VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
06. oktobrī, 2016
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
7
12
7
12

Latvieši, sevišķi Latvijā, kāda stāsta beigās

Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Liels mērķis nav iespējams bez vienošanās par vērtībām. Rietumu civilizācijas vērtību hierarhijas centrā ir cilvēks, viņa intereses un vajadzības. Taču tās nodrošināt visiem var tikai valsts, kuru savukārt veido cilvēki, kuri tic tai.

FOTO: Freepik

Laikā starp Latvijas faktiskās neatkarības atgūšanas dienu 21. augustā un valsts proklamēšanas dienu 18. novembrī ir Baltu vienības diena, kad piemin 1236. gadā notikušo Saules kauju, kurā žemaiši un zemgaļi sakāva kopīgo ienaidnieku Zobenbrāļu ordeni. Vienība jeb vienotība, kuras pamatā ir kopīgas intereses, taču svarīgākais - arī vērtības, vienmēr ir bijis izšķirošs tautu izdzīvošanas un attīstības priekšnosacījums. Bez tā tautai nav iespējams radīt un noturēt valsti, būt nācijai. Kādas vērtības līdz šim vienojušas latviešus?
īsumā
  • Latviskumam kā vērtībai pirmie pievēršas atsevišķi baltvācu garīdznieki.
  • 30. gadu otrajā pusē, rodas pozitīvais lādiņš, ko mūsdienās dažkārt dēvē par valstsgribu - spēja pārdzīvot trīs okupāciju tumšo pusgadsimtu, kad Latvija pazūd no pasaules skatuves.
  • Atmodas laika politisko vienotību nomainīja politiskā fragmentācija, dažādu interešu grupējumiem atbilstoši savām vajadzībām veidojot politiskās partijas, bet nodomājot par valsts un tās iedzīvotāju vajadzībām un interesēm kopumā.
  • Jau 90. gadu pirmajā pusē par klasisku kļuvis apzīmējums: "Plaisa starp varu un sabiedrību." Līdztekus dalījuma līnijai "latvieši un krievi" uzradās arī jauna, oficiāli noteiktā – "pilsoņi un nepilsoņi".
  • Savā netaisnīgumā morāli vissāpīgākā un materiāli visizjūtamākā daudziem izrādījās cita arvien pieaugoša plaisa – "bagātie un nabagie".
  • Liels mērķis nav iespējams bez vienošanās par vērtībām. Rietumu civilizācijas vērtību hierarhijas centrā ir cilvēks, viņa intereses un vajadzības. Taču tās nodrošināt visiem var tikai valsts, kuru veido cilvēki, kuri tic tai.

Latvietis vispirms bija zemnieks; viņa dzīvi un pašapzināšanos vislielākajā mērā noteica piederība šai sociālajai kārtai un dzīvesveidam. Latviskums nebūt nebija pirmais, ko vēlējās uzsvērt latvietis, pat, ja viņš to apzinājās. "Katrs atsevišķs latvietis, kam izdevies iegūt brīvību un iestāties citā kārtā, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis," raksta Garlībs Merķelis savā zināmākajā darbā "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās".

Latviskumam kā vērtībai, lai cik neticami tas pašiem latviešiem varēja likties, pirmie pievēršas atsevišķi baltvācu garīdznieki. Tas ir Gothards Frīdrihs Stenders – baltvācu mācītājs, pirmās plašākās latviešu gramatikas sastādītājs un latviešu laicīgās rakstniecības aizsācējs, kurš 18. gadsimteņa izskaņā liek uz savas kapa plāksnes pie Sunākstes baznīcas uzrakstu "Latwis". Bija jāpaiet vēl veselam cilvēka mūžam, līdz 19. gadsimta 60. gados vizītkarti ar norādi "latvietis" lepni pie savām studenta istabas durvīm Tērbatā piestiprina Ārlavas zemnieka dēls Krišjānis Valdemārs.

Tikai jaunlatviešu laiks latvietībai un latviešu valodai, kura gadsimtiem ilgi uzlūkota kā galvenokārt komunikatīvs līdzeklis, liek kļūt arī par latviešus vienojošo vērtību, etniskās un kulturālās pašapzināšanās pamatu. 1896. gadā Rīgā tiek sarīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Tā ir pirmā reize, kad latviešu materiālās un nemateriālās kultūras mantojums, latviešu vēsture ar tādu vērienu tiek apliecināti kā kopīga vērtība, kā nacionālās pašapziņas izteicēji.

Pēc valodas un etniskuma par turpmāko nācijas vienotības izteicēju un nesēju bija jākļūst latviešu valstij, kuru izdodas nodibināt uz Pirmā pasaules kara drupām 1918. gada 18. novembrī. Tās vienojošais spēks ir tik liels, ka spēj uzturēt latviešos savas valsts ideju daudzkārt bezcerīgajā Brīvības cīņu militāri politiskajā haosā, kad Latvijas valsts tās valdības personā vienubrīd eksistē vairs tikai uz kuģa Liepājas akvatorijā.

Sava valsts paplašina latviešu nācijas vienotības tvērumu – drošība, labklājība, tautas izglītība (Latvijas Universitāti nodibina jau 1919. gadā), saimnieciskā izaugsme, latviskums kļūst par izdzīvojušās jaundibinātās valsts iedzīvotāju vienotājām, nācijas kopīgajām vērtībām. 20. gadu otrajā pusē tauta, vienojoties valstiskās sērās, izvada divus savus dižgarus un demokrātus – Jāni Čaksti un Raini.

Sekojošajā desmitgadē vienotības ideju kā tautai galveno līdzās patriotismam izvirza Kārlis Ulmanis, tiesa, pats ielikdams sevi tās centrā. Vienojošo vērtību panteonā nonāk latviešu vēsture. 1936. gadā tiek dibināts Latvijas Vēstures institūts, kam jāveido kopīga nācijas vēsturiskā atmiņa, bez kuras nav iespējama sevis izpratne. Lai gan ar ideoloģizētu pieskaņu, centrā tiek likts latviskais, nacionālā kultūra, vērtības, kas rada ticību nākotnei. Valsts ekonomiskās vajadzības, lai arī svarīgas, taču tiek pakārtotas šiem virsmērķiem. Valsts saimnieciskajai rosmei jādarbojas nācijas labā, nevis otrādi. Neraugoties uz autoritārisma tendencēm 30. gadu otrajā pusē, bet varbūt arī pateicoties atsevišķām tā izpausmēm, rodas pozitīvais lādiņš, ko mūsdienās dažkārt dēvē par valstsgribu, spēja pārdzīvot trīs okupāciju tumšo pusgadsimtu, kad Latvija pazūd no pasaules skatuves.

"Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji!"

Ienākot padomju varai, tās pirmais uzdevums - sagraut to, kas nāciju vieno un veido tās identitāti - vērtības un tradīcijas kā to uzturētājas un turpinātājas. Tomēr brīvvalsts divās desmitgadēs ieliktie pamati nebija zuduši un kļuva par atmodas virzītājspēku 80.–90. gadu mijā. Taču neviens nebija gaidījis, ka, sastopoties ar postpadomju mežonīgā kapitālisma realitātēm, tādas latviešus veidojošās un vienojušās vērtības kā latviskums, latviešu valoda, patriotisms un galu galā – pati Latvijas valsts, tiks apšaubītas, pat izsmietas un nodotas, pieņemot pašlabuma, mantkārības, patērnieciskuma un arī izmisīgas vilšanās diktātu.

Atmodas laika politisko vienotību, kuras virsmērķis bija neatkarīga valsts, nomainīja politiskā fragmentācija, dažādu interešu grupējumiem atbilstoši savām vajadzībām veidojot politiskās partijas, bet nodomājot par valsts un tās iedzīvotāju vajadzībām un interesēm kopumā. Jau 90. gadu pirmajā pusē, lai izteiktu šo fenomenu, līdztekus radās paliekošs, par klasisku kļuvis apzīmējums: "Plaisa starp varu un sabiedrību." Līdztekus senajai neoficiālajai dalījuma līnijai "latvieši un krievi" jau drīz uzradās arī jauna, oficiāli noteiktā – "pilsoņi un nepilsoņi".

Taču savā netaisnīgumā morāli vissāpīgākā un materiāli visizjūtamākā daudziem izrādījās cita arvien pieaugoša plaisa – "bagātie un nabagie". Atspoguļojot dramatisko ienākumu nevienlīdzību, starptautiski mērītais džini koeficients Latvijai patstāvīgi bijis starp sliktākajiem Eiropā. 300-400 tūkstošiem cilvēku dodoties iztikas meklējumos uz pārtikušākām zemēm, radās vēl viena dalījuma līnija – "palicēji un aizbraucēji", kuri viens otram velta dažādus pārmetumus, bet visi kopā – kritizē Latviju.

Turklāt to dara ne tikai plebeji. Kā trāpīgi norādījusi kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla, "intelektuāli atspārdīt Latviju jebkuram intelektuālim ir deserts". Ja jautātu, kas tad vieno latviešus šodien, nevarētu neko pārmest tam, kurš atbildētu: kopīga vēsture, valoda un valsts, kā arī to visu triju apšaubīšana. Taču pareizā atbilde būtu: nepieciešamība neaizmirst pirmo un otro un pienācīgi novērtēt trešo.

Uzskatu un interešu dažādība, kura līdz šim uzlūkota kā demokrātiju bagātinātāja, gan Latvijā, gan par savu nākotni nedrošajā Eiropā kopumā, šķiet, gūst drīzāk destruktīvu sabiedrības šķeļošu raksturu. Eiroskeptiķi pret eirooptimistiem, eirofederālisti pret nacionālistiem, konservatīvie pret liberāļiem, velkamisti pret masu migrācijas noraidītājiem, valstis, kuras pieņem migrantus, pret valstīm, kuras tos noraida, sabiedrība pret voluntārām varas partijām, populisti pret konstruktīvistiem. Ir pietrūcis un joprojām pietrūkst politisku un vienlaikus morālu līderu, kas ar savu autoritāti spētu vienot sabiedrību un politiskos spēkus ap kādu augšupceļošu, iedvesmojošu un vajadzīgu valstisku ideju. Tā vietā, lai uz to tiektos, politiķi Latvijā cenšas viens otru apkarot ne vien koalīcijas, bet pat atsevišķu partiju ietvaros un sūdzas: kopš Latvija iestājusies ES un NATO, tai vairs nav liela mērķa, uz ko tiekties.

Liels mērķis nav iespējams bez vienošanās par vērtībām. Nav šaubu, ka Rietumu civilizācijas vērtību hierarhijas centrā ir cilvēks, viņa intereses un vajadzības. Taču tās nodrošināt visiem var tikai valsts, kuru savukārt veido cilvēki, kuri tic tai. Civilizācija, tāpat kā reliģija, apsūdz pati sevi, ja tā gaužas par ticīgo trūkumu, saka Antuāns de Sent-Ekziperī.

Bez vienošanās par valsti kā kopīgu vērtību tā nespēj piepildīt kopienas cerības un vēlmes. Kāpēc vairāmies atzīt tik vienkāršu patiesību? Vai tāpēc, ka saprotam: lai tas notiktu, vispirms mums pašiem valsts gan pārvaldes līmenī, gan katram individuāli nepieciešams piepildīt elementārās ētiskās vērtības – godīgumu, solidaritāti, taisnīgumu, darba tikumu – to, kas jau minēts nesen pieņemtajā Satversmes preambulā kā saliedētas sabiedrības un valsts pamats? Ja tiešām tā, tad jājautā – nevaram vai negribam? "Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji," teicis Henriks Ibsens.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
12
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI