VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. janvārī, 2012
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts valoda
1
20
1
20

Lai rīkotos, nav jāgaida referendums

LV portālam: KLĀVS SEDLENIEKS, sociālantropologs
Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Klāvs Sedlenieks: „Lojalitāte ir diezgan stiepjams jēdziens. Krieviem piedēvē nelojalitāti, taču neviens nav īsti mērījis latviešu lojalitāti. Ja pamērītu, tad būtu, kā būtu.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Reālu rīcību aizstāt ar trikiem – tā kopumā varētu rakstot gan līdzšinējo valsts ekonomisko problēmu risināšanas praksi, gan integrācijas politikas kļūdas, kas patlaban novedušas līdz etniskajai spriedzei, uzskata sociālantropologs KLĀVS SEDLENIEKS. Vai ilūziju aizstāšana ar rīcību nozīmē dalīties gan valsts suverenitātē, gan valsts iemiesošanā?

Ir noticis it kā ilgi gaidītais – noslēgta tā dēvētā starptautiskā aizdevuma programma. Kādu iespaidu tas varētu atstāt uz sabiedrību? Vai šī, kā to raksturo valdība, sloga noņemšana varētu ietekmēt sabiedrības noskaņojumu?

Visticamāk, sabiedrības noskaņojumu tas daudz neietekmēs. Taču vienlaikus jāatzīmē – starptautisko aizdevēju misija līdz šim bija arī atgādinājums Latvijas valdībai, lai tā līdztekus budžeta cirpšanai neaizmirst par savu iedzīvotāju sociālajām vajadzībām un neaizraujas ar budžeta deficīta vairošanu, reālus ietaupījumus aizstājot ar grāmatvediskiem trikiem. Kā tagad redzam, aizdevēju disciplinējošas prasības bijušas objektīvi nepieciešamas un kopumā ir nākušas mums par labu.

Taču ir kāds paradokss - lai gan valdība ir gana daudz darījusi, lai tai neuzticētos, "DNB Latvijas barometra" aptauja rāda, ka kopumā Dombrovska valdība sabiedrībai patīk, par spīti visām jostas savilkšanām. Valdības darba novērtējums, izņemot pēdējos divus mēnešus, visu laiku ir gājis augšup. Tātad cilvēki tomēr saprot, ka, par spīti grūtiem laikiem, pragmatiska rīcība ir bijusi vajadzīga.

Līdz šim sabiedrība kopumā ir samierinājusies ar konsolidāciju un, iespējams, vairāk vai mazāk paļaujas uz valdības solīto, ka tā vairs neatkārtosies. Taču, kādu reakciju varētu izraisīt jauna budžeta izdevumu samazināšana nākamgad, ja piepildīsies pesimistiskās prognozes?

Ja nāktos veikt salīdzinoši nelielas budžeta korekcijas, iespējams, tas lielus protestus neradīs. Taču sekas, ko varētu izraisīt eirozonas pilnīgs sabrukumu, bail pat prognozēt. Tas sev līdzi aizraus ne tikai tādas valstis kā Latvija, bet arī tādas kā Vācija.

Patlaban izskatās, ka runas par Eiropas Savienības federalizāciju no vārdiem arvien vairāk pārceļas uz darbiem. Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas sabiedrības attieksme pret šo tendenci? Vai drošības un ekonomiskās stabilitātes vārdā sabiedrība samierināsies ar jauniem valsts suverenitātes ierobežojumiem?

Izskatās, ka varētu būt diezgan problemātiski. Kā liecina kāds pagaidām vēl nepublicēts pētījums, ap 30% latviešu, nemaz nerunājot par nepilsoņiem un nelatviešiem, pilnīgi vai daļēji piekrīt apgalvojumam, ka vienkāršam cilvēkam būtu labāk, ja mēs pašlaik dzīvotu NVS, nevis Eiropas Savienībā. Atbilstoši šai aptaujai, priekšstati par Eiropu ir vienkārši briesmīgi. Kādi 80% respondentu uzskata, ka visas Eiropas valstis mūs izmanto savtīgos nolūkos. Vairākums ir pārliecināti, ka dalība Eiropas Savienībā Latviju ir novedusi ekonomikas lejupejā...

"Cilvēki tomēr saprot, ka, par spīti grūtiem laikiem, pragmatiska rīcība ir bijusi vajadzīga."

Ir tāds iespaids, ka neviens te neko nezina par to, ka Eiropas Savienība mums ir piešķīrusi lielus līdzekļus, ka par Eiropas naudu Latvijā ir būvēti ceļi un ierīkotas citas infrastruktūras. Izskatās, ka cilvēki te visu laiku ir dzīvojuši kā mucā. Ja nonāktu līdz jautājumam par dziļāku Eiropas Savienības federalizāciju kopējo interešu vārdā, pieļauju, ka Latvijas sabiedrība to varētu arī noraidīt.

Runājot par ekonomikas atlabšanu, viens no visvairāk iztirzātajiem nosacījumiem ir patlaban valsti pametušo cilvēku atgriešana Latvijā. Valdība šī mērķa sasniegšanu saista galvenokārt ar ekonomikas nostabilizēšanos Latvijā un darbavietu radīšanu. Vai ar to pietiks?

Tā ir brīvā tirgus ekonomikas darbības principos balstīta teorija, ka cilvēki kā nesaistīti elementi haotiski pārvietojas telpā, līdz tos pievelk kādi pozitīvi lādēti punkti. Taču reālajā dzīvē ir citādi. Es uzskatu, ka vairāk ir pamats runāt par principu, kuru varētu raksturot kā iedarinātību. Proti, līdzīgi parketa dēlim, kurš ir cieši ievietots starp daudziem citiem, cilvēks, ja ir iedzīvojies kādā vidē – Īrijā, Lielbritānijā vai citur – , ieguvis draugus, darbu, īpašumu, sūta bērnus skolā, ir saistīts ar daudziem elementiem šajā vietā un nav vis tik viegli no tās izraujams. Šāds cilvēks vairs nav nekāds brīvais elements; Latvijā daudzos gadījumos viņam būtu jāsāk viss no nulles.

Politiķiem, kuri paļaujas uz ekonomikas izaugsmi kā repatriācijas garantu, varētu pajautāt: cik daudz no tā dēvētajiem vecajiem trimdas latviešiem, kas vienmēr ir bijuši ļoti patriotiski audzināti, ir atgriezušies Latvijā? Tie, kurus ekonomikas izaugsme Latvijā pievilinās, būs tādi brīvie elementi, kuri tobrīd nebūs saistīti nekur citur. Arī latvieši, protams, bet tikpat labi – cilvēki no dažādām valstīm, kas meklē darbu.

Par 2012. gada sabiedriski politiskās dzīves galveno notikumu pamatoti vai ne tik pamatoti tiek postulēts referendums par krievu valodu, kurš, visticamāk, savu mērķi nesasniegs. Taču – kādu rezultātu tas atstās uz starpetniskajām attiecībām un valodas lietojumu publiskajā jomā, kur līdz šim valdīja zināms līdzsvars un lielu domstarpību nebija?

Jā, pastāvēja zināms līdzsvars, kuru pilnīgi nevajadzīgi izjauca Nacionālās apvienības sarīkotā parakstu vākšana par referendumu attiecībā uz mācību valodu krievu skolās. Diemžēl ne politiķi, ne inteliģence atbilstoši nenoreaģēja. Lai gan parakstu vākšana acīmredzami izgāzās, publiskajā telpā neparādījās vēsts, ka tas būtībā skaidri apliecina, ka latvieši kopumā ir gana toleranti un nevēlas izskaust krievu valodu no mazākumtautību skolām. Protams, gaidāmā valodas referenduma rīkotājiem šādas ziņas parādīšanās nebija izdevīga.

Ir paradoksāli, ka šādās situācijās viena sabiedrības grupa nespēj iejusties citas grupas ādā, lai gan, situācijai mainoties uz pretējo pusi, paši justos tieši tāpat. Viens no šausminošākajiem latviešu stāstiem par pārkrievošanu cariskajā Krievijā, bija tieši par latviešu valodas aizliegumu skolās. Taču tolaik no Krievijas nacionālajām pozīcijām raugoties, Baltijas guberņu iedzīvotāji bija Krievijas pavalstnieki un valsts valoda – krievu valoda, kurai valsts interesēs bija jāvieno iedzīvotāju kopums.

Tagad situācija ir tieši tāda pati, tikai mainītām lomām. Mēs darām tieši to pašu, bet brīnāmies, ka krievi reaģē tieši tāpat, kā latvieši tolaik. Tiesa, šāds paradokss ir novērojams visur pasaulē. Un droši vien, nonākot pretējā situācijā, arī krievi rīkotos un domātu tieši tāpat, kā latvieši patlaban.

Kas, ņemot vērā minēto līdzsvara zudumu, varētu notikt pēc referenduma?

To nav iespējams prognozēt, jo mēs nezinām, kas notiks līdz tam. Ja Lindermana un kompānijas mērķis ir radīt Latvijā pēc iespējas lielāku haosu, mēs varam vien minēt, ko viņi darīs. Mērķtiecīgi radītas provokācijas uz etniskā pretnostatījuma pamata, ja tās sagatavotas īstajā brīdī un vietā, var izraisīt visai briesmīgas sekas. Tāpēc personīgi es uzskatu, ka nav jāiet uz šo provokatīvo referendumu un jāpiespēlē šajā haosa kurināšanā. Turklāt no tā, cik būs balsu pret referenduma ideju, juridiski nekas nemainīsies.

Tomēr referenduma idejas pretinieku neiešana uz referendumu atsauksies gan uz statistiku, gan retoriku – varēs, piemēram, nenorādot referenduma dalībnieku kopējo skaitu, sacīt, ka 80% atbalsta divvalodību Latvijā.

Tie, kas vēlēsies referenduma rezultātu tendenciozi pavērst sev par labu, to arī izdarīs, neraugoties uz to, cik divvalodības pretinieku aizies vai neaizies uz šo pasākumu. Ja, piemēram, uz referendumu aizies 200 000 cilvēku, no kuriem puse tā ideju noraidīs, vienmēr varēs teikt: puse nobalsoja par krievu valodu; kā var pusi neņemt vērā! Referendums jebkurā gadījumā pavērs milzum daudz demagoģisku iespēju, kurus nešaubīgi izmantos Krievijas mediji.

Drīzāk mums patlaban jau ir jādomā, ko darīt, lai novērstu starpetniskā naida paplašināšanos.

Figurē pieņēmums, ka, sasniedzot savu kulmināciju referenduma dienās, starpetniskā spriedze varētu norimt uz ilgāku laiku?

Es ceru, ka norims, ka gan latvieši, gan krievi šeit ir pietiekami saprātīgi. Arī tāda jūtama, konfliktējoša starpetniskā spriedze, kāda Latvijā bija novērojama 80.gadu beigās, patlaban nav jaušama, un var cerēt, ka tik īsā laikā, kāds ir atlicis līdz referendumam, nekas tamlīdzīgs neattīstīsies. Tomēr vēlreiz atkārtoju: mēs nevaram paredzēt, kas notiks.

"Priekšstati par Eiropu ir vienkārši briesmīgi. Kādi 80% respondentu uzskata, ka visas ES mūs izmanto savtīgos nolūkos."

Piemēram, haoss ap "Swedbank" – to neviens līdz pat pēdējam iedomāties nevarēja. Rodas kāds provocējošs impulss, un sākas panika. Specdienesti un profesionāli provokatori var izdarīt vairāk, nekā kāds to patlaban var iedomāties. Tāpēc pašlaik atbildīgajām institūcijām Latvijā vajag domāt, kā kaut ko tādu nepieļaut, nevis raizēties par to, kāds būs referenduma rezultāts un kā to varētu pasniegt mediji Krievijā, kur jau tāpat 80% Latviju uzskata par ienaidnieku. 

Runājot par gaidāmo referendumu, starp citu, jājautā, kāpēc latviešu politiķi nav teikuši: par kādu nepilsoņu tiesību ierobežojumiem jūs runājat, ja jau nepilsonis var iniciēt Satversmes grozījumus? Vai nepilsonis Krievijā kaut ko tādu gandrīz vienpersoniski varētu noorganizēt?

Kur ņemt ideālo krievu? – retoriski jautā politologs Ivars Ijabs. Vienlaikus piebilzdams, ka šis krievs ir diezgan īpatns antropoloģisks fenomens, kam "ir jāiemīl latvieši, kuru galvenie pārstāvji viņu vienlaikus lamās par nelojālu okupantu".

Lojalitāte ir diezgan stiepjams jēdziens. Krieviem piedēvē nelojalitāti, taču neviens nav īsti mērījis latviešu lojalitāti. Ja pamērītu, tad būtu, kā būtu.

Tātad krievam nav īsti pamata būt lojālam Latvijai?

Jā. Tā vietā, lai pacenstos atraisīt krievos simpātijas pret Latviju, valsts integrācijas politikā uzsvars vienmēr likts uz piespiedu pasākumiem. Krieviem ir teikts: ja tu esi krievs, tu esi svešais. Pat ja tu esi pilsonis, tu neesi pamatnācija. Lai ko krievs ir darījis, viņš vienmēr uzskatīts par okupantu. Taču tas ir absurds, jo integrācijas politikai taču jābalstās uz pozitīvu motivāciju, nevis uz piespiedu līdzekļiem, kas izraisa nevis simpātijas pret latviešu valodu un kultūru, bet pazemo un atgrūž.

Nav jāgaida referendums, lai sāktu rīkoties. Tas jādara jau tagad. Šajā ziņā varu uzslavēt izglītības ministru Robertu Ķīli, kurš nesen sarīkoja domu apmaiņu par to, kā veicināt integrāciju un attīstīt saskarsmes tiltus starp krieviem un latviešiem vismaz izglītības sistēmas ietvaros.

Vai latviešu valodai ir reālas izredzes kļūt par Latvijas iedzīvotājus vienojošu elementu?

Valodai ir jākļūst par vienojošo elementu, saziņai starp pilsoņiem ir vajadzīgs kāds vienots līdzeklis vai medijs. Taču kas ir darīts, lai tas notiktu? Kur ir valsts apmaksāti latviešu valodas kursi? Tādu nav. Valsts neko nav darījusi latviešu valodas popularizēšanai. Tā vietā visas pūles un līdzekļi ir veltīti tam, lai krievu valodu noturētu kaut kādos rāmjos.

"Referendums jebkurā gadījumā pavērs milzum daudz demagoģisku iespēju, ko nešaubīgi izmantos Krievijas mediji."

Ja runājam par pozitīvi motivējošiem apstākļiem, tad kāpēc gan nevarētu, piemēram, pasakot – lūk, mēs noņemam miljonu latu, teiksim, no aizsardzības budžeta, – izvērst latviešu valodas apmācības programmas? Ja vien būtu pietiekama vēlme, varam panākt, lai katra krievu omīte Daugavpilī kaut vai ar privātskolotāja palīdzību jau pēc gada lasītu latviešu avīzes. Tā vietā mēs pasakām: ja tu esi bijusi tik stulba, ka 40 gados neesi iemācījusies latviski, tad nu dari tagad, kā pati zini.

Kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere, skaidrojot starpetnisko attiecību saasināšanos uz valodas referenduma fona, saka: tas notiek lielā mērā tāpēc, ka daudzu cilvēku apziņā joprojām pastāv Padomju Savienība. Varbūt integrācijas problēmu vienīgais īstais risinājums ir paaudžu nomaiņa?

Tas ir ļoti diskutabls jautājums, vai paaudžu nomaiņa noteikti nozīmētu pozitīvas pārmaiņas, jo, aizejot Padomju Savienību piedzīvojušajiem cilvēkiem, aizies tie, kas zina, cik slikta bija PSRS. Nav izslēgts, ka nākamā paaudze par PSRS, tāpat kā mēs par Kārli Ulmani, dzirdēs galvenokārt slavas dziesmas par zelta laikmetu.

Jauna paaudze ne vienmēr nāk ar jaunu skatījumu, noraidot iepriekšējās sistēmas netikumus. To, piemēram, labi apliecina pētījumi, ka tieši jauniešu vidū ir liela tolerance pret korupciju kā atbalstāmu līdzekli darījumu kārtošanā. Protams, varbūtība, ka paaudžu nomaiņa atrisinās starpetniskās problēmas, ir pietiekami iespējama. To jau apliecina daudzie krievu jaunieši, kas bez problēmām sazinās latviešu valodā un nenoraida latviešu kultūru.

Par latviešu krievvalodīgo vienojošu elementu varēja kļūt nesenie protesti pret korupciju un tiesiskuma graušanu, kas ir visai sabiedrībai kopīga problēma. Kāpēc nekļuva?

Varas gaiteņos cirkulē galvenokārt latvieši, un arī nevalstiskajā sektorā dominē latvieši. Iespējams, to izskaidro ilgstoši spēkā uzturētais uzstādījums, ka Latvija ir tikai latviešu valsts. Tādējādi arī korupcijas un tiesiskuma problēmas krievvalodīgie mazāk ir attiecinājuši uz sevi. Savukārt latviešus motivēja attieksme: johaidī, pie varas esošie korumpanti taču grauj mūsu valsti!

Kāpēc latvieši, nedomājot ne par Latviju kā ilgtermiņa ieguvumu, ne pašu reputāciju, izzog savu valsti?

Iespējams, to izskaidro nemitīgi mainīgā vēsture. Cilvēkos vienmēr ir dzīvojusi sajūta, ka teju, teju kaut kas atkal radikāli mainīsies, esošā sistēma sabruks, bet materiālie labumi, lai arī negodīgā veidā uzkrāti, var noderēt gan pašiem nebaltā brīdī, gan pēcnācējiem.  Acīmredzot arī tad, kad atjaunojām neatkarību, daudziem radās iespaids, ka ir jāgrābj, kamēr ir šāda iespēja, daudz nedomājot, ko pēc divām paaudzēm domās par kādu Šķēles vai Lemberga ģimeni. Izskatās, ka izdzīvošanas modeļi, kas, visticamāk, bijuši efektīvi pagātnē, tiek pārmantoti no paaudzes uz paaudzi.
***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
20
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI