INTERVIJA

Gunārs Brāzma par eitanāziju: Velns slēpjas detaļās

LV portālam: GUNĀRS BRĀZMA, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes asociētais profesors, grāmatas „Bioētika” autors
Guntars Laganovskis28.03.2017
"ĪSUMĀ"
  • Cilvēks nezina nākotni. Tam ir nozīme, pieņemot neatgriezeniskus lēmumus.
  • Grūtības noteikt precīzus nosacījumus, kad eitanāzija ir pieļaujama, ir viens no aspektiem, kas šo problēmu padara tik sarežģītu.
  • Pirms runāt par kritērijiem, vispirms jāvienojas, ko mēs saprotam ar eitanāziju. Arī šajā jautājumā nav vienprātības.
  • Ja pieņem objektīvus kritērijus eitanāzijas nepieciešamībai, tad, attīstoties pretsāpju terapijai, eitanāzijas idejas popularitātei vajadzētu mazināties. Sabiedrības uzmanības centrā vajadzētu būtu tiesībām uz kvalitatīvu pretsāpju terapiju un paliatīvo aprūpi.
  • Pielietot objektīvu kritēriju ir grūti, jo sāpes un ciešanas pēc savas būtības ir subjektīvas.
  • Uzsverot indivīda tiesības dzīvot vai nomirt saskaņā ar savu personisko pārliecību, eitanāzijas legalizācija nozīmē arī sabiedrības akceptu, ka noteiktās situācijās dzīve var kļūt nevērtīga.
Pastāv „slidenās nogāzes” problēmas – valstīs, kur ir legalizēta eitanāzija, kritēriji tās veikšanai mēdz kļūt arvien vaļīgāki. Uz šo un citām problēmām laikā, kad parakstu vākšana sabiedrisko iniciatīvu portālā “manabalss.lv” eitanāzijas atļaušanai Latvijā aktualizējusi jautājumu par šādas nāves pieļaujamību, norāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes asociētais profesors, grāmatas „Bioētika” autors Dr. phil. GUNĀRS BRĀZMA.

Vēlme pēc mediķa veiktas eitanāzijas šķiet cilvēcīgi saprotama, jo nedziedināmas slimības gadījumā cilvēki vēlas iespēju aiztaupīt sev ciešanas. Kādi šajā ziņā ir galvenie iebildumi pret eitanāziju? Ar kādiem sarežģījumiem nākas rēķināties valstīm, kuras legalizē eitanāzijas iespēju?

Jā, kā var prasīt cilvēkam ciest no nepanesamām sāpēm? Eitanāzijas legalizācijas pretinieki var šķist neiejūtīgi reliģiski dogmatiķi. Tomēr, aplūkojot šo jautājumu pilnīgi neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, problēmas sākas, kad mēģinām formulēt precīzākus kritērijus, pie kuriem eitanāzija būtu pieļaujama. Vērojama tendence, sevišķi valstīs, kur eitanāzija ir legalizēta, ka tās atbalstītāji šos kritērijus ar laiku maina, padarot aizvien "vaļīgākus". Piemēram, sākotnēji tiek runāts vienīgi par gadījumiem, kad ir nepanesamas un nenovēršamas sāpes, tad tas tiek papildināts arī ar nepanesamām ciešanām (ieskaitot psiholoģiskās ciešanas), visbeidzot arī "nogurums no dzīves" var tikt uzskatīts par pietiekamu pamatojumu veikt eitanāziju. Ilgstošākā pieredze ar eitanāziju kā medicīnisku praksi ir Nīderlandē, kur izpildīto eitanāzijas lūgumu pamatā parasti ir ne tik daudz fiziskas sāpes kā psiholoģiska depresija.

Grūtības noteikt precīzus nosacījumus, kad eitanāzija ir pieļaujama, ir viens no aspektiem, kas šo problēmu padara tik sarežģītu. Ir tāda frāze – "Velns ir detaļās" (citā versijā – "Dievs ir detaļās"), t.i., šī ir problēma, kur detaļas ir ļoti svarīgas.

Kādi kritēriji, priekšnosacījumi, jūsuprāt, var būt par pamatu, lai eitanāziju uzskatītu par pieļaujamu, pamatotu?

Pirms runāt par kritērijiem, vispirms jāvienojas, ko mēs saprotam ar eitanāziju. Arī šajā jautājumā nav vienprātības. Vai par eitanāziju uzskatīt arī gadījumus, kad netiek izmantoti visi iespējamie līdzekļi maksimālai dzīves paildzināšanai, tādējādi ļaujot pacientam aiziet no dzīves? Vai par eitanāziju uzskatīt arī gadījumus, kad tiek lietotas palielinātas pretsāpju līdzekļu devas, pat tad, ja var paredzēt, ka nāve varētu iestāties ātrāk nekā tad, ja tie netiktu lietoti (jo pretsāpju līdzekļi var nomākt elpošanas centra funkcionēšanu)? Manuprāt, lai skaidrāk nošķirtu eitanāzijas ētiski strīdīgākos gadījumus, ar to vajadzētu saprast vienīgi tos gadījumus, kad ir nolūks izraisīt pacienta nāvi.

Kritēriji, kad eitanāziju šādā nozīmē uzskatīt par pamatotu, ir atkarīgi no tā, kā mēs vispār pamatojam eitanāzijas nepieciešamību. Pamatojumu un atbilstošos kritērijus var iedalīt objektīvos un subjektīvos. Ar objektīvu kritēriju es saprotu situāciju, kad nepanesamu ciešanu dēļ tiešām nav cita risinājuma, kā izraisīt nāves iestāšanos. Nelīdz arī minētā prakse ar pretsāpju līdzekļu izmantošanu. Vienīgais risinājums ir rīcība ar nolūku izraisīt nāves iestāšanos. Vai šādi gadījumi patiešām ir, pirmkārt jājautā ārstiem, kuri veic pretsāpju terapiju un strādā paliatīvajā aprūpē. Tādā gadījumā, attīstoties pretsāpju terapijai, eitanāzijas idejas popularitātei vajadzētu mazināties. Sabiedrības uzmanības centrā vajadzētu būtu tiesībām uz kvalitatīvu pretsāpju terapiju un paliatīvo aprūpi.

Tomēr pielietot objektīvu kritēriju vien ir grūti, jo sāpes un ciešanas pēc savas būtības ir subjektīvas. Šķiet, ka parasti eitanāzijas legalizācijas atbalstītāji patiesībā pamatojumam izvirza subjektīvu kritēriju, t.i., vai ir izteikta paša pacienta vēlme, lai tiktu veikta eitanāzija. Protams, ka šādas vēlmes var ietekmēt dažādi faktori. Cilvēks var vēlēties mirt tāpēc, ka uzskata, ka viņa dzīve nav cilvēka cienīga. Saskaņā ar subjektīvu pieeju paša cilvēka uzskati šajos jautājumos ir vienīgais kritērijs to pamatotībai. Tādā gadījumā nav iemesla liegt eitanāziju vai palīdzēt izdarīt pašnāvību, ja kā iemesls tiek minēta depresija vai pārliecība, ka dzīve ir kļuvusi bezjēdzīga. Nīderlandē šādi gadījumi ir bijuši.

Lai gan šādos gadījumos tiek uzsvērtas indivīda tiesības dzīvot vai nomirt saskaņā ar savu personisko pārliecību, eitanāzijas legalizācija nozīmē arī sabiedrības akceptu, ka noteiktās situācijās dzīve var kļūt nevērtīga. Grūti iedomāties, ka indivīds varētu nemaz neietekmēties no sabiedrībā atzītajiem priekšstatiem un legālajām normām. Pastāvot eitanāzijas vai asistētas pašnāvības iespējai, tiesības nodzīvot savu dzīvi līdz galam zaudē savu pašsaprotamību.

Ja portālā "manabalss.lv" tiks savākti 10 000 parakstu, iniciatīva par eitanāzijas likumiskošanu būs jāizskata Saeimā.  Jautājums par eitanāzijas legalizāciju ir daudzplākšņains. Kam būtu jāļauj par to lemt – medicīnas profesionāļiem, politiķiem, juristiem, sabiedrībai?

Par eitanāziju nevar lemt, vienkārši tautai uzdodot jautājumu, vai tā ir par vai pret. Šāda jautājuma nostādne ir pārāk vienkāršota. Kā jau minēju, vienprātības nav pat par to, kā definēt eitanāziju. Par eitanāziju var lemt vienīgi parlamentārā līmenī, pēc tam, kad par to notikušas nopietnas diskusijas, uzklausot dažādus viedokļus un dažādu profesiju pārstāvjus.

Attiecībā uz eitanāziju Latvijā patlaban redzami divi pretēji viedokļi. Viens no tiem, ko aizstāv arī tiesībsargs Juris Jansons, vēsta, ka par eitanāzijas ieviešanu varēs runāt tikai pēc tam, kad valstī pienācīgā līmenī būs nodrošināta paliatīvā aprūpe. Vienlaikus tiesībsargs norāda: nav pieļaujams, ka tikai tāpēc, ka valstī nereti nav pieejama paliatīvā aprūpe atbilstoši cilvēka veselības stāvoklim, kā problēmas risinājumu legalizētu eitanāziju. Taču saskaņā  ar pretējo viedok19:08 2017.03.29.li tieši tāpēc, ka paliatīvā aprūpe nav pienācīgā līmenī, ir nepieciešama legāla eitanāzija kā iespēja pārtraukt pacienta ciešanas. Kā uz šo dilemmu raudzīties?

Ir arī trešais viedoklis – ka eitanāzija un paliatīvā aprūpe ir divas dažādas problēmas, kas jārisina pilnīgi neatkarīgi viena no otras. Pamatojums šādai pieejai ir tāds, ka var būt pacienti, kuri, neskatoties uz paliatīvās aprūpes pieejamību, tomēr vēlētos dot priekšroku eitanāzijai. Taču, kamēr nav nodrošināta paliatīvā aprūpe, nav arī reālas izvēles iespēju. Tāpēc piekrītu tiesībsarga viedoklim.

Beļģija 2014. gadā kļuva par pirmo valsti, kurā atļauta bērnu eitanāzija. To var veikt jebkura vecuma bērnam, kurš ir neārstējami slims vai pakļauts "nepanesamām fiziskām ciešanām". Procedūrai ir nepieciešams vecāku apstiprinājums un psiholoģiskais novērtējums par pacienta garīgo veselību. Arī lemjot par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā, neizbēgami, radīsies jautājums par personu loku, kam to pieļaut. Kā, jūsuprāt, no morālā viedokļa raudzīties uz bērnu eitanāziju?

Jāpiebilst, ka Nīderlandē jau kopš deviņdesmitajiem gadiem bijuši arī gadījumi, kad eitanāzija ir veikta zīdainim. Runājot par bērnu eitanāziju, rodas, protams, jautājums, kad bērns vispār sāk izprast, kas ir nāve.

Kopumā šeit parādās tā pati "slidenā nogāze", kuru jau minēju. Ja sākotnēji tiek uzsvērts, ka tieši brīvprātīgums ir tas, kas eitanāziju padara ētiski pieļaujamu, tad drīz vien par pieļaujamu tiek uzskatīta arī nebrīvprātīgā eitanāziju, t.i., eitanāzija gadījumos, kad pacients tādu vai citādu iemeslu dēļ nespēj izteikt savas vēlmes.

Tātad, ja eitanāzijas lūgums primāri ir brīvprātīgs akts, tad to nedrīkstētu praktizēt gadījumos, kad cilvēka saprāts nedarbojas vai ir aptumšots, vai arī, ja viņš nespēj pilnībā atbildēt par sevi, kā tas varētu būt bērnu un arī, iespējams, vecuma demences gadījumā?

Tā it kā būtu, taču, ja reiz sabiedrība akceptē brīvprātīgo eitanāziju, tātad viedokli, ka pie noteiktiem nosacījumiem cilvēkam labāk būt mirušam, tad loģiski būtu šos pašus nosacījumus pielietot arī tajos gadījumos, kad pacients nav lemtspējīgs. Tāpēc pāreja no brīvprātīgās arī uz nebrīvprātīgo eitanāziju no loģikas viedokļa ir neizbēgama. To parāda arī prakse valstīs, kurās eitanāzija ir legalizēta.

Tai pat laikā lemšana par nebrīvprātīgu cilvēka nāvi nekad nebūs nevainojama no ētikas viedokļa…

Nīderlandē ir bijuši arī atsevišķi gadījumi, kad eitanāzija ir veikta neatkarīgi no pacienta gribas, t.i., pacients bijis pietiekami lemtspējīgs, bet viņa viedoklis nav uzklausīts. To, kad pienācis laiks eitanāzijai, noteikusi pacienta ģimene.

Negribētu, ka šos piemērus uztvertu kā biedēšanu ar tūlītējām šausmīgām sekām pēc tam, kad eitanāzija tiek legalizēta. Tomēr jau pašreizējā pieredze valstīs, kur eitanāzija ir legalizēta, liecina, ka no "slidenas nogāzes" šīs prakses attīstībā pilnībā izvairīties ir grūti.

Īpaši sarežģīts jautājums par eitanāzijas pieļaujamību varētu būt kristiešiem, jo tiek uzskatīts, ka kristietība, kurai vismaz formāli sevi pieskaita simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, pieļauj tikai dabisku nāves iestāšanos. Tiesa, nupat pazīstamais mācītājs un teologs Juris Cālītis saistībā ar eitanāziju izteicies: "No kristīgā viedokļa nav nekāda paredzējuma, ka cilvēkam jāturas pie dzīvības par katru cenu. Kristīgajā teoloģijā to jautājumu izšķir ar to, kurā brīdī dzīve vairs nav dzīve. Ir brīdis, kad tas, ko ķermenis pārdzīvo, vairs nevar tikt uzskatīts par dzīvi. Viens no tiem – kad [cilvēks] vairs nevar piedalīties sadzīviskā vidē." Kā raugāties uz eitanāzijas problēmu kristietības kontekstā?

Kristietības tradīcija medicīnas ētikā attīstās, parādoties jauniem izaicinājumiem un problēmām. Pamatprincips tajā ir, ka nav pareizi "tēlot Dievu". Runa ir nevis par to, ka nekad nedrīkstētu iejaukties notikumu dabiskajā gaitā, bet gan par to, ka nav pareizi tēlot viszinošu būtni, jo cilvēks tāds nav. Piemēram, cilvēks nezina nākotni. Tam ir nozīme, pieņemot neatgriezeniskus lēmumus.

Vēl viens aspekts ir jautājums par dzīves vērtību. Kristietības tradīcijas pamatā ir ideja par visu cilvēku morālo vienlīdzību. Tāpēc kristietības skatījumā cilvēka dzīvei objektīva vērtība saglabājas, neskatoties uz to, ka subjektīvi viņš var justies pazemots un nepilnvērtīgs. Cilvēka dzīve nevar zaudēt nozīmi ārēju apstākļu vai sabiedrības viedokļa dēļ. 

No otras puses, attīstoties jaunām dzīvības saglabāšanas tehnoloģijām, parādās arī jautājums, vai maksimāla dzīves paildzināšana par katru cenu arī nesāk līdzināties Dieva tēlošanai. Patiesībā kristietības medicīnas ētika nekad nav uzskatījusi maksimālu dzīves paildzināšanu ar visiem iespējamiem līdzekļiem par vienīgo mērķi. Šādas problēmas sāka risināt jau viduslaiku morāles teologi, atzīstot, piemēram, ka slimnieks var atteikties sākt nepanesamu ārstēšanas procedūru, piemēram, kājas amputāciju bez mūsdienās pieejamās anestēzijas. Kristietības ētika nekad nav uzskatījusi par nepieņemamu arī pretsāpju līdzekļu izmantošanu, neskatoties uz iepriekš minētajiem blakusefektiem.

Vai ar kristietības ētiku šajā gadījumā būtu jāsaprot arī kristietības doktrīnas? Tās tomēr, cik noprotams, liedz cilvēkam atņemt sev dzīvību, ja arī varbūt nav par maksimālu dzīves paildzināšanu ar visiem iespējamiem līdzekļiem?

Tā tas ir, eitanāziju kā medicīnisku praksi ir grūti savienot ar minētajiem kristietības ētikas principiem. Vienlaikus, kā jau minēju, problēmas saistībā ar eitanāziju var saskatīt arī neatkarīgi no reliģiskās pārliecības.

Gribētu minēt vēl vienu aspektu. Pieņemsim, ka ir kādi atsevišķi, ekstremāli gadījumi, kad nav citas iespējas novērst nepanesamas ciešanas, kā vien veikt eitanāziju. Varbūt ir arī kādi ļoti reti, ekstremāli gadījumi, kad tiesa, ņemot vērā būtiskas konkrētās situācijas īpatnības, var attaisnot pat ar nolūku veiktu nogalināšanu. Tāds var būt tiesas lēmums konkrētajā gadījumā, taču likumdošana netiek izstrādāta, balstoties uz īpaši sarežģītām un neordinārām robežsituācijām. Sarežģītus gadījumus ir grūti nošķirt ar vispārīgu likuma normu palīdzību.

Kristīgajā tradīcijā tiek atzīts, ka cilvēka dzīvi pavada ciešanas un nāve nenozīmē cilvēka kā garīgas būtnes beigas. Pasaules kultūras vēsturē pret ciešanām ir bijusi atšķirīga attieksme – no to slavinājuma līdz kategoriskam noliegumam. Kā, jūsuprāt, vērtējams fakts, ka patērētāju kultūras apstākļos ciešanas un nāve ir tabu tēmas? Kādu iespaidu uz sabiedrību šāda pieeja atstāj?

Kādai vajadzētu būt attieksmei pret ciešanām un nāvi – tas ir plašs temats, par ko ir spriedušas dažādas reliģiskās un filozofiskās mācības. Jautājumi nav tikai par attieksmi un ētiku, bet arī par to, kādā Visumā mēs dzīvojam un kas vispār eksistē, ko filozofijā dēvē par ontoloģiskiem jautājumiem. Reliģisku tradīciju un filozofisku ideju apgūšana prasa laiku un iedziļināšanos. Mūsdienās, kad par vienīgo izglītības mērķi ir pasludināta sagatavotība darba tirgum, laika šādiem jautājumiem kļūst aizvien mazāk. Tomēr tos nevar pilnībā aizēnot ne iespējas, ko sniedz straujā tehnoloģiskā attīstība, ne postmodernisma kultūra ar savu izklaides industriju un vēlmi par visu pavīpsnāt.

KOMENTĀRI
4
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv