PERSONĪBA

Skolas industriālā modeļa pārveidotājs

LV portālam: GUNTARS CATLAKS, Valsts izglītības satura centra vadītājs
Inese Helmane, LV portāls21.04.2017
"ĪSUMĀ"
  • Skolotāju vīriešu trūkst arī ļoti labi atalgotās izglītības sistēmās.
  • Mūsdienu skolas koncepts un organizācijas modelis radās līdz ar industrializācijas laikmetu.
  • Uzsvars tiek pārlikts no tikai teorētiskām zināšanām uz to, kā skolēni spēj tās izmantot savā dzīvē, – šis viedoklis šobrīd pasaulē ir universāls un dominējošs.
  • Ir daudzas – 20% vai 30% – skolas, kurās jau šobrīd lielā mērā notiek darbs, kas ir ļoti tuvu kompetenču pieejas koncepcijai.
  • Līdzīgi kā jāciena cilvēki, jāciena arī materiālā kultūrvide, kas ir ap mums.
Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs GUNTARS CATLAKS, kurš pats kā skolotājs ir nostrādājis 11 gadus, taujāts, kāpēc skolās ir tik maz skolotāju vīriešu, pieļauj, ka šis darbs ļoti daudziem vīriešiem šķiet par grūtu, pat ja maksātu daudz vairāk. Tā esot problēma arī citur pasaulē, piemēram, Luksemburgā, kur skolotājiem ir visaugstākās algas. Patlaban skolā notiekošos procesus organizācijas ziņā viņš salīdzina ar fabriku, kas mūsdienu sabiedrībā esot neadekvāti. Tāpēc G. Catlaka vadībā notiek darbs pie jaunā kompetenču pieejā balstītā izglītības modeļa. Kā galveno, ko pirms diviem gadiem kā konkursa kārtībā iecelts jauns vadītājs ienesis VISC, viņš atzīmē cilvēcisku attiecību kultūru, respektīvi, cita līmeņa koleģialitāti savstarpējās darba attiecībās.

Pirms 30 gadiem savas darba gaitas esat sācis kā vēstures un sociālo zinātņu skolotājs Natālijas Draudziņas ģimnāzijā Rīgā. Kā skolotājs esat nostrādājis 11 gadus. Vislabāk zināsiet pateikt, kāpēc starp skolotājiem ir tik maz vīriešu – vai galvenokārt atalgojuma dēļ?

Statistikā šāda aina parādās, it īpaši sākumskolas un pamatskolas līmenī. Viens no iemesliem, kāpēc skolotāji vīrieši darbu neturpina, protams, ir atalgojums. Taču nedomāju, ka tas ir galvenais iemesls. Pedagoga darbs ir ļoti, ļoti grūts – ikdienā ir jāspēj izturēt nopietnu psihoemocionālo stresu, vienlaikus esot iecietīgam, saprotošam un pietiekami stingram un laipnam. Tas prasa no cilvēka lielu emocionālo resursu patēriņu.

Man šķiet, ka ļoti daudziem vīriešiem tas šķiet par grūtu. Pat tad, ja maksātu daudz vairāk. Protams, visiem skolotājiem ir jāmaksā daudz vairāk. Šis darbs Latvijā ir atalgots neadekvāti zemu, bet skolotāju vīriešu trūkst arī ļoti labi atalgotās izglītības sistēmās. Piemēram, Luksemburgā, kurā ir vislabāk atalgotie skolotāji. Visvairāk skolotāju vīriešu ir vidusskolā, kur vairāk māca priekšmetu, bet mazāk ir nepieciešams uzturēt attiecības ar daudzajiem un dažādajiem bērniem, kuri nav nobrieduši cilvēki un īsti nevar uzņemties atbildību par sevi.

Nevilšus mācību procesu un tā organizēšanu skolās gribas salīdzināt ar padomju gadiem: daudz mājasdarbu, gara mācību diena, "saskaldīti" priekšmeti, joprojām trīs mēnešu brīvlaiks. Vai piekrītiet secinājumam, ka skolas darba organizācijā maz kas pa šiem gadiem mainījies?

Arī padomju laika sistēma ir pārmantota – no 19. gadsimta otrās puses. Mūsdienu skolas koncepts un organizācijas modelis radās līdz ar industrializācijas laikmetu, kad noteica, ka skola ir noteikta institūcija, atsevišķa ēka, kur skolēni tiek sagrupēti pa klasēm, grupām. Process organizācijas ziņā mazliet atgādina fabriku vai konveijeru. Skola ietvert un atkārto to industriālās sabiedrības modeli, kurā cilvēki ir sadalīti, veicot noteiktas funkcijas, uzdevumus, un pēc konveijera principa seko viens otram. Tas mūsdienu sabiedrībā ir neadekvāti, un tā tam nevajadzētu būt.

Progresīvākajās sistēmās, piemēram, Somijā, skolas vide arvien vairāk tiek organizēta citādi. Tas ir viens no jautājumiem, ko cenšamies risināt, veidojot  kompetenču pieejā balstītu izglītības modeli.

Pērn Latvijā tika sākts darbs pie jaunā kompetenču pieejā balstītā izglītības modeļa, kura ieviešanai plānoti pieci gadi. Kāpēc pārmaiņas notiek tikai tagad? Vai neesam jau krietni iekavējuši?

Ļoti labs jautājums. Citi prasa, kāpēc tik strauji, kāpēc mums vajag pārmaiņas. Viedokļi ir ļoti dažādi. Katrā sabiedrībā ir daļa cilvēku, kas vēlas pārmaiņas, un ir tādi, kas ir ļoti konservatīvi un domā, ka drošāk   un labāk ir turēties pie ierastā.

Latvija nav ļoti nokavējusi [ar reformu ieviešanu]. Taču attīstītākajās valstīs idejas un koncepcijas izstrāde notika šī gadsimta pirmajā desmitgadē.

Es teiktu, ka mēs ejam līdzi laikam. Varbūt neesam priekšgalā, pirmie. Dažus gadus priekšā ir igauņi, somi un citas izglītības sistēmas, kurām ir citas tradīcijas un senāka pieredze.

Raugoties no starptautiskās pieredzes, pieci gadi nav ļoti īss laiks, tas ir diezgan strauji. Mūsu laika grafiks ir saspringts – riskējam ar pārmaiņu kvalitāti, veicot tās pietiekami ātri un strauji. Nevaram arī kavēties, jo pārmaiņas ir nepieciešamas.

Cik paši skolotāji un skolēni ir gatavi pārmaiņām?

Ļoti dažādi. Ir neiespējami runāt par vidējo skolotāju, kas būtu reprezentatīvs visai Latvijas izglītības sistēmai. Tāpat arī par vidējo Latvijas skolēnu. Ir daudzas – 20% vai 30% – skolas, kurās jau šobrīd lielā mērā notiek darbs, kas ir ļoti tuvu kompetenču pieejas koncepcijai, kā to saprotam un sagaidām. Taču ir ļoti daudzas skolas, kas ir ļoti tradicionālas un konservatīvas, kur galvenokārt tiek mācīti priekšmeti. Un tie tiek mācīti ļoti tiešā zināšanu nodošanas formā.

Tiekoties ar Veseksas grāfu princi Edvardu.
Foto: no G. Catlaka personīgā arhīva.

Piecus gadus esat bijis Sorosa fonda-Latvija programmas "Pārmaiņas Izglītībā" direktors. Jums ir milzīga starptautiska pieredze. Kādas ir tendences izglītības procesos skolās citās attīstītajās valstīs? Visi jau droši vien nedarbojas pēc vienas receptes.

Globalizācijas ietekmē pasaule kļūst arvien līdzīgāka. Protams, lielas atšķirības saglabājas kontinentu mērogā – Āfrika, Dienvidamerika, Ziemeļamerika. To 80 valstu lokā, kas aktīvi ir iesaistījušās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumos (OECD), piemēram, Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmā (PISA), procesi izglītības sistēmā notiek līdzīgā virzienā un veidā. Ne visur to sauc par kompetenču pieeju, bet tas, ka uzsvars tiek pārlikts no tikai teorētiskām zināšanām uz to, kā skolēni spēj tās izmantot savā dzīvē, – šis viedoklis šobrīd ir universāls un dominējošs pasaulē.

5. maijā būs divi gadi, kopš konkursa rezultātā kļuvāt par VISC vadītāju. VISC jau strādājāt par sociālo zinību speciālistu 1994./1995. gadā, tolaik tas bija Izglītības satura un eksaminācijas centrs. Pēdējos gados gan lielākoties strādājāt ārzemēs dažādās starptautiskās organizācijās un projektos. Kādu pasaules elpu ienesāt VICS, atgriežoties Latvijā?

Tas gan būtu labāk jāprasa maniem kolēģiem. Neesmu mērķtiecīgi vai apzināti to darījis, bet, šķiet, cenšos uzturēt cilvēcisku attiecību kultūru kā mūsu iestādē, tā ministrijā, runājot ar kolēģiem. Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet tā ir lielākā atšķirība, ko esmu iepazinis un sapratis, 12 gadus strādājot Beļģijā, starptautiskajā organizācijā "Education International". Es runāju par ļoti cieņpilnām attiecībām starp cilvēkiem, ne tikai kolēģiem, par to, ka cilvēki tiek uzskatīti nevis par līdzekli, bet vienmēr par mērķi, par to, ka var sadarboties ļoti pieklājīgā formā, necenšoties pārmest vai meklēt vainīgos, vai izmantot citus. Respektīvi, par cita līmeņa koleģialitāti savstarpējās darba attiecībās, kas diemžēl Latvijā bieži vien nav tik tālu attīstījusies kā rietumnieciskās, senās demokrātijas kultūrās.

Esat daudzu mācību grāmatu autors, arī līdzautors grāmatām "Sociālās zinības" 8. un 9. klasei, kas sabiedrībā izraisīja zināmu rezonansi, jo pirmoreiz mācību grāmatā tika analizētas tādas diskusijas izraisošas tēmas kā, piemēram, dzimumattiecības, homoseksuālisms, neplānota grūtniecība, aborts, eitanāzija u. c. Cik ļoti izmaiņas nepieciešamas arī skolas mācību grāmatu saturā?

Pārmaiņas ir vajadzīgas. Nedomāju, ka jūsu pieminētās tēmas ir bijušas man prioritāras. Drīzāk uzņemos atbildību par civilzinību mācību līdzekļiem un materiāliem 90. gadu otrajā pusē, kas tajā laikā bija oriģināls produkts. Tie varbūt nebija perfekti no kvalitātes viedokļa, bet tajos bija lielas inovācijas, kas bija noderīgas un vajadzīgas izglītības sistēmā, domājot galvenokārt par to, kā funkcionē demokrātiska sabiedrība.

Demokrātiskā sabiedrībā nevaram izslēgt arī pretrunīgu tēmu uzrunāšanu, un tās mainās līdzi laikam. Ja kādā brīdī šādas tēmas bija attieksme pret homoseksuālismu vai abortiem, tad tagad tās ir bēgļu krīze vai pēcpatiesības problēma mediju telpā utt. Šīm  tēmām ir jābūt iekļautām mācību līdzekļos , par šiem jautājumiem ir jārunā. Īpaši pedagogiem ir jāuzņemas galvenā atbildība, kā veidot jēgpilnu un tolerantu diskusiju un mācīt skolēnus gan saprast problēmas, kādas pastāv sabiedrībā, gan mācēt par tām diplomātiski, iecietīgi un konstruktīvi diskutēt un uzklausīt citus viedokļus.

Viena no pēdējām iecerēm, kura aprakstīta grāmatā par Stīvu Džobsu, ir digitālie mācību līdzekļi, lai skolēniem nebūtu jāiet uz skolu ar smagu mugursomu. Kāpēc digitālās lietas tik lēni ienāk mūsu skolās?

Digitālie mācību līdzekļi jau ir forma, bet vissvarīgākais ir saturs. Protams, digitālie līdzekļi pieļauj lielu dažādību, variācijas un elastību, daudz vairāk darbību un funkciju nekā tradicionālā mācību grāmata.

Digitālā forma arvien vairāk attīstās arī mūsu darbā, piemēram, Valsts izglītības un satura centrā veidojam digitālos pārbaudes darbus, tostarp diagnostikas darbus dabaszinātnēs. Arī projektu ietvaros ir plānota jauna digitālo mācību līdzekļu krātuve, kas pieļaus skolotājiem veidot savu mācību stundu saturu, izmantojot dažādus materiālus par dažādām tēmām, ne tikai vienu mācību līdzekli katrā priekšmetā. 

Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?

Man ir bijusi liela veiksme strādāt kopā ar ļoti labiem cilvēkiem. Man būtu jānosauc gandrīz visi, kuru vadībā šajos gados esmu strādājis, sākot kaut vai ar arhitektu Pēteri Blūmu. Esmu  vēsturnieks, mācījos Vēstures un filozofijas fakultātē. P. Blūms atvēra pilnīgi citu skatu, kas ir vēsture un kāda tai ir jēga ikdienas dzīvē un darbā. Viņš ļoti aktīvi nodarbojās ar senās Rīgas, īpaši Pārdaugavas, koka apbūves pētniecību un aizsardzību. Arī mana kursa darba un diplomdarba tēmas bija saistītas ar senās Pārdaugavas koka arhitektūras izpēti un dokumentāciju. Pēteris ir ietekmējis, kādā veidā raugos uz sabiedrību, uz vidi, tās saglabāšanu un cienīšanu. Līdzīgi kā jāciena cilvēki, jāciena arī materiālā kultūrvide, kas ir ap mums.

Ja runājam par notikumiem, kas mani ir ietekmējuši, tad tās ir 80. gadu beigas, cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tie ir kritiskākie un būtiskākie notikumi ikvienam, kas tolaik tos piedzīvoja.

Kopā ar Martinu Romeru ETUCE ģenerālsekretāru (vidū), piedaloties kā Education International pārstāvim LIZDA rīkotā demonstrācijā 2010.gadā, Rīgā.
Foto: no G. Catlaka personīgā arhīva

Ar kuru savu pieņemto lēmumu īpaši lepojaties?

Personiskajā dzīvē nekad neesmu vairījies no jauniem izaicinājumiem un iespējām. Manā personiskajā karjerā ir bijuši vairāki pagrieziena punkti – varēju palikt par skolotāju, varēju kļūt par zinātnieku. 90. gadu vidū biju Vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas vadītājs. Man ir bijuši daudzas karjeras pagrieziena iespēju vietas, kad varēju teikt: "Esmu šeit un to darīšu visu savu mūžu." Taču esmu pārvarējis dabisko pašsaglabāšanās instinktu, lēcis iekšā nezināmajā un uzņēmies darīt pavisam ko citu.  

Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?

Arhitekts.

Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?

Man bērnībā ļoti padevās zīmēšana, bija talants, kuru varēja attīstīt. Mans tēvs bija mākslinieks, taču es nekad negribēju kļūt par mākslinieku.

No ļoti agras bērnības, no skolas pirmajām klasēm mani interesēja vēsture. Tā var būt arī profesija, bet drīzāk tā ir attieksme pret dzīvi, pret pasauli, raudzīšanās uz lietām to ilgtermiņa perspektīvā.

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

Māksla, literatūra, mūzika.

Kāds ir jūsu dzīves moto?

Nedarīt otram to, ko negribi, lai darītu tev!

Man ļoti tuvs arī ir slavenais Kanta kategoriskais imperatīvs: "Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu."

KOMENTĀRI
2


drošības attēls
Edge
Iesaka:  +0 -0
Par gaidošajām pārmaiņām, kuras catlaki centīsies īstenot, nesen LV portāls intervijā stāstīja skaitļošanas zinātnieks Andris Ambainis:"Pat ja 60% cilvēku atrastu sev vietu šajā jaunajā ekonomikā, paliek 40%, kuri neatrod sev vietu. Patiesībā tas ir baisi daudz. Es nebaidos no situācijas, kad tikai 10% cilvēku ir darbs, bet no tā, ka 40% cilvēku paliek aiz sabiedrības borta."
25.04.2017 22:42:56
Nepatīk
Patīk
progresa aizstāve
Iesaka:  +0 -0
Jauki, ka izglītībā ir arī progresīvi vadītāji, ar pasaules pieredzi. Lai nu izdodas to skolu - fabriku pārvērst par kaut ko jēdzīgu! Un galvenais jau paši izpildītāji - skolotāji un direktori, lai viņi to atbalsta.
23.04.2017 10:35:57
Nepatīk
Patīk
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv