KOMENTĀRS

Piesaucot nomelnošanas kampaņas, politiķi grauj uzticību medijiem

Raivis Vilūns, LU SZF komunikācijas zinātnes doktorants15.03.2017
"ĪSUMĀ"
  • Politiķi un uzņēmēji, lai izvairītos no vajadzības skaidrot savu negodīgo vai neētisko rīcību, reizēm mēdz atmest ar roku un teikt, ka "tā ir nomelnošanas kampaņa".
  • Pieķeršanās šādām frāzēm netieši diskreditē arī visus nākotnes un pagātnes stāstus, kurus vēsta mediji.
  • Rakstu komentētājiem ir priekšstats, ka katru medija teksta rindiņu vai video kadru ir apstiprinājis neredzams naudas devējs, tas ir, kampaņas pasūtītājs.
  • Šī vispārējā tendence veido pasauli, kur cilvēki atsakās ticēt patiesībai un faktiem, jo ilgstoši radīts priekšstats, ka melo visi, un tas savukārt var būt izdevīgi propagandas izplatītājiem.
Nule zvērestu nodevušais ASV prezidents Donalds Tramps ne reizi vien nosaucis cienījamus medijus, tādus kā CNN, "NBC News" un vairākus citus, par viltus ziņu izplatītājiem. Viņa praksi politiķi sāk pārņemt arī citviet, un tas palīdz veidot pasauli, kur cilvēki netic patiesībai, jo viss ir tikai minētā prezidenta padomnieces Keliennas Konvejas piesauktais "alternatīvais fakts".

Lai gan viltus ziņu termins ir relatīvi jauns, līdzīga ideja jau kādu laiku darbojas arī Latvijā, proti, pēdējo gadu laikā par populāru politiķu un uzņēmēju izteicienu ir kļuvis: "Pret mani organizēta nomelnošanas kampaņa." Tas pieminēts gan saistībā ar VID nespēju apkarot nodokļu nemaksātājus1, gan Solvitu Āboltiņu2, tāpat arī gadījumā ar "Dogo" suņu barības kaitīgo ietekmi uz dzīvnieku veselību3 un attiecībā uz bijušā Korupcijas novēršanas un   apkarošanas biroja vadītāja Jaroslava Streļčenoka nespēju pildīt amata pienākumus4. Šajos un citos gadījumos piesauktas ļaunu vēlošu personu rīkotas kampaņas. Dažkārt tie tiešām ir bijuši acīmredzami centieni nodot sabiedrībai ļoti vienpusēju un nekorektu viedokli par konkrētu jautājumu vai cilvēku, piemēram, izdevumos "Astoņkājis" un "Losis", kam, protams, nav lielākas saistības ar medijiem vai īstu žurnālistiku kā viltus ziņu vietņu veidotājiem.

Tomēr vairumā gadījumu tās nav bijušas nedz kampaņas, nedz nomelnošana, bet gan uz pierādījumiem balstīti žurnālistu veidoti materiāli. Pārsvarā politiķi un uzņēmēji, lai izvairītos no vajadzības skaidrot savu negodīgo vai neētisko rīcību, atmet ar roku un pasaka, ka "tā ir kampaņa". Ērti tā atbildēt, jo tas norāda, ka nekas no žurnālistu savāktajiem pierādījumiem nav vērā ņemams, jo tā ir "organizēta kampaņa". Tādējādi var izvairīties no tiešas melošanas, kā arī patiesas atbildes sniegšanas uz konkrēto jautājumu.

Šī vispārējā tendence veido pasauli, kur cilvēki atsakās ticēt patiesībai un faktiem, jo ilgstoši radīts priekšstats, ka melo visi, un tas savukārt var būt izdevīgi propagandas izplatītājiem. Lai labāk paskaidrotu, kā viltus ziņas un nomelnošanas kampaņas ir nonākušas ikdienas sarunvalodā un kādēļ vadošo mediju salīdzināšana ar viltus ziņu vietnēm ir bīstama, nepieciešama neliela atkāpe.

Viltus ziņu medības

Kopš Krievijas agresijas Ukrainā 2014. gadā gan Eiropas Savienības, gan Austrumeiropas un sevišķi Baltijas valstīs regulāri dzirdamas sarunas par hibrīdkara draudiem – to, ka mūsdienās kaujas nenotiek tikai ar automātiem, tankiem un raķetēm, bet arī ar vārdiem. Apmeklējot starptautisko "Rīgas konferenci 2015", kurā piedalījās eksperti no visas pasaules, neviena diskusija neizpalika bez Krievijas hibrīdkara draudu pieminēšanas. Interneta tehnoloģiju fantastiskās iespējas ir ne tikai izcilākais sasniegums, bet arī būtisks drauds – nekontrolētā informācijas apritē ir vieglāk manipulēt ar faktiem un sabiedrības noskaņojumu. To bieži atzinušas arī Latvijas amatpersonas, aicinot rast veidus, kā stiprināt mūsu mediju darbu.

Arī ES institūcijas, īpaši kopš 2016. gada, regulāri runā par dažāda veida viltus ziņu izplatību. Piemēram, "Facebook" var sekot lapai "EU vs Disinformation", kas piedāvā iknedēļas apkopojumu "Interesantākie meli par ES valstīm". Arī Latvijā gan medijiem, gan arī blogeriem, piemēram, Jānim Polim, iepaticies tvarstīt viltus ziņu portālus. Latvijas Radio kanāli, pateicoties Britu padomes pārstāvniecības Latvijā atbalstam, mēdz sniegt informāciju gan par viltus ziņu izplatību, gan mediju lietotpratības padomus, stāstot, piemēram, par to, ka gadījumos, ja laikrakstā vai žurnālā publicētajam tekstam ir citāds fonts, tad tā, visticamāk, ir apmaksāta reklāma. Savukārt pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" sarunājās ar viltus ziņu veidotājiem un, kā izrādās, iespējams, par laimi, pārsvarā visi bija "viegla eiro grābēji" bez īpašām politiskām interesēm.

Pati ideja par sagrozītu vai sensacionalizētu ziņu nav jaunums – tās pētniecība akadēmiskajos darbos sastopama jau kopš pagājuša gadsimta, proti, gandrīz tā paša laika, kad mediju pētniecība kļuva par nopietnu studiju lauku. Taču jauno interesi par viltus ziņu spēku radīja tieši Donalda Trampa kampaņa, jo gan pašam kandidātam, gan viņa komandai patika mētāties ar izdomātu informāciju, un kampaņa kļuva par augsni veselai industrijai – BBC no Maķedonijas ziņoja par viltus ziņu veidotājiem, kas kļuvuši bagāti, pateicoties ASV ziņu lasītājiem. Trampa melu uzkrāšanai un skaidrošanai ASV mediji veido īpašas lapas.

Tramps arī radījis bažas par patiesības devalvāciju, saucot par viltus ziņu avotiem nevis tos, kas runā nepatiesību, bet tos, kas izplata viņam netīkamu informāciju. Līdzīgi kā Latvijā, tas bieži vien (ne vienmēr, jo, kā jau minēts, dažkārt informācija tiešām pasniegta tendenciozi un ar īstu žurnālistiku nesavienojamā veidā) notiek, runājot par jau pieminētajām nomelnošanas kampaņām. Iespējams, ka arī Latvijas politiķi kādā brīdī varētu pieķerties ērtajām frāzēm "viltus ziņas", "viltus medijs", tā netieši diskreditējot arī visus nākotnes un pagātnes stāstus, ko šis medijs vēstīs.

Uzticības graušana

Palasot komentārus portālos un sociālajos tīklos, redzams, ka jau tagad profesionālos Latvijas žurnālistus ikdienā lamā par Kremļa, Sorosa, "Vienotības", "Saskaņas", Ventspils, amerikāņu, Eiropas Savienības, Junkera un liela skaita dažādu iestāžu un valstu interešu pārstāvjiem. Komentētājiem ir priekšstats, ka katru medija teksta rindiņu vai video kadru ir apstiprinājis neredzams naudas devējs, tas ir, kampaņu pasūtītājs. Dažādos pētījumos parādās citi skaitļi, bet vidēji tikai 40% apgalvo, ka uzticas medijiem. Iespējams, tajā vainojami paši mediji, iespējams, vēsturiskā pieredze.

Brīdi, kad sabiedrībā zināmi cilvēki un politiķi runā par kampaņām un viltus ziņām, šī jau tā trauslā uzticība turpina drupt, un tā rezultātā starp, piemēram, Latvijas Radio un Krievijas propagandas vietni "Sputņik" vai "Toma jokiem" daži varētu likt vienādības zīmi. Lasītājs un klausītājs, zaudējot uzticību, zaudē arī spēju atšķirt īsto no izdomātā – viņš it kā neuzticas Latvijas Radio, it kā neuzticas arī "Sputņik". Tomēr, ja "Sputņik" uzrakstīs to, kas sakrīt ar lasītāja pasaules redzējumu, viņš slieksies noticēt tam un, protams, kā mūsdienās ierasts, pēc tam ar to padalīsies sociālajos tīklos. Turklāt viltus ziņu un propagandas medijiem ir vieglāk izpatikt patērētājiem, jo izdomātus stāstus var pieskaņot sabiedrības sajūtām.

Atgriežoties pie ASV, – tur  popularitāti starp Trampa atbalstītājiem guvis Krievijas medijs "Russia Today", kas piedāvā alternatīvu liberālo vērtību medijiem, kuri, kā to skaidro Tramps, nevis objektīvi norāda uz viņa kļūdām, bet gan pārstāv viņa ienaidniekus. Cilvēki, iespējams, nojauš, ka "Russia Today" pārstāv Krievijas intereses, bet, ja jau CNN arī pārstāv, piemēram, Hilarijas Klintones intereses, tad abi vienādi un vieglāk noticēt tam, kas veido viņiem patīkamāku pasaules skatu. Proti, tiek iznīcināta doma, ka vispār ir tāda lieta kā patiesība, reducējot visu uz angažētu viedokli.

Graujot uzticību profesionālajiem medijiem Latvijā, pie mums var notikt tas pats. Tikai Krievijas propagandas klātbūtne ikdienas ziņu plūsmā, ņemot vērā mūsu ģeopolitisko situāciju, iespējams, ir satraucošāka nekā ASV. Latvijas politiķiem un citiem viedokļu līderiem jāuzmanās ar "nomelnošanas kampaņu" un "viltus ziņu" piesaukšanu. Šobrīd, kad regulāri valsts augstākās amatpersonas runā par nepieciešamību hibrīdkara draudu situācijā stiprināt vietējos medijus, vienlaikus graut uzticību, jo negribas atbildēt uz neērtiem jautājumiem, ir bezatbildīgi. Uzticību atgūt ir grūti, un, ja sāksies mērķtiecīgas ārvalstu propagandas kampaņas, jau būs par vēlu. Tas, kurš skaļāk pateiks, ka "visi ir zagļi", arī izpelnīsies lielāko atbalstu, vienalga, vai tā būtu patiesība vai "alternatīvais fakts", jo visi taču melo.


 

1VID vadītāja Ināra Pētersone sarunā ar Latvijas Radio 2016. gadā

2Solvita Āboltiņa intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" 2014. gadā

32016. gada publikācija portālā "Delfi.lv"

42013. gadā KNAB izplatītā informācija medijiem

KOMENTĀRI
5

Kā aizsargāt demokrātiju

Globalizācija, tehnoloģiju attīstība un informācijas vides izmaiņas rosinājušas politikas ...

Apraksts
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv