Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Iluta Lāce: “Ja nenāk palīgā atbalstoši tiesu lēmumi vai sociālo dienestu rīcība, tad sieviete var nonākt atpakaļ tajā pašā situācijā, kurā bija, un vēl sliktākā.”
FOTO: Zane Bitere/ LETA
Vardarbība ģimenē (galvenokārt pret sievietēm un bērniem) mūsu valstī ir bīstami izplatīta. Fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera dzīves laikā pieredzējusi aptuveni katra trešā sieviete. Tā liecina Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pirms pāris gadiem veiktais pētījums. Šo pāridarījumu īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā vidēji ES valstīs – 22 procenti. Turklāt tie ir tikai oficiāli zināmie dati.
Ko darīt ar šādu dzīvi? Kur meklēt palīdzību? Šie ir tikai pāris no bezgala daudzajiem jautājumiem, ar ko sievietei nākas sastapties, domājot par vardarbības jūga pārraušanu. Viena no organizācijām, kas palīdz rast uz tiem atbildes un dod arī spēku mainīt likteni uz labu, ir resursu centrs sievietēm "Marta". Par iespējām sievietes pasargāt no vardarbības ar likuma spēku, par to, kā vispār vardarbību atpazīt un pieņemt savai un bērnu nākotnei izšķirīgi svarīgus lēmumus, LV portāla saruna ar centra "Marta" vadītāju ILUTU LĀCI.
"Martas" portāla sākumlapā kā ļoti svarīga aktualitāte ievietots baneris ar aicinājumu: "Prasi pagaidu aizsardzību no vardarbības! Tagad Tev ir tādas tiesības!" Šis aizsardzības mehānisms ar grozījumiem Civilprocesa likumā tika ieviests vairāk nekā pirms gada un nosaka: ja starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai personām, kuras ir savstarpēji saistītas, notiek jebkāda veida vardarbība, cietusī persona, policija vai bāriņtiesa var iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību. Tad vainīgajam var piemērot vairākus aizliegumus, starp kuriem pirmais ir pienākums atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo cietusī persona. Vai šis ir efektīvs mehānisms vardarbības novēršanai?
Jautājumu par pagaidu aizsardzību politiskajā darba kārtībā aktualizējām vairāk nekā desmit gadu, līdz beidzot Tieslietu ministrijā tika izveidota darba grupa šāda tiesiskā regulējuma izstrādei. Šie jautājumi tika plaši apspriesti arī starptautiskā mērogā, kad norisinājās darbs pie Stambulas konvencijas, un tas, protams, palīdzēja rosināt politisko gribu veidot pagaidu aizsardzības mehānismu arī mūsu valstī. Mums jau 2004. gadā izdevās panākt, ka ar likumu nosaka varmākam aizliegumu tuvoties sava upura dzīvesvietai. Taču tiesa šādu lēmumu varēja pieņemt divu trīs nedēļu laikā...
Pašreizējais regulējums paredz: ja ģimenē ir vardarbība, tiesa lēmumu pieņem 24 stundu laikā. Bet policija, ierodoties uz izsaukumu, par nošķiršanu, ka varmākam ir jāatstāj mājoklis uz astoņām dienām, var nolemt uzreiz. Pēc tam sieviete tiesā var prasīt aizsardzību uz ilgāku laiku. Tiesās lēmumus par nošķiršanu bieži vien pieņem tad, ja sieviete jau ir spērusi ļoti nopietnus soļus, lai pārtrauktu vardarbīgās attiecības, piemēram, sameklējusi atsevišķu dzīvesvietu, un viņai vajadzīga aizsardzība pret vajāšanu. Laikā, kad sieviete pārtrauc vardarbīgas attiecības un pamet vīrieti varmāku, viņas dzīvībai ir vislielākie draudi. Pētījumi, kas veikti ASV, apliecina, ka 75% gadījumu tas patiešām var draudēt ar dzīvības briesmām. Līdz ar to iejaukšanās šādās situācijās ir ļoti svarīga. Sievietes šo iespēju izmanto, un tiesiskais regulējums patiešām strādā!
Savukārt, ja sieviete arvien dzīvo kopā ar varmāku, pagaidu aizsardzības mehānisms pagaidām īsti vēl nedarbojas. To var secināt pēc statistikas datiem. Valsts policijā gada laikā reģistrē ap 7000 izsaukumu uz tā dēvētajiem ģimenes konfliktiem, bet ir tikai nepilni 200 lēmumi par nošķiršanu.
Sievietēm pašām nereti ir bail kaut ko pasākt pret vīriem (partneriem) varmākām. Nu, labi, lai atbrauc policija, pabiedē. Bet vairāk gan neko, jo pēc tam būs vēl niknāks un zvērīgāks...
Protams! Tieši tāpēc mēs neredzam policijas uzdevumu kā pabiedēšanu. Policijai ir jāveic pirmais izšķirošais solis, lai veiktu nošķiršanu un vardarbīgās attiecības pārtrauktu. Tas būtu jādara, pašai cietušajai neprasot, vienkārši pildot uzdevumu. Saskaņā ar likumu pašlaik sievietei patiešām ir jādod sava piekrišana. Ja iesaistās policija, varmāka būtu jānošķir un vienlaikus jāiedarbojas valsts mehānismam, lai dotu sievietei un viņas bērniem drošību. Tas nozīmē, ka saslēdzas atbalstošās institūcijas – bāriņtiesas, sociālie dienesti, tādas atbalsta organizācijas kā "Marta".
Bet nereti redzam, ka minētās iestādes tā vietā, lai sniegtu atbalstu sievietei, palīdz varmākam. Nereti viņš prot izraisīt simpātijas pret sevi, māk savaldīties, būt galants un parādīt sievieti kā histērisku personu ar garīgām novirzēm. Un tad mums, speciālistiem, bieži vien ir jāatgādina, ka tas ir normāli - uzvesties nenormāli nenormālā situācijā. Ja tu 24 stundas diennaktī atrodies bailēs, kontrolē, stresā, protams, tas atstāj ietekmi uz tavu uzvedību, psihi un arī uz bērniem.
Bet Valsts policijā allaž uzsver, ka amatpersonām visā valstī ir rīkotas īpašas apmācības tieši saistībā ar pagaidu aizsardzības mehānisma ieviešanu. Tātad būtu taču jāzina, kā pareizi rīkoties? Īpaši apmācīti esot arī tiesneši.
Atkal teikšu – ir vajadzīga institūciju sadarbība. Bieži vien policisti ir kā vientuļie vilki cīnītāji. Ja nenāk palīgā atbalstoši tiesu lēmumi vai sociālo dienestu rīcība, tad sieviete var nonākt atpakaļ tajā pašā situācijā, kurā bija, un vēl sliktākā. Policijai šo vardarbības faktu nepieciešams fiksēt tā, lai to saprot jebkura cita institūcija; protokoliem un risku izvērtēšanai jābūt tādai, lai tiesnesis, saņemot šos dokumentus, skaidri saprot, kas ir noticis. Protams, ja ģimenē ir kopīgi bērni, saimniecība, dažkārt pat lauksaimniecība, sievietei vajag, kas dara darbus.
Ja sieviete nevēlas lēmumu par nošķiršanu, tad policists zināmā mērā jūtas bezspēcīgs. Vai pat tad, ja šāds lēmums ir, pati mēdz varmāku aicināt atpakaļ. Citās valstīs, piemēram, ASV, tiesa šajā procesā iesaista tā dēvēto trešo pusi – personu vai personas, kas komunicē ar šo vīrieti un sievieti. Tas, piemēram, var būt bāriņtiesas pārstāvis, kāds no radiniekiem...
...šis cilvēks strādā kā vidutājs?
Tieši tā – palīdz viest skaidrību attiecībās, kārtot kopīgos saimnieciskos un bērnu aprūpes jautājumus, pretējām pusēm nesatiekoties. Tas nav vienkārši, jo ir jābūvē pamati jauna veida attiecībām, jauna veida rīcībai no cita skatupunkta. Ja tas izdodas, tad tas patiešām ir labi.
Vai Latvijā ir šādi veiksmes stāsti?
Gadā pie mums vēršas no 300 līdz 400 sieviešu. Lielākoties viņas cietušas no vardarbības ģimenē, bet ir arī sievietes, kuras cietušas seksuālā ekspluatācijā, arī bērni – vidēji 10-11 gada laikā. Redzam, ka esam bijuši kā ceļabiedrs grūtajā dzīves posmā, un esam spējuši daudziem mainīt dzīvi. Ir bijušas vairākas sievietes, kuras pēc gadiem nāk pie mums ar savām iniciatīvām, ko varētu kopā darīt. Vai arī pēc zināma laika mums atnāk e-pasta vēstules, kurās sievietes stāsta, kā mainījusies viņu dzīve, ka viņas tagad atpazīst vardarbību un palīdz citām sievietēm.
Saistībā ar šo problēmu mums vēl daudz jāstrādā, lai visas institūcijas, kuras iesaistītas pagaidu aizsardzības procesā, sadarbotos un pirmām kārtām atpazītu vardarbības fenomenu. Lai būtu prasme noteikt, kurš ir patiesais agresors un kurš ir upuris, vajag daudz profesionālo zināšanu. Citādi, dzirdot vārdu "upuris", uzreiz iedomājamies kādu cilvēku, kuram varam just līdzi...
...un kurš ir samērā nevarīgs, kusls.
Bet tas ne vienmēr ir attiecināms uz personām, kuras cietušas no vardarbības. Viņu uzvedība var būt arī tāda, kas neizraisa šo empātiju. Ja speciālists zina mehānismus, kas šādos brīžos darbojas, tad arī saprot, kādēļ cilvēkam, kuram patiešām ir nepieciešams atbalsts, ir attiecīgas psiholoģiskas izpausmes, kā arī atšķir, no kura jāprasa atbildība.
Bet varbūt, piemēram, sieviete ar visādām izdarībām ir vīrieti tiktāl izvedusi no pacietības, ka viņš kļuvis agresīvs?
Jūsu teiktais rodas no attieksmes uzvelt vainu upurim. Vardarbība nav attaisnojama nekad! Ja cilvēki nav apmierināti ar savstarpējām attiecībām, viņi var šķirties, nevis kļūt agresīvi viens pret otru. Ir trīs vardarbības veidi. Viens no tiem ir tāds, ka notiek nepārtraukta pazemošana, iebiedēšana, sišana; cilvēki ārpus ģimenes to it bieži pat nepamana. Piemēram, vīram tikai pietiek paskatīties uz sievu, un viņa jau zina, kas to sagaida, tādēļ maina uzvedību. Tur ir absolūta kontrole – ko tu ģērbsi, ko ēdīsi, ko pirksi, ar ko satiksies, un tā ir vardarbība. Ir bijis pat tā, ka vīrs liek sievai par katru cenu apklusināt raudošu bērnu. Viņš to var nofilmēt, izdevīgā gadījumā demonstrēt kā sievietes agresīvā rakstura apliecinājumu. Taču nekur nav redzams, kā viņš ir izturējies pret sievieti, un tādējādi īstais varmāka pat neatklājas.
Otrs veids ir tad, kad cilvēks jau sāk pretoties. Viņš ilgstoši ir bijis pazemots, ietekmēts, un tad arī pats sāk agresīvi izturēties pret varmāku. Kā liecina pētījumi ASV, kur jau gadus četrdesmit šo jautājumu aktuāli risina, pirmā vardarbības veida, ko minēju, īpatsvars ir 92-93%, bet šis otrs variants ir no pieciem līdz septiņiem procentiem gadījumu.
Vēl ir tā dēvētie ģimenes konflikti, kas patiešām ir ģimenes konflikti, kur dažkārt tiek "palaistas rokas" vai pateikts skaļāks vārds, cilvēki kašķējas, taču nav savstarpējo baiļu. Šis ir vismazākais gadījumu īpatsvars. "Martas" palīdzību lielākoties mēdz lūgt saistībā ar pirmajiem diviem variantiem. Tās ir bijušas sievietes, kas pa sniegu basām kājām bēgušas no varmākām, un tieši tāpēc esam tik priecīgas par pagaidu aizsardzības mehānismu.
Tas iedod laiku pārdomām, atelpu. Sieviete var atnākt pie mums pēc palīdzības, visu noskaidrot un, teiksim, pazust uz pāris gadiem. Bet katrai sievietei pienāk kāds liktenīgais posms, kad viņa pieņem izšķirošo lēmumu par savu nākotni.
Kad sieviete lūdz aizsardzību no vardarbības, kā jau minēju, tiesa to piemēro. Bet viņai noteiktā laikā jāceļ prasība par morālo kaitējumu, laulības šķiršanu un tamlīdzīgi. Taču nereti sievietei ir vajadzīga tikai nošķiršana. Mēs esam daudzas šādas lietas apkopojuši un ar priekšlikumiem vērsušies gan Tieslietu ministrijā, gan Saeimā uzrunājuši Juridisko komisiju, tā ka nākotnē ceram uz vairākām izmaiņām. Tostarp, lai administratīvie sodi nebūtu uzlikti tā, ka samazinās nauda uzturlīdzekļiem un upuris nonāk zaudētāja lomā.
Starp citu, no brīža, kopš ieviesta pagaidu aizsardzība, Valsts policijā ir uzsākti vairāk nekā 267 kriminālprocesi par tiesas lēmuma par pagaidu aizsardzību nepildīšanu. Tas ir diezgan daudz, un varam teikt, ka likums darbojas.
Ilgus gadus sabiedrībā valdījusi nostāja, ka skandāls ģimenē ir privāta lieta, uz kuru jāpiever acis, un arī policija uz šādiem izsaukumiem senāk nebrauca, ja vien nebija pazīmju par dzīvības apdraudējumu. Cik nav dzirdēti teicieni: "Viena pagale nedeg", "Ko pelnījusi, to dabūja"...
Tas ir visas sabiedrības jautājums, jo vardarbība rada vardarbību. Cilvēkus, kuri cietuši no vardarbības, vieglāk ir savervēt seksuālajai ekspluatācijai vai citādi ietekmēt, jo vardarbības lieciniekus, bērnus, ļoti iespaido tas, ko viņi redz. Ja sabiedrība vardarbību attaisno un pamato, ka tas ir pieļaujams noteiktos gadījumos (2014. gadā mums bija atvērtā saruna ar Ģenerālprokuratūras speciālistiem, kur viņi skaidri un gaiši norādīja – ir situācijas, kad sieviete pati provocē vardarbību), pozitīvas izmaiņas nepanāksim. Nekad nevaram zināt, kad kādu personu izprovocējam ar savu rīcību, izteicienu vai pat izskatu. Bet nevienam nav tiesību tāpēc otru cilvēku izvarot vai pazemot. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, ka tas ir noteikts gan likumā, gan to savā darbībā ņem vērā iesaistītās iestādes, bet trešais virziens ir izglītības sistēma.
Ir jānovērš stereotipi ieskatos par puišiem un meitenēm – kā katram no viņiem jāuzvedas, ka attaisnojam puišu agresiju, jo tas skaitās vīrišķīgi, bet pakļāvība, pazemība ir meiteņu tikums.
Vai tiešām mūsdienās tā notiek? Savā vidē ar šādu nostāju neesmu sastapusies.
Bet paskatieties, kā, piemēram, medijos tiek atspoguļotas sievietes – kā objekti, kurus var izmantot. Tās ir pārseksualizētas būtnes! Ja ģimenē pastāv šādas attiecības, tas, protams, ietekmē arī bērnu, to, kā viņš redz pasauli, ka pieņem vardarbību par normu. Šis ir jau septiņpadsmitais gads, kopš darbojas "Marta", un pirmajos darbības gados tāds jēdziens kā vardarbība pret sievieti publiskajā telpā vispār nepastāvēja. Sievietes tika piekautas un pazemotas, bet to dēvējām par ģimenes konfliktiem un neiesaistījāmies. Bet šobrīd jau runājam par vardarbību pret sievieti, mums jau ir likumu normas, par šo problēmu norisinās diskusija sabiedrībā. Un tomēr - ja gadā tiek noslepkavotas piecas sievietes...
No kriminālhronikām rodas priekšstats, ka liela daļa no slepkavībām notiek sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, alkohola reibumā, dēls māti var nodurt šņabja pudeles dēļ...
Viens no mītiem ir tāds, ka vardarbība ģimenē pastāv tikai vienā noteiktā sociālā slānī. Savukārt "Martas" pieredze liecina (to apstiprina arī pasaulē veiktie pētījumi) - vardarbība eksistē visos sociālajos slāņos. Pie mums pēc palīdzības vērsušās sievietes, kuru vīri ir ļoti augstos amatos, varbūt pat palīdzošajās profesijās, piemēram, ārsti, juristi, tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas. Tad sievietēm palīdzēt ir vēl grūtāk, jo uzticības kredīts ir lielāks šiem vīriem. Viņi arī prot savākt sev labvēlīgus pierādījumus un safabricēt materiālus par sievietēm.
Statistika par valsts institūciju redzeslokā fiksētajiem gadījumiem liecina, ka gada laikā vismaz 50 sieviešu dzīvesbiedru nodarīto traumu dēļ nonākušas slimnīcās, 123 pārciestas vardarbības dēļ mēģinājušas izdarīt pašnāvību, un ir ļoti liels skaits vardarbības gadījumu pret bērniem. Tie ir tikai reģistrētie, un cik daudz ir tādu, par kuriem nezinām? Manuprāt, esam pārāk maza valsts, lai varētu atļauties turpināt vardarbību. Tāpēc "Marta" vardarbību vēlas pārtraukt. Vēlamies veidot cieņpilnas attiecības, lai vardarbība netiktu pieļauta nekādā veidā un arī attaisnota. Jo vairāk tādēļ, ka "Martā" 90% gadījumu vēršas sievietes, kurām ir bērni.
Ja cilvēks nav piedzīvojis vardarbību, ir ļoti grūti saprast, kā gadiem ilgi var atļaut sevi pazemot un neko nedarīt savā labā... Kā vispār var dzīvot kopā ar vīrieti, kurš zākā, sit?
Te atkal nonākam pie tā, kā būvējam priekšstatu par sievišķību. Ko sagaidām no sievietes? Kas ir sievietes liktenis? Mīlēt un ciest? Tas nav tik vienkārši. Ja ir mīlošas attiecības, tad noteikt, kurā mirklī beidzas gādība un sākas kontrole, ir ļoti grūti. Emocionālā vardarbība, kas nereti pāriet fiziskajā un seksuālajā, sievietēm nav atpazīstama. Sievietei jau ir bērns, viņa domā – bērnam ir vajadzīgs tēvs, turklāt ir izveidota kopīga saimniecība, mājoklis.
Ja sieviete tā visa veidošanā ir ieguldījusi daudz pūliņu, tad viņa domā – kā spēs patstāvīgi izdzīvot. Iespējams, viņa ir finansiāli atkarīga no dzīvesbiedra, tai nav pietiekamas profesionālās izglītības. Un pat tad, ja viņa spēj būt patstāvīga, ir jāraugās uz sievietēm, kuras vienas audzina bērnus un daudz lielākā mērā ir pakļautas nabadzības riskam. Kā būs ar uzturlīdzekļiem? Vai tie nodrošinās bērnu vajadzības? Kā ar mājokli? Ir daudz faktoru, kas sievieti spiež dzīvot ierastajos, kaut arī vardarbīgajos apstākļos un liedz spert šo nozīmīgo soli. Tādēļ "Marta" aicina un mēģina aktualizēt jautājumu, ka šādās situācijās ir nepieciešams valsts atbalsts.
"Martai" ir bezmaksas palīdzības tālrunis, kuru izmanto arvien vairāk cilvēku. Ko jūs darāt, ja sieviete piezvana un stāsta par piedzīvotu vardarbību?
Aicinām uz konsultāciju klātienē, jo katra situācija ir ļoti individuāla, un raugām, ko varam palīdzēt pašu spēkiem un kādu atbalstu var sniegt citas institūcijas. Mums ir sociālie darbinieki, juristi, psihologi. Atbildam arī uz e-pasta vēstulēm, bet, ja klienti ir attālāk reģionos vai ārvalstīs, izmantojam "Skype".
Līdzās darba kabinetiem "Martai" iekārtota arī ļoti mājīga istabiņa ar rotaļlietām – tur notiek konsultācijas?
Tā ir psihologa nodarbību telpa. Tiek izmantotas arī smilšu terapijas metodes, it īpaši, ja ir bijusi seksuāla vardarbība pret bērnu.
Vai nav tā, ka sievietes dažkārt nojauš, ka šāds noziegums pret bērnu notiek, bet zemapziņā cenšas to ignorēt, līdz gadās jau kaut kas tāds, ka šī baisā rīcība vairs nav noslēpjama?
Lai mudinātu sievieti ziņot par šādu gadījumu, atkal ir jābūt aizsardzības mehānismam. Ja sieviete atklāj šādu vardarbību un ziņo, viņai jābūt drošai, ka par to nesaņems sodu vai netiks atņemts bērns, jo, raugi, viņa ir bijusi slikta māte... Savā praksē esam pieredzējuši, ka pat tad, ja sieviete mēģina situāciju vērst par labu, iesaistītās iestādes apslāpē šo iniciatīvu nevis atbalstot, bet nosodot. Te vēl ļoti daudz darāmā.
Varbūt pēc tam, kad sieviete saņēmusi jūsu speciālistu padomus, ir psiholoģiski stiprināta un nostādīta izvēles priekšā – vai nu dzīvot citādi, vai šķirties, pāridarītājs maina savu attieksmi?
Zinu, ka gribētos sapņot šādus sapņus. Bet iedarbīgākais veids pret vardarbību ir nošķiršana. Ja varmāka strādā ar sevi (šobrīd ir paredzētas īpašas valsts programmas rehabilitācijai), tad pozitīva virzība ir iespējama. Taču tā ir brīvprātīga izvēle, un Latvijā šobrīd nav mehānisma, kā piespiest varmākas iesaistīties šajā programmā. Piemēram, ASV tiesa var nolemt obligātu šādas psihoterapijas apmeklējumu. Norvēģijā arī tas ir brīvprātīgi, taču tur par vardarbību ir ļoti bargi sodi. Ja cilvēks nemaina uzvedību, viņš ātri var nokļūt cietumā uz ilgu laiku. Protams, to neviens negrib, tādēļ piedalās rehabilitācijas programmās. Tomēr uzsvēršu – mūsu pieredze liecina, ka tad, ja sieviete ir izkļuvusi no vardarbīgajām attiecībām, viņai ir lielākas iespējas veidot cieņpilnas attiecības ar citu partneri.
Lieli trači nesen bija saistībā ar Stambulas konvencijas parakstīšanu. "Marta" iestājas par to, ka Latvijai konvencija ir nepieciešama un tā jāratificē. Kālab?
Konvencijā ir paredzēts uzraudzības mehānisms. Valdībai ik pa laikam būs jāsniedz ziņojumi – ko tā ir darījusi, lai novērstu vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē, lai arvien uzlabotu situāciju šajā jomā. Kādi likumi stiprināti, kādas programmas izveidotas.
Bet tieslietu ministrs konvencijas pieņemšanas sakarā kā negatīvu argumentu minēja to, ka attīstītajās valstīs, kas pievienojušās konvencijai, tik un tā ir ļoti augsti vardarbības rādītāji. Tostarp Norvēģijā, Zviedrijā.
Tas nozīmē, ka šajās valstīs sievietes par to atklāti ziņo, vēršas pēc palīdzības, un vardarbība tiek apkarota. Pirms pagaidu aizsardzības mehānisma ieviešanas Latvijā bija ļoti niecīgs skaits reģistrētu vardarbības gadījumu: faktiski nebija nekādas jēgas par to ziņot, jo iespējamā palīdzība bija ļoti ierobežota. Tagad mums aizsardzība ir ierakstīta likumā, tiesai un policijai tā operatīvi ir jānodrošina, un statistikā parādās simtiem gadījumu. Tas liek domāt, ka šajās valstīs sievietes jūtas aizsargātākas, uzticas tiesībsargājošām institūcijām un aktīvi vēršas pēc palīdzības. Tāpēc arī skaitļi ir lieli.
Konvencijā ietvertais uzraudzības mehānisms mums palīdzēs saprast, ko vēl varam uzlabot, radīs labvēlīgu konkurenci ar citām Eiropas valstīm, kuras ratificējušas šo dokumentu un iesniegs savus ziņojumus. Tas neļaus dzīvot pašapmierinātībā, ka mums jau viss ir. Turklāt konvencija prasa izjustu pieeju upurim, to, ka upuris ir pirmajā vietā, ka rūpējamies par viņa interesēm.
Galvenokārt runājām par sievietēm kā vardarbības upuriem ģimenē. Bet "Martai" ir vēl cits klientu loks – konsultācijas trešo valstu pilsonēm, arī cilvēktirdzniecības upuriem un citi...
Pie mums vēršas sievietes, kuras nav Latvijas pilsones, un tur arī bijušas savas īpatnības, kā viņas ir pakļautas vardarbībai. Mūsu klientu vidū ir bērni un pieaugušie, kuri cietuši no seksuālās ekspluatācijas, gadījumi ir daudz un dažādi. Mēs arī šādās situācijās raugāmies – vai Latvijā ir tiesiskais regulējums, kas ļauj cietušajiem efektīvi palīdzēt? Ja nav, redzam, kas ir jāmaina, un pie likumdevēja vēršamies ar savām iniciatīvām. Mums ir laba sadarbība ar citām radniecīgām organizācijām, piemēram, "Skalbes", "Dardedze", jo viens nav karotājs. Reizēm ir situācijas, kad mums ir sievietēm jānodrošina patvērums, tad mums palīdz kolēģi.
Jums savu patvēruma telpu nav?
Vairākkārtīgi esam uzrunājuši Rīgas domi ar lūgumu piešķirt kādas telpas, kur ierīkot anonīmo dzīvoklīti. Esam sūtījuši vēstules, mēģinājuši organizēt tikšanās, bet pagaidām esam saņēmuši vien atteikumu. Mums ir nepārtraukti jāstrādā, lai piesaistītu resursus jau esošo pakalpojumu nodrošināšanai, mums ļoti ir vajadzīgi ziedojumi, un nav iespējams vēl īrēt dzīvokli privātajā sektorā. Bet šāds mājoklis ir vajadzīgs. Piemēram, daudzām meitenēm, kuras iesaistītas prostitūcijā Rīgā un nokļuvušas uz ielas, nav kur palikt, ja viņas mēģina izkļūt no šī purva. Mēs varētu viņām palīdzēt uz šīs riskantās robežas, pirms viņas grimst dziļāk.
