KOMENTĀRS

Sapnis par Bābeli ir izsapņots

Ingmāra Balode, dzejniece, tulkotāja21.02.2017
"ĪSUMĀ"
  • Sapnis par Bābeli ir izsapņots, mēs nekad nesapratīsimies vienā mēlē.
  • Mani apbēdina nesaprašanās. Nesaprašanās dažādās ar dzimto valodu saistītās lietās, nesaprašanās, kas ir lielāka par pārpratumu nomales veikalā un plašāka nekā profesionāļu strīds par terminoloģiju kādā šaurā un retajam saprotamā nozares tēmā.
  • Likums sargā valodu, taču tas nevirza cilvēku prātus, lai tie atvērtos vai aizkristu kā slēģi kāda vēlmju vai iespēju iespaidā.
  • Likums ir valodas labad un varbūt pat valodai tapis, taču cilvēki ir tapuši valodas lietojumam, apguvuši zināmas kustības un spēju šķērsot telpu un laiku, lai vienā brīdī satvertu savu dzimto valodu kā instrumentu. Valoda ir cilvēku labad.
  • Valoda – dāvana, instruments, stihija, mērķis.
21. februārī pēc UNESCO iniciatīvas visā pasaulē svin Starptautisko dzimtās valodas dienu, lai izceltu valodas nozīmi ikdienas komunikācijā, pašizpausmē, sabiedrības veidošanā, zināšanu apgūšanā un tālākā nodošanā. Šajā dienā UNESCO aicina novērtēt valodu un kultūru daudzveidību, kas bagātina un saliedē sabiedrību un veicina starpkultūru dialogu.
Dzimtās valodas vērtība Latvijā, par laimi, tiek apcerēta daudz biežāk nekā reizi gadā – Starptautiskajā dzimtās valodas dienā. Tomēr šī diena ir labs iemesls tekstuāli palūkoties uz savu valodu kā bagātību, lepnumu, instrumentu, mērķi – savai izpausmei, gluži kā vēsta UNESCO, un saikņu veidošanai ar citiem – gan tiem, kam mana valoda ir dzimtā, gan tiem, kuriem ir iemesls un mērķis to iemācīties.

Sapnis par Bābeli, vietu, kurā pirms šī vārda došanas visiem cilvēkiem bija viena valoda, protams, ir izsapņots. Leģendu par Bābeles torni ar vieglu nopūtu mēdz piesaukt tulkotāji, ar kuriem reizumis dalos savos priekšstatos un jautājumos, kad pati apņemos kaut ko pārradīt latviešu valodā, vai tas būtu dzejolis vai plašāks rakstu darbs, proza vai publicistika. Tas, ko tulkoju, allaž ir cita cilvēka teiktais, visbiežāk, man par laimi, cita cilvēka teiktais citā valodā, ko man ir laimējies saprast. Tas nav vēl viena Bābeles iedzīvotāja teiktais. Tas allaž ir kaut kas, kam bez valodas nebūtu miesas, laika un telpas šajā pasaulē.  Sapnis par Bābeli ir izsapņots, mēs nekad nesapratīsimies vienā mēlē, pat uguni mēs katrs sauksim citādi, pat iedvesmas liesmas krāsai būs dažādi vārdi katram Bābeles torņa cēlējam, katram, kas pieskāries nepieciešamībai saprasties šī torņa drupu ēnā.

Runātāji runās, rakstītāji rakstīs, tulkotāji – tulkos. Bērni mācīsies vārdus un formas, jaudādami savā izrunā reizēm smieklīgi pārveidot vienkāršus vārdus, bet nekļūdīgi iegaumēt sarežģītus, kā arī, zināms, otrādi. Klausītāji klausīsies. Likumdevēji – likumdos. Un kaut kur tajā visā kā regulāri apcirpts tornis centīsies augt saprašanās.

Pēdējā laikā mani apbēdina tieši pretējais, jā – nesaprašanās. Nesaprašanās dažādās ar dzimto valodu saistītās lietās, nesaprašanās, kas ir lielāka par pārpratumu nomales veikalā un plašāka nekā profesionāļu strīds par terminoloģiju kādā šaurā un retajam saprotamā nozares tēmā. Nesaprašanās arī "manas vides" valodas meistaru, valodas mācekļu un vienkārši – valodas lietotāju vidū. Piemēram, par to, ko iesākt ar aizguvumiem, kurus no tiem izsvēpēt kā nelādzīgus, bet kurus padarīt par aizraujošiem (vai uzjautrinošiem) mākslas darbu elementiem, kā atveidot svešvalodu īpašvārdus uz grāmatu vākiem, kā nosaukt ceļojošu izrādi… Kā oriģinālvalodā raksta "Šekspīrs" vai "Velbeks"? Nopietnākas nesaprašanās šaurā vidē un reizē plašākā amplitūdā. Piemēram – vai ikgadējā festivālā, vienā no diviem ar literatūru saistītajiem regulārajiem pasākumiem, ir labi (un piederas) apbalvot krievu valodā Latvijā tapušu stāstu, kas nolasīts oriģinālvalodā, bet klātesošajiem un mūžīgā interneta lietotājiem pieejams lieliskā tulkojumā? Vai kaimiņienei, kura nāk pakonsultēties par pastkastītes maiņu mūsu kāpņu telpā un runā tikai krievu valodā, ir iespējams izskaidrot nepieciešamo un nepārskaisties? Vai varu apvaldīt to sejas izteiksmi, kas man lauztin laužas virspusē, kad tā pati kundze mēro vairākus stāvus augšup līdz manām durvīm, lai pavaicātu: "Sakiet, kas ir "gaviļnieki"? Ko nozīmē šis vārds?" (Un saņemies un atbildi tā, lai neaizbaidītu drosmi pajautāt arī nākamajā reizē, kad viņu būs apmulsinājis virtuvē skanošais radio.) Vai pieļaujama situācija, ka jaunietis, kurš latviešu valodā runā sliktāk nekā svešvalodā, Rīgā vienā mierā var dabūt darbu, bet rektora amata kandidāts – ne? (Ne jau rakstītāji par to lemj; tiešām neprognozēšu, kas notiktu, ja lemtu.) Vai paciešams, ka divdesmitgadniekiem, kas uzauguši mierīgajā centrā vai vēl mierīgākajā provincē, piepeši, lai piepelnītos vasaras kafejnīcās oficianta darbā, ir jāzina krievu valoda? Mani draugi un kolēģi visās pieejamajās teksta izpausmēs strīdas par atbildi. Likums sargā valodu, taču tas nevirza cilvēku prātus, lai tie atvērtos vai aizkristu kā slēģi kāda vēlmju vai iespēju iespaidā. Likums sargā burtu, cenzdamies tikt līdz būtībai, tikmēr citas "būtības" savā attīstībā (nu, piemēram, tā vasaras kafejnīca...) likumam (vai burtam) atvēl tik, cik nevar neatvēlēt, pārējās izpausmēs un funkcijās dzīvojot "savu dzīvi". Un to caurcaurēm ar likumu mainīt nevar, būtību var mainīt tikai ar būtību, vai ne? Likums ir valodas labad un varbūt pat valodai tapis, taču cilvēki ir tapuši valodas lietojumam, apguvuši zināmas kustības un spēju šķērsot telpu un laiku, lai vienā brīdī satvertu savu dzimto valodu kā instrumentu. Valoda ir cilvēku labad.

Mēģinot saprasties ar tiem, kam valodas likumi ir darba lauks, nereti kaitina šajā vidē sastopamie priekšstati, ka valodā kaut kas ir uz mūžīgiem laikiem nostiprināts, nemaināms. Protams, piederu gan pie tiem, kam gribētos, lai valoda ir uz mūžīgiem laikiem, taču lieliski apzinos, ka jau pie manas vecvecmammas lietotās leksikas nesapratnē ģībst vairums trīsdesmitgadīgu prātvēderu, un vienīgā vieta, kur es nejauši uzeju viņu (vecvecmammas valodu) dzīvojam, ir romāns, Ingas Ābeles grāmata "Duna", kur valoda iemieso laiku, tādējādi būdama reizē instruments un stihija.

Starp citu, valodas lietotāju uzskaitījumā šo pārdomu sākumā ir daži, kas savu darāmo darīs visīstāk un jēgpilnāk vispirms dzimtajā valodā. Rakstītāji (rakstnieki, bet ne tikai, cilvēki ar mākslas un valodas, nevis varas doto uzdevumu) un tulkotāji, kam savējā taču jāzina vislabāk. Bērni. Likumdevēji. Runātājiem un klausītājiem ir iespēja savu darbu visaugstākajā līmenī veikt arī citās dzīvības, es gribēju teikt – valodas, citu valodu formās un iespējās, atliek tikai mācīties, atliek tikai dzīvot un iegūt tās savējai klāt.

Vai valoda bijusi mērķis, instruments vai stihija tiem, kuri veidojuši jaunākos ierakstus lapā "sazinastilts.lv", atliek tikai minēt. Vietne šķiet būvēta kā saziņas tilts starp cilvēkiem, kam latviešu valoda ir dzimtā, kā arī valodas un integrācijas jautājumu ekspertiem un imigrantiem, kam valodu tiek piedāvāts mācīties. Kāds mans kolēģis, tulkotājs, kurš tāpat vien līdzās savai dzimtajai valodai apguvis vairākas, tostarp vairākas tā dēvētās mazās Eiropas valodas, pamanīja un savā draugu lokā dalījās ar, lūk, kādu mulsinošu novērojumu: raksts "Latviešu valodas prasme – sekmīgai trešo valstu pilsoņu līdzdalībai darba tirgū", kurš vietnē "sazinastilts.lv" vēsta par pasākumu, kura "mērķis ir pievērst uzmanību latviešu valodas lomai un nozīmei savstarpējā saziņā, rosināt apgūt latviešu valodu, iepazīt un popularizēt Latvijas kultūru, iedrošināt iedzīvotājus aktīvi iesaistīties kultūras procesos", ir pieejams tikai latviešu valodā ("Sorry, this post is only available in Latvian," iespējamiem zinātkārajiem paziņo vietne). Nepārprotami: Eiropas Savienības Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda 2014.–2020. gada plānošanas perioda projekts (Nr. PMIF/6/2016/1/03), kas tiek īstenots no 2016. gada 15. novembra līdz 2018. gada 31. decembrim, ar Eiropas Savienības (75%) un Latvijas valsts budžeta (25%) finansējumu vēršas pie trešo valstu pilsoņiem ar piedāvājumu pieteikties latviešu valodas kursos tikai latviešu valodā. (Nodomāju, ka tā varētu būt lapas kļūda vai arī administratora kavēšanās ar teksta tulkojuma ievietošanu – atgriezos vietnē vairākas dienas pēc kārtas; nekas nav mainījies.)

Man gribētos atrast brīvu brīdi šī teksta tulkojumam kaut vai angļu valodā un teikt, ka, manuprāt, pieaugot to cilvēku lokam, kuri apzinās, ka latviešu valodu iemācīties ir vērts (un, dzīvojot Latvijā, – pašsaprotami), mūsu valodai netiktu nolauzts ne zariņš, ja mēs paziņojumu par mācīšanās iespēju sniegtu ne tikai savā valodā.


Dāvana, instruments, stihija, mērķis.

KOMENTĀRI

Par ko medijiem nerakstīt

Laiku pa laikam gan publiskās diskusijās, gan sociālajos medijos parādās pārmetumi ...

Komentārs 1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv