Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Lapsa: „Daļa īpašumu izsolēs nonāk tādēļ, ka cilvēki ir ņēmuši bankās aizdevumus šo īpašumu iegādei un nav spējuši tos atmaksāt, bet mēdz būt arī tā, ka īpašums tiek pārdots citu nenokārtu parādsaistību dēļ.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Cilvēki lielākoties ir pārliecināti, ka parādnieku tā vienkārši uz ielas izlikt nevar, mājokli atņemt nedrīkst, un tātad bez pajumtes palikt viņi nevarēs. Bet patiesībā, ja parādniekam nav kustamās mantas vai cita nekustamā īpašuma, ar ko parādsaistības nosegt, viņš var zaudēt savu vienīgo pajumti. Ja cilvēks parādu neatdod, parāda turētājs šo lietu nodod tiesā, kas nolemj, ka parāds ir piedzenams. Tālāk tiesas izpildraksts nonāk pie tiesu izpildītāja un sākas parāda piedziņas izpilde. Apstiprinot izsoles aktu, tiesa pieņem lēmumu gan par pārdotā nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz pircēja vārda, gan (ja viņš to lūdz) ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā un tad noteiktā kārtībā atbilstoši Civilprocesa likuma regulējumam tiek organizēta ievešanas valdījumā (kas iekļauj arī izlikšanu) procedūra, ja tā ir nepieciešama. Taču izsolēs pārdotajos īpašumos nereti mājo arī īrnieki, un tad tiesiskās attiecības mēdz veidoties īpaši sarežģīti.
Par to, kā cilvēki mēdz zaudēt īpašumus un ko darīt ar īrniekiem, LV portāla saruna ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēju, zvērinātu advokātu Jāni Lapsu.
Ko liecina jūsu pieredze – vai īpašumi lielākoties izsolēs nonāk nenomaksātu kredītu dēļ? Tie ir hipotekārie kredīti vai arī mēdz būt citādi parādi?
Daļa īpašumu izsolēs nonāk tādēļ, ka cilvēki ir ņēmuši bankās aizdevumus šo īpašumu iegādei un nav spējuši tos atmaksāt, bet mēdz būt arī tā, ka īpašums tiek pārdots citu nenokārtu parādsaistību dēļ. Te var minēt uzturlīdzekļu maksājumu parādus, kas ir pietiekami izplatīti gadījumi. Lasot sludinājumus, var redzēt, ka piedzinējs, piemēram, ir Uzturlīdzekļu garantiju fonds vai kāda fiziska persona, kuras prasījums liek domāt par šāda veida nenokārtotām saistībām. Otrkārt, īpašumi tiek izsolīti arī par dažādiem citādiem parādiem, tai skaitā, piemēram, par nenomaksātiem policijas uzliktiem vai citiem administratīviem sodiem.
Diemžēl mēdz notikt, ka cilvēki zaudē īpašumus nelielu, summas ziņā nesamērīgu parādu dēļ. Ja parāds, piemēram, ir 20 tūkstoši latu un īpašumu pārdod par 10 tūkstošiem, tad redzams, ka kredīts kaut daļēji tiek nosegts. Bet izsolēs mēdz pārdot dzīvokļus, kuru vērtība ir 10 vai 15 tūkstoši, bet parāds - tikai 200 vai 500 latu, varbūt tūkstotis.
Tas liecina par cilvēku ļoti lielu bezatbildību un neapdomību attieksmē pret saviem parādiem, vai ne?
Protams! Tad nereti tiek pārmests tiesu izpildītājiem – kāpēc viņi tā dara, kāpēc simts latu dēļ pārdod dzīvokli, ka tas nav samērīgi... Jā, samērīgi nav, bet tiesu izpildītājs šeit nekādi nav pie vainas! Saņemot izpildrakstu par parāda piedziņu, viņš pirmām kārtām dodas pie parādnieka apsekot, vai viņam ir kāda kustamā manta – dators, televizors, ledusskapis, ko pārdodot parādu varētu dzēst. Bet, ja tiesu izpildītājs nevar iekļūt dzīvoklī, sazināties ar parādnieku, bet uz aicinājumu atnākt aprunāties arī nesaņem atbildi – ko tad lai dara? Meklējot šā cilvēka iespējamo darbavietu, tiesu izpildītājs saņem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informāciju, ka viņš ir bezdarbnieks, no bankām, kam aizsūtījis pieprasījumus, izziņas, ka tam nav atvērtu kontu, uzkrājumu un ienākumu. Bet Zemesgrāmatu reģistrs rāda, ka šai personai pieder nekustamais īpašums, un tad tiesu izpildītājs to pārdod.
Jāuzsver, ka pārdot parādnieka īpašumu parāda dzēšanai ir tiešais zvērināta tiesu izpildītāja amata pienākums un tādēļ šāds institūts ir radīts, lai personām, kuras nevēlas pašas risināt savu problēmu, to "palīdzētu" atrisināt. Ir vēl otrs svarīgs aspekts, ko cilvēki lielākoties nesaprot - pārdošanas rezultātā iegūtā nauda, atskaitot tiesu sprieduma izpildes izdevumus un nosegtās saistības, tiek izmaksātas parādniekam atpakaļ. Man šķiet, ka visi domā – jā, cilvēkam noņem dzīvokli un viņš paliek uz ielas, bet tā nepavisam nav.
Vai šādi var notikt ar cilvēkiem, kuri, bēgot no parādiem, devušies uz ārvalstīm un it kā paslēpjas no šīm finansiālajām nepatikšanām?
Par parādiem nereti neliekas zinis gan tie, kuri ir ārzemēs, gan tie, kuri uzturas tepat Latvijā. Gribētos teikt, ka viņi zināmā mērā ir tādi nihilisti, kas neņem vērā nedz noslēgtos līgumus, nedz likumos rakstīto un domā, ka tad, ja nebūs sastopami, nekas nenotiks. Varbūt arī domā, ka parādu var neatdot un tas tiks aizmirsts, vai arī savā privātajā dzīvē tiktāl degradējušies, ka vispār neko vairs nedomā.
Problēma ir tā, ka aizdevumu ņemšanas brīvība mums ir ļoti liela (kaut to cenšas ierobežot, pieprasot informāciju par ienākumiem, neļaujot dot kredītus naktī), bet cilvēki vienalga bezatbildīgi aizņemas, un parādu dēļ viņu īpašumi nonāk izsolēs.
Iznāk, ka dzīvokli var pazaudēt arī tādēļ, ka nav samaksāts par internetu, mobilo tālruni vai datoru, arī par ātrajiem kredītiem?
Ir arī tādi precedenti. Un ir bijis vēl tā, ka prasība par nenomaksātu rēķinu ir nodota parādu piedziņas uzņēmumam, jau notiek izsole (turklāt kopumā viss process velkas diezgan ilgi: īpašums ir jānovērtē, tiek ievietots sludinājums "Latvijas Vēstnesī" un norisinās vēl citas procedūras), bet visu šo laiku cilvēks nav licies zinis. Viņš pēkšņi "pamostas" uz izsoles brīdi un raksta tiesai – uz līguma, par ko ir tiesas spriedums, paraksts ir viltots... Tad tiesa šo gadījumu vērtē, bet tas vairs nav vienkārši un ātri.
Šeit vēlos uzsvērt – saņemot jebkuru dokumentu (vai no tiesas, vai tiesu izpildītāja), cilvēkam ir tūdaļ jāreaģē, jo patiešām saistībā ar ātrajiem kredītiem var būt viltoti personu paraksti, vai, piemēram, ar kaut kādā veidā iegūtu pases kopiju noslēgts līgums par kāda pakalpojuma saņemšanu, protams, par to pēc tam nemaksājot. Pēc kāda laika cilvēks, kura personas dati ar viltu izmantoti, sev par pārsteigumu saņem izpildrakstu par parāda piedziņu. Ja viņš uzskata – tā ir kļūda, jo nekādus līgumus nav slēdzis, un tādēļ šo lietu ignorē, neatsaucas uz paziņojumiem, var pienākt brīdis, kad viņš saņem ziņu par sava dzīvokļa nonākšanu izsolē. Diemžēl no dokumentu viltošanas neviens nav pasargāts.
Izsolēs pārdodamie dzīvokļi bieži ir aizņemti, tajos mīt cilvēki. Vai tad iemītnieki faktiski paliek bez pajumtes?
Ja nekustamā īpašuma pircēju ieved valdījumā, visbiežāk tas nozīmē, ka dzīvoklī vai mājā dzīvo paši parādnieki, kas ņēmuši kredītus. Jā, viņiem šis nekustamais īpašums, dzīvojamās telpas, kuras ar tiesas spriedumu ir nonākušas citas personas īpašumā un valdījumā, ir jāatbrīvo. Var būt tā, ka viņi apzinās notikušo un labprātīgi atdod atslēgas. Bet dažkārt atslēgas gan atdod, bet pirms tam dzīvojamo telpu vienkārši izdemolē, izlauž un aizved visu, kas vien iespējams. Te jāteic, ka šādai rīcībai uzreiz ir krimināltiesiskas sekas atbilstoši Krimināllikuma 308.pantā un 185.pantā noteiktajam.
Un tad ir vēl otrs tiesisko attiecību bloks, kad īpašumā, kas nonācis izsolē, dzīvo īrnieki. Tie savukārt ir iedalāmi tā dēvētajos vecajos īrniekos, kuri attiecīgajā mājoklī dzīvo jau sen un kam ir gan terminēti, gan beztermiņa īres līgumi, un tādos īrniekos, kuri dzīvojamā telpā iemitinājušies pēc tam, kad dzīvokļa īpašnieks ir paņēmis kredītu, kuru vairs nespēj nomaksāt. Tādēļ viņš pats (dzīvokļa īpašnieks) pārcēlies uz citu, arī īrētu, bet mazāku dzīvokli un šo īpašumu izīrējis, lai iegūtu papildu līdzekļus maksājumu segšanai. Ja tas nav izdevies un parāds uzkrājies, dzīvokli vai māju pārdod izsolē.
Vēl trešā grupa ir fiktīvie īres līgumi, ko noslēdz, lai apgrūtinātu jaunā īpašnieka iespējas iegūt šo īpašumu valdījumā. Satversmes tiesa šā gada oktobrī par šādu gadījumu ierosināja lietu. Banka kā parāda piedzinējs bija panākusi, ka nekustamo īpašumu pārdod izsolē. Šo dzīvokli neviens nenopirka, jo bija zināms, ka tur ir īres līgums. Tad banka tiesā sniedza prasību par izlikšanu; pirmā instance prasību noraidīja, otrā instancē banka lūdza, lai Rīgas apgabaltiesa iesniedz pieteikumu Satversmes tiesai, un 23.oktobrī Satversmes tiesa ierosināja lietu par likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8.pantā iekļautās normas, ka īres līgums ir saistošs nākamajam ieguvējam (īpašniekam), atzīšanu par spēkā neesošu.
Jau iepriekš bija priekšlikumi, ka šis regulējums ir jāmaina un īres un nedzīvojamo telpu nomas līgumi ir obligāti ierakstāmi zemesgrāmatā, un tikai tad tiesiski ir spēkā, bet diemžēl šis process ir apstājies. Minēto normu likumdevējs 1993.gadā ieviesa, lai aizsargātu denacionalizēto namu īrniekus no izveicīgiem ļaudīm, kuri ieguva dzīvokļus īpašumā un vēlējās no tiem "izdzīvot" tā dēvētos vecos īrniekus. Manuprāt, šobrīd situācija ir mainījusies, un prakse liecina, ka minētā norma patiešām ir novecojusi. Tad jau redzēsim, kā Satversmes tiesa spriedīs – vai šī norma ir atbilstoša Latvijas Republikas Satversmei, vai sabiedrības interešu labad ir saglabājama, vai tā tomēr pārmērīgi apgrūtina īpašumu un tādēļ atzīstama par spēkā neesošu un ir jāatgriežas pie jau esošā vispārējā Civillikuma regulējuma.
Šo problēmu ar īrniekiem varētu atrisināt, vai nu nosakot ar likumu, ka īres līgumi obligāti ir reģistrējami zemesgrāmatā, vai arī izveidojot atsevišķu īres īgumu reģistru, jo pašlaik fiktīvo īres līgumu problēma ir tā, ka tie nekur netiek reģistrēti. Varbūt var nereģistrēt īstermiņa īres līgumus, kas noslēgti uz gadu vai pusgadu, bet tos, kas noslēgti uz ilgāku laiku, noteikti vajag. Īres līgumu reģistrēšana zemesgrāmatā parādītu arī pelēko zonu, par kuru netiek maksāti nodokļi.
Arī pirmskara Latvijā bija līdzīgas problēmas, un tās atrisināja, ieviešot īres līgumu obligātu reģistrēšanu zemesgrāmatā.
Bet idejai par īres līgumu ierakstīšanu zemesgrāmatā ir daudz pretinieku, jo liela daļa dzīvojamās platības īpašnieku īres attiecības nevēlas oficiāli uzrādīt, jo negrib maksāt par šo komercdarbību nodokļus. Īstenībā pašlaik pārsvarā daudzi nomas līgumi par nedzīvojamām telpām vai zemi jau tiek reģistrēti zemesgrāmatā, bet par dzīvojamām telpām – gan retāk. Jāpiebilst gan, ka minētajām problēmām risinājumi meklēti likumprojektā "Dzīvojamo telpu īres likums", kas 19.decembrī izsludināts apspriešanai Valsts sekretāru sanāksmē.
Kas ir fiktīvais īres līgums?
Tas ir līgums, kas noslēgts bez domas, ka šajā dzīvoklī vai mājā kāds patiešām dzīvos, bet, kā jau minēju, tikai apgrūtinājuma dēļ. Otrkārt, ja dzīvokļa īpašnieks ir ņēmis kredītu un nopircis dzīvokli, tad šajā aizdevuma līgumā visbiežāk ir rakstīts, ka kredītlīguma laikā viņš nedrīkst šo nekustamo īpašumu apgrūtināt ne ar kādām lietu tiesībām, kā arī izīrēt vai iznomāt. Taču bieži vien šie īpašnieki negodprātīgi noslēdz īres līgumus bez bankas atļaujas. Šie līgumi visi ir apstrīdami tiesā.
Kā notiek jaunā īpašnieka ievešana nekustamā īpašuma valdījumā?
Īsumā ir tā: ja notiek izsole, ja viss notiek atbilstoši likumam, ieguvējs samaksā visu naudu tiesu izpildītājam, kurš raksta pieteikumu tiesai, kas apstiprina izsoles aktu. Likums arī paredz – ja ieguvējs vēlas, tiesa lemj par ievešanu valdījumā. Tad šis ieguvējs saņem izpildrakstu un nodod to tiesu izpildītājam, kuram tas ir jāizpilda.
Saņemot šo lēmumu, tiesu izpildītājs nosūta parādniekam paziņojumu par to, ka ir saņemts izpildu raksts par ievešanu valdījumā un konkrētā dienā šī procedūra notiks. Ja noteiktajā dienā bijušais īpašnieks neierodas, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 620.7 pantā noteiktajam šo procedūru atliek, bet pēc tam dzīvojamo telpu policijas un liecinieku klātbūtnē var atvērt piespiedu kārtā.
Taču tiesu izpildītāji bieži vien saskaras ar to, ka dzīvojamās telpās, izrādās, ir īrnieki un tad rodas jautājums – tie ir īstie vai viltus īrnieki. Arī tad, ja redzams, ka īres līgums ir fiktīvs, tiesu izpildītājam ir jāatliek sprieduma izpilde, viņš nevar ievest jauno īpašnieku valdījumā. Bet tiesu izpildītājam tik un tā ir tiesības ienākt šajā telpā, aprakstīt stāvokli, fiksēt skaitītāju rādījumus, bet īrnieku viņš nedrīkst izlikt. Ja tiesu izpildītājs īrnieku izliek, viņu var saukt gan pie disciplinārās, gan kriminālatbildības – atbilstoši Krimināllikuma 317.pantam un 318.pantam par pilnvaru pārsniegšanu vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Īrnieku nedrīkst izlikt nekādā gadījumā – vienalga, vai viņam ir beztermiņa vai terminētais īres līgums.
Vēl kāds problemātisks gadījums - dažkārt īres līguma īrniekam vispār nav: vai nu tas ir nozaudēts, vai izīrētājs pat ir to atņēmis. No vienas puses, cilvēks it kā ir īrnieks, un viņš var pierādīt, ka šajā mājoklī dzīvo jau daudzus gadus, maksājis visus rēķinus, un tas kalpo kā pierādījums faktiskām īres attiecībām. Tad tiesas izpildītājam rodas dilemma – viņš drīkst cilvēku izlikt vai nedrīkst. Kā jurists es teiktu – ja nav dokumenta, ir tiesības izlikt, bet īres valde apgalvos pretējo – ja faktiskās attiecības apstiprina, ka cilvēks ir īrnieks, viņu izlikt nedrīkst.
Te vēl var būt gadījums, ka ir terminēts īres līgums un termiņš ir izbeidzies. Kā jurists uzskatu, ka tad īres līguma nav. Īrniekam tomēr ir jābūt apzinīgam, ja īres līguma termiņš beidzas, ir jānoslēdz jauns līgums. Turklāt jāņem vērā, ka likumā "Par dzīvojamo telpu īri" ir noteikts - īres līgumam ir jābūt rakstveidā un arī īrnieks ir par to atbildīgs.
Vai patiešām nevienā arhīvā vai bijušajā namu pārvaldē nav atrodami šādu īres līgumu dublikāti vai kopijas?
Bieži vien nav. Tad tiesu izpildītājiem būtu jāņem vērā, lūk, kas - Dzīvesvietas deklarēšanas likums stājās spēkā 2003.gada 1.jūlijā, nu jau pagājuši 10 gadi. Deklarēšanās gan nenodrošina nekādas civiltiesiskās saistības, bet pirms tam bija pierakstīšanās un izrakstīšanās sistēma, un pierakstīties kādā vietā varēja tikai tad, ja tam bija tiesisks pamats. Tātad tiesu izpildītājam būtu jāpieprasa no Pilsonības un migrācijas pārvaldes izziņa par šo pierakstu.
Ja lūkojamies plašāk, īrnieku problēma nav tikai saistībā ar izsolēm, bet tā var rasties arī it kā normālā nekustamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas darījumā. Ierodas potenciālais dzīvokļa vai mājas pircējs, aplūko īpašumu, atzīst visus nosacījumus par pieņemamiem, un tiek rakstīts pirkuma līgums. Lai dzīvokli iegādātos, pircējs bankā ņem aizdevumu, samaksā pārdevējam, zemesgrāmatā īpašumu reģistrē uz sava vārda un ierodas savā jaunajā īpašumā. Bet izrādās – priekšā pēkšņi ir īrnieks ar īres līgumu. Pirkuma līgumā gan ir ierakstīts, ka šim īpašumam nav apgrūtinājumu, bet pārdevējs pircēju ir maldinājis.
Pircējs nonāk neapskaužamā situācijā: īrnieku viņš nedrīkst izlikt, dzīvoklī dzīvot nevar, bet kredīts bankai ir jāmaksā. Protams, viņš mēģina lauzt pirkuma līgumu un atgūt savu naudu, taču pārdevējs to sen pārskaitījis citur, no viņa neko nevar piedzīt. Diemžēl pašreizējā situācijā, kad īres līgumi nekur netiek reģistrēti, jebkurš cilvēks, iegādājoties dzīvokli, var nopirkt šādu "kaķi maisā".
Fiktīvie īrnieki gan parasti mēdz uzrasties vērtīgos īpašumos. Dzīvoklis centrā, piemēram, maksā 100-200 tūkstošus latu, cilvēks paņēmis tā iegādei kredītu, nevar atdot, un īpašums nonāk izsolē. Latvijā diemžēl ir juridiski izglītoti cilvēki, kuri specializējušies fiktīvu īres līgumu taisīšanā un palīdz arī gatavot sūdzības pret tiesu izpildītājiem un uzturēt prasības tiesā pret jauno īpašuma ieguvēju, lai izspiestu no viņa naudu.
Ja cilvēks nopērk dzīvokli, piemēram, par 10 tūkstošiem latu, un tur ir īrnieks, tad ar viņu tomēr ir iespējams panākt kādu vienošanos, lai šo pieticīgo dzīvojamo telpu izbrīvētu. Ja īpašums nopirkts par vismaz desmitkārt lielāku summu, tas nozīmē, ka jaunais īpašnieks visbiežāk ir ņēmis ievērojama apmēra aizdevumu un viņam ir svarīgi pašam uzreiz izmantot nopirkto īpašumu. Bet veiklie cilvēki, kurus par juristiem nekādi negribētos saukt, par pietiekami lielu atlīdzību sagatavo viltus īres līgumu un vada tālāko darbību pret jauno īpašnieku.
Manā praksē ir bijis gadījums, ka cilvēki nopērk izsolē vērtīgu dzīvokli Rīgas centrā, samaksājot par to pietiekami lielu naudas summu un nostiprina īpašumu zemesgrāmatā. Kad viņi vēlas sevi ievest jaunā īpašuma valdījumā un dodas ar izpildrakstu pie tiesu izpildītāja, pēkšņi izrādās, ka dzīvoklī ir īres līgums un tur ir īrnieks. Viņš jaunajiem īpašniekiem saka – labi, samaksājiet tūkstoti latu, un es šo vietu atstāšu. Jaunais īpašuma ieguvējs kopā ar īrnieku dodas pat pie notāra, noslēdz līgumu, precīzi nosakot, ka par noteiktu atlīdzību viņš līdz konkrētam datumam dzīvokli atbrīvos. Īpašnieks atviegloti uzelpo, jo salīdzinājumā ar jau samaksāto summu šis papildu tēriņš vairs nešķiet liela nauda, bet, kad noteiktajā datumā viņš ierodas mājoklī, tur vairs nav šā cilvēka, bet ir cits – ar jaunu fiktīvu īres līgumu. Šādi līgumi ar nodomu noslēgti, pirms dzīvoklis nonāca izsolē, un tad pa vienam tos uzrāda jaunajam īpašniekam, izspiežot naudu. Tā var turpināties ilgi, bet ilga būs arī tiesāšanās par šo fiktīvo īres līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Ņemot vērā šo lietu izskatīšanas ilgumu, tas var notikt pēc gadiem pieciem.
Tātad īstenībā, ja cilvēks dodas uz izsoli pirkt dzīvokli vai ģimenes māju un arī to pērkot no privātpersonas, viņš nekad nevar būt drošs, ko īsti iegādājas?
Tieši tā. Risks mazliet samazinās, ja pērk jaunbūvi, jo ēkā, kas nav nodota ekspluatācijā, pēc likuma neviens nedrīkst dzīvot, un tad pat iespējami noslēgtie īres līgumi nav jāņem vērā.
Vai tiesu izpildītājiem nevajadzētu rūpīgāk izvērtēt šos īres līgumus, lai jau laikus saprastu, kā rīkoties?
Problēma ir tā - cik lielā mērā tiesu izpildītājs šos līgumus var vērtēt. Viņam būtu jāvērtē līguma saturs – vai tiešām telpa, kura jāieved valdījumā, ir dzīvojamā telpa; varbūt ir beidzies īres līguma termiņš; kas ir šā līguma subjekti, jo par īrniekiem nevar būt visas personas: likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 4.pants nosaka to personu loku, kuras var būt īrnieki. Ja dzīvoklī uzturas personas, kurām nav šādu tiesību, tad īres līgums nav jāņem vērā. Bet tiesu izpildītājs nevar vērtēt līguma īstumu – vai uz tā nav viltots paraksts un tamlīdzīgi. Tas ir tiesībsargājošo iestāžu pienākums.
Šobrīd ir tā – ja lieta nonāk līdz izsolei un līdz ievešanai valdījumā, parādniekam jau izsoles laikā būtu jāpaziņo, ka viņam ir noslēgts kāds īres līgums; bet, ja viņš to nedara, tam nav nekādu juridisku seku.
Vai īrnieku var pārdot kopā ar visu dzīvokli?
Var, bet, kā jau minēju, pašlaik likums šo īrnieku aizsargā. Ja man pieder dzīvoklis, kurā ir īrnieki, es to jebkurā brīdī varu pārdot. Skaidrs, ka par šādu dzīvokli ar apgrūtinājumu iespējams iegūt ne vairāk par pusi no tirgus cenas. Šāds dzīvoklis, ja īpašniekam ir jebkādi parādi, var nonākt izsolē. Diemžēl neviens likums nenosaka prasību, ka izsoles sludinājumā būtu obligāti jānorāda informācija par īrnieku esamību attiecīgajā īpašumā. Kā jau teicu, tiesu izpildītājs nereti nemaz nezina, vai dzīvoklī ir īrnieki. Neviens viņam durvis neatver, iekšā nelaiž, un īrnieku klātbūtne atklājas tikai tad, kad viņš ierodas ar izpildrakstu par ievešanu valdījumā. Izsoles dalībnieki, pērkot īpašumus, patiešām nevar uzzināt, vai tur ir vai nav īrnieki.
Bet mūžīgi šādas attiecības nevar turpināties – kā jaunie īpašnieki tiek galā ar nevēlamiem īrniekiem?
Ja īres līgumi ir legāli, likumīgi noslēgti, tad jaunais īpašnieks var prasīt pārslēgt īres līgumu, bet tam vajadzīga abu pušu vienošanās. Ja tā nav iespējama, strīdu izšķir tiesas ceļā. Ja līgumi ir fiktīvi, tad visbiežāk jaunie īpašnieki ceļ prasību tiesā. Daži nevis pārslēdz īres līgumu ar īrnieku, nevis vēršas tiesā, bet mēģina šos cilvēkus izlikt ar spēku, dažādi terorizēt. Tā ir gan administratīvi, gan krimināli sodāma rīcība. Ja jaunie īpašnieki izliek īrnieku patvarīgi, viņus var saukt pie atbildības saskaņā ar Krimināllikuma 279.pantu, un arī šā likuma 143.pantā ir noteikts sods par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu. Tā saucas noziedzīgu nodarījumu kopība.
Ja īrnieku patvarīgi cenšas izlikt no mājokļa – kur viņam meklēt palīdzību? Viņš pārnāk no darba, bet durvīm nomainīta atslēga, vai vēl sliktāk – arī aizvestas visas mantas un viņš pataisīts par bezpajumtnieku?
Ja īrnieku kāds patvarīgi izliek no dzīvokļa, nekavējoties jāvēršas policijā, un policijai ir jāpanāk, ka viņš var iemitināties atpakaļ. Bet diemžēl policija bieži vien neko lietas labā nedara, aizbildinoties, ka tas ir civiltiesisks strīds starp īrnieku un jauno nekustamā īpašuma ieguvēju. Pērn Tiesībsarga konferencē Valsts policijas pārstāvis sacīja – šādā gadījumā policija dienas laikā varbūt atbraukšot... Tas ir nepieļaujami, jo policijas pienākums ir šo cilvēku aizstāvēt. Ja ir pierādījumi par īrnieka patvarīgu izlikšanu, policijai nekavējoties ir jāierosina kriminālprocess; ja ir pazudušas mantas, tad līdztekus jau minētajiem var piemērot arī citus Krimināllikuma pantus.
Ja policija nebrauc, tad ir bezizeja?
Nē, šādā situācijā cietušajiem ir jābūt uzstājīgiem un jāpanāk, ka policija atbrauc. Tai vienkārši tas ir jādara. Jo arī Satversmes 96.pantā ir teikts: ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Šeit jau ir pārkāptas konstitucionālās cilvēktiesības. Protams, nepietiks tikai pa tālruni piezvanīt policijai un dusmoties, ka nebrauc, ir jāraksta iesniegums, jāiesniedz pret parakstu, tam jābūt policijā iereģistrētam.
Ja nu gadījumā ar policiju nevar tikt galā, tad ir vēl viena izeja – jāsniedz prasība tiesā pret nekustamā īpašuma ieguvēju, lai īrnieku iemitinātu atpakaļ. Taču šādas lietas nav izskatāmas prioritāri, un process var vilkties gadiem. Tā īstenībā ir liela problēma.
