VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portālam
17. maijā, 2016
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Skola
5
5

Ir jāmainās skolotāja un skolēna attiecībām

LV portālam: GUNTARS CATLAKS, Valsts izglītības satura centra direktors
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Ieva Čīka/ LETA

Valsts izglītības satura centrs šobrīd strādā pie jauna kompetencēs balstīta izglītības satura modeļa, ko plānots pabeigt pēc diviem gadiem. Jaunais modelis pilnībā pārveidos Latvijas vispārējās izglītības sistēmu – mācību priekšmetu kļūs mazāk, bet uzsvars tiks likts ne tikai uz zināšanu iegūšanu, bet arī uz skolēna individuālo izaugsmi un kompetenču attīstību, LV portālam skaidro Valsts izglītības satura centra direktors Guntars Catlaks.
īsumā
  • Mēs nevaram 21. gadsimtā piekopt pieeju, kurā skolotājs ir tikai informācijas sniedzējs, bet skolēns – pasīvs informācijas saņēmējs.
  • Ar jauno kompetenču modeli mēs vēlamies pārveidot visu esošo izglītības saturu un izveidot divus jaunus standartus – pamata un vidējai izglītībai, kā arī vadlīnijas pirmsskolas izglītībai.
  • Jaunais modelis nav Latvijas izgudrojums – šī pieeja ir starptautiski attīstīta un izplatīta.
  • Kompetenču pieeja ietver domu, ka visi cilvēki nav vienādi, tādēļ arī ir nepieciešama individuāla pieeja.
  • Ja mēs nākotnē plānojam ieviest obligāto vidējo izglītību, būtu tikai loģiski, ja to varētu iegūt 18 gadu vecumā. Piekrītu, ka nevar noteikt obligātu izglītību pilngadīgiem cilvēkiem, kuriem ir brīva iespēja izvēlēties iet skolā vai neiet.
  • Latvijas izglītības sistēmas datorparks ir novecojis.

2018. gadā plānots pabeigt darbu pie jaunā kompetencēs balstītā izglītības modeļa. Ar ko jaunais modelis atšķirsies no tā, kā skolēni tiek izglītoti šobrīd?

Jaunā izglītības modeļa mērķis ir attīstīt skolēna kompetences – ar to saprotot gan zināšanas, gan izpratni, prasmes, spējas un arī attieksmi. Bez šaubām arī līdz šim gan izglītības standartos, gan skolu praksē šie elementi ir bijuši klātesoši, tomēr tie nav bijuši pietiekami saistīti savā starpā.

Tas tāpēc, ka joprojām mūsu izglītības sistēma centrējas uz zināšanu pasniegšanu. Informāciju nodod un saņem lielā apmērā. Ir vāja saikne starp zināšanām, prasmēm un arī attieksmēm, un šo saikni maz izprot arī paši skolotāji. Tomēr dzīve ir kompleksa, bet informācijas apjoms ir milzīgs – mēs vairs nevaram pateikt, ka pietiek iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt un ar to pietiks visai dzīvei.

Šīs problēmas parādās pētījumos par to, kā Latvijas skolās iejūtas reemigrējošie bērni. Viņi, mācoties citās valstīs, ir pieraduši pie tā, ka skola māca saprast, nevis tikai iekalt zināšanas.

Kompetenču pieejā lielāka uzmanība tiks veltīta individuālam skolēnam un viņa vajadzībām. Šis ir stāsts par mācīšanos mācīties. Ir jāmainās skolēna un skolotāja attiecībām – mēs nevaram 21. gadsimtā piekopt pieeju, kurā skolotājs ir tikai informācijas sniedzējs, bet skolēns – pasīvs informācijas saņēmējs. Turklāt uzsvars jāliek ne tikai uz skolēnu individuālo attīstību, bet arī uz pašu pedagogu sadarbību.

Mēs nevaram iedot gatavu visu informāciju un visas prasmes, kamēr bērns skolā mācās. Ir jāattīsta skolēna spēja un vēlme kritiski domāt, analizēt, iegūt informāciju un rīkoties atbilstoši savām un sabiedrības kopējām vajadzībām.

Kādas kompetences skolēni turpmāk apgūs?

Ar jauno kompetenču modeli mēs vēlamies pārveidot visu esošo izglītības saturu un izveidot divus jaunus standartus – pamata un vidējai izglītībai, kā arī vadlīnijas pirmsskolas izglītībai. Turklāt šie jaunie dokumenti jāizveido tik skaidri, lai visi saprastu, kas ir šīs jaunās kompetences un kā tās var apgūt noteiktā vecumā.

Ir definētas sešas pamata kompetences un sešas caurviju kompetences. Pamata kompetences mēs tradicionāli apgūstam kā mācību priekšmetus, piemēram, matemātiskā kompetence, kas ietver spēju domāt skaitļos, izprast attiecības starp dažādiem lielumiem, rēķināt utt.

Savukārt caurviju kompetencēm nevar būt sava atšķirīgā priekšmeta – tās apgūst visos pamata priekšmetos. Tādas ir: sadarbība, komunikatīvā kompetence, saskarsme, kritiskās domāšanas un digitālā kompetence jeb spēja rīkoties ar informāciju tehnoloģijām un darīt to atbildīgi.

Kompetenču pieeja nav Latvijas izgudrojums, šī pieeja ir starptautiski attīstīta un izplatīta. Mūsu kompetenču ietvars ir veidots, izmantojot Eiropas Savienības izstrādātās rekomendācijas "Key Competences for Lifelong Learning" jeb "Atslēgas vai pamata kompetences mūžizglītībai".

Tātad – mēs nedarām neko, ko nedara jau citi, bet lielais satura projekts definēs izglītības saturu vismaz visu nākamo desmitgadi.

Kas mainīsies praktiski? Piemēram, vai būs kādas izmaiņas mācību priekšmetos?

Mainīsies saturs. Formas ziņā izmaiņas nebūs acīmredzamas – skolas un klases tajās paliks tādas, kādas ir. Taču mēs plānojam reorganizēt, pārskatīt un apvienot mācību priekšmetus, veidot mazāku priekšmetu skaitu pamatizglītībā un censties šajā mācību priekšmetu ietvarā veidot moduļus un īsākus kursus, lai nosegtu vajadzības, piemēram, finanšu pratību, kas jāapgūst jau pamatskolā.

Nav noslēpums, ka šobrīd skolā mācību priekšmetu ir par daudz. Tie ir fragmentēti un sadrumstaloti, nereti pārklājas to tēmas. Turklāt ir novērojama tendence – līdzko rodas jaunas vajadzības sabiedrībā, to mēģina risināt, veidojot jaunu mācību priekšmetu. Mēs bieži saņemam šādas iniciatīvas – gan no savas, gan sabiedrības puses, lai attīstītu skolēnu zināšanas jomā, kas līdz šim nav bijusi nosegta. Piemēram, civilā aizsardzība, veselības mācība, datorika, gatavošanās ģimenes dzīvei.

Tomēr cik daudz mācību priekšmetu mēs varam izveidot? Jau šobrīd to skaits vecākajās klasēs ir ļoti līdzīgs mācību stundu skaitam – nākotnē mēs nevarēsim ieviest vēl jaunus priekšmetus, jo tiem nevarēs ieplānot pat stundu nedēļā!

Tādēļ jaunajā modelī priekšmetu skaits noteikti būs mazāks, bet tie būs savādāki. Tajos pasniegs vairāk tēmu, bet katrai tēmai atvēlēts īsāks laiks. Priekšmeti nebūs koncentrēti tikai uz informācijas apguvi, bet uz paša skolēnu aktīvu, interaktīvu mācīšanos un kompetenču attīstību.

Jūs minējāt veselības mācības priekšmetu. Pēc tā jau ilgu laiku ir pieprasījums.

Šobrīd veselības mācība vidusskolā ir izvēles priekšmets, daudzās skolās tas tiek pasniegts, bet samērā īsā formā. Taču mēs raugāmies šī priekšmeta integrācijas virzienā. Lielā mērā veselības mācību vēlas vecāki, taču arī nozare ir atzinusi, ka vislabākā pieeja ir integrēšana.

Jaunajā modelī fiziskās aktivitātes un veselība ir saistītas kopā kā pamata kompetence. Sporta nodarbībās jārada izpratne par rūpēm par fizisko veselību, ieskaitot izpratni par veselīgu dzīvesveidu, savukārt dabaszinību priekšmetā var apgūt par cilvēka organismu no bioloģiskās attīstības viedokļa.

Turklāt fizisko aktivitāšu nodarbībām skolā jābūt vērstām uz visiem skolēniem, ne tikai ar mērķi attīstīt lieliskus sportistus un sasniegt augstu rezultātu.

Tieši rezultāts atzīmes formā nereti ir vienīgā sasniegumu mēraukla Latvijas skolās.

Tā ir negatīva tendence, kas pastāv arī citās valstīs jeb ir slavens amerikāņu jēdziens – mācīšanās testam. Jaunajā kompetenču pieejas modelī mēs strādāsim arī pie vērtēšanas sistēmas. Mūsuprāt, ir nepieciešamas trīs vērtēšanas formas.

Pirmkārt, skolotājiem ikdienas darbā būs jāizvērtē individuāli katra skolēna progress, jo nevar tikai mācīt, nesekojot līdzi, kas no tā izriet. Turklāt vairāk pūļu jāvelta tiem, kas atpaliek, nevis tiem, kas iet pa priekšu.

Otrkārt, mēs attīstīsim diagnosticējošo vērtēšanu, kas ļaus gan skolas, gan izglītības sistēmas līmenī izvērtēt to, kā tiek attīstītas skolēnu kompetences.

Visbeidzot nāks klāt arī novērtēšanas darbs, 9. un 12. klasi beidzot, kas pateiks, vai un kādā līmenī skolēns ir apguvis šo priekšmetu.

Šis pēdējais vērtējošais elements, par kuru jūs runājat, Latvijā ir kļuvis dominējošs, pēc kura spriež par izglītības kvalitāti, taču tas ir nepareizi.

Kāpēc pedagogi Latvijas izglītības sistēmā nesteidz izvērtēt katra bērna izaugsmi?

Mācību priekšmetu ir daudz, un pedagogi ir pārstrādājušies. Ja jūs vadāt 7–8 kontaktstundas katru dienu, piecas dienas nedēļā, tad ir ļoti grūti izsekot līdzi katram skolēnam un vēl sadarboties un plānot darbu ar kolēģiem.

Nevar sagatavot jēgpilnu un izglītojošu diskusiju 40 minūtēs. Strukturētas diskusijas attīstīšana prasa laiku, lai skolēni strādātu grupās un gatavotos. Tas ir daudz laikietilpīgāk nekā to pašu informāciju nodot akadēmiski, lasot lekciju. Protams, ka jaunais satura projekts neatrisina visas problēmas, tāpēc paralēli notiek darbs pie jaunā pedagogu algu modeļa un skolu tīkla optimizācijas.

Jaunajam modelim paredzēts iztērēt apmēram 14 miljonus eiro – nepilni 12 miljoni ir Eiropas Sociālā fonda finansējums, bet 2 miljoni – valsts budžeta līdzfinansējums. Kam konkrēti šie līdzekļi tiks tērēti?

Šos līdzekļus tērēs dažādiem mērķiem. Lielu daļu – 61 – mācību un metodisko līdzekļu izstrādei, kā arī skolotāju izglītošanas kursiem, jauno mācību standartu izstrādei, pilotprojektu aprobācijai.

Paredzēts, ka pedagogu profesionālās pilnveides programmās tiks izglītoti 6000 pedagogu – tā ir tikai neliela daļa no visiem pedagogiem.

Ideālā pasaulē mēs varētu izglītot visus. Lai gan neesam tik liela valsts kā Lielbritānija vai Vācija, mums ir apmēram 27 tūkstoši pedagogu un 700 skolas, tādēļ ir tikai loģiski, ka projekts, ko finansē no Eiropas struktūrfondiem, nevar aptvert visu mērķauditoriju.

Skaitlis 6000 ir pietiekams, lai tie pedagogi, kas izies apmācību, veidotu kritisko masu. Katrs no kursu dalībniekiem vēlāk būs tālākizglītotājs saviem kolēģiem. Mēs plānojam, ka projektā iesaistīsies 80 pilotskolas – no katras skolas būs sava komanda, kas sastāvēs no pamatpriekšmetu skolotājiem un skolas vadītājiem. Viņi pārmaiņas ienesīs savās mācību iestādēs. Savukārt pašas skolas vēlāk kalpos kā metodiskie tālākizglītības centri savos novados un pašvaldībās.

Ja tiek pārvietots saturs, mācību priekšmetu skaits samazināts, tie tiek integrēti... Vai pastāv nepieciešamība pagarināt mācību gadu?

Strīdīgs jautājums. Nav noslēpums, ka Latvijā ir viens no īsākajiem mācību gadiem Eiropā vai OECD valstu vidū. Tā tas ir bijis ļoti ilgstoši, tam galvenokārt pamatā ir tradīcija. Objektīvi raugoties es piekrītu: ja mēs nevaram palielināt slodzi nedēļas laikā, tad var runāt par mācību gada pagarināšanu.

Diskusijas ir arī ap to, kad skolu varētu sākt – šobrīd tas ir septiņu, taču nākotnē varētu būt sešu gadu vecumā.

Mēs ar to rēķināmies, bet tas ir politisks lēmums. Patiesībā seši gadi, ja mēs salīdzinām starptautiski, ir pat vēls laiks, jo daudzās valstīs skolas gaitas uzsāk pat agrākā vecumā. Tas noteikti ļautu apgūt vairāk mācību vielas, un, ja mēs nākotnē plānojam ieviest obligāto vidējo izglītību, būtu tikai loģiski, ja to varētu iegūt 18 gadu vecumā. Piekrītu, ka nevar noteikt obligātu izglītību pilngadīgiem cilvēkiem, kuriem ir brīva iespēja izvēlēties iet skolā vai ne.

Lai gan kompetenču izglītība paredz samazināt priekšmetu skaitu, tas tomēr nenozīmē, ka tā prasa mazāku laika apjomu – būtisks būs tieši individuālais darbs. Tas ir pastāvīgs darbs, projektu darbs ar informāciju, iedziļināšanās un izpratnes veidošanu, lai tas, ko skolēni apgūst, veido kompetences.

Jūs pieminējāt digitālās prasmes. Jau šobrīd daudzās skolās ir planšetklases, kas gan ir privāts dāvinājums. Vai paredzēts, ka šādas klases būs katrā skolā?

Jā, paredzēts, bet es uzreiz pateikšu, ka digitālā kompetence nav tikai tehnoloģiju lietošana. Tā ietver arī izpratni un programmēšanas iemaņas – mēs saprotam, kas ir algoritms, kā mēs varam izveidot mājaslapu vai blogu.

Tas ietver arī tādu būtisku jēdzienu kā mediju pratība – par to, kā veidojas mediju telpa, par to, ka es ne tikai protu strādāt ar Twitter, bet arī protu kritiski skatīties uz tur publicēto. Kritiskā domāšana ir caurviju kompetence par to, kā informācija ietekmē citus un mani pašu. Spēja uzvesties digitālajā telpā ir tikpat svarīga, kā spēja uzvesties analogajā pasaulē. Tādēļ, lai apgūtu digitālo kompetenci, nav obligāti katrā stundā nepieciešams planšetdators vai cita ierīce.

Taču nodrošinājums ir problēma – Latvijas izglītības sistēmas datorparks ir novecojis. Datorklases koncepcija ir radusies deviņdesmitajos gados, kur ir paredzētas stacionāras darbavietas, kā arī darbošanās ar standarta programmatūru. Tomēr, lai integrētu digitālo kompetenču prasību visos mācību priekšmetos, pastāv nepieciešamība pēc mobilām ierīcēm, lai katrā stundā skolēniem būtu iespēja izmantot planšetes vai citas ierīces.

No 2015. gada 1. septembra skolās tiek aprobēts jaunais piecu datorikas programmu pilotprojekts, kurā piedalījās 157 skolas un kurā jau tiek īstenoti jaunā kompetenču modeļa principi. Kādi ir secinājumi no pilotprojekta?

Pilotprojekts tuvojas pirmā mācību gada noslēgumam. Šobrīd mūsu secinājumi ir piesardzīgi optimistiski, mēs redzam, ka tas darbojas un atgriezeniskā saite ir pozitīva. Bērniem tas ir saistoši.

Jaunajā izglītības saturā ir akcentēts atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām, tostarp mācību līdzekļu izstrāde vieglajā valodā un Braila rakstā vājredzīgajiem un neredzīgajiem bērniem. Tātad tiek domāts par labāku bērnu ar sociālām vajadzībām iekļaušanu skolās?

Kompetenču pieeja ietver domu, ka visi cilvēki nav vienādi, tāpēc arī nepieciešama individuāla pieeja – šis spektrs aptver gan īpaši talantīgos bērnus, gan arī skolēnus ar īpašām vajadzībām. Rēķināmies, ka valsts politika ir par šo bērnu integrēšanu skolās, bet pedagogiem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi varētu skolā strādāt ar dažādu vajadzību līmeņa skolēniem. Nav noslēpums, ka speciālās izglītības vajadzību loks iepriekšējos gados nav bijis pietiekami atbalstīts.

Tādēļ gandrīz puse jeb 30 no mācību līdzekļiem būs domāti, lai palīdzētu bērniem ar īpašām vajadzībām. Pieci komplekti paredzēti bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem, 10 – ar garīgās attīstības traucējumiem. Pārējā daļa ir gan vieglā valodā veidoti mācību līdzekļi, gan bērniem ar disleksiju.

Portālā Manabalss.lv šobrīd ir iesniegta iniciatīva par to, lai atceltu mājasdarbu pildīšanu brīvdienās, pamatojot to ar lielo slodzi, ko tie rada skolēniem. Kā Jūs vērtējat, vai šāda iespēja – dot atpūsties skolēniem brīvdienās – būtu iespējama?

Mans viedoklis ir tāds – valstiskā līmenī nevajadzētu regulēt mājasdarbu uzdošanas biežumu. Par to lemj skola un pedagogi – ir pat izglītības iestādes, kur mājasdarbu uzdošana ir atrunāta iekšējos noteikumos. Mēs ar izglītības standartiem nenosakām prasības mājasdarbiem, tikai prasmes un kompetences, kas skolēnam jāapgūst.

No savas puses varu piebilst, ka mājasdarbi ir Latvijas tradīcija. Pēc PISA testiem Latvijā mājasdarbu skaits ir tikai nedaudz virs OECD vidējā. Tātad vecumā līdz 15 gadiem Latvijas skolēni pilda tikai nedaudz vairāk mājasdarbu kā viņu vienaudži daudzās citās valstīs. Taču, tā kā mums ir salīdzinoši mazāk mācību stundu un īsāks mācību gads, tad var saprast, ka – pie esošajiem standartiem un prakses pedagogiem – ir tendence lielu daļu mācību procesa īstenot ar mājasdarbu palīdzību.

Kompetenču pieeja daudzo mājasdarbu problēmu risinās, taču šo jautājumu nevajadzētu uztvert tik mehāniski. Viena lieta ir mājasdarbi, kas prasa atkārtot informāciju, bet kompetenču pieejas ietvaros skolēni vairāk strādās pie projektiem, gatavosies diskusijām. Turklāt – ja jūs interesē uzdevums, jūs nebeigsiet par to domāt arī izejot pa skolas durvīm. Ja skolotājs jums iesaka noskatīties filmu vai apmeklēt kādu izstādi kopā ar ģimeni, kāpēc to brīvdienās neizdarīt, ja ir brīvs laiks?

Tāpat bieži vien šos mājasdarbus pilda vecāki, nevis paši skolēni. Turklāt skolotājs to pat var saprast un būtībā vērtē vecākus.

Šādu praksi atceros arī no savām bērnības dienām. Galvenais nezaudēt veselo saprātu un nekrist galējībās, nav jau tā, ka vecāks nevar interesēties par to, ko bērni darītu mācībās un pie kā bērns strādā. Atkal mēs esam šajā domāšanas stereotipā, ka mājasdarbi prasa izpildīt vairākas loksnes ar gariem standartizētiem uzdevumiem. Tā tam nevajadzētu būt.

Latvijā ir vairākas vispārējās skolas, kuras tiek skatītas kā prestižas. Taču šajās skolās priekšroka ir ne tikai bērniem ar ļoti labām sekmēm, bet arī tiem, kuriem ir turīgi vecāki. Kā vērtējat šādas prestižās skolas?

Protams, ka atlase palīdz uzlabot vispārējo rezultātu, mācību procesu un vidi šajās skolās. Nekomentēšu par turīgu atvašu bērniem, taču, bez šaubām – ja jūs atlasiet talantīgus skolēnus vienā vietā, tad šai skolai ir labāki rezultāti.

Es sliecos domāt, ka šāda atlase ir negatīva parādība, jo noved pie segregācijas. Ja mēs visus Latvijas talantīgos skolēnus uzņemsim 100 skolās, tās kļūs ievērojami labākas.

Rodas jautājums, kas notiks ar pārējām skolām? Ja jūs vienu skolu padarāt nosacīti labāku, tad pārējās skolas tiek nolemtas negatīvai atlasei, kur nokļūs bērni, kas netiks prestižajās skolās. Tā ir privilēģiju radīšana vienai sabiedrības daļai. OECD dati ir viennozīmīgi – jo vairāk segregēta ir kāda sistēma, jo zemāki un sliktāki kopējie rezultāti. Mūsu mērķis – lai visas skolas būtu labākās!

Kas, Jūsuprāt, ir kvalitatīva izglītība?

Kvalitatīva izglītība Latvijā vienmēr būs Latvijas izglītība. Mēs nedrīkstam iekrist paradoksā un izglītības kvalitātes rādītājus mērīt tikai kvantitatīvi – stundās, atzīmēs un apgūto mācību priekšmetu skaitā. Kvalitatīva izglītība ir tā, kur skolēni var attīstīt savas kompetences pilnā apmērā un izglītības sistēma viņiem to palīdz izdarīt.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI