PERSONĪBA

Jānis Tomašs: Amats pašvaldības policijā un dzejas rakstīšana nav salīdzināmas lietas

LV portālam: JĀNIS TOMAŠS, pašvaldības policists
Linda Balode, LV portāls28.04.2017
"ĪSUMĀ"
  • Es biju pārliecināts, ka turpināšu nodarboties ar mūziku, ka dzīve būs vienkārša un nebūs jādara smags darbs.
  • Darbs kā profesija ir tikai instruments šī vārda labākajā nozīmē.
  • Es strādāju Operatīvās vadības un drošības uzraudzības pārvaldē (OVDUP).
  • Es teiktu, ka ir divu veidu klasiskie pārkāpumi – dabisko vajadzību nokārtošana sabiedriskā vietā un invalīdu stāvvietā neatļauti novietota automašīna.
  • Es nevaru nosaukt šo profesiju par pieprasītu.
  • Gribi vairāk pelnīt, jāpāriet nākamajā pakāpē. Vajag pusgada pieredzi, jāiemācās teorija, kā arī jāpiedalās konkursā.
  • Par visām publikācijām un konkursiem, protams, maksā, bet šos ienākumus noteikti nevar saukt par peļņas avotu.
  • Tekstu rakstīt sāku 8. klasē, kad ar draugiem aizrāvāmies ar repu.
Pašvaldības policists JĀNIS TOMAŠS jebkuru profesiju uztver kā instrumentu naudas pelnīšanai, bet tās tērēšana atšķiras no cilvēku interesēm un vajadzībām, taču pret šo instrumentu jāizturas godprātīgi, slikti strādāt nedrīkst. Ārpus darba pašvaldības policijā J. Tomašam ir iznācis debijas dzejas krājums “Melnie darba cimdi”, kas jau ir novērtēts ar nomināciju balvai “Kilograms kultūras”, un tieši dzeja ir viņa pamatvērtība.

Kāda bija tava pirmā darba pieredze?

Es 13 gadu vecumā skolas brīvlaikos strādāju mežā – dedzināju zarus. Tolaik alga bija 2 lati dienā un pusdienas deva par brīvu. Tam laikam tā bija liela alga.

Tagad nodarbojies ar kalnu riteņbraukšanu, esi Rīgas Pašvaldības policists, un nesen ir iznācis tavs debijas dzejas krājums "Melnie darba cimdi". Kā visu uzspēj?

Foto: no J. Tomaša personīgā arhīva

Tam visam klāt nāk arī grāmatu lasīšana, vingrošana un vēl citas nodarbes, par kurām es visiem nestāstu. Taču varu apgalvot, ka man nav laika tādām lietām kā, piemēram, pastaiga parkā sestdienas rītā vai pasēdēšana pie televizora ekrāna. Man mājās nemaz nav televizora, ļoti reti internetā palasu ziņas.

Man vairs nav laika muļķībām. Kādreiz ar draugiem brīvajā laikā atpūtos, bet tas bija vecumā no 16 līdz 24 gadiem. Tas, kas interesēja kādreiz, vairs nav aktuāli. Man galvā ir izveidots plāns, katra diena saplānota jau iepriekš, un katrā ir obligāti jāizdara kaut kas lietderīgs, piemēram, jāizlasa grāmata. Ir bijušas domas, ka vajag atpūsties, šodien nedarīt neko, bet man tas neizdodas.

Esi pabeidzis Smiltenes Valsts tehnikumu, iegūstot pavāra profesiju, kas ir vēl cita pieredze, bet šajā amatā neesi strādājis ne dienu. Kāpēc izvēlējāties apgūt šo profesiju, bet neturpināji attīstīties tajā?

Bija 30. augusts, un tikai tad es sapratu, ka pēc 12. klases kaut kur ir jāiet mācīties. Arī tad man bija vairākas nodarbes, piemēram, dejoju breiku un kopā ar draugiem taisīju mūziku. Tajā laikā izglītības iegūšana man nelikās svarīga, es tam nepievērsu uzmanību, neviens man arī nevarēja paskaidrot, kāpēc tā ir nepieciešama. Lai arī citi klasesbiedri iestājās augstskolā, man tas nebija vajadzīgs, es redzēju citu vīziju, kā mana dzīve varētu izveidoties.

Es biju pārliecināts, ka turpināšu nodarboties ar mūziku, ka dzīve būs vienkārša un nebūs jādara smags darbs. Tā brīža vīzija nepiepildījās, tieši otrādi, iegūstot tikai vispārējo izglītību un strādājot visādus smagus darbus, saskāros ar realitāti. Protams, arī domas mainījās, un izlēmu turpat Smiltenē, tuvu mājām, iegūt pavāra profesiju.

Policists vai dzejnieks – kam ir priekšroka?

Šīs lietas nevar salīdzināt, tās nav savā starpā mērāmas. Darbs kā profesija ir tikai instruments šī vārda labākajā nozīmē. Darbs nav bezkaislīga naudas pelnīšana, bet tas ir instruments, lai nopelnītu naudu, kuru tērēsi savām vajadzībām. Viss ir atkarīgs no tā, kādas tev ir vērtības un kas tev šķiet svarīgs. Manā dzīvē pamatvērtība ir dzeja. Tā iet cauri visam laikam.

Ja instrumentu, kas tev sāk nepatikt vai kļūst vecmodīgs, ir sabojājies un vairs labi nekalpo, tu vari nomainīt, tad ar dzeju man tā nav. Tāpēc dzeja ir vērtība, nevis instruments. Taču vienalga, kāds tev ir darbs, sētnieka, apkopēja, mežstrādnieka, tas vienmēr ir jādara labi. Ja tu vairs nevari to pienācīgi darīt, tu esi negodīgs pret sevi, un tad ir jāiet prom, jo slikti strādāt nedrīkst. To man ir iemācījusi dzīve laukos.

Kādi ir tavi kā pašvaldības policista tiešie ikdienas pienākumi?

Es strādāju Operatīvās vadības un drošības uzraudzības pārvaldē (OVDUP). Man ir nozīmēti divi galvenie objekti – pie Rātsnama un pie Brīvības pieminekļa. Šajā pārvaldē pašvaldības policisti ir nozīmēti un piesaistīti kā apsardzes grupa, proti, manā gadījumā divreiz pie Brīvības pieminekļa jāiet pa divām stundām uzraudzīt kārtību, savukārt Rātsnamā, pie deputātiem, vērojam notiekošo kamerās, uzraugām metāla detektoru.

Kādi pārkāpumi visbiežāk jānovērš?

Es teiktu, ka ir divu veidu klasiskie pārkāpumi – dabisko vajadzību nokārtošana sabiedriskā vietā un invalīdu stāvvietā neatļauti novietota automašīna. Pirmajā gadījumā tas atgādina sadzērušos alu cilvēku, kurš atrod tuvāko koku un kārto savas dabiskās vajadzības, bet sabiedriskā vietā to darīt ir aizliegts. Otrajā gadījumā, tā kā Rīga ir pārapdzīvota, jo cilvēks ir bagātāks, jo viņš mazāk spēj pārvietoties ar kājām, bet soda samaksāšana par neatļautā vietā novietotu automašīnu viņam nesagādā nekādas problēmas. Šie pārkāpumi Brīvības pieminekļa tuvumā ir kļuvuši par standartu.

Kad sāku strādāt, domāju, ka, iestājoties siltam laikam, daudzus vajadzēs sodīt par atvērtu alkoholiskā dzēriena pudeli sabiedriskā vietā. Taču šis pārkāpums nav vairs populārs. Latvijā dzīvojošie jau ir pieraduši pie šīs normas ievērošanas un aizvien retāk pārkāpj noteikumus, savukārt ārzemnieki izvēlas sēdēt bārā un lietot alkoholu, nevis uz ielas.

Kāds līdz šim bijis smagākais pārkāpums, kuru tev vajadzēja novērst?

Manās nozīmētajās teritorijās reti notiek smagi pārkāpumi, un pašvaldības policijā strādāju tikai gadu. Smagāks pārkāpums ir dabisko vajadzību nokārtošana pie pieminekļa, taču tas notiek reti, pārsvarā noteikumus neievēro ārzemnieki. Viņi ir brīvāki uzvedības ziņā, mēs tomēr esam ziemeļnieki. Taču cilvēkam ir grūti ieskaidrot, ka piemineklis ir svētvieta. Piemēram, Indijā, kaut ko tādu izdarot svētvietā, varētu sodīt uzreiz ar nāvessodu, un policija tur neiejauktos, jo visu lemtu ciema vecākais.

Kādi kuriozi atgadījumi ir bijuši, pildot pašvaldības policista pienākumus?

Par laimi, manā praksē nav bijis traku un kuriozu notikumu. Pagaidām par kurioziem atgadījumiem es varētu saukt piektdienu un sestdienu rītus un vakarus, kad šķiet, ka neguļ un dzer teju visa Rīga. Nedēļas nogalēs cilvēki ir tādā stadijā, ka sāk runāt muļķības, stāsta aplamas lietas, pašvaldības policijas daiļā dzimuma pārstāvēm ķeras pie rokas, grib fotografēties u. tml.

Šis darba laiks, strādājot pašvaldības policijā, ir visgrūtākais. Daudz vieglāk bija, kad tikko sāku strādāt, nebija vēl pieredzes, neko vēl nezināju, bija pat interesanti novērot, kā mainās cilvēku uzvedība brīvdienās. Tagad kļūst arvien grūtāk, jo sāc saprast visu atbildību un situāciju kopumā. Es vairs nevaru paļauties tikai uz pārinieku, jāsāk pieņemt lēmumus pašam, tas arī rada lielāku atbildību, jo īpaši brīvdienās.

Vai pašvaldības policista profesija šobrīd ir pieprasīta?

Es nevaru nosaukt šo profesiju par pieprasītu. Pat pretēji – trūkst diezgan daudz darbinieku. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, vienus neapmierina atalgojums, citi nevar izturēt spriedzi, kas tiešām ir liela. Strādājot par pašvaldības policistu, reti saskarsies ar ko pozitīvu, jo mēs esam tie, kuriem citi ir jāsoda. Cilvēkiem jau tas nepatīk.

Par pašvaldības policistu var strādāt cilvēks, kurš ir kā pīle – nokrata ūdeni (negatīvo attieksmi no malas) un iet tālāk, bet grūti būs tādam, kurš negatīvās emocijas kā sūklis glabās sevī. Man pašam vēl ir jāmācās, jo lielu daļu informācijas paturu sevī. Cilvēku attieksmi pret mani kā pret pašvaldības policistu nevajag uztvert personīgi. Jau esmu apaudzis ar biezāku mizu, un ir vieglāk.

Cik stundas nedēļā strādā?

Sanāk 4 dienas pa 11 stundām un 4 brīvas. Tas ir normāli, jo darbs pārsvarā ir garīgs, nevis fizisks – smagumi nav jācilā. Grūti piecelties no rīta un naktī, tas jā. Miegs nāk.

Rīgas Pašvaldības policijas mēnešalgu jebkurš var atrast Rīgas pašvaldības portālā. Tavuprāt, darba alga kārtībniekam ir adekvāta?

Kā lai to ņem? Katram cilvēkam atšķiras dzīves apstākļi. Man nav bērnu, īres maksa nav augsta, tāpēc ar algu pilnīgi pietiek, bet cilvēki jau vienmēr grib uzreiz lielu algu.

Pašvaldības policijā viss ir vienkārši. Gribi vairāk pelnīt, jāpāriet nākamajā pakāpē. Vajag pusgada pieredzi, jāiemācās teorija, kā arī jāpiedalās konkursā. Manuprāt, ļoti laba iespēja, īpaši tiem, kuri brīvajā laikā neko īsti nedara.

Man brīvais laiks ir aizpildīts, bet mēģināšu arī teoriju iemācīties, jo konkursam pieteicos.* Nezinu, vai sanāks. Nezinu, kas traucē dīvānu un televizoru cienītājiem, – samācies teoriju, nopelni nākamo pakāpi un saņem lielāku algu.

Vienīgi, ja man būtu tiesības, es likumā veiktu izmaiņas, proti, pieredzei ar pusgadu tomēr ir par maz, tiem vajadzētu būt 2–3 gadiem. Es, no vienas puses, laikam pat būtu priecīgs, ja pagaidām tomēr neiegūtu inspektora amatu, jūtu, ka iekšēji vēl neesmu gatavs.

Dzejas rakstīšana ir arī peļņas avots?

Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā
Foto: Toms Harjo

Par visām publikācijām un konkursiem, protams, maksā, bet šos ienākumus noteikti nevar saukt par peļņas avotu. Tu vari šodien rakt, rīt rakt, pieaicināt kolēģus, lai palīdz rakt, bet no tā alga lielāka nebūs. Var gadīties, ka mēnesī uzraksti tikai vienu rindiņu. Nav iespējams uz priekšu paredzēt, cik sanāks uzrakstīt. Dzejnieks nemaz nespēj tik daudz uzrakstīt, cik daudz iespēju ir publicēt. Tāpēc man peļņa no dzejas rakstīšanas ir kā mazs bonusiņš.

Jaunam autoram nav nemaz tik viegli piedalīties kādā dzejas konkursā. To var salīdzināt ar liela kredīta iegūšanu bankā. Noteikti ir nepieciešami kontakti šajā jomā. Neviens konkursa organizators tevi neņems par pilnu, ja iesi pa taisno pats. Man paveicās, jo pirms tam jau iepazinos ar Latvijā ļoti pazīstamu dzejnieku Aivaru Eipuru. Viņš bija mans redaktors un palīdzēja tikt uz konkursu.

Kad saprati, ka tev padodas rakstīt, vai juti, ka to arī kāds novērtēs?

Tekstu rakstīt sāku 8. klasē, kad ar draugiem aizrāvāmies ar repu. Lēnām repa rakstīšana pārtapa dzejas lasīšanā, līdz lēnām pats sāku rakstīt dzeju.

Kāda ir dzeja, tās rakstīšana un popularitāte mūsdienās? Vai to var salīdzināt ar dzeju 19. un 20. gadsimtā?

Kādreiz ļoti svarīga bija dzejas forma un ritms, tagad tai vispār nav noteiktas formas. Kādreiz arī temati, par kuriem runāja dzejnieki, bija šauri. Daudz dabas. Ja tagad izmanto dabu dzejā, tad tā ir tikai saistviela. Mūsdienu dzejnieki nerakstīs par bērzu birzīm un upēm. Tagad dzejā nav robežu. Daudzi raksta par savu dzīvi. Arī atskaņas nav obligātas.

Vai ir kādi notikumi, personības, kas tevi ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi?

Manuprāt, viss apkārtējais tevi ietekmē. Ikdienā par to nedomājam, bet visi cilvēki savā starpā ir saistīti ar neredzamām saitēm. Pēdējā laikā ļoti daudz interesējos par Austrumu kultūru, par Tibetu. Tur ir ļoti daudz interesantu viedokļu, piemēram, ka visa dzīve jau ir kā ierakstīta filma. Man pie šīm idejām patīk palauzīt galvu un padomāt par likumsakarībām. Reizēm domāju, ka viss noietais ceļš nav tikai manis paša veidots, rodas sajūta, ka manu pašreizējo atrašanās vietu dzīvē kāds jau paredzēja.

Austrumu zinības lēš, ka šobrīd mums ir tikai pagaidu dzīve, ķermenis ir tikai pagaidu mājvieta, savukārt visas uzkrātās zināšanas mēs paņemsim līdzi nākamajā dimensijā, kur tev tās jau tiešām būs nepieciešamas. Šī ir viena no versijām, kas man Austrumu kultūrā patīk.

Ar kuru lēmumu, ko esi pieņēmis, lepojies?

Nesen pieņēmu diezgan smieklīgu lēmumu. 32 gadu vecumā izdomāju iegūt autovadītāja apliecību. Pirms tam man bija skaidra pārliecība, ka tiesības vadīt automašīnu man nav vajadzīgas, mani tas neinteresē, varēšu iztikt. Tagad tomēr izvērtēju, ka par ļaunu tas man nenāks, tomēr ir 21. gadsimts.

Par ko bērnībā sapņoji kļūt?

Es bērnībā par to vispār nedomāju. Kā būs, tā būs.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Moto ir atkarīgs no apstākļiem, kādos tu nonāc. Man ir skaidrs, ka, visu laiku kaut ko darot, ir jādomā, cik tas ir lietderīgi, ko es no tā iegūšu. Runa nav par ļaunu aprēķinu un alkatību. Es uz lietām skatos un par tām uzreiz spriežu - ko tās man iemācīs? Patstāvīgā ceļā visu laiku ir jāmācās, ir jāattīsta sevi.

 


*Intervijas sagatavošanas laikā Jānis Tomašs ir ieguvis inspektora amatu.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv