VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
18. februārī, 2009
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
12
14
12
14

Drosme, godīgums un kopsakara domāšana ir vēl ko vērti

LV portālam: SKAIDRĪTE LASMANE, Sociālpolitisko pētījumu institūta vadošā pētniece
Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

S. Lasmane: „Pieprasījums ir pēc ļoti dažādiem spēlētājiem un dažādiem spēles paņēmieniem, bet es no godīguma neatsakos.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Lai pārvarētu krīzi, iespējas ir dažādas. Viena no tām – biežāk un principiālāk saskatīt morālo aspektu tur, kur tā nav. Morāle ir nozīmīgs regulācijas līdzeklis, taču Latvijā diemžēl nepastāv valstiski institūti, kas specializētos morāles uzraudzībā un kontrolē. Ir arī jāmaina skatiena virziens – jāskatās nevis uz ekrānu, citiem un privāto dzīvi, bet uz sevi, portālam LV.LV atklāj Sociālpolitisko pētījumu institūta vadošā pētniece profesore Skaidrīte Lasmane.

Visievērojamākā valsts ir vērtību sistēma. Neko politiskā un ekonomiskā ziņā nevar atrisināt, ja nepievērš uzmanību cilvēciskajām emocijām un jūtām. Ko domājat par nesenajām zemnieku protesta akcijām?

Man ir ļoti liela cieņa pret zemniekiem un to, ko viņi ir godīgi padarījuši šajos gados paši ar savām rokām un prātu. Viņi ir gudri, sakarīgi cilvēki. Viņi nedomā tikai par sevi vien, bet arī par valsti un laukiem kopumā. Bez izmisuma jau nu nebrauca ar saviem traktoriem, jo tas taču viņiem maksāja!

Zemnieku protests parādīja: ja spēku kopā liek godīgā protestā, kaut ko var panākt. Zemkopības ministra, likvidatora (pie cukura rūpniecības vēl klāt nāk pēdējiem varas spēkiem likvidētās zivju audzētavas – par to taču jātiesā, ne tikai jāatceļ no amata), patriekšana – kā citādi to lai nosauc – ir protesta efekts. Ar Latvijas pašreizējo valdību un tās ministriem gan kā ar pūķi tautas pasakās – nocērt vienu galvu, vietā trīs un vairākas.

Cik cilvēkam jābūt varaskāram, lai viņš „cieti turētos pie mašķiem kā zirneklis pie saviem tīkliem” un nespētu atzīt savas kļūdas, sakāvi!

Varas iespaids uz cilvēka patību atklājas šajās pazemojošajās padzīšanās, kur taču nav ne grama pašcieņas, pašlepnuma, tikai nekaunīga varas inerce. Es domāju, ka ir grūti atteikties: ievērība, nauda, ērtības – viss zūd.

Domāju, vienkārši ir jāpaiet malā, dodot vietu tiem, kas to var labāk.

Vajadzīgs normāls paškritiskums un godīgums. Lai cik dīvaini nebūtu, amatpersonu rezultativitāte nav īpaši prasīta, pieticis ar “jautājumu risināšanu”. Ieklausieties vārdu bezjēdzībā – kā var risināt jautājumus? Atbilžu, efekta nav un nevar būt, tikai bezgalīgs process.

Vai universāla ētika ir iespējama? Cik noturīgas ir ētiskās kategorijas?

Ētikas lietas nemaz tā nemainās, tās ir noturīgas un pastāvīgas. Ja mēs reizēm sakām, ka tagad ir gandrīz vai pasaules gals, tā nav patiesība – būtībā daudzkārt ir bijis ļaunums, bezkaunība, uzdošanās par karali, tādam neesot, viss ir bijis. Arī godīgums, atbalsts citiem, pilsoniskums. Vienīgi klāt nākuši nelieli akcenti, varbūt tie radušies no pārprastās brīvības izjūtas. Brīvība šajos gados bijusi ļoti liela, vai nav tā?

Jā, tā ir, bet brīvība – vai tas, kas slikts?

Ir gan labi, gan slikti. Labi ir cilvēkam, kurš ir gatavots un gatavs patstāvīgi dzīvot brīvībā, mazāk uzraudzīts, kontrolēts. Eiropā brīvība nav domājama bez atbildības. Tas nav viegli, pašam uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Es domāju, ka šīsdienas izglītības lielākā vaina, ka cilvēks ir pieradis būt brīvs un pārpilnām izmantot brīvības tiesības, turklāt savā labā, nevis savienot tās ar atbildību. Viņam nav šīs ar atbildību piesātinātās brīvības apziņas, kas saistīta ar kopsakara domāšanu.

"Varas iespaids uz cilvēka patību atklājas šajās pazemojošajās padzīšanās, kur taču nav ne grama pašcieņas, pašlepnuma, tikai nekaunīga varas inerce."

Rietumeiropa gadsimtiem ilgi savu cilvēku radinājusi pie racionālas domāšanas, pie atbildības, pie lielas patstāvības, neatkarības, autonomijas – pie visām šīm liberālisma brīvības pavadparādībām un izpausmēm. Negatavību pieauguša cilvēka brīvības izpratnei apliecināja un apliecina daudzu vilšanās pēc neatkarības atgūšanas 90. gados un vēl joprojām. Izrādās, brīvībā dzīvot nav viegli.

Nevarētu teikt, ka šodien cilvēki neuzņemtos atbildību, bet, manuprāt, nav saliedētības, valsts kopības izjūtas.

Te jau ir tā katra individuālā brīvības izjūta, un tā ir vajadzīga, bet vēl kaut kā pietrūkst, un to es saucu par kopsakara domāšanas trūkumu. Ētiku tā arī izprotu – kā kopsakara domāšanu, un kopsakaru starp sevi un citiem veido kultūra, izglītība. Arī kopsakaru ar savu valsti. Piemēram, ja pajautātu skolēniem, par ko viņi šodien sapņo, liela daļa atbildētu – par veiksmi, par panākumiem, naudu.

Jo domāt par veiksmi – tas nemaz nav slikti.

Nē, nē, es absolūti nenoliedzu, ka veiksme nav vajadzīga, bet, ja tas ir vienīgais mērķis šajā dzīvē, tad rodas problēmas ar labklājīgu sabiedrību un Latvijas valsti. Īstenībā, veiksme ir atkarīga, piemēram, no valsts labklājības. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija spilgti izteikta savas Latvijas apziņa, turpretī šodien vairums runā par savām vai globālām lietām un nācija patiešām ir zaudējusi to lomu, kāda tai bija 30. gados.

Varbūt mums pietrūkst kaut kādas cilvēciskas domāšanas, lai mums veiktos?

Tās ir ļoti augstas prasības, jo iejūtība, līdzjūtība un citas līdzīgas īpašības nāk no dzīves pieredzes un arī no tā, ka pašam jau ir bijušas kādas ciešanas un sāpes un cilvēks zina, ko nozīmē, ja sāp citam. Taču, ja mēs runājam par to cilvēku, kas tiek iemests kaut vai darba tirgū (varbūt ne tagad, krīzes situācijā, bet pirms tam), viņam bija lielas izvēles iespējas, un paskatieties, ko cilvēki prasīja! Liela daļa prasīja ļoti lielas naudas summas – jā, atkal domājot par savu veiksmi, lai dabūtu kredītus! Darbs bija, nauda arī, kaut visi sūdzējās, ka grūti laiki.

Galvenā diagnoze, kāpēc mums varbūt šodien tik grūti klājas, ir tā, ka lielai daļai pietrūkst plašākas garīgās pamatnes, ko spēj dot izglītība. Esmu runājusi ar studentiem, un daudzu ideāls Latvijā ir cilvēks, kas ticis pie bagātības neizsmalcinātiem līdzekļiem.

Pētījumā noskaidrots, kam Latvijas iedzīvotāji vēlētos līdzināties un ko viņi apskauž. Pirmo vietu ieņem Ventspils mērs Aivars Lembergs, Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle un eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tālākās pozīcijās ir Raimonds Pauls, Ainars Šlesers, Valērijs Kargins...

Pārsteidzoši, ka cieņa nav galvenais. Svarīgāka par visu ir veiksme – tikt pie naudas. Tālāk ir jautājums, ko tu iesāksi ar šo naudu. No tā izriet arī šī nepiesātināmības sajūta, kāpēc šodien tik daudziem ir lielas grūtības ar kredītiem, jo bija tikai viens mērķis un arī iespējas uz to iet. Tagad viss ir pēkšņi mainījies. Zinu cilvēku, kam izdevās ārzemniekam par miljonu pārdot no vectēva mantoto mežu un zemi. Bez sirdsapziņas pārmetumiem nu nauda tērēta dzīvošanai Rīgas centrā, auto markām, ceļojumiem.

Ja dzīvi iedomājamies kā spēli ar saviem noteikumiem, izmantojot šos noteikumus, viena komanda var ļoti labi spēlēt un laimēt, bet kāda cita ar šiem pašiem spēles noteikumiem var nospēlēt slikti un zaudēt. Kādi ir šie dzīves noteikumi, kas jāievēro, lai varētu labi spēlēt un uzvarēt?

Nekad jau nespēlē viens. Viens no nosacījumiem ir godīga spēle. (Pauzē.) Godīga spēle, jo saprotat, kā skatās uz cilvēku, kurš, piemēram, spēlē kārtis un krāpjas? Viņu vai nu izslēdz no spēles uzreiz, vai arī otrreiz spēlē neņems. Tā ka es domāju – viens no spēles nosacījumiem, un šobrīd tā ļoti trūkst, ir godīgums.

" Ja tu nekop sevī godīgumu, neattīsti, nedomā par to, nerīkojies taisnīgi, tad tev nesasniegt labklājības sabiedrību."

Tad vēl spēle vienmēr saistīta ar apķērību, intelektu. Ja man vajadzētu vispārināt, es teiktu, ka šodien ir ļoti dažādas spēles un ļoti dažādas prasības, kādiem spēlētājiem jābūt. Spēles, spēlītes, varas spēles patiešām ir dažādas! Pieprasījums ir pēc ļoti dažādiem spēlētājiem un dažādiem spēles paņēmieniem, bet tā, lai nezustu uzticēšanās un cieņa.

Es kā indivīds, kas dzīvo konkrētā laikā un publiskajā telpā, vēlos lielāku atklātību un negribu melus. Ko nozīmē nedzīvot melos?

Es jautāšu, ko jūs saprotat ar patiesību, jo šodien no patiesības jēdziena, atklāti sakot, izvairās dažkārt pat teorijā. Priekšstati par to, ko nozīmē patiesība, ir stipri subjektīvi. Šodien saka, ka patiesība ir vienošanās, bet tikai tāda, kur runa nav par savtīgumu, bet par kaut ko vispārēju, universālu.

Varbūt vajadzīgs lielāks īstums un patiesums. Lielāka patstāvība un sava pārliecība. Ne tikai politikā, bet ikdienā. Mēs visi dzīvojam vienotā publiskā telpā, kurā ir līdzīgi priekšstati, bieži vien TV un citu plašsaziņas līdzekļu ietekmēti.

Kas, jūsuprāt, jādara?

Es domāju, šodien akcents jāliek uz izglītību, jādomā par to, ko izglītība paliekošu atstāj cilvēka dvēselē. Ar izglītību es nedomāju tikai skolu, bet arī medijus, ģimeni, pašizglītību. Fricis Bārda, būdams pedagogs, savulaik rakstīja skaistus dzejoļus, lai cilvēka dvēseli paplašinātu. Viņa romantiskajā dzejā ir liels skaistums, kas cilvēkam piedāvā citu pasauli. Ne to, kurā brutālums, lamu vārdi un individuāls labums vien. Arī Rainis pievērsa uzmanību sirds pārkalšanai. Metaforiskai, protams. Sauksim to par subjektivitāti, dvēseli, iekšējo pasauli, bet tā ir kopjama, lai būtu iespējama tā kopsakara domāšana.

Postmodernisma domāšanas pārņemtajā pasaules uztverē dziļas un patiesas ilgas pēc romantikas un poēzijas ir ne tikai gluži labi saprotamas, bet varētu kļūt arī par krāsainu plāksteri uz pārkarsušās cilvēka dvēseles pieres.

Frici Bārdu atceros tāpēc, ka viņš domāja ne par to, par ko tai laikā domāja visi, jo arī toreiz cilvēki domāja par labklājību, panākumiem, varu. Fricis Bārda domāja par pašu būtiskāko un dziļāko, parastam skatienam apslēpto – cilvēka dvēseli.

Es saprotu, ka tās ir samērā romantiskas lietas, ko es tagad saku. Bet tādas pašas tās bija arī 1909. gadā, kad Fricis Bārda rakstīja savu “Romantisma manifestu”. Vienīgi publiskajā telpā nebija televīzijas, nebija tik daudz izklaides un vēl bija zemnieciskā darba vērtības izjūta. Šodien daudz kas ir mainījies, tomēr, ja izglītība vairāk uzmanības pievērstu cilvēka intīmai, iekšējai telpai, tās daudzpusībai, bagātībai, no tā iegūtu gan cilvēks pats, gan sabiedrība.

Vai nav baiļu, ka „tās rozes, kas zied baltas kā svētdienas puķes”, tiekdamās uz mūžīgo skaidrību, „samin cilvēces dubļainās kājas”?

Var gadīties, bet tikai tad, ja tie godīgie, dziļi jūtošie būs izņēmums. Diezgan senas Latvijā ir diskusijas, ka cilvēks ar šo smalko dvēseli var būt un var nebūt vājš. Viņš var būt spēcīgs savā pārliecībā, un viņam nav obligāti jānolien maliņā un jāsapņo. Smalkās dvēseles cilvēks nebūs tas, kas trausli ierausies sevī, jo viņam ir savi līdzekļi, kā dzīvot cilvēka cienīgu, nevis blēža un varmākas dzīvi. Ne visi līdzīgi Poruka Cibiņam, kurš nosalst... Taču trauslumam arī ir sava vērtība. Ja cilvēks ir tukšs, viņā var ieliet visu ko, un ielej arī – pat samazgas. Dzīvo nu kopā ar citiem, samazgu pilns.

"Ja izglītība vairāk uzmanības pievērstu cilvēka intīmai, iekšējai telpai, tās daudzpusībai, bagātībai, no tā iegūtu gan cilvēks pats, gan sabiedrība."

Šis nav Friča Bārdas laiks.

Bet tas arī toreiz nebija Friča Bārdas laiks, bet bija Fricis Bārda. Viņš tāds bija un arī palika. Tas bija ļoti interesants laiks, un, ja Latvija tapa 1918. gadā, tas bija šo lielas dvēseles cilvēku – gan praktiķu, gan romantiķu – nopelns. Ja šobrīd, tāpat kā toreiz, noliedzam romantiķus, ideālāk domājošos, mēs ļoti daudz zaudējam perspektīvā. Tad veidojam veiksmes cilvēkus, bet neveidojam perspektīvu.

Mūsdienu pragmatiskais cilvēks, piemēram, domā, ka no filozofijas paēdis nebūsi.

Nedomāju, ka šo triviālo frāzi izgudrojuši cilvēki, kas patiešām ir badā. Tā ir kaut kāda vulgāra aprobežotība, kas liek domāt tikai par to, ka vērtīgs ir tikai tas, kas pa rokai. Filozofija māca domāt, plānot, redzēt kopsakarības, kas tīri praktiski atvieglo sacensību par darba vietu. Nav tā, ka gudri cilvēki nav vajadzīgi! Šobrīd un vienmēr. Filozofi un romantiķi, par kuriem tik daudz runāju, uztur citus augstumus un tālumus. Viņi saprot, ka TV ekrāns, kurā tu sēdi savā bezdarbībā, sacīsim, pēc skolas, nav vienīgā un vērtīgākā lieta pasaulē, ka ir vēl kaut kas cits.

Kas nosaka cilvēka rīcību un attur viņu no kļūmīgas izvēles?

Es domāju – vienas receptes nav. Gadsimtiem ilgi cilvēku atturējusi vērtību izglītība, tas, kas aiz paraduma kopš bērnu dienām ir daudz stāstīts par to, kā vajag un kā nevajag. Es neizslēdzu arī milzīgo reliģijas vēsturisko nozīmi. Otrs ir pieredze: kāds saprot, ka viņš grib dzīvot citādi, ne tā, kā dzīvojis līdz šim, jo saprot – nemaz tik bezgalīgs dzīvei atvēlētais laiks nav. To mēs varam saukt par kaut kādu atklāsmi, un te nu tad arī vajadzīga dvēsele! Ja es sāku domāt par sevi, par to, kā dzīvoju (starp citu – tas nav viegli!), nākas nepatīkami atzīties sev, ka neesmu dzīvojis tā, kā gribētu. Trešais ir nejaušība, kāds konkrēts cilvēks, kas atrunā no kļūmīgas rīcības.

Patērētāju sabiedrība ir fokusēta uz izpriecām, uz sajūtām, ka tā turpināsies vienmēr, un visu negatīvo, kas varētu kaut kā traucēt, mēģina no šīs fotogrāfijas izgriezt.

Jā, tās visas ir jēgas domāšanas, pārdomu, dziļuma un dvēseles lietas. Es negribu teikt, ka cilvēkam jābūt nabagam, bet es gribētu, lai viņš dzīvo un jūt, ka viņš ir tikai un vienīgi labklājīgs. Es gaidu to mirkli, kad Latvijā būs arvien vairāk cilvēku, kuri sapratīs, ka viņu labklājība ir atkarīga no valsts labklājības, ka īsta drošība ir atkarīga no kultūras cilvēka, kas nāk pa ielu pretim. Tādēļ jāaizstāv vērtības, jāpaplašina ar tām publiskā telpa, jādomā un jādara kopsakarā un atbildīgi, tad labklājība būs īsta, nevis tā, kā tagad – daudziem diemžēl īslaicīga.

Ir tāda taisnīguma teorija, un taisnīgums ir nosacījumi šai labklājības sabiedrībai. Ja tu nekop sevī godīgumu, neattīsti, nedomā par to, nerīkojies taisnīgi, tad tev nesasniegt labklājības sabiedrību.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI