SKAIDROJUMI

Paternitāte - bērna izcelšanās noteikšana

Solvita Cīrule02.02.2012
Paternitāti var atzīt labprātīgi, un tas var notikt arī tiesas ceļā. Jebkurā gadījumā likumi gādā, lai visupirms tiktu padomāts par bērna interesēm.

Civillikuma 146.pants nosaka, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306.dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums). Tomēr, ja atbilstoši šim noteikumam bērna izcelšanās no tēva nav konstatējama vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra, bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesas ceļā.

 

Paternitātes brīvprātīga atzīšana

Tām sievietēm, kuru bērni nav dzimuši reģistrētā laulībā, ir divas iespējas, lai bērna dzimšanas reģistrā būtu ieraksts par tēvu. Pirmā no tām ir visvienkāršākā – bērna tēvs brīvprātīgi atzīst paternitāti. Nevienu mūsdienās vairs nepārsteidz un nemulsina bērniņa piedzimšana pārim, kuri nav reģistrējuši laulību, bet dzīvo faktiskā kopdzīvē. Reāli paternitātes brīvprātīga atzīšana  notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā. Pieteikumu iespējams arī publiski apliecināt pie notāra.

Bērna tēvam ir tiesības brīvprātīgi atzīt paternitāti savam bērnam jebkurā laikā – kaut vai desmit gadus pēc bērna piedzimšanas. Vienīgi jāņem vērā, ka paternitātes atzīšanai būs nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. Tāpat vīrietis var sevi atzīt kā tēvu arī vēl pirms bērna dzimšanas. Piemēram, ja vīrietis ir karavīrs un tam jādodas kādā ilgstošā un bīstamā misijā, viņš var atstāt pilnvaru, kurā sevi atzīst par nākamā bērna tēvu, un arī sieviete atzīst, ka šis vīrietis ir bērna tēvs. Tad, bērnam piedzimstot, nebūs nekādu šķēršļu bērna dzimšanas dokumentu noformēšanai arī bez tēva klātbūtnes.

Neprecētiem vecākiem, reģistrējot sava bērna paternitāti, nav jābaidās, ka tai būs mazāks spēks vai ka bērns kādos reģistros būs atzīmēts kā "ārlaulības". Jāzina, ka nevienā normatīvajā aktā Latvijā vairs šāds termins nav atrodams un netiek piemērots. Tādēļ nav nekādu atšķirību, vai bērns ir vecākiem dzimis likumā reģistrētā laulībā vai vienkāršā kopdzīvē, un bērni netiek šķiroti laulībā dzimušajos un "ārlaulības" bērnos. Eiropā jēdzienu "ģimenes dzīve" interpretē plašāk, uzsverot, ka konkrēto attiecību atbilstību "ģimenes dzīvei" var būtiski ietekmēt daudzi faktori, proti: vai pāris dzīvo kopā, attiecību ilgums, vai ir kopīgi bērni.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka bioloģiskā un sociālā realitāte ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu un, ja nepieciešams izsvērt intereses, tad bērna intereses ir prioritāras.

Tāpat Latvijā vairs nav nekādu šķēršļu brīvprātīgas paternitātes atzīšanai, ja vīrietis ir precējies, bet ne ar sava bērna māti. Līdz ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2004–02–0106 par neatbilstošu tika atzīta Civillikuma 155.panta sestā daļa, kas paredzēja, ka vīrietim, kas ir laulībā ar sievieti un vēlas atzīt bērnu no sievietes, kas nav viņa laulātā, jāsaņem savas laulātās atļauja. Satversmes tiesa secināja, ka Saeima, izstrādājot šo normu, nav ievērojusi vairākas Latvijai saistošas starptautiskās likumu normas. Tātad visi bērni ir vienādi, ikvienam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no abiem vecākiem, un šī iespēja vairs nav atkarīga no trešās personas (bērna tēva laulātās) atļaujas vai aizlieguma.

 

Paternitātes brīvprātīgas atzīšanas riski

Ir svarīgi saprast, ka brīvprātīgi atzītu paternitāti nevar ne atcelt, ne atsaukt, ne pēc kāda laika no tās atteikties. Dažreiz cilvēki satiekas jau tad, kad sieviete gaida bērniņu no cita vīrieša. Uzvirmo jūtas, un sievietes jaunais draugs bērniņu atzīst par savu, proti, brīvprātīgi atzīst paternitāti bērnam, zinot, ka patiesībā nav viņa bioloģiskais tēvs. Pusēm šāda rīcība ir rūpīgi jāapdomā, apzinoties visus iespējamos riskus nākotnē.

Pirmkārt, likums ir bezkaislīgs, un, ja attiecības tomēr neveidojas veiksmīgi, sievietei juridiski būs visas tiesības pret bērna juridisko tēvu celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu. Un tad ir par vēlu noskaidrot, ko tad īsti nozīmē šāda paternitātes atzīšana. Nereti vīrietis uzskata, ka viņš jau tikai "ir devis bērnam savu uzvārdu". Jāapzinās, ka paternitātes atzīšana nozīmē visu vecāka tiesību un pienākumu uzņemšanos, tai skaitā arī uzturēšanas pienākumu.

Vēl sarežģītāka situācija veidojas, kad pāris izšķiras un izveido jaunas attiecības, kurās labprātīgi paternitāti atzinušajam tēvam dzimst jau paša bērni. Apzinoties faktiski sveša bērna uzturēšanas pienākumu, vīrietis tad izmisīgi cenšas atsvabināties no tā, ceļot prasību tiesā, jo labprātīgi atzītu paternitāti var apstrīdēt tikai tiesas ceļā.

"Jāapzinās, ka paternitātes atzīšana nozīmē visu vecāka tiesību un pienākumu uzņemšanos, tai skaitā arī uzturēšanas pienākumu."

Likums nosaka, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu tiesā var persona, kas paternitāti atzinusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Arī bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir miruši. Tādējādi likums ļoti ierobežo to personu loku, kam ir tiesības apstrīdēt paternitātes atzīšanu tiesā.

Likumdevējs ir ierobežojis gan laiku, gan apstākļus, pie kādiem tiesa brīvprātīgi atzītu paternitāti var atzīt par neesošu - jebkurš iemesls šeit nederēs.  Paternitāti tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā, divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzinājis par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Strīdus gadījumā tiesai ir jākonstatē, vai vīrietis (prasītājs) bērna paternitāti ir atzinis, uzskatīdams, ka ir, vai zinādams, ka nav bērna bioloģiskais tēvs.

Tātad, ja bērna māte (atbildētāja) pierādīs, ka prasītājs bērna paternitāti atzinis, zinādams, ka nav bērna bioloģiskais tēvs un viņa ne ar viltu, ne spaidiem, ne maldiem viņu nav ietekmējusi bērna paternitāti atzīt, prasītājam nav izredžu uz labvēlīgu tiesas spriedumu. Atkarībā no katra pāra kopdzīves niansēm, atbildētājas juristam būs iespējams pierādīt, ka vīrietis, atzīstot bērna paternitāti, izdarījis apzinātu izvēli, apzinoties visas no tā izrietošās sekas, tiesības un pienākumus, līdz ar to paternitātes atzīšana nekādi nesaistās ar Civillikuma 156.pantā minētajiem apstākļiem, ka prasītājs būtu bērnu atzinis  par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Tomēr šādās lietās tikai uz papīra viss ir vienkārši, jo ir diezgan grūti iedomāties, kādu emocionāli graujošu iespaidu tiesvedība atstāj uz bērnu, kurš tiek ierauts šajā rokādē. Tādēļ ikvienam būtu jāapzinās savas rīcības sekas un, ja nav pārliecības par to, vai ar bērnu tiešām tiks izveidotas patiesas vecāka un bērna attiecības, labāk neuzņemties rūpes, kuras var atstāt neizdzēšamu iespaidu trīs cilvēku likteņos.

Brīvo attiecību laikmetā nereti arī pašai sievietei ir grūti būt pārliecinātai par to, kurš tad varētu būt gaidāmā bērna tēvs. Un vīrieša maldināšanai var būt ļoti rūgtas sekas nākotnē. Nav iespējams apmānīt ģenētiku, tādēļ, ja bērnam izrādīsies kāda reta saslimšana vai būs nepieciešama sarežģīta medicīniska manipulācija, krāpšana, visticamāk, tiks atklāta. Šādi apkrāptam vīrietim būs visas tiesības celt prasību tiesā par morālā un, iespējams, arī materiālā kaitējuma piedziņu (gadījumā, ja tieši bērna tēvs būs vairāk piedalījies bērna kopšanā un audzināšanā, ziedojot savas karjeras iespējas).

"Neprecētiem vecākiem, reģistrējot sava bērna paternitāti, nav jābaidās, ka tai būs mazāks spēks vai ka bērns kādos reģistros būs atzīmēts kā ārlaulības."

Civillikumā nav noteikts, ka paternitāti var atzīt tikai bērna bioloģiskais tēvs, un, nosakot bērna izcelšanos, nav nepieciešams pierādīt bioloģiskās izcelšanās faktu no tēva - bērna atzīšana iespējama arī tad, ja starp bērnu un personu, kas bērnu atzīst, nav bioloģiskās radniecības fakta. Persona, kas bērnu atzīst, var to zināt vai arī nezināt un brīvi izteikt gribu paternitātes atzīšanai. Pati par sevi bioloģiskās radniecības neesamība vien nevar būt par pamatu, lai paternitātes atzīšanu atzītu par neesošu.

Tātad ir iespējama situācija, kad kādu sev vien zināmu apsvērumu dēļ sieviete nevēlas, lai par bērna tēvu būtu reģistrēts bērna bioloģiskais tēvs, un bērnam paternitāti atzīst persona, kura nav bērna bioloģiskais tēvs, bet kuru šī situācija pilnībā apmierina. Šādā gadījumā bērna bioloģiskajam tēvam nav nekādu iespēju tiesas ceļā apstrīdēt labprātīgi atzītu bērna paternitāti, jo bioloģiskais tēvs nav tā persona, kurai Civillikuma 156.pantā un Civilprocesa likuma 247.pantā ir noteiktas tiesības apstrīdēt paternitātes atzīšanu.

Ne starptautiskie, ne nacionālie likumi neparedz iespēju paplašināt personu loku, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, jo prasījuma tiesības atzīstamas tikai tām personām, kurām likumdevējs tieši un nepārprotami Civillikumā un Civilprocesa likumā noteicis tiesības prasīt paternitātes atzīšanu par neesošu.

Šāda ierobežojuma mērķis ir maksimāli aizsargāt tāda bērna tiesības uz ģimeni, kura paternitāte ir atzīta. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmo daļu tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

 

Paternitātes noteikšana tiesas ceļā

Ja nav iespējams bērna paternitāti noteikt brīvprātīgi, bērna mātei nav citu iespēju, kā vērsties tiesā ar prasību paternitātes noteikšanai tiesas ceļā.

Paternitātes noteikšanas pamats tiesā ir bērna bioloģiskās izcelšanās pierādīšana, jo bērna izcelšanās rada noteiktas tiesības un uzliek zināmus pienākumus. Viens no galvenajiem pienākumiem bērna tēvam ir uzturēšanas pienākums. Bērniem, kuru paternitāte ir noteikta vai nu paternitātes pieņēmuma, vai paternitātes brīvprātīgas atzīšanas ceļā, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no sava tēva. Ja bērnam paternitāte nav noteikta, māte nevar pieprasīt no bērna tēva uzturlīdzekļus, vienlaikus pierādot bērna paternitāti. Ja paternitāte noteikta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, tiesas ceļā noteiktu bērna paternitāti apstrīdēt vispār nav iespējams.

Paternitāti var noteikt neatkarīgi no tā, kad dzimis bērns un reģistrēta viņa dzimšana. Tiesā prasību var iesniegt Civilprocesa likuma 248.pantā minētās personas, ievērojot Civillikuma 158.panta noteikumus. Tātad bērna māte var iesniegt tiesā prasību par paternitātes noteikšanu un vienlaikus arī uzturlīdzekļu piedziņu bērnam. Arī bērnam ir tiesības prasīt paternitātes noteikšanu, ja māte to nav darījusi, un viņš sasniedzis 18 gadu vecumu (divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas). Ja bērns šajā laikā mācās un nespēj pats sevi uzturēt, viņam ir tiesības no tēva piedzīt uzturlīdzekļus līdz brīdim, kad spēs sevi uzturēt.

 

Ne vienmēr nepieciešama DNS ekspertīze

Civillikuma 157.panta otrā daļa nosaka, ka, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šo faktu. Tātad tiesas ceļā paternitāti iespējams noteikt ar vai bez DNS ekspertīzes veikšanas, jo saskaņā ar Civillikuma 158.panta otro daļu, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šo faktu.

Ekspertīze ar DNS metodi nebūt nav obligāta, ja bērna bioloģisko izcelšanos no bērna māte var pierādīt citādāk. Piemēram, ja vīrietis grūtniecības laikā ar praktiskām darbībām atzinis sevi par bērna tēvu - kopā apmeklētas medicīnas iestādes, iegādātas lietas mazulim. Iespējams, vīrietis kādu laiku ir pat palīdzējis bērnu uzturēt, pārskaitot sievietei uzturlīdzekļus bērna uzturam, bet vēlāk pārtraucis to darīt.

Tiesu praksē ir zināms gadījums, kad tēvs vairākus gadus pārskaitījis uzturlīdzekļus bērna mātei, bet paternitāti brīvprātīgi tomēr izvairījies atzīt. Kad sieviete cēla prasību tiesā par paternitātes noteikšanu tiesas ceļā, atbildētājs izvairījās ierasties uz tiesas sēdēm un DNS ekspertīzes iestādi, kā arī tiesai paskaidrojumus nesniedza. Rezultātā tiesa atzina, ka atbildētājs neapstrīd prasības pieteikumā  norādītos apstākļus un prasību apmierināja.

"Paternitātes atzīšanai būs nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu."

Tātad svarīgi apzināties, ka jebkādi pierādījumi atkarībā no konkrētas pāra situācijas tiesā var būt noderīgi un ietaupīs izdevumus par DNS ekspertīzi - jo vairāk prasītāja prasības pieteikumā norādīs un tiesas sēdē varēs tiesai sniegt ziņas par apstākļiem, kas var liecināt par bērna izcelšanos no konkrētā vīrieša, jo labāk.

 Paternitātes lietas tiek izskatītas slēgtā tiesas sēdē, jo prasītājai būs jāatklāj visintīmākās privātās dzīves detaļas, tādēļ nav pieļaujama svešu personu klātbūtne.

Tomēr jāsaprot, ka bez DNS ekspertīzes nevarēs iztikt situācijā, kad iespējamais tēvs ir mātei maz pazīstams un viņas rīcībā nav nekādu citu pierādījumu, kas varētu liecināt par bērna izcelšanos no konkrēta vīrieša. Nereti mātei ir grūtības identificēt iespējamo atbildētāju lietā - nav zināms ne bērna tēva uzvārds, personas dati, dzīvesvieta utt. Diemžēl šādā situācijā visai grūti iedomāties, kādi citi pierādījumi, izņemot DNS testa rezultātus, varētu pārliecināt tiesu lemt par labu mātei.

 

DNS ekspertīze – izmaksas un procedūra

Ikvienam bērnam ir ģenētiskais kods, ko tas iegūst no saviem vecākiem. Veicot DNS testu, bērna DNS struktūra tiek salīdzināta ar iespējamā tēva DNS kodu. Pati procedūra nav ne sāpīga, ne fiziski nepatīkama nevienai no ekspertējamām personām. Pārsvarā ekspertīze notiek, ar vates kociņu noņemot personu siekalu paraugus. DNS var iegūt arī no zobu birstes, knupīša, izmantota papīra kabatas lakatiņa vai asinīm, un parauga veids neietekmē testa precizitāti. Mati DNS testam neder.

Latvijā DNS analīzes tiek veiktas Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā un Valsts policijas kriminālistikas pārvaldē. Tāpat DNS analīzes veic arī privātās sertificētās laboratorijas, un to cenas sasniedz 200 līdz 300 latus par ekspertīzes veikšanu.

DNS ekspertīzi bērna izcelšanās noteikšanai tiesa nosaka pēc lietas dalībnieka – prasītāja vai atbildētāja lūguma. Bieži vien sievietei nav tādu finanšu līdzekļu, lai samaksātu ekspertīzes izdevumus, un mierinājums nav arī apstāklis, ka šo samaksāto naudu prasības apmierināšanas gadījumā tiesa piedzīs no atbildētāja par labu prasītājai. Ne vienmēr atbildētāja materiālie apstākļi ir tādi, ka ir cerības šo naudu atgūt pat pēc tiesas sprieduma. Ja bērna tēvam nav ne darba, ne mantas, uz ko vērst piedziņu, un ir skaidri zināms, ka arī uzturlīdzekļus bērnam viņa vietā maksās Uzturlīdzekļu garantiju fonds, atgūt naudu par ekspertīzes izdevumiem var būt praktiski neiespējami.

"Ekspertīze ar DNS metodi nav obligāta, ja bērna bioloģisko izcelšanos bērna māte var pierādīt citādāk."

Ja bērna mātei ir piešķirts trūcīgas personas statuss, viņai nav jāmaksā izdevumi par DNS ekspertīzes veikšanu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 40.panta pirmo daļu izdevumu summas, kas izmaksājamas ekspertiem, iemaksā tā puse, kura izteikusi attiecīgu lūgumu, savukārt panta piektā daļa nosaka, ka ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus neiemaksā puse, kura atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas. Tādā gadījumā izdevumus par DNS ekspertīzi sedz valsts (Tiesu administrācijas personā). Ja mātes prasību tiesa apmierina, izdevumus par labu valstij piedzen no atbildētāja. Un tad jau valstij jārūpējas par minēto izdevumu atgūšanu no bērna tēva.

Tāpat sievietei pastāv iespēja lūgt tiesu sliktā mantiskā stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no minēto izdevumu segšanas, bet jāņem vērā, ka tiesa ļoti rūpīgi izvērtēs norādītos apstākļus. Tādēļ prasības pieteikumā ne tikai jānorāda uz apstākļiem, kas neļauj veikt paternitātes testa izdevumu apmaksu, bet noteikti jāpievieno arī attiecīgi pierādījumi, kas to apstiprina.

Ja tiesa pieņēmusi lēmumu par ekspertīzes veikšanu, bet atbildētājs izvairās no tās, tiesa var pieņemt lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai.

 

Iespējamā tēva dzīvesvieta - ārzemēs

Mūsdienās nereti izveidojusies situācija, kad iespējamais bērna tēvs ir devies darba un labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm.

Iespējams, šādā gadījumā varēs palīdzēt 2008.gada 18.decembrī Eiropas Savienības Padomē pieņemtā Regula Nr.4/2009.

par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās jeb tā sauktā Uzturlīdzekļu regula. Latvijā regulas noteiktos centrālās iestādes pienākumus veic Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija. Regulu piemēro tikai pārrobežu lietās - ja personu dzīvesvietas ir dažādās valstīs vai personām ir dažādu valstu pilsonības.

Regula atļauj sievietei prasīt pieņemt spriedumu par uzturlīdzekļu piedziņu tajā Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā ir atbildētāja patstāvīgā dzīvesvieta vai kreditora patstāvīgā dzīvesvieta, aizpildot regulas pielikumu VII "Pieteikuma veidlapa nolūkā saņemt nolēmumu vai nolēmuma grozījumu uzturēšanas saistību lietā", norādot, ka jānosaka bērna vecāki un iesniedzot pielikumu Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā, kā arī pievienojot dokumentus (dzimšanas apliecību, ģenētisko pārbaužu rezultātus, radniecības atzīšanu no parādnieka puses, dokumentu, kas apliecina pušu kopdzīvi), kas pēc iespējas varētu atvieglot tiesas darbu. Ņemot vērā, ka Regula tikai pavisam nesen ir ieviesta Latvijā, kā tā darbojas praksē, ir grūti novērtēt un visprecīzāko informāciju katrā konkrētā gadījumā varēs sniegt Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija.
KOMENTĀRI
6
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv