INTERVIJA

Valters Frīdenbergs: Mums nav jābaidās no nākotnes

LV portālam: VALTERS FRĪDENBERGS, raidījuma „Gudrs, vēl gudrāks” vadītājs, mūziķis, atjaunotās Latvijas pirmās paaudzes pārstāvis
Guntars Laganovskis04.05.2017
"ĪSUMĀ"
  • Salīdzinot Latviju ar Rietumeiropu politiskās attīstības ziņā, lai gan mums patiktu sevi pieskaitīt Ziemeļeiropai, Skandināvijai, diemžēl noteikti vēl joprojām esam Austrumeiropas valsts.
  • Cilvēki visā pasaulē tiek padarīti par marionetēm.
  • Jaunietim ir svarīgi redzēt savu vietu nākotnē. Diemžēl, man šķiet, tiem, kuri patlaban ir pie varas, šādas vīzijas nav.
  • Dzīvojam sabiedrībā, kurā viegli pārdot to, ko cilvēkam ir ļoti vienkārši patērēt. To, kas ir svarīgs latvietim un latvietībai, medijam ir grūti pārdot. Vienīgais risinājums ir šāda veida informāciju pasniegt sabiedrībai interesantā veidā.
  • Kamēr Latvijā pie varas būs vecie buki, kuri domā vairāk par to, kā sev kaut ko iebāzt kabatā, nevis dot sabiedrībai, nekas nemainīsies. Un jaunos viņi norok ļoti ātri.
  • Katrs cilvēks tiecas uzlabot savus dzīves apstākļus, taču man šķiet, ka manas paaudzes cilvēkiem pilnīgi noteikti vēlme piepildīt savu kabatu ir mazāka. 
  • Mums nav tik ļoti jābaidās no tā, ka arī Latvijā ar laiku ienāks cilvēki no citām zemēm un kultūrām. Viņi šeit ienesīs savu devumu, turklāt ne tikai ekonomisko. Mēs Latvijā esam ļoti konservatīvi, nevēlamies ielaist savā valstī pārmaiņas, ko var arī saprast pēc vairāku okupāciju pārciešanas, taču nav jābaidās no nākotnes.
„Ja patiešām vēlaties nosargāt latvietību un nepieļaut cilvēku aizplūšanu no valsts, pamēģiniet četrus gadus īsti pastrādāt sabiedrības labā, un varbūt jūsu deklarētie mērķi tiešām piepildīsies,” sarunā par Latviju šodien un rīt ieteic VALTERS FRĪDENBERGS – raidījuma „Gudrs, vēl gudrāks” vadītājs, mūziķis, atjaunotās Latvijas pirmās paaudzes pārstāvis.

1990. gada 4. maiju, kad bijāt nepilnus trīs gadus vecs, droši vien neatminaties, taču jūsu apzinātās dzīves sākums sakrīt ar cerībām, vilšanos un haosa pilnajiem 90. gadiem. Kā ir veidojušies jūsu vai, ja varat par to spriest, visas jūsu paaudzes – pirmās brīvā valstī augušās paaudzes - priekšstati par atjaunoto Latviju, kāds ir tās tēls jūsu acīs?

Par Latvijas tēlu 90. gadu vidū laikam gan visvairāk varu spriest pēc tā, cik ļoti pozitīva bija Raimonda Paula un "Dzeguzītes" uzņemšana Eiropā un postpadomju valstīs, kur uz Latviju skatījās kā uz atdarināšanas vērtu paraugu, sevišķi valstīs, kuras pēc PSRS sabrukuma tiecās uz savas neatkarības nostiprināšanu. Protams, tolaik mums, bērniem, šos politiskos kontekstus bija grūtāk aptvert, ar mums par to daudz nerunāja, un mūs tas arī īsti neinteresēja. Vēl 2005. gadā, kad kopā ar Kažu bijām Eirovīzijā Ukrainā, varēja just:  Pribaltika tur ir ļoti lielā cieņā. Un pieļauju, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies.

Savukārt, salīdzinot Latviju ar Rietumeiropu politiskās attīstības ziņā, lai gan mums patiktu sevi pieskaitīt Ziemeļeiropai, Skandināvijai, diemžēl noteikti vēl joprojām esam Austrumeiropas valsts.

No Austrumeiropas Latviju varētu izvest jaunā paaudze. Jums, vadot Gudriniekus, bijusi iespēja vairākus gadus vērot Latvijas skolēnus – novērtēt viņu zināšanas gan raidījumā, gan braucot ciemos uz skolām.  Cik cerīgi, jūsuprāt, Latvijas nākotnes kontekstā viņi ir?

Šādām cerībām noteikti ir pamats – jaunieši ir gudri, zinoši. Vismaz tajās jomās, kas attiecas uz skolu un viņu interešu loku. Domāju, ka uz tuvākajiem 10, 20, 30 gadiem šādā ziņā ir pamats raudzīties pozitīvi.

Problēma, par kuru faktiski jau bija jādomā pirms gadiem desmit: kā šos jauniešus noturēt Latvijā. Viņiem, cik tas ir ieaudzināts skolā un ģimenē, patīk šī zeme. Mūsu raidījuma anketā ir jautājums: kādu tu redzi Latviju pēc 30 gadiem? Vīzijas ir visdažādākās. Daudzi runā par zaļo Latviju, par ko bieži tiek runāts publiskajā telpā un kā tas arī ir. Tomēr saistībā ar izglītības turpināšanu un darba iespējām daudzi jau domā par ārzemēm. Es tiešām nezinu, cik no viņiem pēc tam būs ar mieru atgriezties, lai cīnītos ar kaut ko un par kaut ko Latvijā, ja skaidra, prognozi sniedzoša vīzija par valsts attīstību un tās nākotni netiks radīta jau šobrīd. Jaunietim ir svarīgi redzēt savu vietu nākotnē. Diemžēl, man šķiet, tiem, kuri patlaban ir pie varas, šādas vīzijas nav.

Esat teicis: jaunatne labi orientējas jaunāko tehnoloģiju laukā, bet kultūras mantojums, vēsture, humanitārā joma viņiem ir vājā puse. Taču tieši šīs ir tās jomas, kuras lielākoties veido cilvēka attieksmi pret valsti. Vai saskatāt te risku valstiskās perspektīvas kontekstā?

Jā, protams. Ja cilvēkam nav valstiskās identitātes un zināšanu par vēsturi, viņš valstij ir zudis. Bērnos izpratnes par valsti ir lielākoties tik, cik viņos ir ieaudzinājuši vecāki.

Bet skola?

Droši vien arī skola. Vēl mācoties skolā, par patriotismu nemaz tik daudz nerunājām.  Tagad gan ienāk jaunā skolotāju paaudze, kura, iespējams, ir zinošāka par to, kā vislabāk savu priekšmetu mācīt, aizraut un ieinteresēt tajā skolēnus.

Kāpēc jaunieši lieliski orientējas tehnoloģijās? Tāpēc, ka tas viņiem ir interesanti. Tātad ir jāspēj atrast pieeju, kā jauniešiem mācīt interesanti par mūsu dižgariem, kultūru, literatūru, vēsturi. Varbūt to ir jāmēģina pavērst, aplūkot pasaules kontekstā, jo mums gan vēsturiski bijuši, gan mūsdienās ir ļoti izcili, pasaulē slaveni kultūras cilvēki. Parādīt, ka to novērtē ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Taču esat teicis, ka jūs pārsteidz, cik ļoti daudziem skolēniem sagādā grūtības pastāstīt par aktualitātēm, par to, kas norisinās šobrīd. Vai tas varētu liecināt par vienaldzību pret valsti, tajā notiekošo, arī tās nākotni? Varbūt jaunie ļaudis ir patērētāju sabiedrībai raksturīgi egocentriski individuālisti, kurus valsts kā kolektīvs fenomens neinteresē?

Atceroties sevi vecumā līdz 10–12 gadiem, laikam arī es īpaši neskatījos "Panorāmu", nelasīju ziņas. Tagad varu teikt, ka esmu pilnīgi atkarīgs no tām. Šī interese pie manis ir nākusi pēdējos 10 gados.

Dzīvojam sabiedrībā, kurā viegli pārdot to, ko cilvēkam ir ļoti vienkārši patērēt. To var teikt arī par ziņām. Ko vēsta populārajos portālos? Lielākoties dzeltenās ziņas, to, ka Kimai Kardašjanai dibens kļuvis vēl lielāks, nekā tas bijis pagājušajā nedēļā.  Cilvēkiem tas patīk, un viņi to lasa. Taču to, kas ir svarīgs latvietim un latvietībai, medijam ir grūti pārdot. Acīmredzot vienīgais risinājums ir šāda veida informāciju pasniegt sabiedrībai interesantā veidā. Jā, mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā.

Izglītības un zinātnes ministrija izvēlējusies virzību uz tā dēvēto mazo lauku skolu likvidēšanu, pamatojot to arī ar izglītības kvalitātes nepietiekamību šajās mācību iestādēs. Taču Gudriniekos pastāvīgi uzvar tieši šādu skolu audzēkņi. Par ko attiecībā uz skolēnu zināšanām lauku un pilsētu skolās liecina jūsu novērojumi?

Spēle "Gudrs, vēl gudrāks" noteikti nebūtu uztverama kā mēraukla skolu izglītības kvalitātei. Jā, mūsu spēlē bieži finālisti ir mazo skolu skolēni, kas noteikti norāda uz to, ka viņi ir spējīgi sacensties ar lielo skolu un ģimnāziju audzēkņiem. Tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Pie mums sezonas laikā var paviesoties tikai skaitāmi skolēni no visām Latvijas skolām, tāpēc ir grūti, nezinot ikdienas situāciju kopumā, atbildēt uz to, vai valsts izvēlētais virziens ir pareizs vai nē. Atliek cerēt, ka šis nav kārtējais naudas jautājums, lieta, ko izlemj, skatoties ciparus uz papīra. Šis ir ļoti nopietns, valstiski svarīgs jautājums. Tiek izlemta Latvijas nākotne, un nepareizi pieņemts lēmums šodien atspēlēsies varbūt tikai pēc gadiem 10 vai 20, bet tas noteikti atspēlēsies. Tāpēc speciālistu iesaiste šī jautājuma risināšanā ir vitāli svarīga.

Patlaban izglītības politikā noteikts virziens uz tā dēvēto kompetenču izglītību, akcentējot utilitāru prasmju attīstīšanu darbam noteiktās nozarēs. Savukārt, kā norāda, piemēram, vēsturnieks profesors Harijs Tumans, šāda sistēma ražos skrūvītes, bet sabiedrībai nepieciešama klasiskā izglītība, kura sniedz plašu redzesloku, kas ir svarīgi gan indivīdam pašam, gan valstij. Pretējā gadījumā ražojam izpildītājus.

Esmu par to domājis. Cilvēki visā pasaulē tiek padarīti par marionetēm. To cilvēku ieskatā, kuri uztur šo tendenci, tā ir daudz vienkāršāk pārvaldīt gan valsti, gan uzņēmumu.

Tomēr, runājot par kompetencēm, piemēram, ASV jaunieši savu turpmāko izglītības virzienu izvēlas jau vidusskolā. Man šķiet, ka to vajadzētu atbalstīt, taču noteiktā apjomā. Vismaz pamatskolas līmenī droši vien būtu derīgi saglabāt pašreizējo plašo mācību pieeju. Tomēr vidusskolā jaunietim būtu jādod iespēja mācīties arī padziļināti savu interešu jomā, gan neaprobežojoties tikai ar to, jo pretējā gadījumā jaunieši, kuri īpaši neinteresējas par kultūru un vēsturi, pēc vidusskolas vispār par šīm jomām neko nezinās.

Pats savulaik  izvēlējāties studēt politoloģiju un mēģinājāt arī ieiet politikā. Kādi mērķi noteica šo izvēli?

Patiesību sakot, politoloģijas studijas man bija tāds pēdējā mirkļa lēmums. Biju viens no tiem, kuri pēc 12. klases vēl īsti nezina, ko studēt. Jā, mūzika ir bijusi visa mana dzīve, un arī šobrīd es galvenokārt darbojos izklaides jomā, taču neredzēju izglītības iespējas Latvijā tajā mūzikas laukā, kurš mani interesēja. Ejot cauri augstskolu programmu piedāvājumam, politikas zinātne mani uzrunāja. Uzrunāja arī cilvēki, kuri šajā jomā darbojas, pasniedzēji, un es nenožēloju nevienu stundu, kuru pavadīju studijās. Arī šobrīd man šīs zināšanas noder, gan vadot dažādus pasākumus, gan cilvēciski pašam priekš sevis – esmu paplašinājis savu redzes loku. Politoloģija aptver plašu zināšanu lauku, sniedz to, par ko runājām saistībā ar līdzsvarotu izglītības sistēmu.

Savam startam politikā, vēl esot pirmo kursu students, izvēlējāties LPP/LC, kuru saista ar tā dēvēto oligarhu ietekmi. Taču pēc tam no Zatlera Reformu partijas, kura nāca ar pretoligarhu uzstādījumu, kandidējāt 11. Saeimas vēlēšanās, kur gan netikāt ievēlēts. Kā skaidrojat šādu izvēli?

Varu godīgi atbildēt – pati pirmā pieredze ar LPP/LC bija mana iespēja apskatīt to, kā darbojas politika no iekšpuses, ne gatavība turēt paceltu Šlesera un viņa domubiedru politikas karogu. Jaunam cilvēkam no malas politikā ir ārkārtīgi grūti iekļūt, ja nav kādas aizmugures, vēl jo vairāk – panākt, lai tiek uzklausītas viņa idejas. Protams, ja nav citas iespējas – ienest partijas kasē lielu naudu tās činovņikiem. Mani partijas sarakstā ielika, pieņemu, tāpēc, ka man jau bija sava atpazīstamība, ko sniedza dalība Eirovīzijā, arī grupā "Putnu balle". Savā ziņā partijai biju noderīgs kā reklāmas seja. Taču šī pieredze bija tiešām noderīga – savām acīm redzēju gan labās, gan sliktās lietas politikā. Esmu sapratis, ka ir jāuzaudzē biezāka āda un jāiet uz mērķi, kuru esi izvirzījis. Otrkārt, kamēr Latvijā pie varas būs vecie buki, kuri domā vairāk par to, kā sev kaut ko iebāzt kabatā, nevis dot sabiedrībai, nekas nemainīsies. Un jaunos viņi norok ļoti ātri.

Kam ir jānotiek, lai politikā nomainītos paaudzes?

Nesen izlasīju tādu šķietami utopisku ideju, ka, iespējams, politiķu atrašanos Saeimā un pašvaldībās vajadzētu terminēt – noteikt maksimālo amata ieņemšanas termiņu, lai vietā būtu iespēja nāk citiem. Šāds risinājums dotu iespēju politisko vidi mainīt uzreiz, taču būtu jāpapēta, vai tas nesatur kādus lielākus riskus.

Vai esat pārliecināts, ka gadījumā, ja pašreizējā divdesmit un trīsdesmitgadnieku paaudze tiešām ar rāvienu nonāktu pie politiskās varas, tā mainītu līdzšinējo korporatīvi savtīgo sistēmu, vietā liekot darbu sabiedrības labā? Vai šai paaudzei ir varas turēšanai atbilstoša morāli ētiskā bāze?

Katrs cilvēks tiecas uzlabot savus dzīves apstākļus, taču man šķiet, ka šai paaudzei pilnīgi noteikti vēlme piepildīt savu kabatu ir mazāka. 

Teorētiski vēlēšanu rezultātam vajadzētu atspoguļot vēlētāju gribu un intereses, ievēlot tām atbilstošus politiķus, taču pie mums īpatnējā kārtā atkal un atkal ievēl apmēram vienus un tos pašus, turklāt  tādus, ar kuriem vēlētāji nav apmierināti. Mēs paši kā sabiedrība neko nemainām – zinām, piemēram, ka gadiem konkursos uzvar firmas, kuras slikti padara savu darbu, bet gadiem ilgi ievēlam politiķus, kas šādas firmas ir izvēlējušies nodarbināt par mūsu naudu. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, bet daudziem jau tagad skaidrs, ka ievēlēs jau tos pašus. Kas uzvarēs Rīgā? Visticamāk, atkal "Saskaņa". Jāsaka vulgāri – pa šiem gadiem esam sačakarējuši politisko vidi, kurā tagad, gribi vai negribi, pār sabiedrības interesēm dominē biznesa vajadzības. Naudas iespaids uz politiku joprojām ir pārāk liels.

Tomēr simtprocentīgi nomainīt politisko sastāvu valstī nebūtu reāli pat tad, ja būtiska daļa vēlētāju izdarītu citu izvēli. Mēs taču zinām, ka nekur nav pazudis Andris Šķēle, nekur nav pazudis Ainārs Šlesers un, protams, Aivars Lembergs, kurš politiskajā laukā šobrīd ir visredzamākais.

Cilvēki Latvijā nelabprāt stājas politiskajās partijās, ar šo politiskās līdzdalības rādītāju ieņemot pēdējo vietu Eiropas Savienībā. Ko, jūsuprāt, tur var darīt?

Ir portāls manabalss.lv, kur var iesniegt un ar savu parakstu atbalstīt dažādas sabiedrības intereses pārstāvošas iniciatīvas, kuras, savācot 10 000 parakstu, ir jāizskata Saeimai. Taču cik ideju līdz tai ir nonākušas? Pat ja nepieciešamais balsu skaits tiek savākts, nekur nav teikts, ka politiķi tās ņems vērā. Sabiedrība Saeimu ievēl, lai tā strādātu mūsu labā, taču tā nenotiek. Līdzīgi kā tagad, pirms vēlēšanām, politiķi mums sola labu pārvaldību, korupcijas apkarošanu, bet, kad tiek ievēlēti, neko nedara, jo zina, ka četri gadi atkal priekšā.

Esmu tā iedomājies: ja mūsu uz Austrumiem orientētie politiskie spēki vēlētos pārņemt varu Latvijā, to izdarīt, iespējams, būtu ļoti elementāri. Vienkārši vajadzētu četrus gadus tiešām strādāt sabiedrības labā, lai sekojošajās vēlēšanās saņemtu pietiekamu mandātu skaita pieaugumu, kas sekotu kā vēlētāju atzinības izpausme. To pašu var teikt par latviskajām partijām: ja patiešām vēlaties nosargāt latvietību un nepieļaut cilvēku aizplūšanu no valsts, pamēģiniet četrus gadus īsti pastrādāt sabiedrības labā, un varbūt jūsu deklarētie mērķi tiešām piepildīsies. Iespējams, ka šāda pieeja mainītu arī domāšanu partijas iekšienē. Mēs visi redzētu nodokļu ieņēmumu pieaugumu, jo cilvēki beidzot sajustu, ka viņu nomaksātā nauda patiešām tiek izlietota viņu labumam. Ja cilvēki redzētu, ka valsts darbojas viņu labā, iespējams, viņi kopējas intereses vārdā spētu apvienoties valsts labklājības celšanai tāpat kā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā neatkarības atgūšanai.

Sociālo zinātņu pārstāvji norāda, ka tieši nespēja solidarizēties, tā vietā izvēloties individuālus problēmu risinājumus, ir šodienas Latvijas sabiedrības nelaime, kas liedz tai panākt savu interešu respektēšanu. Vai arī jaunajā paaudzē jaušams šāds kolektīvu risinājumu noliegums, individuāla norobežošanās?  

Man šķiet, ka trūkst ideju līderu, kas spētu pārliecināt un organizēt pārējos. Vienu brīdi šādu lomu centās spēlēt Artuss Kaimiņš, kurš radīja iespaidu, ka centīsies mainīt politisko skatuvi, spēs piesaistīt līdz tam politikā neieinteresētus cilvēkus. Jaunieši uz to uzķērās, lielā mērā tāpēc Artuss ir ievēlēts Saeimā. Tomēr ne uz ko vairāk kā kasīšanās un bļaustīšanās viņš, kā izrādās, diemžēl nav spējīgs. Tāds Latvijas Žirinovskis vien ir.

Arī es, šķiet, drīzāk varētu būt tāds kolektīva strādnieks, darba skudra, nevis skudru māte, ideju līderis ar spējām mobilizēt vienam mērķim visu pūzni. Taču šādi līderi noteikti ir, taču es nezinu, kāpēc viņi nenāk ārā, kāpēc viņi baidās tā darīt. Esam taču demokrātiska sabiedrība, kurā nevajadzētu baidīties izteikt savu viedokli un pulcēt tā atbalstītājus.

Kā, ņemot vērā nupat pārrunāto, raugāties uz Latvijas nākotni?

Ja viss turpināsies kā līdz šim, pirmkārt, Latvijā būs daudz mazāk latviešu. Demogrāfisko tendenču rezultātā mums būs jāpieņem viesstrādnieki no citām zemēm, un latviskums Latvijā līdz ar to neizbēgami samazināsies. Vienlaikus jāatzīmē: arī ļoti attīstītās valstīs dzīvo daudz nāciju un sabiedrība ir diversificēta, tomēr tā spēj strādāt kopējam labumam. Iespējams, mums nav tik ļoti jābaidās no tā, ka arī Latvijā ar laiku ienāks cilvēki no citām zemēm un kultūrām. Viņi šeit ienesīs savu devumu, turklāt ne tikai ekonomisko. Mēs Latvijā esam ļoti konservatīvi, nevēlamies ielaist savā valstī pārmaiņas, ko var arī saprast pēc vairāku okupāciju pārciešanas, taču nav jābaidās no nākotnes.

Ja plaisa starp sabiedrību un varu tiešām samazinātos, mēs spētu paveikt tiešām lielas lietas. Taču kas būs tas katalizators, kas mūs saliedēs? Varbūt tie jaunieši, kurus es satieku raidījumā "Gudrs, vēl gudrāks". Iespējams, aizbraucot uz attīstītām zemēm, viņi vēlēsies tādu redzēt arī Latviju. Vai jauniešiem tiešām būs vēlme savu dzīvi saistīt ar Latviju? Bet kāpēc lai nebūtu?! Es arī esmu viens no piemēriem, kas to vēlētos. Vēlos savu turpmāko dzīvi pavadīt šajā zemē ar tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā savus līdzšinējos 30 gadus esmu pavadījis. Latvijā nav lielu dabas resursu, ar ko vienā mirklī mēs varētu kļūt bagāti – kā savulaik norvēģi, atrodot naftu. Taču, lēnām un pacietīgi kopā strādājot, rezultātiem noteikti ir jābūt.

KOMENTĀRI
1


drošības attēls
Edge
Iesaka:  +1 -2
Bet kāpēc lai nebūtu?! ================================================================================================== Esošās sistēmas ietvaros būs: "Latvijā pērn bija augstākais jauniešu bezdarba līmenis Baltijas valstīs, liecina ceturtdien [27.04.2017.] publiskotie Eiropas Savienības (ES) statistikas pārvaldes "Eurostat" dati, kas aptver 275 ES reģionus." Leta, 27.04.2017.
04.05.2017 07:50:58
Nepatīk
Patīk
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv