan vietējiem, gan ārzemju investoriem, lai viņi nāktu uz Latviju un gribētu ko darīt. To nevar izdarīt ar negatīvu informāciju. Sanāk, ka Latvija sev ir pats lielākais ienaidnieks – kontekstā ar pesimismu: nekas nesanāk, es gribu, bet nevaru u. tml.

Bieži esmu saskāries ar to, ka ārzemnieki, kas te pastāvīgi dzīvo ļoti ilgi, ir krietni nacionālistiskāk noskaņoti nekā latvieši.

Tas ir ļoti komplekss jautājums. Atceros, 90. gados teica – vajag jaunu paaudzi, tad viss mainīsies. Viena paaudze jau ir izaugusi, un nav tā, ka kaut kas būtu kardināli mainījies. Piemēram, mana sieva ir skolotāja. Tas, ko skola bērniem var nodrošināt, ir viena lieta, bet pamats ir jāieliek vecākiem – cik kārtīgi dzīvo, vai tici savai nācijai un valstij, tā ir vecāku atbildība.

Latvijā  ir liels pelēkās ekonomikas īpatsvars, īpaši aplokšņu algas. Vai savā nozarē arī to jūtat, kā tas ietekmē konkurenci?

Protams, strādājot caurspīdīgi, ietekmē, ja kaimiņu uzņēmums nemaksā visus nodokļus, ir nevienlīdzīga konkurence. Daudzi darbinieki, saņemot aplokšņu algas, domā par rītdienu, ne par to, kas būs pēc 5–10 gadiem.

Ja negodīgā konkurence turpinās ilgstoši, nerunājot tikai par aplokšņu algām, sāku uzdot jautājumu: vai esmu muļķis? Pārējie to var darīt, bet es ne? Varbūt kaut kas ir krietni jāmaina, lai būtu konkurētspējīgāks?

Ja skatāmies nodokļu ieņēmumus, 90% veido neliela uzņēmumu daļa. Tas ir ļoti bīstami. Jāstrādā, lai šo situāciju kardināli mainītu, bet atkal – tā ir attieksme. Ja sabiedrībā nav izpratnes par nodokļu maksāšanu, ja nav nodrošināts "caurspīdīguma" princips, lai redzētu, kā nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta, tad to panākt ir ļoti grūti. Taču citas izejas nav.

Finanšu ministrija nesen nākusi klajā ar jaunu nodokļu reformu. To, ka vajag samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli un ieviest kapitāla nodokli, teicāt jau pirms septiņiem gadiem. Kā vērtējat ministrijas piedāvājumu?

Uz nodokļu reformas maiņu ir jāskatās ļoti uzmanīgi, lai pēc īsa laika tā atkal nav jāgroza. Latvija ir maza valsts, samērā nelielas interešu grupas var ietekmēt vienu vai otru lēmumu.  Notiek liela cīņa, bet vienmēr ir cerība, ka valsts un sabiedrība tomēr saprot, ka ir daudzas lietas, kas būtu kardināli jāmaina, lai nākotnē veicinātu nācijas un valsts labklājības pieaugumu, lai cilvēks redz sevi sakārtotā vidē. Ņemot vērā, ka mūsu sabiedrība noveco, šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki.

Valstij un sabiedrībai būtu jāvienojas, ko sabiedrībai gaidīt no valsts, kādas reformas tiks veiktas, un jāvienojas par plānu nākotnei, bet visam ir jābūt caurspīdīgam.

Patlaban ir sāktas reformas izglītībā, medicīnā. Senāk intervijās teicāt, ka jāveic pamatreformas.

Jo ilgāk gaidām, jo grūtāk veikt nepieciešamās reformas. Nevar izraut vienu ministriju no konteksta. Tas ir ļoti sarežģīti, un ļoti labi saprotams, ka daļa sabiedrības pārmaiņas nesaprot.

Ja man prasītu, kas sen būtu bijis jāizdara, teiktu – jāaizliedz partiju sponsorēšana, tām jāiztiek tikai ar valsts budžeta piešķirtajiem līdzekļiem. Deputātu atlīdzībai arī vajadzētu būt lielākai, lai ievēlētajiem nav jāsēž daudzās apakškomisijās lielāka atalgojuma dēļ. Jābūt skaidrām prasībām, kas no deputātiem tiek gaidīts.

Pret lēmējvaru sabiedrībai jābūt daudz asākam skatījumam, ja veic krimināli sodāmas lietas, ir jāsēž cietumā.

Kā vērtējat investīciju vidi Latvijā? Pēc "Lursoft" statistikas, pagājušais gads ir pirmais, kad uzkrāto investīciju dinamika uzrādīja lejupejošu tendenci – salīdzinot ar 2015. gadu, pērn uzkrāto investīciju apjoms saruka par 211,59 miljoniem eiro.

Latvija konkurē globāli. Kapitālismā jau ikviens meklē vietu, kur var saņemt maksimālo atdevi, kur ir izglītots potenciālais darbaspēks, ir skaidras valsts vadlīnijas – kas ir sagaidāms. Pēdējos gados Latviju slikti ietekmē ģeopolitiskais faktors.

Pirmkārt, ir jāiet pie investoriem un jāskaidro, kāpēc viņiem ir jānāk tieši uz Latviju. Otrkārt, ir jāveido pozitīvs valsts tēls. Ja par valsti lasāma vien negatīva informācija, kāpēc lai tā būtu interesanta potenciālajam investoram?

Varbūt vairāk ir jādomā par vietējiem investoriem, par tiem, kuriem ir nauda? Ne reti domājam, ka pie kaimiņa ir labāk, bet reti kad tā ir. Ja Latviju salīdzinām globāli ar citām vietām, mums nemaz nav tik slikti.

Uzņēmējdarbības vide no nodokļu skatpunkta nav šķērslis Latvijai, lai veiktu investīcijas un nodarbotos ar uzņēmējdarbību.

Nesen Uldis Pīlēns intervijā LV portālam teica, ka šis būs lielu pārmaiņu gads. Vai arī jūs to jūtat?

Nezinu, vai tieši šis būs pārmaiņu gads, bet skaidrs, ka Eiropai jāspēj mainīties, lai būtu globāli konkurētspējīga un pievilcīga. Tā ir mūsu atbildība. Daudzi vietējie politiķi vaino Eiropu, ka mēs to negribam, bet grib Eiropas Savienība (ES). Taču tā nav taisnība. Eiropā būtu jāsamazina birokrātija. Jācer, ka signāli, kurus saņem ES no "Brexit", tiks ņemti vērā.

Mūsu sabiedrība noveco, tāpēc vajadzīgi jauni, spējīgi cilvēki, kas grib ko darīt. Vienlaikus ir jābūt ļoti skaidriem "mājas" noteikumiem. Skatoties uz veco Eiropu, uz Dāniju, pagātnes kļūda bija, ka no migrantiem maz ko prasījām, uzreiz bija runa par tiesībām. Tas neveicināja integrāciju sabiedrībā. Tas ir jāmaina.

Vai ES ir alternatīva? Domāju, ka ne. Demokrātija ir grūta lieta. Bet vai tai ir alternatīva? Arī šķiet, ka ne. Mazas valstis pirmās būs zaudētājas, ja ES vairs nepastāvēs. Viennozīmīgi.

Vai Eiropa būtu jāvaino, ka netici savai nācijai? Domāju, ka ne.

Eiropā vairāk jāveicina "win- win", nevis "win-lost" situācijas, kuras ir īstermiņa risinājums. Nodedzināt tiltus ir viegli, bet tos veidot ir ļoti grūti.

Lasīju, ka vietējās skolas pabalstāt ar stipendijām.

Abos pagastos, Priekuļos un Īslīcē, kur strādājam, jau ilgstoši katru gadu dodam naudu pabalstiem skolu stipendijām. Ar vietējo pašvaldību noslēdzam līgumu uz pieciem gadiem par noteiktu summu, ar kuru tās var rēķināties. Cenšamies atbalstīt, cik varam.

KOMENTĀRI
2

Ar Rāmkalnu auru

Rāmkalni uzņēmējam, “Rāmkalni Nordeco” īpašniekam VIKTORAM GRŪTUPAM ir gan biznesa ...

Intervija
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv