INTERVIJA

Ēriks Hānbergs: aizvien vēl esmu pārmaiņās

LV portālam: ĒRIKS HĀNBERGS, rakstnieks un publicists, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Mudīte Luksa23.01.2017
"ĪSUMĀ"
  • 1990. gads bija krasu pārmaiņu laiks toreizējā Latvijas kompartijas laikraksta "Cīņa" darbībā – redakcija atteicās turpmāk strādāt šajā pakļautībā un nodibināja neatkarīgu preses izdevumu.
  • Neilgu laiku pastāvēja divas "Cīņas" – jaunā, neatkarīgā un līdzšinējais partijas laikraksts.
  • 1991. gada 2. janvārī Preses namu, kurā strādāja laikrakstu un žurnālu redakcijas, kā arī atradās tipogrāfija, ieņēma omonieši; žurnālisti un tipogrāfijas darbinieki nepakļāvās režīma diktātam un atstāja Preses namu.
  • "Neatkarīgās Cīņas" redakcija mājvietu atrada ēkā Blaumaņa ielā un skaudros apstākļos barikāžu laikā un pēc tam turpināja veidot jauna satura laikrakstu visai tautai.
  • Pārmaiņu laiks nebija vienkāršs ne ideoloģiskajā, ne saimnieciskajā jomā.
Pirms sešpadsmit gadiem Ēriks Hānbergs rakstīja: “Tikai tagad mēs uzzināsim, cik liels ir mūsu kopums. Tieši tagad, kad gaviļu viļņiem līdzi skrejošie sāk pagausināt soli un pār plecu atskatīties. Tikai tagad mēs uzzināsim, cik liels ir mūsu kopums. Tieši tagad, kad svārstīgie top domīgi – kāpt vai nekāpt uz pārbaudes svariem, lai apjaustu savu vērtumu. Tikai tagad mēs uzzināsim, cik liels ir mūsu kopums. Tieši tagad, kad daudziem jātiek pāri savam sarkanumam, kas bija iedīdīts no bērnības kā vienīgais ideāls.”

Un vēl: "Tieši tagad, kad ar piesliešanos vairs nepietiek, bet izsliešanās ir tik riskanta. Tieši tagad, kad steks var pielipt mugurai, kad var saķert un iemest cietumā, kad nejaušas kustības var izsaukt uguni no stobriem, kas notēmēti uz mums. 1991. gada janvārī, kad pie Baltijas jūras atkal asinis plūst."

Šodien bijušais Preses nams, kas reiz bija dzīvīgs kā skudru pūznis, pelēki pamiris gaida savu pēdīgo stundu. Bet toreiz tikko no kompartijas neatkarību ieguvušās izdevniecības namu 2. janvārī bija ieņēmuši OMON kaujinieki, bet žurnālu un avīžu redakciju, kā arī tipogrāfijas darbinieki lēma stobru diktātam nepadoties, atstāt ēku un turpināt darbu citur. Dzīvokļos, noliktavās, jebkādās pagaidu telpās.

LV portālā saruna ar ĒRIKU HĀNBERGU par 1990. un 1991. gada vētrainajām dienām, atkāpšanos no sarkanuma, izsliešanos savā valstiskajā patstāvībā un nacionālās pašvērtības audzēšanu.

Braucu garām bijušajam Preses namam un nodomāju – tagad dzīvojam milzu mierā un komfortā, iepirkumu tarbiņa klēpī, sniedziņš balts, saule spīd... Maza rūpe šķiet liela, jo nav milzu draudīguma fona. Tik ļoti viss aizmirsies!

Izvērtējums veidojas tikai no salīdzinājuma. Ja par šo laiku stāstu jauniešiem, priekšstatu ir ļoti grūti radīt. Ja cilvēks nav dzīvojis sociālismā, viņam ir neiespējami kaut ko tādu iedomāties. Tādēļ ar patīkamu izbrīnu nule izlasīju Laimas Kotas romānu "Istaba", kur atainota dzīve sociālisma laika komunālajā dzīvoklī un viss atspoguļots tik precīzās detaļās, patiešām uzburot reālu ainu.

Kad padomju kaujinieki pirms 26 gadiem ieņēma Preses namu – laikrakstu un žurnālu izdevniecību –, tā tikai četras dienas aktīvi bija darbojusies kā neatkarīga akciju sabiedrība. Visu dienu notika mītiņi, kuros jaunā uzņēmuma saimnieki – žurnālisti un tipogrāfijas darbinieki – pieprasīja bruņotās vienības aiziešanu no uzņēmuma. Ja jūs būtu padevušies, atzinuši, ka virs ēkas plīvo PSRS, bet vēlāk – LPSR karogs, būtu taču varējuši palikt?

Šie notikumi ir grūti atstāstāmi, ja pats neesi bijis iesaistīts. Bet tas ārprāts, kas tur notika, un visu kopīgā došanās projām mūs ārkārtīgi saliedēja, tāpat kā pēcāk barikāžu un puča laiks, viss, kas notika šajā pārmaiņu straujumā. "Neatkarīgās Cīņas" redakcija mājvietu atrada iepriekšējā redakciju ēkā Blaumaņa ielā, kur arvien vēl darbojās tipogrāfija "Rota". Tur vienā telpā sēdējām visi pie viena galda un strādājām ar apziņu, ka par spīti apstākļiem avīze ir jārada. Taču iepriekš Preses nama rotācija avīzi izlaida 160 tūkstošu eksemplāru lielā tirāžā, bet nu "Rotā" 40 tūkstošus drukāja nepārtraukti četras dienas. Janvārī pasta piegādes Rīgā bija pārtrauktas, un mēs visi – dežuranti, korektori, žurnālisti, fotogrāfi, redaktori – barikāžu laikā gājām un dāļājām avīzes pie ugunskuriem, iznēsājām kā pastnieki pa iestādēm. "Neatkarīgās" sainīši bija kā caurlaide Augstākās Padomes jeb Saeimas namā. Doma baznīcā, kur cilvēki pulcējās apsildīties, mūsu avīzi visi ļoti gaidīja. Sajutām, cik ļoti esam vajadzīgi.

Īstenībā Ēriks Hānbergs no savas radošās brīvības komforta nonāca šādā ekstrēmā situācijā savas izvēles dēļ – 1990. gada vidū atgriežoties "Cīņā". Varējāt iedomāties, cik sarežģītas un bīstamas dienas jūs sagaida?

To varētu salīdzināt tā: tu jūrā tīksmē peldies, uznāk vētra, un tu tajā vilnī turies un mēģini tikt krastā. Manā gadījumā vilnis uzšūpoja tādā augstumā, ko nevarēja paredzēt pat sapņos.

Gadsimta ceturksni nostrādājis kompartijas laikrakstā "Cīņa", tostarp vienpadsmit gadus – par lauksaimniecības nodaļas vadītāju, pēkšņi 1988. gadā aizgājāt rakstniecības brīvajā maizē. Reiz esat teicis, ka jūsu galvenā izpausme – žurnālistika, bet rakstniecība – vaļasprieks. Vaļasprieks tomēr guva virsroku?

Kad iesniedzu atlūgumu, kolēģiem un galvenajam redaktoram bija liels pārsteigums – kāpēc? Patiešām, viss it kā bija komfortabli: biju nodaļas vadītājs, žurnālists, kura stāstus drukāja, lasīja radio. Bet man bija apnicis. Visi šie lauku darbi, pavasaris, rudens, lopu ziemošana, un atkal tas pats pa riņķi. Materiāli jāorganizē lasītājus mudinoši, pamācoši. Bet publiski pateikt, ka man ir apnicis darbs "Cīņā", tolaik nedrīkstēja. Tāpēc tapa ilgi pārdomāts iesniegums, kurā pamatoju – lai savai avīzei varētu dot vairāk nekā patlaban, pamatīgāk jāpēta procesi laukos. Nepietiek tikai ar dažu dienu izbraukumiem, jāpadzīvo vienā saimniecībā mēnesi, divus vai pat trīs. "Šajā sakarā manī ir nobriedis lēmums pārkārtot savu strādāšanas ritumu un pārtapt no nodaļas vadītāja par ārštata autoru," rakstīju savā iesniegumā atbrīvošanai no algas darba ar 1988. gada 1. jūliju.

Apsolījos uzrakstīt tautsaimniecisku pētījumu "Klētiņa" par "cilvēku attiecībām un meklējumiem apstākļos, kad pašiem jāskaita nauda, lai izprastu, kā darboties šodien un kā spēkā ņemties rītdien".

"Klētiņa" patiešām arī tapa. Tā kā visu laiku darbojos pa laukiem, biju ļoti labās attiecībās ar Salas pagasta kolhoza "Padomju Latvija" (vēlāk akciju sabiedrības "Tēvzeme") priekšsēdētāju Edgaru Bānu. Kolhoza valde pieņēma mani mazā darbiņā kā kolhoza stipendiātu, mums ar sievu ierādīja polderu sūkņu stacijas ēku, kur bija gan pirts, gan kur apmesties, un es naivā cerībā domāju, ka tikai dzīvošu laukos un rakstīšu romānus un dokumentālus darbus.

Doma bija ļoti prātīga: pirms tam teju ik gadu nāca klajā pa kādai jūsu grāmatai, kas turklāt bija lasītāju ļoti pieprasītas.

Jā, un man šķita, ka tā šo ritmu turpināšu. Mums bija arī dārziņš, kur rušināties. Bet tad nāca deviņdesmitais gads, pārmaiņas visā Latvijā, es vairs laukos nevarēju nosēdēt, arvien biežāk ierados Rīgā un, protams, arī savā redakcijā. Preses namā viens no galvenajiem dumpiniekiem bija Andris Jakubāns, viņš visus mācīja, kā vajag rīkoties, un tad vienu dienu kolēģe Rita Blaumane sacīja – ko tu tik dikti gudri runā, nāc pats par redaktoru un dari! Kolektīvs bija gatavs pārmaiņām, vajadzēja reālu vadītāju.

Vispār jau situācija dīvaina: Latvijā "Cīņa" bija tas pats, kas Krievijā "Pravda" – galvenais komunistisko ideju rupors un sargs. Izkāpt no šīm sliedēm nozīmēja apmest kažoku uz otru pusi?

Lauksaimniecības nodaļā ideoloģiskajā ziņā bija lielāks vaļīgums. Tāpat kā spēcīgāko kolhozu un padomju saimniecību vadītāji varēja daudz ko atļauties radoši, arī es kā lauksaimniecības procesu dokumentētājs varēju izpausties ievērojami brīvāk. To, ko nevarēju izteikt publicistiski, atļāvos savos stāstos. Tā radās mans pirmais darbs "Pirmā grēka līcis", kas bija atspēriena punkts visai manai turpmākajai literārajai darbībai.

Bet kopumā redakcijas darbu un žurnālistu domāšanas veidu varu raksturot ar savu ilggadējo žurnālista praksi. Plaši iepazīdams daudzu varošāko un darošāko saimniecību ikdienu, es ticēju – ja visi kolhozi varētu tā, kā, piemēram, Saldus rajona kolhozs "Jaunais komunārs", ko vadīja populārais Jānis Blūms vai "Tērvete", ko vadīja Viesturs Gredzens, vai saimniecība, kas bija pāri visam un visiem ietvariem – "Ādaži" ar leģendāro Albertu Kaulu, mēs dzīvotu itin labi. Man prātā neienāca, ka varētu būt kāda cita iekārta, ja jau Čērčils, Rūzvelts un Staļins mūs ir iedalījuši Padomju Savienībā. Ja mēs dzīvojam šajā sistēmā, tātad ir jādara kaut kas, lai tajā ne tikai izdzīvotu, bet – dzīvotu. Nerealitāte bija tā, ka es ticēju – priekšzīmīgi saimniekojot, būtu iespējams stabili sakārtot laukus. Rakstot savus kritiskos rakstus un feļetoniskos stāstus, es varēju daudz ko atļauties ar ieganstu – Hānbergs taču ar visiem šiem zobgalīgajiem, kritiskajiem darbiem cīnās par to, lai būtu labāk! Ar tādu formulējumu sākās sadarbība ar Edgaru Liepiņu, kopīgu programmu veidojot.

Redakcijas kolektīvs vairs nebija gatavs kalpot "Cīņai" kā Alfrēda Rubika ruporam. Jakubāns bija piekritis būt par redaktoru un aicināja mani līdzdarboties. Par vietnieku būt es negribēju. Draugs arī ne, un tad diennakts laikā izdomājām, ka es varētu būt redaktora biedrs. Pirmais ar tādu titulu Latvijā tajā laikā. Tas process bija ļoti sarežģīts. Lai avīzi drukātu, bija vajadzīga atļauja, un Rubiks, protams, to nedeva.

Jā, tolaik taču pie varas joprojām bija kompartija, nekas vēl nebija beidzies...

...un tad Jakubāns izdomāja: ja mums neļauj izdot avīzi, tad rakstīsim grāmatu par pašu Rubiku! Televīzijā un radio izsludinājām akciju, aicinot visus rakstīt atmiņas un viedokļus par Rubiku. Mana kolēģe Ina Eglīte uzņēmās šo grāmatu veidot, un tas vilnis acīmredzot Rubiku kaut kā ietekmēja: viņš saprata, ka nekas labs tas nebūs. Situācija kļuva pielaidīgāka, taču, lai drukātu avīzi, tolaik tik un tā vajadzēja būt kaut kam piederīgiem, vajadzēja materiālo bāzi. Tad ieminējos Edgaram Bānam, ka varbūt mēs varētu kļūt par kolhoza cehu. Kaut kāds ārprāts – republikas avīze par kolhoza piedēkli! Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka esmu pārlieku sašņabojies, bet nākamajā dienā jau teica – Ērik, vai tu nevari atvest kaut kādus aprēķinus?

Tā mēs 1990. gada 3. jūlijā redakcijas kopsapulcē nolēmām izveidot ražošanas uzņēmumu "Neatkarīgā Cīņa" un vērsties ar lūgumu "Tēvzemes" valdē uzņemt šo uzņēmumu tās sastāvā, lai izdotu šāda paša nosaukuma laikrakstu. Bet tā bija tikai materiālā bāze. Joprojām pastāvēja ideoloģiskās piederības problēma. Tolaik bija sadalījusies arī pati Latvijas Komunistiskā partija: bija nodibināta LKP neatkarīgā centrālā komiteja ar priekšsēdētāju Ivaru Ķezberu. Viņš arī mūs pilnīgi atbrīvoja, izdodot dokumentu, kurā bija teikts: "LKP neatkarīgā Centrālā komiteja atļauj izmantot tai piederošo licenci par laikraksta izdošanu akciju sabiedrības "Tēvzeme" ražošanas uzņēmumā "Neatkarīgā Cīņa"". Lūk, tādi bija paši pirmsākumi. Mums ar Jakubānu avīzes redakcijas vadībā kā komercdirektors pievienojās Mihails Soifers no "Tēvzemes" – ārkārtīgi izdarīgs saimnieciskajā darbā.

Bet saglabājās taču arī komunistiskā "Cīņa". Cik tur darbinieku palika?

Viens. Pēc tam pienāca klāt daži, bet lasītāji jau pārnāca pie mums, un vecā "Cīņa" diezgan ātri izčākstēja.

Kā bija veidot gluži citu saturu? Bija taču jānosaka atšķirīga ideoloģiskā līnija?

Mūsu pamatprincips bija – neliekuļot, būt atklātiem. Ļoti atceros Viktora Avotiņa sacīto – tie, kas šajos pārmaiņu laikos sit dūri pie sirds un pārāk skaļi un uzkrītoši skandē brīvas Latvijas lozungus, diez vai ir tie uzticamākie.

Mēs ievērojām principu, ka esam dzīvojuši sociālismā, mūsos pašos ir ļoti daudz no tā un nedrīkst apgalvot, ka no šīs dienas esam gluži citi cilvēki. Atklāti paudām, ka esam pārmaiņu procesā. Ar šādu vaļsirdīgu atklātību uzrunājām lasītājus. Mūsu nostādne bija publicēt visus viedokļus. Ja nāca vēlēšanas, devām vārdu visu partiju pārstāvjiem, lai lasītāji paši izvērtē, kas kurš ir. Lasītāji par šādu dažādību mūs slavēja. Publicējām arī neatkarības cīnītāju – mežabrāļu atmiņas un intervējām arī sarkano partizānu komandieri Vili Samsonu. Pirms vēlēšanām ar visām partijām slēdzām līgumus, cik kandidātu izvaicāsim apjomīgajās intervijās "Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam".

Pirmsvēlēšanu laikā šīs intervijas bija par naudu?

Jā, tas nevienam nebija noslēpums. Sarunas publicēšanai sagatavoja talantīgā žurnāliste Ina Eglīte. Astoņu gadu laikā nodrukājām 362 intervijas. Atceros, ka pirms vēlēšanām, kad nolīgto intervējamo sarakstiem jau bija pielikts punkts, Zemnieku savienība pēdējā brīdī pieteica Gunti Ulmani. Bet mēs papildus nevienu nevarējām ņemt, tas būtu pret līguma nosacījumiem, tādēļ atteicām. Ulmani ievēlēja ne tikai Saeimaā, bet arī par Valsts prezidentu. Tad mēs abi devāmies intervēt jaunievēlēto. Ulmanis atgādināja iepriekšējo noraidījumu. Uz to Jakubāns atbildēja: "Jā, Ulmaņa kungs, bet toreiz jūs nebijāt prezidents!"

Kad 1991. gada 2. janvārī no Preses nama pārcēlāties uz jau minēto māju Blaumaņa ielā, vairs nebija ne tipogrāfijas, ne arī naudas avīzes (īstenībā – arī visu pārējo Latvijas laikrakstu un žurnālu) izdošanai. Tolaik notika akcija "Palīdzēsim poligrāfiķiem un žurnālistiem!" un tauta ziedoja naudu īpašā fondā. Piemēram, Džemma Skulme tur ieskaitīja savu PSRS Tautas deputāta mēneša algu – 600 rubļu.

Mums bija milzīgs atbalsts no sabiedrības. Milzīgs! Preses nama administrācija nepabeigtā jaunbūvē Rencēnu ielā pie Jāņavārtu stacijas pāris mēnešu laikā spēja izveidot citu tipogrāfiju, bet līdz tam avīzes drukāja mazās tipogrāfijās visā valstī un pat Igaunijā. Dienā veidojām avīzi, naktīs pa kārtai dežurējām tipogrāfijā, vēlām un krāvām papīra ruļļus, kas arī bija sadabūti visādos mistiskos veidos... Bet avīzes tirāža ļoti saruka. Šī aiziešana no Preses nama bija milzīgs trieciens visai lasošajai auditorijai Latvijā, jo cilvēki pa tiem gadiem pierada, ka var iztikt bez avīzēm un žurnāliem. Pēc tam tirāža vairs nekad nebija tik liela. Tas bija tāds pirmais vilnis. Turpmāk drukātās preses lasītāju skaits jau arvien gājis mazumā.

Ar visu to vēl nebija gana – augustā nāca puča laiks. Kā aizvadījāt to?

Atceros, kā puča laikā spēlēja tikai klasisko mūziku televīzijā. Redakcijā draudzīgi ieņēmām pa malciņam "Royal" spirta, ko tolaik varēja dabūt un ko gana plaši tērēja visa sabiedrība, un tik veidojām avīzi. Ko citu varējām darīt? Situācija pirms puča un arī puča laikā patiešām bija ārkārtīgi dramatiska. Kolēģi mums ar Jakubānu un Soiferu ieteica pazust. Bet – ko nozīmē pazust? Iedams uz darbu, Anniņai teicu, ka varbūt arī nepārnākšu un būšu jau cietumā. Katra diena bija tik draudīga, īpaši Rubika valdīšanas agonijas pēdējās dienās. Pat Gorbačovs viņu agresivitātes dēļ salīdzināja ar Sadamu Huseinu.

Ivars Ķezbers Maskavā bija sadabūjis mīklainu dokumentu – sarakstu ar redzamākajiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Iespējams, tas bija represējamo saraksts X stundai. To publicējām savā avīzē.

Vai šajā sarakstā bija arī Hānbergs un Jakubāns?

Jā. Blaumaņa ielas tipogrāfijā, kas mūs laipni uzņēma janvārī, tajās dažās puča dienās pēkšņi jutām, ka priekšnieku smaidi pazuda, un bija skaidri redzams – viņi mūs tikai piecietuši. Ja pučs būtu dažas dienas ilgāk, tad valstī ļoti atklātos, kas kurš īsti ir. Kad Rubiku arestēja, Jakubāns vēl paspēja piezvanīt un iegūt mazu interviju, ko nodrukājām.

Kā maksājāt autoratlīdzību un algas, ja naudas vairs nebija?

Bija trīs veidi, kā atlīdzinājām žurnālistiem, rakstniekiem un tehniskajiem darbiniekiem par darbu. Paldies Mihailam Šoiferam, kas sagādāja lielu kravu ar cukuru, tad kravu ar aizkaru auduma un kleitu drēbes baķiem. Trešais produkts nāca no kolhoza – kartupeļi, kurus audzēja paši redakcijas darbinieki daudzos kolhoza ierādītajos hektāros. Piemēram, izdalījām darbiniekiem talonus, par kuriem pienācās maiss cukura. Kolēģes vēl gadiem no tā vārīja zaptes. Ja avīzes autore bija sieviete, ievedām pie Velgas Kokarēvičas, kura pārzināja audumu kambari, un viņa varēja izvēlēties, cik metru kādas drēbes atlīdzībā nomērīt. Piemēram, ar rakstnieku Andri Kolbergu bija nopietns, kaut arī amizants līgums, ka par dokumentējumu "Dumpis uz kuģa" nodrukāšanu avīzē viņam pienākas seši maisi kartupeļu. Mēs ar Jakubānu viņam tos kartupeļus aizvedām, bet pēc dažām dienām Andris solījās mūs par krāpniecību sūdzēt tiesā: runa bijusi par īstiem pūriem, bet tie seši maisi tādas zarniņas vien esot. Tad sameklējām vēl citu atbilstošu kompensāciju graudā un, protams, salīgām mieru.

Ārkārtas honorārs bija, kad toreizējais pirmais atjaunotās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš 1992. gadā demisionēja un uzrakstīja grāmatu "Biju biedrs, tagad kungs" sērijā "Jakubāna un Hānberga bibliotēka". Naudas nebija, jautājām, kā varam atlīdzināt. Viņš teica – varbūt var benzīnā? Tolaik benzīnu arī nevarēja nopirkt. Bet kolhozam bija degvielas uzpildes punkts, un mēs izkārtojām, ka viņš divus gadus tur varēja uzpildīt savu auto. Šo grāmatu tik ļoti pirka, ka nespējām piedrukāt. Sadarbība ar "Tēvzemi" mums bija ļoti glābjoša, un pēcāk Edgaram Bānam piedāvājām padomnieka posteni redakcijā. No tā viņš startēja uz parlamentu, un vēlētāji viņam uzticējās.

Finansiālās grūtības, sākušās ar barikāžu laiku, kā redzams, turpinājās arī pēc tam, laikā, kad sabruka visi līdzšinējie tirgi un sākās sociālistiskās ekonomikas pārveide?

Sākās tautsaimniecības krīze, finansiāli vairs netikām galā, izsludinājām, ka mūs var glābt ziedojot. Tālaika naudas vienībās tauta saziedoja miljonus. No šiem miljoniem kolhozs, kas jau bija nonācis finansiālās grūtībās, varēja lopkopjiem, mehanizatoriem un citiem samaksāt algas, un mēs jutām, ka mūsu naudiņa aiziet un varam nonākt galīgās sprukās. Tad atkal bija kolhoza pilnsapulce, kurā Jakubāns uzstājās ar runu, ka laikraksts nonācis grūtībās un var nogremdēt kolhozu, tāpēc pateicībā par glābšanu atklāti to paužam un lūdzam balsot par brīvlaišanu. Balsojums bija par labu mums, un tas bija brīdis, kad patiešām kļuvām absolūti neatkarīgi. Ne tikai ideoloģiski, bet arī saimnieciski, un turpmākos astoņus gadus varējām būt noteicēji tikai paši.

Kad sākās cita tautsaimnieciskā fāze un radās konkurējoši izdevumi, bija vajadzīgas lielākas investīcijas, nolēmām avīzi pārdot. Pircējs bija Preses nams. Pēc tam Jakubāns izdeva savu biezo grāmatu "Cita tūkstošgade" un krājumu "33 stāsti". Hānbergs atgriezās savā ierastajā gultnē – rakstīt publicistiku un stāstus.

Kā ir tagad? Toreiz ar piesliešanos nepietika, bet ar izsliešanos bija riskanti. Cik tālu tad esam tomēr izslējušies? Tik daudz gadu pagājuši...

Atkal atjaunot neatkarību izdevās arī tālab, ka sociālistiskā saimniekošana un ideoloģija bija ļoti čagana, jo viss strauji sadrupa. Paradoksāli ir tas, ka kolhozu un sovhozu galvenās personības, kas vadīja un noteica Latvijas lauku politiku, bija tie, kuri ar tālaika ministru Daini Ģēģeri kā vadoni devās uz barikādēm.

Vēlāk viņus gan nopulgoja par sarkanajiem baroniem un izstūma no sabiedrības. Tikai pēcāk pamazām sāka atzīt, ka pusgadsimtu tie bija cilvēki, kas turēja kopā lielu daļu tautas un centās nodrošināt darbu un pārtikšanu. Esam sapratuši, ka sociālisms bija samākslota, vardarbīga iekārta ar divkosīgu ideoloģiju, bet neesam izvērtējuši, kā tajos piecdesmit gados mēs ne tikai izdzīvojām, bet – dzīvojām. Mūsu kopējais uzdevums ir to dokumentēt. Jo – kā tad radās šī saliedētā Latvijas sabiedrība, tik inteliģenta, tik savaldīga, kas ar tautas diplomātijas viltībām un dziesmām šo revolūciju noturēja? Ja mēs visi visu laiku būtu tikai pretojušies (cieņa un gods tādiem cilvēkiem kā Gunārs Astra, kuri upurēja sevi, pretstāvot šai iekārtai!), tad mūsu nācijas vairs nebūtu. Staļins būtu tos divarpus miljonus pārvietojis tikpat vienkārši kā Pievolgas vāciešus un Krimas tatārus.

Līdzīgi kā Latvijas televīzijas daudzsēriju "Melu laboratorija" varētu būt seriāls "Tautas diplomātija" – par kolhoziem, uzņēmumiem, radošajām savienībām. Jānis Peters, Imants Ziedonis, Džemma Skulme – viņi visi taču bija mūsu tautas diplomāti! Un ne tikai viņi.

Tagad gan nereti pavīd jēdziens – kolaboracionisti...

Lūk, tāpēc ir jāizvērtē, kurā brīdī sākas kolaboracionisms un kurā – tautas izdzīvošanas gudrība. Mums pietrūkst seriāla par visām tālaika špicbucībām, viltībām. Paldies Marinai Kosteņeckai par grāmatu, kurā izstāstīts, ko tautas deputāti Maskavā izdarīja Latvijas brīvības labā.

Vai tagad mēs, jūsuprāt, esam izslējušies pilnā augumā un pašcieņā?

Mēs varam izslieties, neskatoties pār plecu atpakaļ. Bet šad tad jau pavīd arī bažas – kā būs ar NATO, kā būs ar Eiropas Savienību, un sākas šī piesardzība. Kad mēs 15 gadus kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci braucām lūkot sakoptākās lauku sētas, vienugad konkursam bija tēma "Karogs sakoptā lauku sētā". Salīdzinoši ar citiem tematiskiem gadiem pieteicās pamaz kandidātu. Tāpēc, ka vēl arvien bija bažīgums: ja lauku sētā ir sarkanbaltsarkanā karoga masts, tā jau ir manifestācija – es esmu neatkarīgā Latvijā un par to stāvu un krītu! Vairākus gadus pēc neatkarības atjaunošanas daudziem bija piesardzība – labāk ne! Imants bija izbrīnējies – mums taču likās, ka esam neatkarībā, stabilitātē, un pēkšņi tāda skatīšanās pār plecu! No otras puses, tas ir saprotams – kā nācija, kā tauta esam tik daudz plosīti, un tā atmiņa un domāšana arvien vēl turas mūsos. Tāpēc es arī uz sevi mēdzu paskatīties kritiski no malas – kāds tad īstenībā esmu? Esmu taču bijis sociālisma ideologs, strādājis "Cīņā". Es neslapstos, mana pagātne tāda ir. Ja mani sabiedrība ir pieņēmusi, tad laikam arī tāpēc, ka joprojām esmu pārvērtību procesā.

Kā vērtējat drukātās preses, tostarp "Neatkarīgās Rīta Avīzes", attīstību vēlākajos gados?

Tā kā esmu bijis "Neatkarīgās Cīņas" (vēlāk NRA) līdzredaktors un līdzīpašnieks, mans princips ir nekomentēt tās vēlāko darbību: es nekad nevarētu būt īsti objektīvs. Esmu gandarīts, ka "Neatkarīgā" turpinās. Taču kopumā medijos un sabiedrībā ārkārtīgi akcentējam, vaimanājam un diskutējam par to, kā nav, bet kautrīgi un piesardzīgi runājam par to, kas mums ir. Par maz runājam par šo pamatvērtību, ka turpinās tā pirmskara Latvija, kuru saplosīja un nomāca divas okupācijas. Nerunājam par to, ko esam sasnieguši. Piemēram, tā pati lauku dzīve: ir vēl diezgan daudz neapgūtu hektāru, bet visos novados ir veiksmīgi saimnieki, par kuriem varam priecāties un ar kuriem lepoties. Pretrunīgi, ka lauki, lai gan tukšojas no cilvēkiem (kas, protams, neiepriecina), kļūst arvien sakoptāki. Kādas fermas, kādi tīrumi! Viens traktorists ar "John Deere" sezonā var apstrādāt 700 hektārus. Rūgtā patiesība tā, ka laukos tagad daudz darbinieku nemaz nevajag. Viens cilvēks apar teju visu bijušās kolektīvās saimniecības teritoriju. Modernās fermās strādā roboti. Valmieras novadā biju vienā saimniecībā, kur divarpus tūkstošu hektāru saimniecības grāmatvedību kārto viena speciāliste ar palīdzi. Senāk viņa strādājusi kolhozā, un tad šāda apjoma darbu veikušas 13 grāmatvedes. Bet tad bija skaitāmie kauliņi, nevis datori ar programmām. Lūk, tāds ir šis laiks, un tas paģēr nedaudzus, bet augstas klases speciālistus.

"Sējēja" (esmu atzarā "Ģimene lauku sētā") un arī "Laiks Ziedonim" žūriju braucienos redzu, ka ir cilvēki, kuri atgriezušies no ārzemēm un saimnieko dzimtenē, un ticu, ka šie aizmetņi novados attīstīsies. Kā saka Jānis Peters – latviešu cilvēki visās revolūcijās un karos no Latvijas paši ir mukuši prom, ir izsūtīti, izšauti, bet nācija arvien turas. Mēs izturēsim arī pašreizējību.

Allaž esat uzsvēris, cik liela nozīme jūsu mūžā bijusi tam, ka vecāki ieaudzinājuši darbīgumu, atbildīgumu, akurātību...

Vecāki mani audzināja pakāpenībā. Pārdeva ražu un ik gadu pamīšus un pakāpeniski veica kādu uzlabojumu saimniecībā – vienreiz to, kas vajadzīgs tēvam, otru – kas mātei. Piemēram, iegādāties guļamistabas iekārtu vai nopirkt kādu lauksaimniecības mašīnu. Diemžēl tagad mūsu sabiedrība kopš jaunības, kopš bērnības ir ļoti paģēroša (kāpēc tā izveidojies, es nezinu!), ka visu vajag tūlīt. Nevis pamazām ar darbu sagādāt. Ja nav šīs pakāpenības, ļaudis ir vajadzību elektrizēti; tiklīdz kaut kā nav, viss šķiet ļoti slikti.Vairs nenovērtējam to, kā sākām, un cik tālu esam tikuši. Tas ir pats galvenais, kas mani skumdina.

Es sevī optimismu spēcinu ar Edgara Liepiņa kādreizējību: "Kamēr vari, tikmēr dari!" un "Vajag tik rakt!". Un vēl viens spēcinājums – jebkurā situācijā turos pie atzinuma: varēja būt vēl sliktāk. Un vienmēr šādējādi es noturos līdzsvarā. Un vēl viens princips, pie kura turos ļoti stingri – uz priekšu var ātrāk tikt nevis steidzoties, bet nenokavējot. Kā to var panākt? Starp darāmībām ieplānojot pauzi, kad visu apdomāt un atvilkt elpu.

KOMENTĀRI
6
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv