INTERVIJA

Aivita Putniņa: neatkarību ir vieglāk iegūt nekā to īstenot

LV portālam: AIVITA PUTNIŅA, sociālantropoloģe
Guntars Laganovskis29.10.2013
Kad dienas kārtībā vairs nav tik liela jautājuma kā neatkarības atjaunošana, citas lietas, kas ved attīstības virzienā, var šķist sīkas un nenozīmīgas. Taču tās neīstenojot, attīstība nav iespējama, ir pārliecināta sociālantropoloģe AIVITA PUTNIŅA sarunā par pilsonisko līdzdalību un sabiedrības spēju aizstāvēt savas intereses toreiz un tagad.

Tautas fronte un Atmoda kopumā bija tautas reakcija uz apdraudējumu. Virsuzdevums – neatkarība – bija tiešā saistībā ar latviešu tautas glābšanu no pakāpeniskas iznīcības. Tagad faktiski esam līdzīgā situācijā - cilvēki pamet valsti, demogrāfijas rādītāji ir negatīvi. Kāpēc sabiedrība patlaban aktīvi nemobilizējas savu interešu aizstāvībai?

Tas ir ļoti komplicēts jautājums. Tautas frontes laikā bija ārkārtīgi viegli tādā ziņā, ka varējām būt pret. Pret konkrēti zināmu ienaidnieku ir vieglāk mobilizēties. Pretakcija nekad neprasa tik daudz konkrētas atbildības kā iestāšanās par kaut ko, piedāvājot risinājumus, kā to sasniegt. Iegūstot neatkarību, palikām vieni ar savu brīvību, kas, protams, prasa atbildību un ir smagi. Ne velti mēģinām savu atbildību uzvelt pagātnei, cerēt uz lielu, labu saimnieku, kas mūsu vietā vadīs valsti, taču allaž pieviļoties. Ne velti šādas pretakcijas esam daudz redzējuši neatkarības pirmajās desmitgadēs, kad katra nākamā Saeima tika ievēlēta, balsojot pret iepriekšējo.

Neatkarība lielā mērā bija romantizēta. Uz barikādēm neatkarības vārdā gājām gatavi iet "kaut vai zem tankiem". Taču atceros, ka, atzīmējot pirmo gadu kopš neatkarības atjaunošanas, Doma laukumā man pienāca BBC žurnāliste un jautāja: jums tagad droši vien ir milzu sajūsma, gandarījuma sajūta? Tajā brīdī sapratu, ka šāda gandarījuma nav. Mums nevienam nebija pieredzes, kā veidojas valsts, kā notiek pāreja uz tirgus ekonomiku, kāpēc tā notiek tik ārkārtīgi strauji.

Radās paradokss – sabiedrība, kas aktīvi iesaistījās Atmodas politiskajos notikumos, lai atjaunotu valsti, nebija gatava tajos iesaistīties, lai veidotu to visizšķirošākajā laikā, kad tapa valsts pamati – likumdošana, ekonomika, valsts pārvalde...

Jā, visi šie procesi bija daudz komplicētāki, sarežģītāki nekā iestāšanās pret Daugavpils HES, Rīgas metro vai Slokas papīrfabriku. Mobilizēties par, nevis pret bija daudz grūtāk; tajā ir mazāk emociju un tūlītējas atdeves.

Daudzas sabiedriskās organizācijas ir teikušas, ka viņu darbā nav jūtama atdeve. Tagad savus mērķus panākt iespējams, lielākoties ejot maziem, sīkiem solīšiem, ar ko ir par maz, lai uzturētu augstu emocionālo pacēlumu. Nevalstisko organizāciju sektoram finansējums ir salīdzinoši niecīgs, darbošanās kā brīvprātīgajiem prasa laiku, kura daudziem, strādājot vairākos darbos un cīnoties par ģimenes labklājību, nav. Darbojoties NVO, nejūt atdevi un līdz ar to arī motivāciju iet tālāk.

Latvijā kā mazā valstī amatpersonas ir salīdzinoši viegli un ātri pieejamas, sabiedrības līdzdalībai likumdošanas procesā šķietami nav lielu šķēršļu. Tātad ir arī savas priekšrocības. Kāpēc rezultāti daudzās jomās tomēr neliecina par šo iespēju efektīvu izmantošanu?

Pirmkārt, runājot par lobiju darbu, ir vajadzīga zināma pieredze, kuras bieži vien pilsoņiem pietrūkst. Otrkārt, ne jau visas nevalstiskās organizācijas strādā politikas jomā. Savukārt tām, kas tur darbojas, labi jāpārzina, kā funkcionē šī sistēma, kā tiek pieņemti lēmumi, kur un kā ir pieejama informācija utt. Sabiedrības interešu lobijs prasa daudz laika un ieguldījuma – prast izteikt priekšlikumus likumu, politikas dokumentu valodā, sekot līdzi procesam. Turklāt arvien vairāk redzams, ka sabiedrības intereses nav viendabīgas un ir pat pretrunīgas.

Taču nevaru piekrist, ka nekas šajā jomā nav sasniegts. Ir valdības un nevalstisko organizāciju sadarbības memorands, katrā ministrijā ir padomes, kurās iesaistīti sabiedrības pārstāvji. Darbojas portāls "manabalss.lv", kurš ļauj cilvēkiem iesaistīties lēmumu pieņemšanā, virzīt savus priekšlikumus uz Saeimu. Pastāv iespēja piedalīties sabiedriskajās apspriešanās. Tas viss attīstījies lēni un smagi, taču progress ir acīmredzams.

Patlaban, iespējams, ir vērojams zināms veco nevalstisko organizāciju pagurumus, taču šajā sektorā ienāk arvien jaunas, process ir dinamisks. Tātad kopumā nevarētu novilkt strīpu un teikt, ka visi ideāli ir pazuduši.

Kāpēc, jūsuprāt, tomēr tik maz organizāciju darbojas politikas jomā?

Domāju, ka tā tomēr nav. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā ir daudz jomu, kurās nevalstiskās organizācijas jūtami ietekmē valsts politiku. Piemēram, attiecībā uz "karsto" ģimenes politiku. Uz to tiek izdarīts ļoti liels spiediens no konservatīvajām sabiedriskajām organizācijām.

Salīdzinot ar Atmodas laiku, ļoti uzkrītošs ir fakts, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas gadiem ilgi bijis viszemākais politiskajās partijās iesaistīto cilvēku skaits Eiropas Savienībā – zem viena procenta. Vai Latvijas sabiedrību neinteresē politiskās idejas?

Ir jautājums, vai Atmodas laiks bija klasiska politiska aktivitāte vai drīzāk politiski iesaiņota emocionāla aktivitāte? Tolaik sabiedrībai bija visai vienkāršots priekšstats par to, kā politika darbojas. Arī tagad cilvēki droši vien atbalsta noteiktas vērtības politikā, bet lielākajai daļai nav ne pienācīgu zināšanu, ne intereses tieši iesaistīties politikas procesā. Vēlēšanās piedalās nedaudz vairāk kā puse Latvijas iedzīvotāju. Tādējādi nebūtu pareizi teikt, ka Atmodas laikā bija milzīga politiska līdzdalība, bet tagad ne.

Jautājums par politisko līdzdalību ir arī jautājums par tās kvalitāti. Interešu lobēšanai nepieciešamas noteiktas zināšanas, pieredze, kontakti. Patlaban Latvijā noteikti ir pietiekami profesionālas nevalstiskās organizācijas pilnīgi visās jomās. Ņemot vērā, ka esam maza valsts, šeit tiešām ir vieglāka piekļūšana ministriem, deputātiem, un mana pieredze liecina, ka dažādu sabiedrības grupu interešu lobēšana pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi ievērojami efektīvāka. Arī politika kļūst arvien profesionālāka, līdz ar to cilvēki tai uzticēsies arvien vairāk.

Ja raugāmies uz praktisko dzīvi, Latvijā vērojama cita parādība – ārkārtīgi spēcīgas solidaritātes saites radu, kaimiņu, paziņu starpā. Tas arī ir viens no iemesliem, kas mums ļāva pārvarēt krīzi. Cilvēki maz paļāvās uz valsti, zināja, ka pašiem vien būs jāizķepurojas, vienam otru dažādi pabalstot.

Cilvēki dod un dalās neformālajā līmenī. Tas notiek arī plašāk, piemēram, starp darba devējiem un darbiniekiem, sakombinējot lielāku darba algu pirms aiziešanas maternitātes vai vecāku atvaļinājumā un tamlīdzīgi. Vai, piemēram, iepērkot produkciju no zemniekiem, apejot veikalus un nodokļu sistēmu, ziedojot slimnīcām un veselības aprūpei. Tās visas ir sociālās solidaritātes formas, taču vērstas pret valsti vai to apejošas, kā tajos gadījumos, kad ārzemēs strādājošie palīdz sameklēt darbu tiem, kam šeit tā nav. Solidaritāte sabiedrībā pastāv, taču neietverot tajā valsti.

Vērotājs no malas varētu jautāt: kāpēc jūs, kas savulaik tik ļoti cīnījāties par savu valsti, tagad tik ļoti distancējaties no tās kā visas sabiedrības interešu pārstāvības institūcijas?

Distancēšanās no valsts lielā mērā ir pārmantota kā tradīcija no padomju laikiem. Otrkārt, valsts un neatkarība prasa ārkārtīgi lielu ieguldījumu no katra. Un attaisnojums ir skaidri zināms: valsts ir savtīga un korumpēta. Šāda attieksme vienlaikus ļauj neuzdot jautājumu: ko es varu dot savai valstij? Taču distancējoties mēs šo valsti pazaudējam.

Gan politikā, gan sabiedrībā kopumā dzīvojam tikai šodienai, domājot tikai, kā savilkt kopā galus. Algas nedaudz pieaug, taču līdz ar tām arī vajadzības, un atkal nonākam pie tā paša jautājuma: kā savilt kopā galus? Tas noslāpē augstākus mērķus. Politikā līdz 2004.gadam tāds bija iestāšanās ES un NATO laiks. Patlaban vēl atlicis pievienoties eirozonai. Bet par tālāku mērķi atbildes nav.

Daudzi teiktu – mērķis ir labklājīga valsts – tas, ko atgūstot neatkarību, kā uz šķietami pašsaprotamu blakusefektu patiesībā cerēja lielākā daļa no mums.

Jā, antropologi runā par Kargo kultu – par priekšstatu, ka labums atnāk, veicot noteiktas darbības. Tas labums, redz, ir tāda vērtība, kas jārada pašiem. Labklājība var rasties tikai no mūsu pašu aktīvas darbības. Darba ražīgums Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem Eiropā. Ja raugāmies uz uzņēmējdarbības idejām, arī ar tām nekādā ziņā neizceļamies. Un šāda aina draud saglabāties arī nākamajām paaudzēm – mūsu pētījumi rāda, ka Latvijas jaunieši lielākoties sevi redz kā algotus darbiniekus, kuri labāk saņem mazu, bet regulāru atalgojumu, nevis ļaujas inovatīvām idejām uzņēmējdarbībā.

Diemžēl mūsu dzīvesstils ir pielāgots izdzīvošanas režīmam. Mēs neuzkrājam, jo tik, cik nopelnām, uzreiz taupīgi iztērējam, un šis nulles cikls pāriet no paaudzes uz paaudzi. Vecāku pienākums ir atbalstīt bērnus. Un bērniem būs pienākums atbalstīt neko neuzkrājušos vecākus. Valstij šādā ciklā ir pakārtota loma. Šī sociālā solidaritāte palīdz mums krīzes situācijās, bet reizē bremzē attīstību. Līdzekļus neieliekam attīstībā, bet izdzīvošanā.

Vai arvien plašākas suverenitātes daļas nodošana centralizētai pārvaldei, Latvijai arvien dziļāk iekļaujoties ES, vēl vairāk nenostiprinās padomju laikiem raksturīgo pasivitāti apliecinošo uzskatu, ka visu izlemj centrs, ko vienkāršs cilvēks tāpat nespēj ietekmēt? Ko darīt, lai šādas ES centralizācijas iespējamās negatīvās sekas mazinātu vai novērstu?

Tas ir interesanti, ka neatkarību jūs skatāt kā politisku un juridisku lietu. Ekonomiski sen jau esam atkarīgi no centriem Austrumos un Rietumos. Padomju laiki nemaz nebija tik pasīvi – politiskā nebrīve deva daudz citu brīvību – lasīt, kritizēt, stāvēt rindā pēc teātra biļetēm. Zināmā mērā tagad vajadzība pret šādas nacionālo pašapziņu uzturošas rīcības ir mazinājusies. Būt pret centru ir arī politisks sauklis, ar kuru var iegūt kādas balsis.

ES dod jaunas līdzdalības un sadarbības iespējas, idejas. Mēs varam daudz mācīties no citu kļūdām un veiksmēm. Gaušanās ir attaisnojums pasivitātei, bet ne cēlonis. Tiem, kuri sūdzas par jauno politisko verdzību, bieži pašiem nav izpratnes un līdzdalības pieredzes. Un daudziem pietiks ar sūdzēšanos par dzīvi virtuvē vai zvanu radio brīvajā mikrofonā, jo tas aizņem mazāk laika kā proaktīva rīcība.

Vai attālināšanās no līdzdalības sabiedrības pārvaldē nav vispārēja un savā ziņā nenovēršama Rietumu sabiedrības problēma, individuālajam dominējot pār kolektīvajām interesēm?

Līdzdalība nav zāles pret visām problēmām, jo tās saturs var būt pretrunīgs. Mēs redzējām, ka cilvēki Latvijā solidarizējās krīzes laikā, pieņemot valdības taupības plānus. Grieķi savukārt solidarizējās protestā pret taupības plāniem un ienaidnieku saskatīja vācu ekonomikas ekspansijā un Merkelē, kas viesojās Atēnās. Vai aktivitātei visu laiku jābūt redzamai?

Šķiet, ka sabiedrības spēju iestāties par savām kopējām interesēm Latvijā ievērojami apgrūtina etniskā sašķeltība. Kādi priekšnosacījumi, jūsuprāt, ir nepieciešami, lai šo plaisu mazinātu?

Sašķeltība ir politiskās retorikas daļa. Mana pieredze, piemēram, sabiedrības iesaistīšanā pilsētplānošanā liecina, ka nepastāv kādas īpaši etniski noteiktas intereses. Neatkarīgi no tautības cilvēki pastaigājas parkos, dzīvo viens otram blakus, stumj bērnu ratiņus un lieto sabiedrisko transportu. Drīzāk atšķirības ir izpratnē par politikas procesu. Daļa to grib redzēt slēgtu un sazvērniecisku, daļa – atvērtu. Interpretēt politiku etniskos terminos nozīmē to vienkāršot un pielāgoties politiķu retorikai. Manuprāt, etniskās plaisas ekspluatēšana slēpj attīstības ideju un rīcības trūkumu. Otra vainošana ļauj izvairīties no atbildības.

Atgūstot neatkarību, Ēvalds Valters Tautas frontes kongresā izteica šķietami pašsaprotamo: "Mums pašiem savā zemē kungiem būt, mums pašiem arājiem!" Taču izskatās, ka mums patīk atbildību deleģēt kādam citam. Kāpēc?

Dzīvot ar mazāku atbildības nastu ir vieglāk. Kā brīvdienā ieejot lielveikalā - dzīve ir skaisti strukturēta, viss salikts pa plauktiņiem.

Atbildība nozīmē atbildes došanu par kaut ko kaut kam. Kam tad mēs atbildam? Ļoti bieži tā ir pašreference uz sevi, ka es ar savām vajadzībām esmu pats par sevi, taču nav atbildes uz jautājumu – kam?

Kam ir jānotiek, lai mainītos vērtību sistēma? Parasti to saista ar paaudžu maiņu.

Uzskats, ka laiks kaut ko mainīs, ir ilūzija. Tas gan ir labs attaisnojums, kāpēc neko nedarīt tagad, jo paaudžu nomaiņai ir vajadzīgs laiks.

Ne atbildība, ne labklājība nenāks no gaisa. Ir jādara. Visticamāk, viss būs atkarīgs no cilvēku skaita, kuri šo atbildību uzņemsies. Domāju, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem piemīt atbildības sajūta. Turklāt ir pilnveidojušies instrumenti, ar ko to dzīvē īstenot, darbojas elektroniskās saziņas sistēmas, ir radītas dažādas līdzdalības iespējas. Nav jāgaida, kamēr paies laiks, bet jāgādā, lai, jau sākot ar skolas solu, cilvēki tiek iesaistīti radošās aktivitātēs, jādod iespējas un instrumenti tās īstenot, līdzdarbojoties kaut vai pašvaldības teritoriju plānošanā vai citos elementāros pasākumos.

Neatkarību var būt vieglāk iegūt nekā to noturēt. Kad dienas kārtībā vairs nav tik liela jautājuma kā neatkarības atjaunošana, citas lietas, kas ved attīstības virzienā, var šķist sīkas un nenozīmīgas. Taču tās neīstenojot, virzība uz augšu nav iespējama. Neatkarību nav iespējams īstenot bez tā mazā un neievērojamā ikdienas darba, ko katrs veicam savā ģimenē, mācoties un strādājot.

KOMENTĀRI
11
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv