Ar kādām emocijām sagaidāt 1. septembri?
Šogad man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Jūnijā ģimnāziju absolvēja septiņas paralēlklases, četrām es biju latviešu valodas un literatūras skolotāja trīs gadus. Šo skolēnu aiziešanai es sevi gatavoju jau no pagājušā gada 1. septembra – tā nu ir sanācis, ka es šajās klasēs satiku neparasti daudz skolēnu domubiedru, pat draugu. Tāpēc es visu vasaru viņus sevī tā lēnām palaižu prom tālākos ceļojumos.
Parasti gan dienas vasarā paiet, paralēli vaļaspriekiem prātojot par to, ko es savās stundās varētu darīt citādi – laikmetīgāk, daudzveidīgāk. Es bieži rakstu idejas un piezīmes savā Moleskine piezīmju blociņā un tādējādi meklēju atbildes daudzām problēmām, kas radušās iepriekšējā mācību gada laikā. Manā skolā latviešu valodai un literatūrai ir paredzētas vien četras stundas nedēļā! Man ir jādomā racionāli soļi, kā šajā laikā 34 skolēnus iesaistīt jēgpilnā mācību darbā un padarīt par sarunu biedriem, draugiem un kultūrai iedvesmotiem skolēniem. Šīsvasaras nogale man paies kā iepriekšējā gada piezīmju arhīvu kārtošana.
1. septembri es negaidu, kaut arī tas man nesaistās ne ar bailēm, ne satraukumu, ne ar nepatiku. Zinu, ka būs interesanti, jo būs jāmācās jauno skolēnu vārdi. Es skolēnus saucu tikai vārdos. Man šis tas jau ir izdomāts, ko es darīšu citādi nekā iepriekš. Man vispār ļoti, ļoti nepatīk atkārtoties.
Kā mainījusies Zinību diena gadu gaitā? Vai ziedu nešanas tradīcija šajā dienā vēl joprojām pastāv?
Ja godīgi, es būtu priecīga, ja tādas ziedu dienas nemaz nebūtu. Ja man no visām klasēm uzdāvinātu tikai vienu puķu pušķi – es neskumtu. Tas vairs nav aktuāli – sarunas, laipnība un prieks ir daudz vērtīgāks par ziediem. Zinību diena ir ļoti pompozs nosaukums. Es to labprāt uzreiz aizstātu ar pirmo mācību dienu.
Patiesībā esmu gatava sākt mācību gadu jau augusta vidū, piemēram, 19. augustā, kad mēs, iespējams ar īsākām stundām, varētu sākt iesildīties jaunajiem uzdevumiem. Jūnijā gan garāku mācību gadu negribētu, tas mūsu skolām absolūti neder, jo jau maijā ventilācijas trūkuma dēļ dzīvojam telpās bez svaiga gaisa. Tomēr es saprotu vecākus, īpaši jaunāko klašu skolēnu māmiņas, kuras lāgā nezina, ko iesākt ar saviem bērniem garajā vasaras brīvlaikā.
Jāatzīst, jaunajā pedagogu algas modelī nesaprotu neko, lai gan esmu lasījusi visus ziņu materiālus un pat pedagogu darba samaksas noteikumus. Lai es varētu nodrošināt sava darba kvalitāti, savu radošumu – aiziet uz teātri, kino, izstādēm u.c. – un klasei latviešu valodu varētu mācīt dzīvespriecīga un starojoša personība, ir vajadzīgi pietiekami iztikas līdzekļi. Es negribētu saņemt mazāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Es skaidri apzinos – daudzus darbus darīju, kaut par tiem nemaksā – tātad tikai skolēnu un pašas ideju iedvesmota. Skolotājas darbs ir sūrs. Lai pārliecināti justos, pirms stundas daudz jāgatavojas.
Cik ilgi gatavojaties mācību stundai?
Var gadīties, ka 40 minūtēm gatavojos visu svētdienu. Ideālā gadījumā es katrai stundai varētu veltīt vēl ilgāku laiku. Gandrīz vienmēr es domāju jaunus uzdevumus, jo mani skolēni zina – veci uzdevumi nebūs. Neviens skolotājs, tāpat kā skola, nav ideāls. Viens manis radītais uzdevums trāpa, aizrauj, cits ne. Pedagoģija visu laiku ir iešana pa naža asmeni, kurā pusē nokritīsi – veiksmes vai problēmas –, nevar paredzēt.
Gatavošanās prasa izlasīt arī grāmatu vai grāmatas, izdomāt, ko un kā stāstīšu. Pati gan klases priekšā stāstu maz – kādas 10-15 minūtes. Galvenais, lai daiļliteratūru, intervijas, rakstus un kritikas izlasa paši skolēni un stāsta, jautā cits citam. Kā jau teicu, man ir četras paralēlklases, un skolēni dažreiz jautā, vai es to pašu stāstīšu arī citiem. Es atbildu: "Droši atnāc un paskaties, ka tā nebūs tā pati stunda! Būs cita stunda, citāds stāsts, citi jautājumi, jo ir citi skolēni..."
Ir cilvēki, kas apgalvo, ka strādāt ar 15-20 skolēniem ir tas pats, kas ar 34. Es esmu strādājusi gan ar 20 skolēniem Lielvārdes vidusskolā, gan arī 10 privātā ģimnāzijā. Tas nav tas pats – enerģijas patēriņš ir pilnīgi cits! Es vienmēr saku, ka esmu gatava eksperimentam – braukt mēnesi strādāt klasē, kurā mācās 10 skolēni, proti, apmainīties darba vietām ar kādu skolotāju, kura uzskata, ka skolēnu skaits skolotāja darbā neko nenosaka.
Joprojām neviens nav pierādījis, cik laika skolotājam prasa izlabot darbu. Es labprāt aizietu pie ministra, apsēstos ar kaudzīti mājasdarbu. Lai viņš dara savu darbu, bet es – savu, un tad redzēsim, cik ilgu laika tā kaudzīte man prasīs.
Patiesībā es būtu ļoti laimīga, ja skolotājam kaut vai pēc 10 nostrādātiem gadiem piešķirtu vienu gadu, kurā varētu tikai mācīties, pilnveidoties, apgūt jaunas metodes, izzināt izglītības procesa novitātes. Šogad mani ir piemeklējušas vairākas situācijas, kad es raudu no vēlmes mācīties. Nestrādāt klasē, bet tikai mācīties.
Kāpēc ir svarīgi arī pašam skolotājam mācīties?
Kopš es sevi atceros, man ir ļoti paticis izglītoties. Šī vēlme pastiprinās, kad nonāku vidē ar ļoti gudriem un no manas paaudzes atšķirīgi domājošiem cilvēkiem. Pavasarī es ciemojos pie diviem saviem bijušajiem skolēniem Anglijā, Saseksas universitātē (University of Sussex). Pirmām kārtām viņi man vēlējās parādīt savas universitātes bibliotēku (fotogrāfijā). Es atbraucu mājās un vienā no pirmajām stundām klasei teicu – es gribu braukt atpakaļ uz šo bibliotēku!
Jauniešiem bieži pārmet, ka viņi pārāk daudz laika pavada ar jaunajām tehnoloģijām, nelasa grāmatas. Man patika jūsu izteiktā domā Latvijas Radio 1 raidījumā "Monopols" par to, kas tas nav padarījis jauniešus citādākus vai mazāk sociālus. Es pieļauju, ka arī tad, kad jūs mācījāties skolā, vecākā paaudze izteica savu kritiku.
Man tuva autore ir Regīna Ezera. Jau vidusskolā izlasīju un iegaumēju viņas skarbo domu: ja es saku, ka tad, kad es augu, zāle bija zaļāka – tad es esmu veca.
Var domāt, ka mēs bijām labāki. Es domāju, ka nebijām gan – padomju laikos ne jaunieši, ne citi nelasīja vairāk. Vēl nesen no atkritumu kastes glābu izmestus Raiņa Kopotos rakstus. Tos izmetusi paaudze, kura nopirka grāmatas, ielika tās skapī un pat nepieskārās. Es teikšu tā: ja viņi būtu daudz lasījuši, tad arī viņu bērnos būtu lasīšanas kaifs un pilnīgi cita attieksme pret grāmatām.
Tomēr bieži vien tā nav. Tāpēc man skolā ļoti būtu nepieciešama piektā literatūras stunda. Kāpēc? Tāpēc, ka literatūra cilvēkam ļauj runāt it kā par kādu citu, bet vienlaicīgi par sevi. Piemēram, iepazīstot princi Fabricio Džuzepe Tomazi di Lampedūzas romānā "Gepards", var saprast savas vēlmes un vērtības. Mēs varam grāmatu varoņus aprunāt, kritizēt un slavēt. Taču ar visām šīm runām domājam arī kaut ko par sevi un citiem līdzās. Tas ir būtiskais literatūras stundās, ļoti daudzas lietas savā dzīvē un sevī nevaram saprast ne caur ķīmiju, ne caur fiziku un matemātiku, bet ar sarunām par mākslu, visvairāk par literatūru.
Atsevišķa indivīda dzīves pieredze ir ļoti šaura. Jaunieši vairs nelasa žurnālus un avīzes, viņi aktīvi sazinās sociālajos tīklos. Tomēr - cik tur ir īstu kā laba daiļliteratūra, gudru stāstu? Es vēl tagad atceros, kā mēs ar pirmo starptautiskā bakalaurāta klasi lasījām Gistava Flobēra "Bovarī kundzi", un jau pēc absolvēšanas viens no šīs klases skolēniem teica – es satiku divas Emmas Bovarī, tieši tādas! (Smejas.)
Ne visiem nākotnē būs nauda, lai ietu pie psihologa, bet tas, kurš lasa, kurš iet uz teātri, ir kaut kādā veidā pats sev gan psihologs, gan psihoterapeits. Viņš par sevi domā. Lasīšana ir domāšana. Nav iespējams lasīt nedomājot.
Literatūra apvieno daudzus jautājumus, kas jauniem cilvēkiem kā indivīdiem rūp, par ko viņi runā, kas viņus biedē. Jaunieši vēl arvien sev jautā: ko es gribu? Vai es visu dabūšu? Kas ir liktenis? Kas ir laime? Mums ir bijušas ļoti smagas sarunas par to, kas ir mīlestība. Vienu vīziju uzbur seriāli un slavenas filmas, taču dzīvē viss nenotiek tik glancēti. Literatūra ļauj saprast, ka dzīve nav taisna līnija. Dzīve ir daudzslāņaina un pretrunīga.
Saprotams, literatūra parāda ļoti dažādas dzīves pieredzes. Pagājušogad sabiedrību satricināja divi cenzūras gadījumi skolās - Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja Ivetai Ratinīkai tika aizliegts kopā ar skolēniem lasīt Agneses Krivades dzejoli "ō," savukārt jums skolas direktors aizliedza rādīt Agņeškas Holandas filmu "Total Eclipse" par Arturu Rembo. Šobrīd ir ieviestas arī jaunās audzināšanas vadlīnijas.
Pats nožēlojamākais ir tas, ka cilvēki, kam par šo jautājumu bija jālemj, neuzklausīja ļoti gudrus cilvēkus. To es nekādi neizprotu, kāpēc lietas nevirza cilvēki, kam ir dots sajust dzīves viedumu – akadēmiķi, zinātnieki un mākslinieki? Man šajās diskusijās ir radies priekšstats, ka man kaut ko grib noteikt cilvēki, kas nesaprot, kas ir skola. Viņi saka – kontrolēsim! Bet es taču mācu 30 stundas nedēļā un potenciāli katrā stundā varu pateikt ko "bīstamu" un man var uzdot jautājumu, kas skar "bīstamu" tēmu. Skolā, piemēram, ir simts skolotāju un katram ir 30 stundas. Kurš un kā to spēs kontrolēt?
Es pie sevis esmu secinājusi – pieņemtie grozījumi nozīmē, ka mums arī nākotnē nebūs labas izglītības. Nebūs tāpēc, ka šie grozījumi saka – mēs neuzticamies skolotājiem. Ja kādam neuzticas, viņš neko labu nevar izdarīt.
Neuzticas arī jauniešiem, domājot, ka viņi ir tik vientiesīgi, ka nemāk filtrēt informāciju.
Jā, nesen ar savu skolēnu Alekseju Popovu (starptautisko IT olimpiāžu uzvarētājs – red.) smējos par to, ka viņam katrā intervijā netieši prasa, vai tu tiešām Zirnītes stundās netiki degradēts tāpēc, ka skatījies filmu par samaitāto ģēniju Rembo? Viens prasa, otrais prasa. Šķiet, ka neviens netic, ka filma par izcilajiem franču dzejniekiem un viņu sarežģītajiem meklējumiem uzrunā daudz kompleksāk un drīzāk iedvesmo! Neviens intervijās nevēlas zināt, klau, ko vēl skolotāja Zirnīte ir rādījusi klasē, ko vēl lasījusi un runājusi ar skolēniem?
Tas ir smieklīgi, jo filma par Rembo bija divas trīs stundas, pēc tās bija interesanta saruna par mīlestību ļoti augstā līmenī. Vēl esam runājuši par daudziem darbiem, bet neviens netaujā, kā tas bija.
Filmu es esmu rādījusi jau kopš 2000. gada visiem saviem 12. klases skolēniem – tātad ik trešo gadu. Es ārkārtīgi daudz strādāju pirms šīs filmas, es biju gatava runāt par jebkuru jautājumu! Jau kopš šī gadsimta sākuma esmu domājusi, kā sarunāties arī par homoseksualitāti. Tā parādās daudzviet, ne tikai šajā filmā, arī literatūrā. Pirms filmas skatīšanās mēs lasījām par Artūru Rembo, par Polu Verlēnu, lasījām dzeju, piemēram, Pētera Brūvera dzejoli "Rembo".
Protams, ka tagad, apzinoties šo fonu, es gatavošos citādi. Piemēram, kad 11. klasē lasīsim latviešu jaunā dramaturga Ansela Kaugera lugu "Artis klusē, Alise klusē." Šajā lugā jaunieši lamājas ļoti daudz – katrā teikumā. Tomēr, jo vairāk abi jaunieši saprotas un sāk jēgpilni domāt, jo mazāk viņiem noder pazemināta stila leksika, un sarunas beigās lamuvārdu vairs nav. Tas tāpēc, ka cilvēks ar rupju vārdu nevar izteikt savas domas, tikai smagas, ārdošas emocijas.
Lasot šo lugu, pusaudži to labi saprot. Tomēr es pieņemu, ka kāds mājās nevar teikt, ka viņš šādu lugu lasa. Mazliet biedējoši, manuprāt, ja mūsu gadsimtā jaunietis nevar pateikt vecākiem, ka skolā lasa šādu lugu, lai gan, ejot pa ielu, - ak vai! - kādu leksiku mēs varam dzirdēt sev apkārt. Es nezinu, kurš savā dzīvē var atrast tādu celiņu, kur var nekad nedzirdēt šos vārdus.
Un kāda ir vecāku attieksme?
Šobrīd ir arvien vairāk cilvēku, kas ir gatavi iestāties ne tikai par savu darbu, bet arī par citiem. Kad notika mans kāzuss ar filmu par Rembo, man atbalsta vēstules rakstīja arī vecāki, kuru bērniem es neko nemācu.
Jau kopš gadsimta sākuma esmu pārliecināta, ka izglītībā īstenotie procesi mainīsies tikai tad, kad par to iestāsies vecāki un kad lielākā vecāku daļa teiks - mums rūp, lai labu darba algu saņem skolotājs, kas labi strādā. Ir vecāki, kas saka - es neesmu par to, lai skolotājam būtu laba alga, jo manam bērnam ir viens slikts skolotājs. Tā viena sliktā dēļ pašlaik nav pelnījuši arī citi. Kad teiks otrādi – visi ir pelnījuši tā viena labā dēļ? Valsts nākotne ir atkarīga no tā, kāda būs izglītība.
Cik daudz mūsdienas literatūru iekļaujat mācību procesā?
Daudz, taču laika ir maz visam, ko gribētos. Mūsdienu literatūra manās stundās vairāk ienāk īsa stāsta vai dzejas formā. Tomēr arī vecajā literatūrā var atrast ļoti daudz mūsdienīguma – Eduards Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis, Ēriks Ādamsons, Jānis Ezeriņš un citi izceļ ļoti aktuālus jautājumus. Arī es, mācoties skolā, lasīju šo autoru darbus. Es vispār skolā esmu, jo vēlējos ar gudriem zēniem sarunāties par Raini, tāpēc manā skolotājas repertuārā vienmēr būs Rainis.
Patiesībā mēs daudz neatklājam latviešu literatūrā tikai tāpēc, ka slīdam pa kaut kādām ieraduma sliedēm. Tas tāpēc, ka nogurušajam skolotājam nav brīva gada, lai izlasītu un atklātu jaunus stāstus latviešu un pasaules literatūrā, kas aizķer un iedvesmo.
Ar latviešu jaunāko literatūru ir vēl viena problēma. Es nesaku, ka grāmatām jākļūst lētākām, tomēr skolēnu vecākiem naudas ir tik, cik ir, visi klasē nevar nopirkt jaunākos romānus padsmit eiro vērtībā. Mani skolēni aizvien priecājas, kad es viņiem rādu Aleksandra Čaka pirmās mazās dzejas grāmatiņas, kuras 20. gadsimta 20. gados varēja nopirkt par 50 santīmiem un ielikt kabatā. Lai gan šobrīd dzejoļu grāmatas nav nemaz tik dārgas, nekad nebūs tā, ka visiem skolēniem klasē būs tikko izdotais dzejas krājums, bet citādi kopīgas klases sarunas nav iespējamas. Mēs lasām atsevišķus dzejoļus.
Kāda literatūra jums ir vissaistošākā?
Jau kādus 10 gadus mani visvairāk saista teorētiskā literatūra – viss, kas saistās ar literatūras zinātni, ar filozofiju, estētikas teorijām. Es labprāt lasu literatūru, kur dabaszinātnes tiek sasaistītas ar mākslām. Un dzeju. Jā, mani saista teorētiskā literatūra un dzeja.
Lasot pētniecisko literatūru, proti, Latvijas literatūrpētnieku izdotus rakstu krājumus, kritikas un pētījumus, bieži vien atklāju jaunus tekstus. Ja uz šiem darbiem var balstīt sarunu, tie ienāk manās stundās.
Arī skolēniem dodu lasīt jaunākos zinātnisko konferenču rakstus. Es saku, nebaidieties no terminiem, mēģiniet mācīties saprast zinātnisko valodu!
LTV raidījuma "Lielā lasīšana" balsojumā par nācijas mīļāko grāmatu tika atzīta Kārļa Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas". Par iemesliem, kāpēc latviešiem šis darbs tik tuvs, bijušas vairākas versijas. Piemēram, politoloģe Vita Matīsa norādīja, ka šī stāsta morāle ir nepretošanās un gaidas, ka labais ķēniņš atrisinās visas problēmas. Kā jūs domājat?
Manuprāt, par Skalbes pasaku "Kaķīša dzirnavas" ļoti trāpīgi izteicies Oļģerts Kroders – tas ir skaisti, ka gaišā sabiedrības daļa netur un nepiemin ļaunu, bet vairo prieku. Tā drausmīgā vēlme atriebties jebkam par tiem 50 gadiem – baisi, bet tā caurstrāvo daudzas lietas/procesus mūsdienu Latvijā. Piemēram, mūžīgais jautājums – kā latviešu valodu mācīt krievu izcelsmes latviešiem? Kā mācīt viņus mīlēt Latvijas valsti, kultūru? Kā parādīt latviešu literatūru? Skaidrs, ka tā ir atšķirīga no krievu literatūras. Taču kādā ziņā?
Pēdējo triju gadu laikā esmu redzējusi, ka tie skolēni, kuriem dzimtā valoda ir krievu, soli pa solītim iemīl kaut ko no latviešu kultūras. Šī zeme dzied, dejo un krāsas izjūt latviski. Daudzi krievi, pat zinot latviešu valodu, nejūtas iederīgi Latvijas kultūrā, jo neesam ar viņiem kopā ne dziedājuši, ne dejojuši. Mēs viņus laicīgi neaizvedam uz latviešu teātri, mākslas muzejiem, jautājums ir, vai vispār aizvedam?
Iepriekšējā mācību gadā, šķiet, daudziem skolēniem bija interesanti lasīt un no dažādiem skatupunktiem analizēt Alberta Bela romānu "Bezmiegs". Modernais romāns ir neparastā formā, ļoti muzikāls, valodas rotaļām bagāts, bet ierastā lineārā sižeta tajā nav nemaz. Tas ir daudzslāņains, un, manuprāt, tāds ir arī latvietis. Latvietis brīžiem ir tāds savārstījums… Viņā, tāpat kā Bela romānā, ir daudz mīklu. Tie, kuriem mīklas patīk un kuri prata atminēt, tie lasīja ar baudu.
Piemēram, par latviešu savrupību Bels ar savu romānu "Bezmiegs" saka – mums nav stipru saikņu, mēs esam saskaldīti, vientuļi, katrs par sevi. Sarāva telefona vadus pēc kara, lai cilvēki nevarētu sazināties, palīdzēt cits citam. Mēs katrs savā viensētā daudz varam izdarīt, bet viensētas saimnieks nespēj labi pārvaldīt šo zemi.
Vispār latviešus ļoti raksturo arī dzeja... Jāņa Rokpeļņa, Edvīna Raupa, Ingmāras Balodes un citu dzeja. Analizējot un šifrējot dzejoļus, klasē ieskanas tik daudz versiju, katra skolēna guvums nav vienpusīgs un standartizēts. Saistoši ir arī jaunie vēsturiskie romāni. Šovasar es pati izlasīju Gundegas Repšes "Bogeni", jo plānoju ar vairākām meitenēm uz šo darbu paskatīties no literatūrteorētiskā viedokļa. Es nezinu, ko domāšu par šo romānu, kad mēs būsim pārrunājušas stāstījuma uzbūvi un līdzekļus.
Skolotāja darbs ir grūts, taču kas ir tas labākais?
Skola ir interesanta darbavieta, neviena stunda nav vienāda. Pati esmu palikusi skolā, jo tā ir mūžīga iespēja mācīties. Turklāt to, cik stunda būs laba, cik skolēnu ir ieinteresēti, es varu ietekmēt tikai pati.
Es nevarēšu uz šo jautājumu atbildēt labāk kā mani lieliskie skolēni. Skolotāja uzdevums ir iekustināt skolēnus darboties, atrast, ieraudzīt lietas, kas viņus interesē, kas sniedz atbildes un ved tālākos meklējumos. Franču rakstnieks un skolotājs Daniels Penaks saka – tas ir laimīgs mirklis, kad skolotājs redz, ka skolnieks aizver durvis uz masu literatūru un sāk lasīt grāmatas no tā plaukta, kur ir gan antīkā literatūra, piemēram, Dante, gan Viljams Šekspīrs, Ļevs Tolstojs, Fjodors Dostojevskis, Francs Kafka, Mihails Bulgakovs, Albērs Kamī, Horhe Luiss Borhess un daudz citu divdesmitā gadsimta moderno autoru. Es, piemēram, esmu ārkārtīgi priecīga, ka mani skolēni ar prieku domā par Klāvu Elsbergu, Regīnu Ezeru, Albertu Belu, Vizmu Belševicu. Man ir prieks, ka viņi, lasot šos autorus, ir spējuši rast atbildes uz saviem jautājumiem.
