SKAIDROJUMI

Aizgādība – vecāku kopīgās un atsevišķās rūpes par bērnu

Ieva Brante, juriste, ģimenes tiesību speciāliste08.10.2013
"ĪSUMĀ"
  • Ir kļūdaini uzskatīt, ka vecāku kopīga aizgādība beidzas, ja vecāki šķiras.
  • Bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu un tās atjaunošanu.
  • Bāriņtiesa nelemj par aizgādības tiesību atņemšanu.
  • Ja vecākam pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības, viņam nav tiesību aprūpēt bērnu, uzraudzīt bērnu un noteikt viņa dzīvesvietu.
Ģimenēs, kurās aug bērni, ikdienā vecāki risina dažādus ar bērnu audzināšanu, aprūpi un tiesībām saistītus jautājumus, ko juridiskajā terminoloģijā dēvē par aizgādību. Ja ar šiem pienākumiem vecāki netiek galā vai mainās citi apstākļi ģimenē, piemēram, vecāku laulība tiek šķirta, tiek iesaistītas citas institūcijas un jautājumu, kas saistīti ar bērna aizgādības tiesībām, risināšanā iesaistās bāriņtiesa un tiesa.

Kas ir aizgādība

Aizgādības jēdziens un būtība ir nostiprināti Civillikumā. Aizgādība ir vecāku pienākums līdz bērna pilngadības sasniegšanai (18 gadu vecumam) rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.1 Ar to saprotams, ka aizgādība ir vecāku tiesību un pienākumu kopums visplašākajā nozīmē, jo sevī ietver vecāku un bērnu visu attiecību spektru.

2013.gada 1.janvārī stājās spēkā Civillikuma grozījumi, kas mainīja aizgādības tiesību terminoloģijas lietošanu, savukārt ar aizgādības jautājumiem saistīto institūciju – bāriņtiesu – un to darbību nosakošajā Bāriņtiesu likumā grozījumu attiecībā uz šo terminoloģiju pagaidām nav. Tāpēc šobrīd ir izveidojusies situācija, ka Bāriņtiesu likumā joprojām pastāv ar aizgādību saistīts jēdziens "aprūpes tiesības", savukārt Civillikumā tāda vairs nav. Nav noliedzams, ka tas rada apjukumu un maldina vecākus par aprūpes un aizgādības tiesībām kā tādām.

Jāpiebilst, ka praksē šobrīd bāriņtiesas attiecībā uz aizgādības tiesībām piemēro Civillikuma regulējumu, jo tas ir jaunāks. Tas nozīmē, ka kopš šā gada bāriņtiesa lemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu, nevis par aprūpes tiesību atņemšanu, kā tas bija agrāk.

Aizgādība sevī ietver vairākus elementus, kas ir aizgādības tiesību sastāvdaļas:2

1.      Bērna aprūpe

Bērna aprūpe nozīmē bērna uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

2.      Bērna uzraudzība

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

3.      Tiesības noteikt bērna dzīvesvietu

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

No termina "aizgādība" ir atvasināti šaurākas nozīmes jēdzieni, t.i., kopīga aizgādība, atsevišķa aizgādība un saskarsmes tiesības. Daudz kur ir sastopams arī jēdziens "ikdienas aizgādība", ko īsteno tas vecāks, pie kura bērns dzīvo ikdienā. Taču līdz ar pēdējo Civillikuma grozījumu stāšanos spēkā no šī jēdziena lietošanas atteicās, jo ir loģiski, ka ikdienas aizgādība ir gan kopīgas, gan atsevišķas aizgādības sastāvā. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.3

Kopīga aizgādība

Vecāki, dzīvojot kopā, realizē bērna kopīgu aizgādību. Ja bērna vecāku savstarpējās attiecības izbeidzas, ļoti bieži vecāki iedomājas, ka līdz ar to arī beidzas kopīga aizgādība par bērnu un turpmāk katrs no vecākiem realizē savu individuālo aizgādību. Nē, patiesībā kopīga aizgādība turpinās.4

Fakts, ka bērna vecāki dzīvo šķirti, kopīgu aizgādību neietekmē. Bērns atrodas vecāku kopīgā aizgādībā, un tā izbeidzas tikai tad, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.5

Atsevišķa aizgādība

Sabiedrībā valda arī kāds cits maldīgs uzskats, ka atsevišķas aizgādības noteikšana ir aizgādības tiesību atņemšana otram vecākam. Tā nebūt nav. Patiesībā tas nozīmē, ka vecākam, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjoms attiecībā pret bērnu ir plašāks.

Tātad jautājumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, izglītību, veselību u.c., izlemj tas vecāks, kuram ir noteikta atsevišķā aizgādība. Būtiskie jautājumi varētu būt, piemēram, bērnudārza vai skolas izvēle (izglītība), ģimenes ārsta maiņa (veselība) u.tml. Savukārt otra vecāka loma ir pasīva, viņam ir tiesības saņemt ziņas par bērnu un saskarsmes tiesība, taču nav tiesību lemt par iepriekš minētajiem ar bērna dzīvi saistītiem būtiskiem jautājumiem.

"Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo."

Tātad atsevišķa aizgādība tiek nodibināta uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata. Civillikums nenosaka to, pie kādiem apstākļiem būtu nodibināma viena vecāka atsevišķa aizgādība. Bāriņtiesas kompetencē ir sniegt atzinumu tiesai par viena vecāka atsevišķas aizgādības noteikšanu. Gan tiesa, gan bāriņtiesa pirms šāda lēmuma rūpīgi vērtē, vai atsevišķas aizgādības noteikšana atbilst bērna interesēm.

Saskarsmes tiesības

Civillikums nosaka, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem. Savukārt katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.6 Par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību vecāki var vienoties paši, t.i., savstarpēji mutiski sarunāt un vienoties, kā tiks organizēta saskarsmes tiesības izmantošanas kārtība. Šai vienošanās nav obligāti jābūt rakstveidā. Tomēr, ja abpusēji vienoties neizdodas vai arī vecāks nepilda savstarpējo vienošanos, otram vecākam ir jāvēršas ar prasību tiesā. Procesuālā kārtība paredz, ka tiesa bāriņtiesu pieaicinās atzinuma sniegšanai.7

Vecākiem būtu jāatceras vēl kāds būtisks aspekts: bāriņtiesa nenosaka saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, bet gan izvērtē tās atbilstību bērna interesēm un izsaka savu viedokli par tās iespējamo īstenošanu. Tas nozīmē, ka tad, kad tiesā saņemts vecāka prasības pieteikums par saskarsmes tiesībām, tā nosūta prasības pieteikuma norakstu bāriņtiesai un izprasa tās atzinumu. Lai bāriņtiesa varētu atzinumu par vecāka pieprasīto saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību sniegt, tai ar abiem vecākiem jāveic pārrunas, jāapskata viņu dzīvesvietas, kā arī jānoskaidro bērna viedoklis. Tikai tad tā izsaka savu viedokli un sniedz atzinumu tiesai. Bāriņtiesa var piekrist un var nepiekrist pieprasītai saskarsmes tiesības izmantošanas kārtībai, turklāt jebkuru savu viedokli tai ir pienākums pamatot.

Ja bērna vecāku dzīvesvieta ir deklarēta dažādu pašvaldību administratīvajās teritorijās, tad atzinumu tiesai jāsniedz katrai vecāku dzīvesvietas bāriņtiesai.8 Piemēram, ja viens vecāks dzīvo Kuldīgā, bet otrs – Rīgā, tad lietā būs divi bāriņtiesu atzinumi – Kuldīgas novada Bāriņtiesas un Rīgas Bāriņtiesas. Šis nosacījums attiecas ne tikai uz atzinumu par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, bet arī uz atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Pieņemot lēmumu par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt tikšanās ar bērnu kārtību tikai trešās personas klātbūtnē, bet, ja saskarsme kaitē bērna interesēm, tad vienam vecākam uz laiku saskarsmes tiesības atņemt.9

Ja vecāki dzīvo šķirti, tad vecākam, pie kura bērns dzīvo ikdienā, ir pienākums respektēt bērna tiesības. Ar to šajā gadījumā saprotams ir aizliegums izmantot bērnu vecāku savstarpējo attiecību kārtošanā un emociju izpausmēs. Piemēram, mamma, pie kuras bērns dzīvo ikdienā, nedrīkst ļaunprātīgi izmantot savas aizgādības tiesības un liegt bērnam tikties ar tēvu vai neļaut uzturēt ar viņu kontaktus, piemēram, e-pastā vai telefonsarunās. Šādas darbības pēc būtības ir destruktīvas un var negatīvi ietekmēt bērna attiecības ar otru vecāku, jo, ilgi nesatiekot otru vecāku, bērns no viņa atsvešinās. Vecāku pienākums ir atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.10

Aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli

Saskaņā ar Civillikuma 203.pantu aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas gadījumos, ja bāriņtiesa atzīst, ka:

  • ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu.

Piemēram, vecāka veselības stāvoklis neļauj viņam šobrīd aprūpēt savu bērnu, vai arī viņš izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē.

  • bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ).

Vecāks nedrīkst apdraudēt bērna veselību vai dzīvību, piemēram, dzīvot antisanitāros apstākļos, negādāt pārtiku, nerūpēties par bērna apģērbu u.tml. Televīzijā ir pārraidīti sižeti no ģimeņu dzīvesvietām, kad bāriņtiesa ir pieņēmusi lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem šī iemesla dēļ.

  • vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību.

Vecākam ir pienākums nodrošināt bērnam pienācīgu aprūpi, rūpēties par viņa dzīvību un veselību - gan fizisko, gan garīgo, kā arī tikumisko attīstību.

  • vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;
  • konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu, vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Ja vienam vecākam ir pārtrauktas aizgādības tiesības, tad bērna aprūpi jāīsteno otram vecākam. Bet, ja arī tam ir šķēršļi, tad bāriņtiesai jāgādā par bērna ārpusģimenes aprūpi.11

Vecākam, kuram ir pārtrauktas aizgādības tiesības, vairs nav tiesību aprūpēt bērnu, uzraudzīt bērnu un noteikt viņa dzīvesvietu.

Kā noteikts likumā, jautājumus par aizgādības tiesību pārtraukšanu un tās atjaunošanu izlemj tikai bāriņtiesa, veicot pārbaudes vecāka dzīvesvietā, satiekoties ar viņu, kā arī pieprasot informāciju no pašvaldības sociālā dienesta u.c. Aizgādības tiesību pārtraukšanas iemeslus vecākam jānovērš gada laikā. Ja viena gada laikā bāriņtiesa atzīst, ka aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesls vairs nepastāv, tad aizgādības tiesības vecākam atjauno.12

Šajā laikā vecākam jāsadarbojas ar pašvaldības sociālo dienestu, lai saņemtu nepieciešamo atbalstu, piemēram, psihologa konsultācijas, vecāku izglītošanas pasākumus, mediācijas pakalpojumus un citu palīdzību, kas veicinātu vecāka sadarbību bērna vislabāko interešu nodrošināšanā. Vecākam jāpiedalās ģimenes atbalsta programmā, kur tiek vērtētas viņa darbības. Ģimenes atbalsta programmas mērķis ir panākt situācijas uzlabošanos, lai bērns varētu atgriezties pie vecāka, t.i., ģimenē.

"Atsevišķa aizgādība tiek nodibināta uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata."

Praksē aizgādības tiesību pārtraukšanas iemeslus neapšaubāmi vecāks sava bērna interesēs var novērst pāris mēnešu laikā vai, piemēram, pusgada laikā. Tas lielā mērā ir vecāka attieksmes jautājums. Bērna interesēs bāriņtiesa varētu arī atkāpties no Civillikumā noteiktā viena gada termiņa, tomēr, ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai. Izņemot gadījumu, kad aizgādības tiesības nevar atjaunot no vecāka neatkarīgu apstākļu dēļ.

Ja aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli bija vairāki un kaut viens no tiem joprojām pastāv, tad aizgādības tiesības neatjauno.

Uzturlīdzekļi bērnam jāmaksā!

Civillikuma 179.panta pirmā, otrā daļa nosaka vecāku pienākumu uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt un neizbeidzas arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tas nozīmē, ka aizgādības tiesību pārtraukšanas vai atņemšanas gadījumā vecākam nebeidzas pienākums uzturēt bērnu. Ir kļūdaini uzskatīt, ka aizgādības tiesību pārtraukšanas vai atņemšanas gadījumā vecākam nav jāuztur bērns. Uzturlīdzekļu došanas pienākums izbeidzas tad, kad izbeidzas aizgādība.

Aizgādība izbeidzas:

  • ar vecāku vai bērna nāvi;
  • kad pazudušais no vecākiem atzīts par mirušu;
  • kad bērnu adoptējusi trešā persona;
  • kad bērns sasniedzis pilngadību.13

Aizgādības tiesību atņemšana

Bāriņtiesai nav tiesību lemt par aizgādības tiesību atņemšanu. To kā galējo līdzekli vienam vai abiem vecākiem ir tiesīga piemērot tikai tiesa. Tomēr saistībā ar aizgādības tiesību atņemšanu bāriņtiesai ir tiesības lemt par prasības celšanu tiesā. Šādi bāriņtiesa var rīkoties gadījumā, ja vecākam gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nebija iespējams tās atjaunot.14 Ja tas ir bērna interesēs, bāriņtiesai ir tiesības lemt par prasības celšanu tiesā arī ātrāk.

"Bāriņtiesa nenosaka saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību."

Ja tiesas spriedums par aizgādības tiesību atņemšanu ir stājies likumīgā spēkā, bet vecāks uzskata, ka apstākļi ir mainījušies un iemesli, kuru dēļ tās iepriekš tika atņemtas, vairs nepastāv, viņš var vērsties tiesā ar jaunu prasību par aizgādības tiesību atjaunošanu.15

Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Tādēļ lietas, kas saistītas ar bērna tiesību un interešu aizsardzību un ir gan bāriņtiesas, gan tiesas kompetencē, ir ļoti sensitīvas. Neviena institūcija nav ieinteresēta rīkoties, pārkāpjot pilnvaras un pieņemot lēmumus, kuru sekas var būt kaitējošas.
 


1 Civillikuma 177.panta pirmā, otrā daļa.

2 Civillikuma 177.panta trešā, ceturtā, piektā, sestā daļa.

3 Civillikuma 178.panta otrā daļa.

4 Civillikuma 178.panta otrā daļa.

5 Civillikuma 178.panta ceturtā daļa.

6 Civillikuma 181.panta pirmā, otrā daļa.

7 Civillikuma 182.panta pirmā daļa.

8 Bāriņtiesu likuma 53.panta ceturtā daļa.

9 Civillikuma 182.panta trešā daļa.

10 Civillikuma 181.panta ceturtā daļa.

11 Civillikuma 203.panta otrā daļa.

12 Civillikuma 203.panta trešā daļa.

13 Civillikuma 198.pants.

14 Civillikuma 203.panta trešā daļa, ceturtā daļa.

15 Civilprocesa likuma 244.7 pants, arī Civillikuma 199.pants.

KOMENTĀRI
2
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv