VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Kārlis Sils
Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība
12. jūnijā, 2015
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts vērtības
6
20
6
20

Izkliedēta piemiņa jeb atceres dienas Latvijā

Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Ieva Čīka/ LETA

Tuvākā mēneša laikā ir trīs piemiņas dienas, kurās jāizkar karogs sēru noformējumā. Šajā skaistajā vasaras laikā Latvijas iedzīvotāji piemin komunistiskā genocīda upurus (14.jūnijs), Latvijas Republikas okupāciju (17.jūnijs) un genocīda pret ebreju tautu upurus (4.jūlijs). Daudzuprāt, sēru un piemiņas dienu Latvijai ir par daudz, un lielai daļai sabiedrības, īpaši jauniem cilvēkiem, šīs dienas, būsim godīgi, maz ko personīgi nozīmē, savukārt par daudzām atceres un piemiņas dienām trūkst izpratnes un tādēļ arī saprātīga pamatojuma to esamībai.

Latvijā kā svētku, atceres vai atzīmējamas šobrīd ir noteiktas 43 dienas, kuru vidū ir gan tradicionālie un valsts svētki, gan kritušo karavīru un totalitāro upuru atceres dienas, gan arī noteiktām profesijām un sabiedrības grupām veltītas atzīmēšanas dienas.

Šo dienu kontekstā zināmu neapmierinātību daļā sabiedrības izraisa pienākums izkārt karogu vienpadsmit datumos. Nepatikas pamatā ir trīs aspekti. Pirmais – vienkārša aizmāršība un no tās izrietošie naudas sodi. Otrais viedoklis ir, ka attiecīgā piemiņas diena nav konkrētajam cilvēkam svarīga un tāpēc pienākums izkārt karogu ir šīs personas tiesību pārkāpums. Savukārt trešais saistīts ar nepatiku vai neizpratni par daudzajām sēru dienām, kurās karogs jāizkar sēru noformējumā. Daudzuprāt, šādu dienu ir pārāk daudz un tās veicina upura kompleksa attīstību Latvijas sabiedrībā.

Piemiņa veido atšķirīgu vēsturisko apziņu

Vēlēšanās pieminēt cilvēkiem bijusi jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Mednieku, vācēju un agrīnajās civilizācijās piemiņa pārsvarā koncentrējās uz dzimtas locekļu garu pielūgsmi ar mērķi izpelnīties to labvēlību un palīdzību. Attīstoties agrīnajām valstīm un impērijām, pieminami kļuva arī valstu valdnieki, kurus pa daļai vai pilnībā dievišķoja, tomēr primāri uzmanība vēl arvien tika veltīta aizsaulē aizgājušiem dzimtas pārstāvjiem un šī piemiņa saglabāja privātu raksturu.

"Daudzi no svarīgākajiem protestiem, akcijām un manifestācijām notika tieši ar Baltijas valstu okupāciju un represijām saistītos piemiņas datumos."

Aizmetņus mūsdienu Rietumu pasaulē ierastajai praksei atcerēties un pieminēt kādus konkrētus pagātnes notikumus ap 6.-5.gs.pr.Kr. radīja senebreji un sengrieķi. Gan vienai, gan otrai tautai pagātnes notikumu piemiņa veidoja no pārējām reģionā dzīvojošām tautām atšķirīgu un spēcīgu identitāti. Senebreju gadījumā tas bija zaudējums Jaunbabilonijas impērijai un tam sekojošā Jeruzalemes izlaupīšana, pirmā tempļa nojaukšana un "Babilonas trimda", pēc kuras politiskā un reliģiskā elite pagātnes traumu pārvarēšanai un varas leģitimitātes atgūšanai radīja mītisku izraēļu tautas vēsturi, kas vēstīja par izraēļu un Dieva īpašajām attiecībām. Savukārt sengrieķu vēsturiskās apziņas pamati meklējami uzvarā pār Persijas impēriju divos karos, kas palīdzēja attīstīties pārākuma apziņai pār citām – barbaru – tautām. Uzvaras dienu gadskārtas tika atzīmētas, upurējot dieviem.

Piemiņas dienas kā nacionālās identitātes pamats

Atceres dienas, kādas tās izprotam mūsdienās, pirmo reizi parādījās 19.gs. otrajā pusē pēc ASV pilsoņu kara un Franču–prūšu kara, kuros masu iesaukuma rezultātā piedalījās plaši sabiedrības slāņi, bet modernie ieroči nodrošināja lielu skaitu kritušo. Pēc karā piedzīvotajām šausmām gan Francijā, gan ASV attīstījās kritušo karavīru piemiņa. Par valsts un privātiem līdzekļiem tika būvēti memoriāli, apkopti kapi un pārapbedīti mirušie.

ASV un Francija aizsāka arī tradīciju pasludināt noteiktas ar vēsturiskiem notikumiem saistītas dienas par valsts svētkiem un oficiālām brīvdienām. Par šīm dienām kļuva ASV Neatkarības diena 4.jūlijā un Bastīlijas ieņemšanas diena 14.jūlijā. Abi svētki uzsvēra valstu republikāniskās tradīcijas un savā ziņā tās pretnostatīja pārējai pasaulei.1 Līdz ar to var teikt, ka šāda veida piemiņa ir cieši saistīta ar nacionālās identitātes veidošanos un nostiprināšanos.

Līdztekus republikāniskām tradīcijām 19.gs. strauji attīstījās arī monarhistiskā un nacionālā piemiņas tradīcija. Lai gan valsts svētku izsludināšana saistībā ar valdniekam svarīgiem notikumiem bija ierasta prakse jau kopš pirmo valstu rašanās brīža, tieši 19.gs. beigās popularitāti ieguva dinastiju valdīšanas simtgades svinības,2 bet karaļu dzimšanas dienas ar likumu kļuva par valstu brīvdienām. Sekojot līdzi laika garam, arī nacionālo kustību dalībnieki mēģināja savu tautu vēsturē atrast pieminēšanas vērtus datumus, kuri apliecinātu tautas varenību vai pretestības garu.  

Pasaules kari mainīja pasauli

Abi pasaules kari radikāli mainīja visu pasauli un atsaucās arī uz piemiņas dienām. Pirmkārt, šie kari atnesa līdz šim nepieredzētu upuru skaitu un smagu kolektīvu psiholoģisko traumu. Kritušo piemiņa kļuva par imperatīvu, un gandrīz katrā karā iesaistītajā valstī ir diena, kad tiek pieminēti abos karos kritušie karavīri un nogalinātie civiliedzīvotāji.

Otrkārt, Rietumu pasaulē sāka dominēt kritiska attieksme pret varu, nāciju, nacionālismu un par vadošo politisko ideju pamazām kļuva plurālisms. Pateicoties šīm izmaiņām, daudzas sabiedrības grupas, kuras līdz šim jutās apspiestas no sabiedrības un valsts varas puses, sāka pieprasīt sev līdztiesību ne tikai juridiskā, bet arī sociālā un kultūras ziņā. Šim nolūkam labi kalpoja arī atceres dienas. Tāpēc mūsdienās gandrīz vai katru datumu kāda starptautiska organizācija ir noteikusi par kādam fenomenam, grupai, slimībai vai sociālai problēmai veltītu dienu attiecīgās tēmas apzināšanai un atzīmēšanai. Paralēli šīm dienām lielākā daļa pasaules valstu pastāv ar likumu noteiktas nacionālās piemiņas dienas, bet šo dienu jēga un saturs variē atkarībā no valsts vēstures, kultūras un politiskās iekārtas.

Piemiņas dienas aiz "dzelzs priekškara"

Latvija, tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstis, pēc Otrā pasaules kara nonāca "Dzelzs priekškara" otrā pusē, ejot radikāli atšķirīgu attīstības ceļu no Rietumu sabiedrības.

Ja savos pirmsākumos boļševiki, dibinot Padomju Krieviju, sevi pieteica kā revolucionāru, radikālu un internacionālu režīmu,3 tad, pie varas nākot Staļinam un nostiprinoties totalitārismam un vadoņa kultam, jebkas, kas varētu apdraudēt varas status quo, kļuva bīstams. Līdz ar to bīstami kļuva arī boļševiku revolucionāri, radikāļi un internacionālisti un, sākoties Lielajam teroram 1936.gadā, lielākā daļa no šīm personām tika fiziski iznīcinātas. Svētki un piemiņas dienas zaudēja savu internacionālo raksturu (daudzas brīvdienas tika atceltas) un pat tās, kurām oficiālajā nosaukumā bija vārds "starptautisks" – darba svētki un sieviešu diena, ieguva izteikti lokālu raksturu. Pēc Otrā pasaules kara piemiņa kļuva par sava veida tabu – karš, nacistu un padomju represijas, gulags, bads un komunistiskās partijas nekompetence kopumā bija radījuši katastrofālus zaudējumus Padomju Savienībai, un Staļins baidījās, ka jebkādi kolektīvi pasākumi šo notikumu piemiņai vai diskusijas par tiem varētu kļūt par iemeslu nemieriem.

To, ka padomju varas bailes no kolektīvas piemiņas un tai līdzi nākošās politiskās manifestācijas bija pamatotas, labi apliecināja notikumi Dziesmotās revolūcijas laikā. Daudzi no svarīgākajiem protestiem, akcijām un manifestācijām notika tieši ar Baltijas valstu okupāciju un represijām saistītos piemiņas datumos.

Vēsturiskā atmiņa – izaicinājums neatkarīgai Latvijai

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Saeima atceres dienu kontekstā nonāca interesanta izaicinājuma priekšā – no vienas puses, bija jāparāda skaidra Latvijas valsts pēctecība (26.janvāris, 22.jūnijs, 11. un 18.novembris) un jāatzīmē ar atjaunošanas procesu saistītas dienas (20.janvāris, 4.maijs un 21.augusts), no otras – jāizstāsta pārējai pasaulei savs stāsts par okupāciju un represijām (25.marts, 14. un 17.jūnijs un 23.augusts), no trešās – jāspēj pielāgot Rietumu vērtības Latvijas apstākļiem (8. un 9.maijs un 4.jūlijs). Tam visam pa virsu daļā latviešu sabiedrības valdoša vēlme gūt gandarījumu par padomju okupācijas gadiem un nacionālu jūtu uzplūdi, kas kalpoja par labu augsni dažādām populistiskām iniciatīvām (īsu laiku 16.marts, 11.augusts, 22.septembris un katra decembra pirmā svētdiena). Šo dažādo apstākļu salikuma rezultātā ir veidojusies līdzšinējā svētku, atzīmējamo un atceres dienu politika.

"Pilnīgi visi valsts noteiktie svētki tādā vai citādā veidā balstās noteiktā ideoloģiskā pārliecībā un lielākajā daļā gadījumu ir apzināta politika."

Svētku, atzīmējamo un atceres dienu kontekstā tas, ka kādas dienas atzīmēšana ir politiski vai ideoloģiski motivēta, nav kritērijs šīs dienas izvērtējumam, jo visi valsts noteiktie svētki balstās ideoloģiskā pārliecībā un (lielākajā daļā gadījumu) ir apzināta politika. Pat Ziemassvētku, Lieldienu un Jāņu svinēšana/nesvinēšana ir saistīta ar valdošās varas ideoloģiju (atceroties kaut vai padomju laikus, kad šie svētki nebija oficiāli atzīti no valsts puses), un vienmēr pastāvēs kāda sabiedrības grupa, kura uzskatīs, ka šo svētku svinēšana to aizvaino un vara to apspiež. Teorētiski arī Latvijā varētu būt neliels sekulāri noskaņotu cilvēku pulciņš, kuri varētu uzskatīt, ka reliģiskas brīvdienas pārkāpj valsts un baznīcas nodalīšanu, un justies dziļi aizvainoti par šādu valsts politiku. Mazāk abstrakti – pareizticīgo Ziemassvētku statusa jautājums pēc būtības ir politisks.

Noteiktas dienas atzīšanai no valsts puses drīzāk būtu jāizvirza šādi kritēriji:

  • vai patiešām pieminamais notikums ir piemiņas vērts, un kāds ir šī pieminamā notikuma vēsturiskais konteksts;
  • kā šīs dienas pieminēšana papildina sabiedriskajā telpā valdošo diskursu, un kā šis diskurss palīdz mums pašiem pieņemt labākus politiskus lēmumus un nepieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanos;
  • kā šie svētki atbilst vērtībām, kuras vēlamies redzēt savā sabiedrībā;
  • cik ļoti attiecīgās atzīmējamās dienas un to daudzums koncentrē, aktualizē vai trivializē piemiņu.

Izkliedēta piemiņa vienai problemātikai

Piemērojot šos kritērijus, problemātiski kļūst par piemiņas dienu šobrīd noteiktie 11.augusts (Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena), 22.septembris (baltu vienības diena) un katra decembra pirmā svētdiena (pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena).

Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienas kontekstā trūkst loģikas paša datuma vēsturei un atceres dienas saturam – 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju, un šo brīdi patiešām var uzskatīt par Brīvības cīņu noslēgumu. Bet jāņem vērā, ka aktīvā karadarbība bija beigusies jau 1920.gada februārī un mēneši starp februāri un augustu tika pavadīti neoficiāla pamiera apstākļos, norisinoties retām izlūkvienību sadursmēm. Intensīvākā karadarbība ar padomju spēkiem (tobrīd vēl pastāvēja arī Padomju Latvija) norisinājās 1920.gada sākumā, kad Latvijas un Polijas armijas (un šajā operācijā vislielāko smagumu iznesa poļu spēki) veica Latgales atbrīvošanas operāciju. Vēstures avoti liek nojaust, ka padomju puse šo līgumu parakstīja vienīgi tāpēc, ka uzskatīja, ka tuvākajā laikā tai izdosies sakaut Poliju un "aizdegt" revolūcijas uguni Vācijā, un jau no paša sākuma Latvijā bieži piesauktā frāze par "mūžīgu atteikšanos" padomju valdībai bija vien tukši vārdi. Latviju no atkārtotas nonākšanas padomju režīma kontrolē glāba vien Polijas uzvara kaujā par Varšavu 25.augustā. Līdz ar to karu reģionā izbeidza nevis Latvijas-Padomju Krievijas miera līgums, bet gan 1921.gada 18.martā noslēgtais Rīgas miera līgums, kuru parakstīja Polija un Padomju Krievija. Tādēļ šis datums būtu daudz loģiskāks kā atzīmējamā diena, ja būtu vēlme atzīmēt miera iestāšanos Austrumeiropā – turklāt šī diena piešķirtu arī pašam atceres pasākumam plašāku kontekstu un varētu kalpot par iemeslu regulārām diskusijām sabiedriskajā telpā par reģiona valstu ciešas sadarbības nozīmi miera nodrošināšanai. 11.augusts kā brīvības cīnītāju piemiņas diena ir problemātisks arī tādēļ, ka mums jau ir 11.novembris un 22.jūnijs – dienas, kurās tiek pieminēti brīvības cīņu dalībnieki un kuru vēsturiskais konteksts daudz vairāk atbilst šādiem atceres pasākumiem. Vēl viena diena tādējādi piemiņu vairāk izkliedē, nevis pastiprina. Pārāk liels šādu dienu daudzums vienas problemātikas pieminēšanai ir drīzāk pārspīlēts.

Par Baltu vienotības dienu parasti visvairāk ironizē viduslaiku vēsturnieki, jo pēc būtības Saules kaujā zobenbrāļu ordeņa bruņinieki kopā ar somugru un baltu sabiedrotajiem cīnījās pret citiem baltiem un etnisku kategoriju piemērošana viduslaikiem ir vismaz tikpat problemātiska. Daudz labāk par Baltijas valstu (nevis baltu, kas ir etnolingvistiska kategorija) solidaritāti un kopīgo vēsturi liecina karogu izkāršana abu kaimiņvalstu neatkarības proklamēšanas dienās.

Neizprotamās atceres dienas

Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena (šogad tas ir 6.decembris) ir atceres diena (turklāt svarīgāka par abām iepriekšminētajām, jo šajā dienā ir jāizkar karogs sēru noformējumā), par kuru Latvijas sabiedrībā varētu būt vismazākā izpratne. Šajā dienā tiek pieminēti tie latvieši, kuri tika nogalināti Lielā terora laikā trīsdesmito gadu beigās PSRS.

"Vairākumam Latvijas iedzīvotāju piemiņas dienas ir pilnīgi vienaldzīgas."

Šī diena ir problemātiska trīs aspektu dēļ. Pirmkārt, absolūtais vairākums no nogalinātajiem nekad nebija bijuši Latvijas valsts pavalstnieki un daudzi no tiem bija pārliecināti komunisti, kuri atbalstīja vai pat aktīvi piedalījās 1919.gada Padomju Latvijas izveidē, terora veikšanā visā bijušās Krievijas impērijas teritorijā un padomju režīma nostiprināšanā pēc pilsoņu kara. Fakts, ka daļa šo cilvēku paši bija iesaistīti padomju režīma būvniecībā un noziegumu īstenošanā, nenozīmē, ka to var vispārināt uz visiem cietušajiem un ka šie cietušie nav pelnījuši piemiņas brīdi. Problēma ir tajā, ka Latvijā jau viena šāda diena totalitāro upuru piemiņai ir – 23.augusts jeb Eiropas diena staļinisma un nacisma upuru atcerei. Šīs dienas konteksts ir labi piemērots, lai pieminētu visus Staļina režīma upurus, tai skaitā tos, kuri cieta Lielā terora laikā. Atsevišķas dienas izdale speciāli latviešu upuriem Lielā terora laikā gan izkliedē piemiņu, gan ir problemātiska no tā viedokļa, ka vienīgais iemesls šo cilvēku īpašai piemiņai ir to tautība. Liberāla, demokrātiska valsts nešķiro savus pilsoņus pēc to etniskās piederības – pilsoņa statuss pats par sevi garantē vienlīdzīgu attieksmi no varas puses. Treškārt, pati dienas izvēle ir neveiksmīga un nedaudz komiska, jo decembra pirmā svētdiena vienmēr būs pirmā vai otrā advente, kas pēc savas būtības ir reliģiski svētki, bet daudzi no pieminamajiem cilvēkiem kā pārliecināti komunisti bija ateisti un šādas dienas izvēle viņos raisītu vismaz neizpratni, ja ne pat aizvainojumu.

Pieminam, nerunājot par svarīgāko

Aplūkojot pārējās atceres dienas, jāsecina, ka problēma nav pieminamajā notikumā vai datuma izvēlē – totalitāro režīmu upuri ir pelnījuši piemiņu, atsevišķi ir jāpiemin arī lielās 20.gs. traģēdijas Latvijas kontekstā – Latvijas okupācija, izsūtīšana un holokausts. Tāpat piemiņu ir pelnījuši karavīri, kuri ir karojuši Latvijas valsts labā vai ir tikuši nelikumīgi mobilizēti abu okupācijas varu armijās.

Problēma slēpjas sabiedrības izpratnē par piemiņas nozīmību un tajā, kā mēs izmantojam šos piemiņas brīžus, lai diskutētu un atgādinātu sev par iemesliem, kāpēc šīs traģēdijas notika un kā mums izvairīties no līdzīgu traģēdiju atkārtošanās.

Šo problēmu labi ilustrē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes veiktais "Latvijas sociālās atmiņas monitorings" 2013.gadā, kas uzrādīja to, ka absolūtajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju piemiņas dienas ir pilnīgi vienaldzīgas un vienīgā diena, kas izpelnījusies atzinību plašākā sabiedrībā, ir Lāčplēša diena. Neieinteresētības iemesls daļēji varētu būt tas, ka mēs šīs dienas pietiekami neizmantojam diskusijas veidošanā par svarīgiem jautājumiem, kas ar tām neizbēgami ir saistīti.

Neaprobežojoties ar tradicionālo upura tēlu un ļauno okupācijas varu noziegumu piemiņas kultu, daudz svarīgāki ir iemesli, kāpēc šīs traģēdijas varēja notikt? Pilsonisko sabiedrību un demokrātiskas valsts pārvaldes sabrukums Eiropā, starptautiskās drošības sistēmas sairšana, nespēja izveidot spēcīgas reģionālas aizsardzības alianses Austrumeiropā, autoritārisma un totalitārisma draudi, iecietība pret agresīviem režīmiem, antisemītisms – šie jautājumi ir tikpat aktuāli šodien, kā toreiz – 20.gadsimta trīsdesmitajos gados.


 

119.gs. beigās kā republikas sevi identificēja mazākums valstu un lielākā daļa no tām atradās abās Amerikās. Ārpus Amerikām bija vien četras republikas – Sanmarīno un Francija Eiropā, Libērija un Būru republika Āfrikā.

2Latvijas kontekstā vislabāk zināmās ir Romanovu dinastijas valdīšanas 300 gadu jubilejas svinības 1913.gadā, kurās daudzo pasākumu vidū ietilpa daudzu apsūdzēto un notiesāto, tai skaitā arī 1905.gada revolūcijas dalībnieku, amnestija.

3Padomju Krievijā par brīvdienām tika pasludinātas dienas, kurās pieminēja gan Parīzes komūnas sacelšanos, gan 1905.gada revolūciju, gan abas 1917.gada revolūcijas.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
20
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI