SKAIDROJUMI

Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm

Solvita Cīrule17.02.2012
Mūsdienu saspringtajos ekonomiskajos apstākļos, kad nevienam nav liegts meklēt labākas darba un sadzīves iespējas arī ārvalstīs, jautājums par bērnu izbraukšanu uz ārzemēm aktualizējas ik dienu jo vairāk.

Kopš 2002.gada 1.februāra Latvijā ir spēkā Hāgas 1980.gada 25.oktobra Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – Konvencija). Savukārt no 2005.gada 1.marta spēkā ir Padomes Regula (EK) Nr.2201/2003 Par jurisdikcijas un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un Regulas Nr.1347/2000 atcelšanu (turpmāk – Regula). Ko tas īsti nozīmē, un kas ir tas minimums, kuru cilvēkam būtu nepieciešams zināt par Konvencijas piemērošanu un neizpildes sekām.

 

Vajadzīgs abu vecāku viedoklis

Iedomājamies situāciju, kad kādam no ģimenes locekļiem tiek piedāvāts labi apmaksāts darbs un lieliskas karjeras iespējas ārzemēs. Protams, kopā dzīvojoši vecāki šādā situācijā abi sēžas pie sarunu galda un vienojas par turpmāko ģimenes modeli, vienojas arī par to, kur un pie kā paliks bērni – vai paliks Latvijā, vai dosies līdzi otram vecākam uz ārvalstīm. Tik tālu viss šķiet loģiski un saprotami, jo ģimenē parasti lēmumi tiek pieņemti, kopīgi apspriežoties.

Taču, ja bērna vecāki ir šķīrušies un nedzīvo kopā, viens no vecākiem faktiski nepiedalās bērna ikdienas dzīvē. Ko darīt un ar ko konsultēties tādā gadījumā? Un vai vispār vecākam, kurš aktīvi nepiedalās bērna dzīvē, ir kāda teikšana attiecībā uz bērnu?

Šeit vietā būtu atcerēties un iegaumēt, ka neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki dzīvo kopā vai ne, uztur labas attiecības ikdienā vai nav sarunājušies gadiem, par bērna aizvešanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, ja bērns atrodas abu vecāku aizgādībā, noteikti nepieciešams otra vecāka viedoklis un piekrišana.

 

Kas ir aizgādība

Līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas savu vecāku aizgādībā. Saskaņā ar Civillikuma

177.panta noteikumiem aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Otra vecāka viedoklis bērna izvešanai uz ārzemēm skaidri izriet no Civillikuma 178.1panta pirmās daļas, kas nosaka: ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo; jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi.

"Bērna nolaupīšana notiek tad, ja ir pārkāptas vecāku tiesības uz aizgādību."

Tātad, ja ikdienā mamma vai tētis viens rūpējas par bērnu, tas nenozīmē, ka otram vecākam automātiski vairs nav nekādu tiesību (saņemt ziņas un pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu)  un pienākumu (piemēram, uzturēšanas pienākums) – pat ja viņš tiesības nevēlas izmantot vai pienākumus pildīt. Saskaņā ar Civillikuma 178.1panta otro daļu vecāku kopīgā aizgādība par bērnu izbeidzas, ja uz viņu savstarpējas vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata vienam no tiem tiek nodibināta atsevišķa aizgādība.

Tas nozīmē, ka tikai tad, ja vecāki ir savstarpēji vienojušies izbeigt kopīgo aizgādību jeb tiesa ar spriedumu ir nodevusi bērnu viena vecāka atsevišķā aizgādībā, tikai tad vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, rodas tiesības vienpersoniski pieņemt visus lēmumus bērna dzīvē, tai skaitā arī  noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu ārpus Latvijas robežām.

Secinājums - no termina „aizgādība” ir atvasināti vairāki citi šaurākas nozīmes jēdzieni - ikdienas aizgādība, kopīga aizgādība, atsevišķa aizgādība. Bērna dzīvošanu pie viena no šķirti dzīvojošiem vecākiem likumdevējs ir nodefinējis kā ikdienas aizgādības īstenošanu, bet kuras gadījumā otra vecāka aizgādības tiesības nekādi neizbeidzas. Otra vecāka aizgādības tiesības var tikt izbeigtas tikai noteiktos gadījumos. Viens no tiem iestājas tad, ja vecāki labprātīgi vienojas par viena vecāka atsevišķu aizgādību. Ja vienošanās nav iespējama, strīdus gadījumā jautājumu lemj tiesa.

Tomēr Civillikums nenosaka, kādiem apstākļiem pastāvot tad būtu nosakāma viena vecāka atsevišķa aizgādība, bet gan tikai to, kādos apstākļos vecākiem aizgādības tiesības būtu atņemamas (Civillikuma 200.pants) – kas nav viens un tas pats. Faktiski tas nozīmē, ka gan bāriņtiesa, gan tiesa rūpīgi vērtēs, vai atsevišķas aizgādības noteikšana katrā konkrētā gadījumā tiešām atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Tātad – vienīgais iespējamais un pareizais risinājums šādā situācijā ir bērna vecākiem abiem vienoties par to, kurš turpmāk īstenos bērna ikdienas aizgādību - Latvijā paliekošais vecāks vai tas, kurš vēlas doties pastāvīgi dzīvot uz ārvalstīm. Tāpat sarunu ceļā iespējams vienoties par to, ka vecāks nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā.

Savukārt sliktākais iespējamais risinājums ir situācijas ignorēšana un bērna prettiesiska aizvešana, neskatoties uz otra vecāka iebildumiem. Ja aizskartais vecāks izmantos savas tiesības un vērsīsies ar pieteikumu par bērna atgriešanu Latvijā, tas patvaļīgi aizbraukušo vecāku ātri vien novedīs pie nepatīkamām situācijām jaunajā mītnes zemē un nereti beigsies ar stāšanos ārvalsts tiesas priekšā.

Jāatceras gan, ka ārvalsts tiesa šajā gadījumā nelemj par bērna nodošanu ikdienas aizgādībā Latvijā palikušajam vecākam, bet gan tikai par bērna atgriešanu tā pastāvīgās dzīvesvietas valstī (konkrētajā gadījumā Latvijā), kurā tad arī vecākiem būs jārisina strīds par aizgādības tiesībām uz bērnu. Vienkārši runājot, ārvalsts tiesa pieņem lēmumu un bērns tiek atgriezts „nulles punktā”, un vecāki ir spiesti visiem likumā atļautajiem līdzekļiem - vienojoties vai tiesas ceļā – strīdīgo jautājumu sakārtot.

 

Kas ir bērna nolaupīšana

Atbilstoši Konvencijas 4.pantā noteiktajam, Konvenciju piemēro attiecībā uz jebkuru bērnu (līdz 16 gadu vecumam), kurš bijis pastāvīgs līgumslēdzējas puses iedzīvotājs tieši pirms jebkādas tiesību uz aizbildnību vai apmeklēšanu pārkāpuma.

Saskaņā ar Konvencijas 3.pantā noteikto, bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja:

a) saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību pārkāpums;

b) aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.

Savukārt Regulas mērķis ir nepieļaut Eiropas Savienības dalībvalstu starpā bērnu nolaupīšanu starp vecākiem, bet, ja tas noticis, nodrošināt bērnu tūlītēju atpakaļatdošanu uz bērna izcelsmes dalībvalsti. Ar jēdzienu „izcelsmes dalībvalsts” saprot dalībvalsti, kurā pieprasīta sprieduma izpilde, savukārt ar jēdzienu „spriedums” tiek saprasts dalībvalsts tiesas spriedums, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatkarīgi no tā nosaukuma.

Atbilstoši Regulas nosacījumiem, pieteikumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, persona, kuras tiesības aizskartas, var iesniegt kā izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesā (valstī, no kuras bērns nolaupīts). Izcelsmes dalībvalsts tiesa, neskatoties uz aizvešanas faktu, saglabā jurisdikciju, lemjot jautājumus par bērna aizbildnību.

"Gan bāriņtiesa, gan tiesa rūpīgi vērtēs, vai atsevišķas aizgādības noteikšana atbilst bērna vislabākajām interesēm."

Konvencijas izpratnē bērna nolaupīšana notiek tad, ja ir pārkāptas personas tiesības uz aizgādību, kas nodibinātas ar likumu, tiesas lēmumu vai vienošanos, kurai ir juridisks spēks.

Tādējādi, ja vien vecāki nav vienojušies par to, ka viens vecāks īsteno atsevišķu aizgādību, vai mājās paliekošais vecāks nav rakstveidā piekritis bērna izvešanai, bērna aizvešana uz ārvalstīm būs uzskatāma par bērna nolaupīšanu.

Svarīgi saprast, ka minētā Konvencija netiks piemērota gadījumā, ja vecāks ar bērnu ir mainījis dzīvesvietu Latvijas Republikas teritorijā, bet gan tikai tad, ja dzīvesvieta tiek mainīta uz ārvalstīm. Tātad – bērnu var nolaupīt tikai starp vairāku valstu teritorijām. Tāpat Konvencija netiks piemērota, ja bērns tiks nolaupīts naudas izspiešanas vai tirdzniecības nolūkos, bet vien tad, ja bērnu būs nolaupījusi tā persona, kurai ar bērnu pastāv ģimenes vai radnieciskas – tātad civiltiesiska rakstura attiecības.

Konvencijas mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgas ietekmes, ko radījusi viņu pretlikumīga aizvešana, un aizsargāt to personu tiesības un intereses, kurām ir tiesisks pamats īstenot aizgādību pār bērnu. Lai cik netaisnīgi minētais var likties mātei, kura viena audzina bērnu un no bērna tēva nesaņem pat minimālos uzturlīdzekļus, jo tos tēva vietā izmaksā valsts Uzturlīdzekļu garantiju fonda personā, šim tēvam saglabājas aizgādības tiesības pār bērnu un līdz ar minēto arī tiesības uz to aizsardzību. Un tas nozīmē tikai vienu - ja bērns bez otra vecāka piekrišanas tiks izvests uz pastāvīgu dzīvesvietu ārzemēs, vecākam būs tiesības vērsties ar pieteikumu centrālajā iestādē (Latvijā šī iestāde ir Tieslietu ministrija) vai tiesā ar pieprasījumu par pieteikuma iesniegšanu ārvalstij  par bērna atgriešanos Latvijā.

Konvencijas 2.pantā noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu Konvencijas mērķu izpildi savās teritorijās. Šajā nolūkā veic visefektīvākās iespējamās darbības.

 

Ja otrs vecāks nepiekrīt bērna aizvešanai

Ja mierīga kompromisa iespējas starp vecākiem ir izsmeltas un nav iespējama vienošanās ne par piekrišanas izsniegšanu bērna aizvešanai, ne atsevišķas aizgādības nodibināšanu, atliek vērsties tiesā.

Latvijas Republikas normatīvie akti neparedz nekādu citu veidu, kā atrisināt situāciju, kad vecāki nespēj vienoties par bērna dzīvesvietu dažādās valstīs, kā vien atsevišķas aizgādības noteikšanu tam vecākam, kurš vēlas izvest bērnu no valsts.

Nereti vecāku sliktās attiecības un ambīcijas ir tās, kas traucē pieņemt abpusēji pieņemamu risinājumu. Neviens no vecākiem negrib padoties, katram gribas izrādīt savu ietekmi un caursišanas spējas, tomēr strīda karstumā būtu jāatceras, ka šādās lietās nav ieguvēju. Ir tikai zaudētāji, un vislielākais zaudētājs būs tieši bērns.

Vairumā gadījumu Latvijā tiesvedība par atsevišķu aizgādību izvēršas par mokošu un ilgstošu procesu abām pusēm, kura laikā jebkuri līdzekļi un argumenti, arī viszemiskākie un otru pusi nomelnojošākie, tiek atzīti par labiem.

Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Arī  Bērnu tiesību aizsardzības likuma  6.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Minētā likuma 10.panta trešā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu. 13.panta pirmā daļa nosaka bērna tiesības tikt uzklausītam, kā arī brīvi izteikt savas domas, saņemt un sniegt  jebkāda veida informāciju.

Tādējādi likumdošanā vienīgais noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna aizgādību, ir bērna intereses. Izlemjot jautājumu par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu, tiesai  jāizvērtē  gan objektīvie apstākļi, gan vecāku subjektīvās iespējas audzināt bērnu, gan bērna subjektīvā attieksme pret  abiem vecākiem.

"Vecāku sliktās attiecības un ambīcijas ir tās, kas traucē pieņemt abpusēji pieņemamu risinājumu."

Ir labi, ja bērns ir tādā vecumā, ka apzināti spēj formulēt un izteikt savas domas un viedokli, tomēr emocionālā slodze, ko vecāki uzkrauj saviem bērniem šādā situācijā, ir neizmērojama. Jo – lai cik saspringtas būtu vecāku attiecības, bērnam gan tēvs, gan māte ir tikai viens. Un izvēlēties to, pie kura no vecākiem viņš turpmāk vēlētos dzīvot, bērnam ir psiholoģiski grūti un reizēm pat neiespējami.

Bērna tiesības tikt uzklausītam nenozīmē, ka bērns jāaicina uz tiesas sēdi. Bērna viedokli var  noskaidrot speciālisti, tas bērnam varētu būt mazāk traumējoši. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmajā daļā paredzēts, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam vai nu tieši, vai ar sava likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.

Katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā bērna vecumu, izpratnes pakāpi un emocionālo stāvokli, bērna viedokli noskaidro bāriņtiesas speciālisti, psihologi, un nereti palīgā tiek saukti arī eksperti. Nereti tieši bērniem veiktās tiesu psiholoģiskās ekspertīzes rezultāti apliecina, ka attiecībā uz bērnu ir vērojamas pazīmes, kas norāda uz kādu pārdzīvotu psiholoģiski traumatisku notikumu pagātnē, kas savā ziņā kavē pilnvērtīgu bērna emocionālo attīstību (piemēram, bērns reaģē ar trauksmi, tiek bloķētas emocionālās izpausmes, īpaši, ja tas skar vecāku savstarpējās attiecības). Šādiem bērniem ir izjaukta izpratne un skaidrība par savu vietu ģimenē un savu dzīvesvietu, ir grūtības identificēt savu ģimeni.

Tas ir nopietns pamats pārdomām par to, kā vecāku savstarpējā nespēja vienoties bērna audzināšanas jautājumos un nespēja komunicēt iespaido bērna emocionālo stāvokli un attīstību. Un vecākiem  ir vērts padomāt par to, kādas sekas tas var radīt nākotnē.

 

Kādos gadījumos bērnu neatgriež

Konvencija pieļauj bērna neatgriešanu tikai noteiktos gadījumos. Viens no gadījumiem ir, ja bērns pēc nolaupīšanas ir iedzīvojies jaunajā vidē. Ko nozīmē iedzīvošanās jaunajā vidē? Termiņš, kura laikā notiek iedzīvošanās, ir viens gads. Tas nozīmē, ka tiesai nav jāvērtē bērna iedzīvošanās jaunajā vidē ārzemēs, ja nav pagājis gads kopš prettiesiskās aizvešanas. Un, pat ja ir pagājis minētais gads, tiesai ir jāizdod rīkojums par bērna atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir jaunajā vidē iedzīvojies.

Bērna neatgriešana tiek pieļauta arī gadījumos, kad atgriešana bērnam sagādā fizisku (vardarbība pret bērnu) vai psiholoģisku kaitējumu (bērna atšķiršana no nolaupītāja - mātes vai tēva, psiholoģiska agresija pret bērnu; bērna emocionālā spriedze vecāku slikto savstarpējo attiecību dēļ) vai citādi rada tam nopietnu neciešamu situāciju (piemēram, ja bērna nolaupītājam valstī, kurā jāatgriež bērns, draud krimināla rakstura sankcijas). Jāņem vērā, ka, lai balstītos uz šiem argumentiem, tiesai nepietiks vien ar apgalvojumu par apdraudējuma esamību, tomēr lielākajā daļā gadījumu šos argumentus nāksies pamatot ar pierādījumiem.

Tādēļ ir ļoti svarīgi jebkurā gadījumā, ja pret bērnu tiešām ir vērsta otra vecāka vardarbība, neklusēt un meklēt palīdzību, ziņojot attiecīgajām iestādēm.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv