INTERVIJA

Viss, kas ar mums noticis, ir mūs veidojis

LV portālam: Vēsturnieki VITOLDS MUIŽNIEKS, BAIBA VASKA, JĀNIS CIGLIS, BAIBA DUMPE
Guntars Laganovskis30.01.2017
"ĪSUMĀ"
  • Latviešu tautas veidošanās nesākās konkrētā dienā vai gadā un arī nenoslēdzās kādā konkrētā brīdī.

  • Grāmatā mēģināts izsekot sentautu integrācijas procesam un latviešu tautas veidošanās gaitai.

  • Senlatvija ir mākslīgs nosaukums, kas radies nacionālā romantisma kustības rezultātā. Nekad vienotas Senlatvijas nav bijis.

  • Vārds “latvieši” ir atvasināts no latgaļu nosaukuma “letti”, kas lietots viduslaiku avotos.
  • Historiogrāfijā pastāv uzskats, ka latvieši kā etniska kopiena izveidojās 16.gs., 17.gs. Latviešu tautas etniskā apziņa veidojās 18. un 19. gadsimtā apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē, kad latviešu saknes tika izzinātas un meklētas kultūrā, mitoloģijā, valodā un vēsturē.
  • Katra Latvijas sentauta dzīvoja savu dzīvi un pat karoja savā starpā.
  • Katrai sentautai sākotnēji varēja būt sava valoda. Vēl 16. gs. rakstīja, ka Latvijas teritorijā runā lībiešu, latviešu un kuršu valodā. Taču jau 17.gs. nostabilizējās viedoklis, ka kādreizējā Livonijā ir tikai divas valodas – latviešu un igauņu ar vairākiem dialektiem.
  • 700 verdzības gadu stāsts radās 18.gs. beigās apgaismības laikmeta ideju iespaidā, kad aktualizējās jautājums par dzimtbūšanas atcelšanu.
  • Pētījumi dzīvesvietās un it īpaši kapsētās atklāj, kā mūsu priekšteči izskatījās, kā ģērbās, kādas rotas un sadzīves priekšmetus lietoja.
“Ceļā uz latviešu tautu”. Atbildes uz jautājumiem par to, kā un kad Latvijas sentautas pārtapa latviešos, arheologi un vēsturnieki meklējuši šāda gandrīz poētiska nosaukuma grāmatā, kuru nupat klajā laidis Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Grāmata ir autoru kolektīva - Jāņa Cigļa, Baibas Dumpes, Ilzes Mālkalnietes, Vitolda Muižnieka, Arņa Radiņa, Baibas Vaskas un Iritas Žeieres - veikums. LV portāls piedāvā sarunu ar vairākiem no viņiem.

Grāmata hronoloģiski aptver laikposmu, sākot no 13. gs., kuru raksturo vācu invāzija, kas lielā mērā iznīcināja pamatiedzīvotāju dzīvesveidu un tradīcijas. Daudzi teiktu – grāmatā latviešu meklēšana sākas ar brīdi, kad īstenā, autentiskā tā dēvētā Senlatvija aiziet bojā, taču tieši to vajadzētu pētīt vispirms.

Foto: Boriss Koļesņikovs
Vitolds Muižnieks: Projekts "Latviešu saknes" ar mērķi skaidrot latviešu etnisko vēsturi norit jau divdesmit gadus. Tā gaitā veidotas izstādes, organizētas konferences, izdotas grāmatas, rakstu krājumi un īstenoti vairāki citi pasākumi, kas veltīti Latvijas sentautām – latgaļiem, zemgaļiem, sēļiem, kuršiem un lībiešiem. Šī grāmata sērijā ir noslēdzošā, un tajā mēģināts izsekot sentautu integrācijas procesam un latviešu tautas veidošanās gaitai. Latvijas historiogrāfijā tā ir maz aplūkota un sarežģīta tēma, ar daudziem neskaidriem jautājumiem. Autoru skatījumā latviešu etnoģenēze ir bijis ilgstošs process, kurā grūti noteikt sākumu un beigas.

Latviešu tautas veidošanās nesākās konkrētā dienā vai gadā un tāpat arī nenoslēdzās kādā konkrētā brīdī. 13.gs. krusta kari ir viens no atskaites punktiem, kad beidza pastāvēt iepriekšējās sentautu politiskās struktūras un aizsākās izmaiņas vairākās jomās. Sākot ar krusta kariem un Livonijas izveidošanos, formējās telpa, kurā vēlāk veidojās latviešu un igauņu tauta. Mūsdienu Latvijas teritorijas austrumu un dienvidu robeža lielā mērā tika novilkta viduslaikos, kas vairs nesakrita ar vairāku sentautu (sēļu, zemgaļu un kuršu) agrāk apdzīvoto areālu. Viena daļa iedzīvotāju palika Lietuvas lielvalsts pusē, bet otra – Livonijā. Viduslaikos aizsākās etnisko grupu nivelēšanās process, kas turpinājās arī vēlāk un uzskatāmi atspoguļojas materiālajā un garīgajā kultūrā. Vairākas pazīmes, kuras raksturo latviešus kā etnisku kopienu, piemēram, dzīves telpa, valoda un kultūra, veidojās viduslaikos un agro laiku sākumposmā, savukārt pašapziņa jeb latviešu kolektīvā apziņa veidojās vēlāk – 18., 19.gs. Tādēļ grāmatas hronoloģiskie ietvari aptver laika posmu no 13. gadsimta līdz 19. gs.

Foto: Boriss Koļesņikovs
Jānis Ciglis: Senlatvija ir mākslīgs nosaukums, kas radies nacionālā romantisma kustības rezultātā. Nekad vienotas Senlatvijas nav bijis. Bija latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu baltu sentautas, kuras veidoja latviešu tautu un daļēji asimilēja Baltijas somu sentautas – vendus un lībiešus, kuru pēdas varam saklausīt tāmnieku dialektā un Vidzemes lībiskajās izloksnēs.

Varētu jautāt, vai minētie būtiskie tautas identitāti veidojošie faktori kaut kādā mērā nepastāvēja pat pirms 13. gs. un nenozīmēja noteiktu pašapzināšanos?

V.M.: Par tik agru laiku noteikti nav pamata runāt. Uz to norāda Indriķa 13. gs. Livonijas hronika, kurā atrodamas liecības par nesaskaņām sentautu vidū, savstarpējiem sirojumiem un kariem. Rakstītie avoti, kā arī arheoloģiskās liecības (apģērbs, rotas, tradīcijas) nepārprotami liecina, ka sentautas ir bijušas atsevišķas etniskas grupas ar savu identitāti. Periodā pirms 13. gs. tās neveidoja vienotu kopumu ar kopīgu pašapziņu.

Grāmatas uzdevums ir ilustrēt, kā, integrējoties sentautām, veidojās latvieši ar kopīgu identitāti. Historiogrāfijā pastāv uzskats, ka latvieši kā etniska kopiena izveidojās 16.gs., 17.gs. Arheoloģiskais materiāls atklāj, ka viduslaikos pamatiedzīvotājiem vēl saglabājās vēlā dzelzs laikmeta materiālās kultūras iezīmes. Lielāka unifikācija ir vērojama 16. un 17. gs. mijā, lai gan Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu – Zemgales, Sēlijas, Latgales, Kurzemes – atšķirības neizzuda, tās saglabājās un veidojās no jauna. Tādēļ rodas jautājums: kas tad vieno latviešus? Vai tā ir materiālā kultūra, tradīcijas, valoda vai pašapziņa? Latviešu tautas etniskā apziņa veidojās 18. un 19. gadsimtā apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē, kad latviešu saknes tika izzinātas un meklētas kultūrā, mitoloģijā, valodā un vēsturē. Tādēļ arī grāmatas autoriem – arheologiem – saistībā ar to ir ko teikt, proti, kā veidojies tradicionālais tērps, etnogrāfiskajā materiālā sastopamās rotas, ornaments, keramika utt., kas mūsdienās tiek uzlūkoti kā latviešu etnisko identitāti raksturojoši lielumi.

Foto: no B. Dumpes personīgā arhīva
Baiba Dumpe: Priekšstats par laimīgo Senlatviju kā vienotu veselumu ir mākslīgi radīts laikā, kad dibināja Latvijas valsti, un, lai nostiprinātu tās apzināšanos, vajadzēja atbilstošu ideoloģiju. Atmetot šo propagandas skatījumu, veidojas gluži cita aina, kurā Latvijas sentautas katra dzīvoja savu dzīvi, ar savām interesēm un pat karoja savā starpā. Šajā grāmatā mēģinājām parādīt to ainu, ko veido arheoloģisko liecību pētījumi.

Aplūkojot 13. gs. situāciju, varam redzēt, ka Latvijas teritorijā dzīvojušām sentautām saimnieciskā ziņā ir daudz kopīga. Visi keramiku izgatavoja vienā veidā, līdzīgi to izmantoja saimniecībā. Tas liecina par vienotu kultūras telpu, kurā bija izveidojušās vienādas amatniecības tradīcijas. Izņēmums ir kurši, kuri bija savā ziņā norobežojušies. Pastāv uzskats, ka, attīstoties latgaļu kultūrai, tā kaut kādā mērā ietekmēja visas Latvijas teritorijā dzīvojušās sentautas, un kurši bija pēdējie, kuri šajā kopumā iekļāvās, savu savdabību saglabājot līdz pat 15. gs.

Cik precīzi ir iespējams spriest par valstiskajiem veidojumiem 12. un 13. gs. Latvijas teritorijā? Kāda bijusi to sociālā un politiskā struktūra, tuvums īstas viduslaiku valsts statusam?

J.C.: Par to ir ļoti dažādi viedokļi, jo avotu mums nav daudz un tos var ļoti dažādi interpretēt. Mans viedoklis ir, ka valsts veidošanās process vistālāk bija pavirzījies Jersikas valstī. Katrā ziņā Visvaldim bija reāla vara noteiktā teritorijā. Ja Tālava un lībieši maksāja meslus Pleskavai vai Polockai, tad par Jersikas mesliem mēs neko šajā laikā atrast nevaram. Acīmredzot Visvaldis bija atbrīvojies no meslu pakļautības un īstenoja savu neatkarīgu politiku. Ne velti padošanās līgumos ir teikts, ka viņš kopā ar lietuviešiem neies karot pret pareizticīgajiem. Ļoti daudz ko izsaka fakts, ka viņš bija precējies ar lietuviešu vecākā Daugerūta meitu un līdz ar to izveidojis militāru savienību ar Lietuvu.

Ģenētiskie pētījumi atklāj, ka mūsdienu latvieši no šī viedokļa ir tuvāki igauņiem, nevis lietuviešiem, kurus radniecīgās valodas dēļ uzskatām par brāļu tautu.

V.M.: Ar igauņiem mums ir bijusi kopīga vēsture, kopā ar viņiem esam izgājuši cauri vairākiem vēstures notikumu posmiem un nonākuši pie līdzīga rezultāta. Tādēļ varbūt mentāli mēs esam vairāk tuvāki igauņiem nekā valodas ziņā radniecīgajiem lietuviešiem.

Foto: Boriss Koļesņikovs
Baiba Vaska: Mums gan nav ģenētisko analīžu saistībā ar šo seno materiālu, nevaram pateikt, kurā brīdī latviešiem ir veidojusies šī līdzība ar igauņiem. Taču pētījumi par gēniem vēl ir priekšā. Naudas trūkuma dēļ daudzu atbilžu, ko varētu sniegt ģenētiskā materiāla izpēte, mums pagaidām nav.

Par galveno pazīmi, kas raksturo tautu, uzskata kopīgu valodu. Kad ir pamats runāt par kopīgas latviešu valodas izveidošanos?

V.M: Par šo jautājumu vienprātības nav pat valodnieku vidū. Valoda atspoguļo līdzīgu situāciju kā etnogrāfija. Tāpat kā kultūrvēsturiskajos Latvijas apgabalos, arī valodā redzamas atšķirības gan dialektos, gan izloksnēs, kur saglabājušās dzelzs laikmeta sentautu pēdas. Rakstītajos avotos atrodamas norādes, ka katrai sentautai sākotnēji varēja būt sava valoda. Vēl 16. gs. rakstīja, ka Latvijas teritorijā runā lībiešu, latviešu un kuršu valodā. Taču jau 17. gs. nostabilizējās viedoklis, ka kādreizējā Livonijā ir tikai divas valodas – latviešu un igauņu ar vairākiem dialektiem. Nav nosakāms, kurā brīdī izveidojusies latviešu valoda ar radniecīgiem dialektiem. Situācija, kāda konstatēta 19., 20. gs. valodniecības pētījumos, balstoties uz rakstīto avotu liecībām, būtiski nav mainījumiem kopš 17., 18. gs. Iespējams, ka kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu valoda jau sākotnēji bija radniecīgas, jo pretējā gadījumā viena valoda ar līdzīgiem dialektiem nebūtu izveidojusies.

Kad parādījās jēdziens "latvieši", un kad tas tika attiecināts uz visiem Latvijas teritorijas pamatiedzīvotājiem?

V.M.: Vārds "latvieši" ir atvasināts no latgaļu nosaukuma "letti", kas lietots viduslaiku avotos. Līdz ar to latviešu (lettu) nosaukumu var uzskatīt par tikpat senu, cik seni ir latgaļi. Sākotnēji par lettiem dēvēja Austrumlatvijas iedzīvotājus, bet vēlāk tas ieguva visaptverošu apzīmējumu visas mūsdienu Latvijas teritorijas mērogā. Šādā nozīmē kā mūsdienu Latvijas teritorijas pamatiedzīvotāju kopīgs apzīmējums vārds "letten, lothawer, latusschen" tika lietots, sākot ar 16. gs. otro pusi. Kurzemes-Zemgales hercogistes 17. gs. luterāņu garīdznieku Georga Manceļa un Paula Einhorna darbos ir sniegts vārda letten tulkojums latviešu valodā. P. Einhorns savā darbā "Historia Lettica – latviešu vēsture" rakstīja, ka latvieši paši sevi sauc par latvjiem (latwjus) un savu valodu – par latwisku jeb latwju valodu. Līdz ar reformācijas izplatīšanos bija aktuāli nošķirt pamatiedzīvotājus pēc etniskā sastāva - latviešus no igauņiem, lai Dieva vārdu varētu sludināt dzimtajā valodā. Tajā pašā laikā vārds "latvieši" 16.–18. gs. tika lietots kā kārtas apzīmējums un kā līdzvērtīgs apzīmējums citiem – zemnieki, nevāci, lauku ļaudis, dzimtļaudis.

Patlaban dominē uzskats, ka 700 verdzības gadu ir mīts. Taču kā citādi vērtēt laikposmu no 13. gs., kad pamatiedzīvotāji tika atstumti no ekonomiskās un politiskās varas? Jau 15. gs. otrajā pusē pamatiedzīvotāji sāka zaudēt personisko brīvību un tiesības uz zemi, nonāca dzimtbūšanas apstākļos. Tātad verdzības jēdzienu uz pamatiedzīvotājiem var attiecināt vismaz triju gadsimtu garumā, bet atstumtību no politiskās un ekonomiskās varas uz teju visiem 700. Vai tomēr 700 verdzības gadu noliegums pats nav mīts?

B.D.: Kopš 13. gs. Latvijas sentatutas pakāpeniski zaudēja politisko ietekmi un ekonomisko patstāvību, taču vēl līdz viduslaiku beigām nav pamata runāt par verdzību – Latvijas teritorijas pamatiedzīvotājiem saglabājās relatīva personiskā brīvība. Viņu piesaistīšana zemei, ieslīgšana dzimtbūšanā sākās tikai pēc Livonijas sabrukuma 16. gs. beigās, sākoties citām ekonomiskajām attiecībām.

B.V.: Tomēr nevajadzētu braukt arī otrā grāvī – iekarota zeme ir iekarota zeme ar visām no tā izrietošajām sekām attiecībā uz tās pamatiedzīvotājiem.

V.M.: 700 verdzības gadu stāsts radās 18. gs. beigās apgaismības laikmeta ideju iespaidā, kad aktualizējās jautājums par dzimtbūšanas atcelšanu. Viens no spilgtākajiem tā laika pārstāvjiem Garlībs Merķelis latviešu dzimtbūšanas apstākļus raksturoja sabiezinātās krāsās, pretstatot tumšos viduslaikus, kad aizsākās latviešu paverdzināšana, senākai idealizētai pagātnei pirms krusta kariem. Šāda vēstures interpretācija tika aizgūta, nostiprinājās latviešu vidū un atbilstoši 19. gs. situācijai un apstākļiem latviešu sabiedrībai šķita aktuāla. Kopš tā laika vēstures zinātne ir attīstījusies, sabiedriskās dzīves procesu un notikumu izpēte tiek veikta noteiktā laikā, telpā un kontekstā, nevis izdalot apšaubāmus vēstures laika posmus.

40 gadus pirms Merķeļa "Latviešiem" vācu izcelsmes mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss sarakstīja vēsturisku apcerējumu "Vidzemes stāsti", kurā uzsvērts, ka personiskā iniciatīva un tikumība ir labklājības pamats. Ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, kurā akcentē latviešu apspiestību, bet visiem būtu zināms Blaufūsa apcerējums un viņa sniegtais latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav verdzības akcenta, latviešu vēsture, iespējams, varēja attīsties citādi. Kāpēc Blaufūsa darbs palika ēnā?

V.M.: Abi minētie darbi rokrakstos bija izplatīti Vidzemes latviešu, galvenokārt hernhūtiešu, vidē. Merķeļa "Latvieši" vairākos norakstos cirkulēja aptuveni 100 gadus pirms tā tulkojuma latviešu valodā. Kāpēc populārs kļuva tieši Merķeļa darbs? Nenoliedzami, tas bija saistīts ar vēsturisko pieredzi (atmiņu par dzimtbūšanas laikiem) un politiski ekonomisko situāciju 19. gs., kad latviešu pretnostatījums vāciešiem bija viens no latviešu nacionālo pašapziņu veidojošajiem faktoriem. Acīmredzot Merķeļa darbs toreiz uzrunāja plašākas iedzīvotāju masas nekā Blaufūsa Vidzemes vēstures stāsts.

Grāmatā norādāt, ka krusta kari, kristietības uzspiešana, Livonijas izveidošanās konsolidēja Latvijas sentautas. To veicinājusi arī visu latviešu apdzīvoto zemju nonākšana Krievijas impērijas sastāvā 18.  gs. un latviešiem kopējā dzimtbūšana, kas šajā laikā izpaudās īpaši sīvi. Pirmais pasaules karš, kas visādi citādi bija postošs latviešu tautai, pavēra iespēju izveidot Latvijas valsti. Vai var teikt, ka latviešus un Latviju lielā mērā radījuši negatīvi vēstures faktori?

V.M.: Negatīvie apstākļi dažkārt ir bijuši saistīti ar latviešu tautas veidošanās vēsturi, kā tās priekšnosacījums vai veicinošs faktors. Arī krusta kari, kas nebūt nav vērtējams kā pozitīvs notikums, bija viens no sākuma atskaites punktiem, kas atstāja iespaidu uz latviešu tautas veidošanās norisi. Šis process turpinājās viduslaikos, kad pamatiedzīvotāji vēl baudīja personīgo brīvību, jaunajos laikos – dzimtbūšanas apstākļos – un noslēdzās ar dzimtbūšanas atcelšanu un tautas atmodu. Latviešu tautas veidošanās noritēja vairāku apstākļu sakritības rezultātā, kuriem mainoties varēja būt arī pavisam cits iznākums.

B.D.: Jā, un latvieši šajā ziņā nav unikāli. Iespēja kādai grupai formulēt ārējo ienaidnieku, vērsties pret apspiedēju ļauj tai konsolidēties – apzināties savu kārtas, etnisko vai teritoriālo vienotību.

B.V. Latviešu gadījumā tie bija baltvācieši – bagāti un ietekmīgi. Mūsu mīti ir radīti galvenokārt tāpēc, lai norobežotu sevi no baltvāciešiem un parādītu, ka latvieši ir pārāki par viņiem. Reizē šī norobežošanās zināmā mērā bija norobežošanās arī no visas Rietumeiropas kultūras, ko pārstāvēja šie baltvācieši, kurus veiksmīgi bijām izstūmuši no savas apziņas. Taču viņi savā ziņā darbojās kā katalizators. Pateicoties baltvāciešiem, latvieši izveidojās tādi, kādi esam un atšķiramies no lietuviešiem, no kuriem pirms krusta kariem neko daudz neatšķīrāmies. Baltvācieši šeit ienesa savu pasaules uztveri un Rietumeiropas kultūras tradīcijas.

Cita lieta – 20.gs. 30. gados radītais nacionālais mīts par ideālo Senlatviju un latviešiem pirms 13. gs. ir kritiski vērtējams no vēsturiskās patiesības viedokļa. Mums nākas to kārtējo reizi graut, bet varbūt mīts ir nepieciešams, it sevišķi pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos. Tā ir mūsu dilemma. Manā grāmatas nodaļā par rotām un ornamentu ir apskatīts mīts par latviešu etnogrāfisko ornamentu, kurš patiesībā nācis no 16. gs. vācu izšuvumu grāmatām. Latvijā šis ornaments vainagos un saktās parādījās tikai 16. gs. beigās.

Pozitīvs, tautas pašapziņu stiprinošs nacionālās vēstures mīts ir pašsaprotams jebkuras valsts vēstures politikas elements.

B.V.: Tā tas ir. Rietumu kultūras ietekmes, kuras latviešu nacionālais vēstures mīts noraida, ir tās, kas mūs vieno ar pārējo Eiropu, un no tā nevajadzētu vairīties.

V.M.: Jājautā gan – kurš no mītiem mūsdienas vēl ir aktuāls? Tie sen savu sākotnējo nozīmi ir zaudējuši, vairakkārt pārskatīti un atspēkoti. Dažkārt nākas saskarties ar paliekām, kas nogulsnējušās sabiedrībā vai atsevišķu tās pārstāvju apziņā. Nevar jau pāris desmitu gadu laikā kliedēt to, kas tika kultivēts un uzkrājies aptuveni 200 gados. Mūsdienās ir iespējams atskatīties pagātnē un izvērtēt notikumus bez ideoloģiskiem aizspriedumiem.

Varbūt varat norādīt uz vēsturiskiem apstākļiem, faktiem, kuri var būt pamatā objektīvam nacionālās vēstures stāstam, ja arī to sauc par mītu?

V.M.: Vēsturnieku uzdevums ir raudzīties uz lietām pēc iespējas objektīvi. Tas ir pietiekami sarežģīti, ņemot vērā, ka vēsture vienmēr ir bijusi pakļauta valdošajai ideoloģijai. Vēsturniekam būtu jāspēj no tā distancēties, lai gan iespaidošanās bieži notiek, pat neapzinoties to, jo viņš, tāpat kā ikviens cilvēks, dzīvo noteiktā sabiedrībā, informācijas telpā un laikā.  Taču, neraugoties uz pozitīviem un negatīviem apstākļiem, nenoliedzams ir fakts, ka mēs, latvieši, pēc tā visa, ko esam piedzīvojuši un pārcietuši, joprojām dzīvojam, esam spējuši izveidot un atjaunot savu valsti. Tas tiešām ir brīnums.

B.D.: Pie iepriekš teiktā varētu piebilst, ka, manuprāt, mums nevajadzētu norobežoties ne no viena savas vēstures perioda. Ne no viduslaikiem, ne dzimtbūšanas. Viss, kas ar mums ir noticis, ir mūs veidojis.

Vai ir iespējama kādu avotu parādīšanās, kuri būtiski mainītu pašreizējos priekšstatus par latviešu tautas veidošanos? Varbūt kādās jomās ir lielie baltie plankumi?

V.M.: Neskatoties uz to, ka par grāmatā apskatīto periodu ir salīdzinoši daudz rakstīto liecību, tomēr tās vienlīdz labi neatspoguļo visus notikumus un procesus. Latviešu tautas veidošanās ir viens no tādiem. Salīdzinoši skopas ziņas ir par viduslaiku periodu, ko arheoloģija spēj papildināt. Pētījumi dzīvesvietās un it īpaši kapsētās atklāj, kā mūsu priekšteči izskatījās, kā ģērbās, kādas rotas un sadzīves priekšmetus lietoja. Taču varēja nebūt arī to, jo citviet kristīgajā Eiropā šajā laikā mirušos apbedīja līķautā, bez jebkādām kapa piedevām. 

Rakstīto avotu netrūkst, cita lieta, ka varbūt kādam aspektam tajos nav pievērsta pietiekama uzmanība. Latvijas Valsts vēstures arhīvā vien varētu būt pietiekami daudz dokumentu, kuros meklēt atbildes uz daudziem jautājumiem. Piemēram, par iedzīvotāju migrāciju 17., 18. gs. Mūsu grāmata, kas vairāk domāta kā sabiedrību informējošs materiāls, noteikti nav pēdējā patiesība par latviešu vēsturi. Nav šaubu, ka par šo tēmu vēl taps citi pētījumi, varbūt ar citu skatījumu. 

Kādā mērā iespējas izzināt latviešu tautas veidošanās apstākļus patlaban grauj tā dēvētie melnie arheologi, mantrači?

V.M.: Neskatoties uz to, ka arheoloģija kā zinātnes nozare Baltijā izveidojās 19. gs. vidū, tomēr šajā laikā nav apzināti visi mūsdienu Latvijas teritorijā esošie arheoloģijas pieminekļi un vēl jo mazāk veikti to izpētes darbi. Plašāka apjoma izrakumi ir noritējuši saimnieciskās darbības skartajās zonās – gar Daugavas krastiem, HES appludinātajā teritorijā, veicot ceļu būvniecības un remonta darbus, pilsētās u.c. Priekšstati par senatni ir uzkrājušies ilgā laika posmā, tomēr tie vēl arvien ir fragmentāri, un katri jauni pētījumi un jaunatklāti pieminekļi var sniegt būtisku papildinājumu. Ir salīdzinoši daudz neatrisinātu jautājumu Latvijas senvēsturē, ko iespējams noskaidrot un precizēt, izmantojot arheoloģiskās liecības. Tādēļ pat šķietami sīkumi var izrādīties nozīmīgi atradumi profesionālu pētnieku rokās. Senvietu postīšana rada neatgriezenisku zaudējumu, kā rezultātā uz visiem laikiem tiek dzēsta daļa no mūsu vēstures.

J.C.: Gribētu tēlaini salīdzināt – katrs izpostīts piemineklis ir kā izplēsta lapa no hronikas vai zudis dokuments.

KOMENTĀRI
1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv