INTERVIJA

Egons Mednis par biznesa vidi Latvijā: Visu laiku dzīvojam ne tikai ārējās, bet arī iekšējās krīzēs

LV portālam: EGONS MEDNIS, AS “ELKO Grupa” prezidents
Inese Helmane, LV portāls02.02.2017
"ĪSUMĀ"
  • 1993. gada 14. maijā mainījās uzņēmuma īpašnieku sastāvs un nosaukums – tā ir "ELKO Grupas" dibināšanas diena.
  • Veiksmes atslēga slēpjas uzņēmuma radošumā, spējā un gatavībā mainīties.
  • No katras krīzes esam iznākuši spēcīgāki, labāk organizēti, efektīvāki. Taču tas vienmēr ir ļoti smags process.
  • Pēdējos gados galveno uzmanību pievēršam jauniem risinājumiem – mākoņskaitļošanai, dažādām mobilajām ierīcēm.
  • Latvijā viss tiek nemitīgi mainīts, īpaši nodokļu jomā.
  • Otra problēma ir valsts kontrolējošo institūciju pieeja un attieksme.
  • Savulaik, 2009. gadā, pārcelšanos uz Šveici apspriedām diezgan nopietni.
Akciju sabiedrības “ELKO Grupa” prezidents Egons Mednis par vislielāko izaicinājumu biznesā sauc spēju mainīties - uzņēmumam, darbiniekiem, veidam, kādā uzņēmums darbojas. Lai gan vairākas reizes dažādās krīzēs uzņēmums ir stāvējis kā uz bezdibeņa malas, tomēr no katras krīzes vienmēr iznācis spēcīgāks, labāk organizēts. Par šī brīža biznesa vidi Latvijā vadītājs izsakās kritiski, bilstot, ka nepārtraukti valda nestabilitāte, viss tiek nemitīgi mainīts, īpaši nodokļu jomā. Ja kādā brīdī nodokļu slogs kļūs neprognozējams, sarežģīts un būtiski pieaugs, “ELKO Grupa” varētu apsvērt iespēju pārcelties uz citu valsti.

Esat viens no lielākajiem IT produktu vairumtirgotājiem un IT risinājumu izplatītājiem Austrumeiropā, darbojaties desmit valstīs. "Lursoft" un laikraksta "Dienas Bizness" veidotajā lielāko uzņēmumu "TOP 500" sarakstā esat bijuši katru gadu bez pārtraukuma 20 gadu periodā (1996–2016). Tādu uzņēmumu Latvijā nav daudz. Kā to skaidrojiet – ar veiksmi, cītīgu darbu, ar tālredzīgiem lēmumiem?

Tas viss ir saistīts ar to, ko nosaucāt, un lielā mērā arī ar mūsu biznesa specifiku – vairumtirdzniecību. Otrs faktors – esam starptautisks uzņēmums, tas nav tikai Latvijas un Baltijas tirgus, konsolidētais apgrozījums atspoguļo visas grupas rādītājus. Šādu apgrozījumu sasniegt tikai Latvijā (konsolidētais apgrozījums 2015. gadā bija 1,139 miljardi eiro – red.) ir nereāli, jo viss IT tirgus Latvijā ir mazāks nekā mūsu apgrozījums.

Tālajos 90. gados bijām lielas starptautiskas grupas meitasuzņēmums, pēc tam kļuvām patstāvīgs uzņēmums, bet turpinājām tradīciju darboties ārpus Latvijas – vispirms bijām Baltijā, tad iegājām Krievijas un Ukrainas tirgū, bet pēc Krievijas krīzes – arī Centrālajā un Austrumeiropā.

"ELKO Grupas" biznesu 90. gadu sākumā sāka četri Rīgas Tehniskās universitātes Skaitļošanas tehnikas fakultātes studenti. Kā dibināšanas gads medijos figurē divi gadskaitļi – gan 1992 ., gan 1993. gads.

Abi skaitļi ir pareizi. 1992. gadā sākām nodarboties ar uzņēmējdarbību, taču 1993. gada 14. maijā mainījās īpašnieku sastāvs un nosaukums – tā ir "ELKO Grupas" uzņēmuma dibināšanas diena.

Esat minējis - ja jums tolaik teiktu, ka būsiet starptautisks uzņēmums, nekad tam nebūtu ticējis.

Jā, mums nebija skaidra biznesa plāna, neplānojām kādā konkrētā gadā sasniegt miljardu apgrozījumu. Bija vēlme darboties, tikko bija sabrukusi Padomju Savienība un atgūta neatkarība.

Tad, 1995.gadā, uzreiz tikām iemesti banku krīzē, un pusgadu te, Latvijā, nekas nenotika, bet mūsu bizness prasa, lai ritenis grieztos. Ļoti strauji – trīs četru mēnešu laikā – attīstījām Krievijas virzienu. Tas nākamajā desmitgadē izrādījās viens no veiksmes stūrakmeņiem – tas bija liels, augošs tirgus, atvērts, demokrātisks, Jeļcins. Visi toreiz cerēja uz Krieviju.

Bet tagad? Putins, sankcijas.

Tirgus tādēļ nav pazudis! Tas, protams, pēdējos trīs gados ir nokrities līdz rekordzemam līmenim – Krievijas IT tirgus ir samazinājies vairāk nekā divas reizes, salīdzinot ar laika periodu pirms sankciju ieviešanas, apmēram kā Baltijas tirgus 2009. gadā pēc "Lehman Brother" finanšu krīzes. Tas ir tirgus, no kura šobrīd, vērtējot globāli, baidās daudzi citi rietumnieki. Vairāki starptautiski uzņēmumi dažādu politisku iemeslu dēļ principiāli vairs netiek pārstāvēti Krievijas tirgū. Tirgū vērojama konsolidācija. Tāpēc attiecībās ar piegādātājiem un finanšu piesaistē mums ir zināmas priekšrocības.

Tātad Krievijas tirgū nejūtat diskomfortu?

Protams, jūtam. Daudz labāk strādāt augošā, nevis krītošā tirgū. Taču, izmantojot iespējas, veiksmīgi darbojamies arī sarežģītos apstākļos.

Esat pārdzīvojuši daudzas krīzes – ne tikai banku krīzi 1995. gadā. Arī Krievijas krīzi 1998. gadā, finanšu krīzi 2008. gadā…

Pa vidu bija vēl Korejas finanšu krīze 1997.–1998.gadā. Laiks bez krīzēm bija no 2003. līdz 2008. gadam.

Ko tas uzņēmumam ir devis, kā tas licis paskatīties uz biznesa attīstību? Vai vienmēr ir jābūt rezervē drošības spilvenam?

Labi, ja zinātu, kur nokritīs, varētu paklāt spilvenu. Ne vienmēr tas izdodas.

Veiksmes atslēga slēpjas uzņēmuma radošumā, jābūt gatavam un spējīgam mainīties. No vienas puses krīzes ir sāpīgas un nepatīkamas. Gan 2009. gada pasaules finanšu krīze, gan 2015. gads pēc Krievijas rubļa devalvācijas bija ļoti smagas situācijas ar klientu maksātspējas dramatisku kritumu, finanšu institūciju attieksmi pret kreditēšanu saistībā ar riska pieaugumu. Situācijas bija ļoti kritiskas uzņēmumam. Esam vairākas reizes stāvējuši gandrīz kā uz bezdibeņa malas, bet krīzes liek ļoti mobilizēties. Tādos, tēlaini izsakoties, miera laika apstākļos tas nebūtu iespējams. Cilvēki strādā, dara savu ikdienas darbu un tik ļoti nefokusējas uz izmaiņām, jaunu risinājumu meklējumiem.

Krīzes spiež kaut ko mainīt. No katras krīzes esam iznākuši spēcīgāki, labāk organizēti, efektīvāki. Taču tas vienmēr ir ļoti smags process. Protams, uzņēmumam ir jābūt resursiem – ne vienmēr tie ir finanšu līdzekļi, izšķiroši galvenokārt ir tieši vadības un cilvēku resursi.

Esat teicis, ka ir svarīgi savlaicīgi pamanīt tendences nozarē. Kādas tās IT vairumtirdzniecībā iezīmējas tuvākajos gados?

Mūsu industrija vienmēr bijusi interesanta un dinamiska, sākumā tā strauji attīstījās – ātrāki procesori, ietilpīgāki cietie diski, jaudīgāki datori. Agrāk topā bija personālie datori, kurus Latvijā komplektēja uz vietas, un vajadzēja piedāvāt dažādas komponentes – tas lielā mērā bija mūsu maizes darbs. Ejot laikam, redzējām, ka personālie datori arvien vairāk tiek aizvietoti ar portatīvajiem datoriem, notebookiem – tā bija gadsimta sākuma tendence. Pēdējos gados galvenā uzmanība tiek pievērsta jauniem risinājumiem – mākoņskaitļošanai, dažādām mobilajām ierīcēm. Pēdējos desmit gadus turpinās viedtālruņu uzvaras gājiens, jo satura patērēšana ir būtiski lielāka nekā satura radīšana. Var skaidri redzēt, ka tie ir cikli – īsāki, garāki.

Uzņēmumam ir jābūt gatavam – produktu pieejamības, risinājumu ziņā. Jābūt spējīgam mainīties pašam uzņēmumam, darbiniekiem, veidam, kādā darbojamies. Tas ir visgrūtākais, ko nosauktu kā vienu no vislielākajiem izaicinājumiem.

Kurš, jūsuprāt, būs nākamais cikls aiz viedtālruņiem? Kādu redzat nākotni tehnoloģiju attīstībā? Nesen lasīju, ka Igaunijā sākti pašgājēju piegādes robotu testi.

Droši vien viedtālruņi kādu laiku paliks, jo cilvēkam vajag komunikācijas līdzekli. Ekrāns mazāks nekļūs, jo acs neko nevar uztvert pastmarkas lieluma ekrānā.

Redzam, ka tehnoloģijas strauji attīstās atpūtas segmentā. Liels biznesa potenciāls ir spēļu jeb brīvā laika pavadīšanas jomā. Parādās jauni, interesanti produkti. Strauji attīstās virtualizācijas ierīces – 3D brilles, virtuālā realitāte ar citām sajūtām. Sēžot vai stāvot istabā, var izstaigāt visu – sākot ar Kolizeju un beidzot ar Ziemeļpolu un sniega vētrām.

Nopietni ir attīstījusies interneta infrastruktūra, kur ar ātrumu un pieejamību esam vieni no labākajiem pasaulē. Šī infrastruktūra ļauj no attāluma piekļūt, vadīt un kontrolēt jebkuru ikdienas sadzīves ierīci – ledusskapi vai ko citu. Viss kļūst vieds. Tas rada milzīgas iespējas. Lietu internets, t.i., viss, kas vien iespējams, var tikt pieslēgts internetam. Tam ir milzīgs attīstības potenciāls – nākamie gadi būs ar to ļoti saistīti. Pieļauju, ka mūsu paaudzei to būs grūti uztvert, un tieši šī uztveršanas problēma būs kā bremze straujākai ieiešanai tirgū, jo tas saistīts ar ieradumiem, ar spēju uztvert, līdzīgi kā manai vecmammai jau TV pults bija gana sarežģīta.

Ir vēl viena lieta, kas mūsu paaudzei bija vērtīga un svarīga – privātuma jautājumi. Pieļauju, ka jaunās paaudzes, kas ir pieradusi visu savu dzīvi momentā izlikt sociālajos tīklos kā uz paplātes, attieksme būtiski mainīs šādu tehnoloģiju ieviešanu praksē.

Milzīgs izaicinājums ir arī drošības jautājums. Kur pats vari piekļūt attālināti, tur to var izdarīt arī citi.

Jā, un, protams, jūsu pieminētie piegādes roboti, droni, visa veida automatizācija – tas viss attīstās, pateicoties IT tehnoloģijām.

Teicāt, ka ir ļoti svarīgi mainīties un redzēt nākotni. Pie kā šobrīd strādājat?

Rūpīgi strādājam pie datu glabātuvju un serveru risinājumu attīstības. Tie ir milzīgi datu apjomi un informācijas plūsma, kas ir jāglabā, jāapstrādā, kuru vajag analizēt, kam savukārt nepieciešami gan serveri, gan datu glabātuves, gan datu centri. Tas ir tas, ko ikdienas lietotājs neredz, bet kam aiz muguras stāv ļoti liela un sarežģīta infrastruktūra. Tas ir viens no mūsu virzieniem, kas varbūt ierindas IT produktu lietotājam paliek neredzams. Patlaban esam sākuši izvērtēt un ļoti nopietni skatāmies šajā virzienā, lai nenokavētu brīdi, kad ienākt tirgū ar jauniem produktiem.

Ir vēl viena interesanta lieta, kas saistīta ar industriālo biznesu un ražotājiem, – speciālas ierīces, specializētie datori, kuriem ir pavisam citas prasības pret izturību, temperatūru, noturību.

Redzam, ka infrastruktūra atļauj datoru izmantot tādās vietās, kur tas agrāk nebija iedomājams, – katram mežiniekam, kas savulaik staigāja ar mērierīci, tagad meža vidū slapjumā, aukstumā, salā ir līdzi dators, ar kuru var elektroniski nomērīt, uztvert GPS signālu utt. Tie ir lauksaimnieki, kuru traktori tiek vadīti automatizēti. Redzam, ka IT tehnoloģijas izmanto visai plaši un teju visās jomās. Strādājam visos virzienos, lai uztvertu nākotnes tendences un lai būtu šajos tirgos.

Esat viens no nedaudziem uzņēmumiem, kas strādā biržā. Rīgas biržas vadītāja savulaik ir teikusi: Uzņēmums ir izgājis loģisku attīstības ciklu no vietējo īpašnieku kontroles līdz privāto fondu piesaistei, tad obligāciju emisijai un akciju kapitāla piesaistei. Birža ir viens no finanšu līdzekļu piesaistes veidiem, bet ne jau katrreiz ir jādodas uz biržu. Kāpēc jūsu kompānija to dara?

Tieši tā, birža nav pašmērķis. Tā nodrošina finanšu piesaisti, raksturo uzņēmuma likviditāti. Kopš 2005. gada "ELKO Grupa" ir finanšu investors, bija vairāki – viens no tiem daļas pārdeva, mēs paši tās izpirkām.

Obligācijas atkārtoti izlaidām 2015. gadā. Tas bija laiks, kad 2014. gada decembrī Krievijas rubļa vērtība strauji nokritās: attiecība pret dolāru no 1:30 pāris nedēļu laikā sasniedza 1:70. Tas bija milzīgs kritums, kas izraisīja lielu haosu. Tirgus patiesībā nav atguvies vēl līdz šim brīdim. Taču šis gads būs pirmais, kad ekonomika Krievijā stabilizēsies.

Tā kā Krievijas un Ukrainas konflikta dēļ īsā laikā būtiski pieauga politiskie riski, mūsu finansētāji, Skandināvijas banku sindikāts, ieteica samazināt finansējumu šajā reģionā. Tolaik Ukrainas un Krievijas biznesa īpatsvars portfelī pārsniedza divas trešdaļas. Tas lielā mērā ietekmēja apgrozījumu un finansējuma pieejamību. Bija liels spiediens no bankām, un birža bija viena no alternatīvām, kā varējām kompensēt finansējuma samazinājumu. Kas notika? Pēc tam, kad diezgan īsā laikā biržā piesaistījām finansējumu no malas un bija pozitīvi pusgada rezultāti, atguvām finanšu uzticību. Paradoksāli, bet finanšu iestādes sastājās rindā, un šobrīd sindikātā ir četras Skandināvu bankas, kas savā starpā konkurē, lai piedāvātu lielāku finansējuma daļu.

Tātad, ieejot biržā, ar vienu šāvienu nošāvām divus zaķus – ne tikai finansiāli piesaistījām naudu, bet atguvām tirgus uzticību.

Šķiet, ne diena Latvijā nepaiet bez salīdzināšanas ar Igauniju – kaimiņvalstī viss esot labāk. Kādi faktori, jūsuprāt, traucē uzņēmējdarbībai Latvijā?

Neteiktu, ka arī Igaunijā tek piena upes ķīseļa krastos, arī tur ir savas problēmas. Taču vienam gan piekrītu – tā ir nestabilitāte, Latvijā viss tiek nemitīgi mainīts, īpaši nodokļu jomā. Bez ārējām krīzēm visu laiku dzīvojam tādās kā iekšējās krīzēs. Uzņēmumam tas nozīmē darbinieku apmācīšanu, kļūdu iespējamību grāmatvedības pārskatos – ja katru gadu kaut kas mainās, kaut kas var paslīdēt garām.

Otra problēma ir valsts kontrolējošo institūciju pieeja un attieksme. Strādājot starptautiskajos tirgos, piemēram, Holandē, kas ir milzīgs tranzīta centrs – Eiropas vārti arī IT industrijai –, bieži esam saskārušies ar kontrolējošo institūciju darbību. Šī valsts ir pirmie "vārti", pa kuriem preces tiek ievestas no Āzijas Eiropā, un nereti rodas jautājumi, kā pareizi importēt un noformēt muitas deklarācijas, kā organizēt reeksportu uz citām ES valstīm un noformēt eksporta dokumentus ārpus ES robežām uz NVS un citām valstīm. Kā pret to attiecas valsts iestādes? Pēc nepieciešamības ar tām konsultējamies un saņemam padomus un palīdzību, kā lietas pareizi un korekti sakārtot un noformēt. Šīs iestādes ne tikai kontrolē, bet arī palīdz tirgus dalībniekiem izveidot pareizu procesu. Protams, regulāri notiek pārbaudes, esam piesaistījuši konsultantus uz vietas, kas palīdz atrisināt problēmas. Ne vienmēr pārkāpumu gadījumos uzņēmums ir rīkojies ļaunprātīgi, ir nezināšana svešos tirgos vai mainīgos tirgus apstākļos. Šādās situācijās ar valsts iestādēm vispirms tiek meklēts risinājums, nevis tiek uzlikts sods par katru cenu. Līdzīga situācija ir arī Somijā, kuru izmantojam kā tranzīta valsti piegādēm Krievijai.

Sadarbība ar kontrolējošām institūcijām šajās valstīs ir koleģiāla. Uzņēmums netiek uzskatīts par noziedznieku un uzreiz sodīts, bet, konsultējot un dodot padomu, tiek atrasts risinājums. Tiek domāts, kā rīkoties, lai uzņēmējs justos komfortabli, lai viņam būtu šajā valstī bizness un tādējādi viņš šeit atstātu kādu kapeiciņu.

Protams, ja pēc tā visa noteikumi netiek ievēroti, tad sodi ir bez žēlastības – tam es piekrītu.

Saka, Latvijā nodokļi ir par augstu, īpaši darbaspēka nodokļi.

Jā, darbaspēka nodokļi ir par augstu, tas ir smags jautājums. Lai samaksātu 1000 eiro algu, uzņēmumam nākas šķirties no 1600–1800 eiro. Citur pasaulē darba devējam šāda summa nav jāsamaksā – uz pirmo tūkstoti nodokļu slogs ir daudz mazāks. Pēc tam gan tas pieaug. Ja neesi minimālās algas saņēmējs, tad nodokļu slogs lielajām algām arī Vācijā un citur ir gana augsts. Protams, algu un nodokļu sloga attiecība ir jāskatās arī dzīves dārdzības kontekstā.

Tātad atbalstāt progresīvo nodokļu sistēmu. Uzņēmuma "ELKO Grupa" centrālais birojs atrodas Rīgā un ar 260 darbiniekiem veic uzņēmuma administrācijas, loģistikas, finanšu, mārketinga un IT atbalsta funkcijas. Šķiet, datoru vairumtirdzniecībā nebūtu nekādu problēmu ātri pārcelt biroju uz citu valsti.

Ir jāsasniedz kritiskā masa, lai pacietības mērs būtu pilns. Iet projām no Latvijas nav pašmērķis. Uzņēmums ir radīts Latvijā, visiem ir ģimene, pārvietošanās ir pietiekami sarežģīta. Tā kā viens no mūsu lielākiem resursiem ir cilvēki, grūti iedomāties, ka visa komanda varētu pārcelties dzīvot uz citu valsti. Tas arī ir dārgi. Pārcelšanās jautājumu patlaban apsprieduši neesam, būtiska pamata tam nav. Šobrīd neredzu lielus ieguvumus to darīt. Taču, ja kādā brīdī nodokļu slogs kļūs neprognozējams, sarežģīts un būtiski pieaugs, tāda iespēja pastāv. Savulaik, 2009.gadā, pārcelšanos uz Šveici apspriedām diezgan nopietni.

Kas attiecas uz nelieliem uzņēmumiem, ļoti labi varu iedomāties – ja ir uzņēmums Valkā, tad to pašu var darīt 300 metrus tālāk un mazliet komfortablāk…

IT nozare īpaši izceļas ar darbinieku trūkumu, bet kopējā izglītības sistēma – ar ne pārāk zinošiem augstskolu absolventiem. Vai arī jūsu uzņēmumam tā ir problēma?

90. gados man bija iespēja studēt Vācijā – bija fundamentāla atšķirība starp mani un ārvalstu studentu. Mums tajā laikā bija gana laba teorētiskā izglītība, bet es nesapratu, kā to pielietot, jo Rīgā nebija tehniskās bāzes. Nokļūstot Vācijā, kur bija iespējas praktiski darboties, divu nedēļu laikā bija skaidrs, kā pielieto grafu teoriju, dažādās matemātikas. Tad arī varēju ar Rietumu studentiem strādāt kā līdzīgs ar līdzīgu.

Ja runājam par izglītības problēmām, to pašu redzu Latvijā arī šodien. Bieži vien, skatoties darba tirgū, rodas iespaids, ka pēc studijām teorētiskā bāze, iespējams, ir pietiekami laba, bet ir grūtības zināšanas izmantot praksē. Ir problēmas ar spēju analizēt, loģiski domāt, trūkst iniciatīvas, spējas patstāvīgi pieņemt lēmumu – tas ir tas, kā pietrūkst. Iespējams, šī pieeja, metodoloģija velkas līdzi, tā ir vēsturiska ievirze, kuru beidzot vajadzētu lauzt.

Kadru pieejamība, izglītības kvalitāte ir milzīgs bremzējošs faktors. Šobrīd tā ir kļuvusi par viena no lielākajām problēmām uzņēmējdarbības attīstībā.

KOMENTĀRI
1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv