SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
06. jūnijā, 2011
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Politika
4
9
4
9

Aizsargājamā platība Latvijā. Kas tā ir?

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Latvijā patlaban ir 682 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kas veido 11,9 procentus no valsts teritorijas.

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Dabas aizsardzība ir cilvēka saprātīga attieksme pret dabu, un Latvijā dabas aizsardzība nav nekas jauns. Nākamgad valsts atzīmēs pirmās aizsargājamās teritorijas Latvijā – Moricsalas rezervāta – simtgadi, bet skaistu dabas stūrīšu un gleznainu upju ieleju aizsardzība Latvijas teritorijā tikusi organizēta vēl agrāk. Kas ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kāpēc tās nosaka un cik daudz tajās cilvēkam pieļaujams iejaukties, neizraisot nevēlamas sekas?

"Mūsu senči izjuta dziļu pietāti pret dabu un nekad neņēma no tās vairāk, kā tai brīdī nepieciešams. Senie balti apzinājās sevi kā dabas daļu. Ja mēs tagad arī to spētu, tad mūsu valstī vides problēmu nebūtu vispār. Bet mēs esam gana negausīgi un gribam vēl un vēl, turklāt uzskatām, ka dabas Latvijā ir ļoti daudz un tās iznīcināšana notiek tikai Āfrikā," uzskata Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Dabas aizsardzības departamenta Aizsargājamo teritoriju nodaļas vadītāja Vija Buša.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) sākotnēji tika veidotas, lai saglabātu daudzveidīgu dabu: skaistus, vecus mežus, vērtīgus ezerus, purvus un gleznainu tradicionālu ainavu. Gatavojoties dalībai Eiropas Savienībā (ES), kritēriji ĪDAT izveidošanai mainījās – galvenais uzsvars tika likts uz konkrētu sugu un biotopu aizsardzību, kuri ir apdraudēti visā ES. Bet jebkurā gadījumā ir jāsaprot, ka ĪDAT ir vietas, kas no dabas daudzveidības viedokļa ir vērtīgākas par pārējo valsts teritoriju.

"Rietumeiropas valstu valdības iegulda fantastiskas naudas summas dabas atjaunošanā."

 "Ja mēs tās nesaglabāsim, tad vietā visticamāk iegūsim masveidā apbūvētu vai milzīgām lauksaimniecības platībām pārklātu valsts teritoriju, kurā cilvēkam īsti vairs nebūs vietas, kur patverties, atpūsties un smelties enerģiju. Tādu piemēru ir daudz, it īpaši Rietumeiropā, kur valstu valdības tagad iegulda fantastiskas naudas summas dabas atjaunošanā – upju agrāko gultņu atdzīvināšanā, purvu uzpludināšanā, seklo ezeru un meža atjaunošanā," uzsver VARAM nodaļas vadītāja.

Aizsargājamo teritoriju iedalījums Latvijā

Latvijā patlaban ir pavisam 682 ar vienpadsmit likumiem un sešpadsmit Ministru kabineta (MK) noteikumiem apstiprinātas ĪADT, kas katra atbilst kādai no valstī pastāvošajām aizsargājamo teritoriju kategorijām. Papildus vēl vairāk nekā 60 MK noteikumu reglamentē aizsargājamo dabas teritoriju izmantošanas kārtību. Iespaidīgais ĪADT normatīvais kopums noteic arī katras teritorijas izveidošanas mērķi, platību un piemērojamo aizsardzības pakāpi, kas var būt atšķirīga.

Visas Latvijas ĪADT iedalās astoņās kategorijās:

  • četri nacionālie parki - Slīteres, Ķemeru, Gaujas un Rāznas nacionālais parks. Tie ir plaši apvidi, kuros aizsargā dabas un ainaviskās vērtības, kultūrvēsturisko mantojumu, vienlaikus veicot zinātnisko izpēti, izglītošanu un organizējot atpūtu;
  • Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, kas valstī ir viens vienīgs. Tā ir plaša teritorija, kurā starptautiski nozīmīgas dabas un ainaviskās vērtības saglabā, nodrošinot sociālo un ekonomisko attīstību;
  • četri dabas rezervāti - Teiču, Krustkalnu, Grīņu un Moricsalas dabas rezervāts. Dabas rezervātos ar gandrīz neskartu dabu, lai nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību, uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām zinātniskās izpētes vajadzībām;
  • 260 dabas liegumi (Apšuciema zāļu purvs, Daiķu īvju audze, Lielie Kangari, Mugurves pļavas, Sventājas upes ieleja, Zepu mežs, Zaķu riests u.c.), kuros aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus. Tās parasti ir cilvēka mazpārveidota un saskaņoti apsaimniekota platība;
  • 42 dabas parki - Gaiziņkalns, Piejūra, Abavas senleja, Ogres ieleja, Daugavas loki, Talsu pauguraine u.c., kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Dabas parkos saglabā raksturīgo ainavu un bioloģisko daudzveidību, tajos arī veic sabiedrības izglītošanu un organizē atpūtu;
  • deviņi aizsargājamo ainavu apvidi – Augšdaugava, Augšzeme, Ādaži, Kaučers, Nīcgales meži, Veclaicene, Vecpiebalga, Vestiena un Ziemeļgauja. Tajos liekā platībā aizsargā īpaši skaistu un daudzveidīgu Latvijai raksturīgu ainavu un kultūrvidi;
  • 355 dabas pieminekļi, kas ir atsevišķi, savrupi dabas vai cilvēka veidojumi:
    • ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi,
    • aizsargājamie koki,
    • dendroloģiskie stādījumi,
    • alejas;
  • septiņas aizsargājamās jūras teritorijas - Ainaži-Salacgrīva, Akmensrags, Irbes šaurums, Nida-Pērkone, Rīgas līča rietumu piekraste, Selga uz rietumiem no Tūjas un Vitrupe-Tūja.

Lai aizsargātu īpaši retas sugas un to dzīves vietu (biotopu jeb dzīvotni), līdztekus iepriekš minētajām astoņām īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām veido arī mikroliegumus.

Visas Eiropas Savienības valstis ir apņēmušās izveidot vienotu kopīgu aizsargājamo teritoriju tīklu, kuru dēvē par "Natura 2000". Kopš 2004. gada tajā ir iekļāvusies arī Latvija.

"Natura 2000" – vienots ES tīkls

Katra ES dalībvalsts savu "Natura 2000" aizsargājamo teritoriju tīkla daļu varēja veidot pēc saviem ieskatiem, nodrošinot ES direktīvās noteikto sugu un biotopu aizsardzību.

"Latvija izvēlējās ceļu, kas balstīts uz jau esošās ĪADT sistēmas bāzes – izvērtēja visas ĪADT, precizēja to robežas un papildus izveidoja arī jaunas teritorijas, pielāgojot tās jau esošajām kategorijām," stāsta V. Buša. "Dažas no jau esošajām ĪADT tika atzītas kā neatbilstošas ES prasībām (piemēram, dabas parks "Milzukalns", dabas liegums "Darmštates priežu audze" un lielākā daļa dabas pieminekļu). Bet tās, kuras atbilda, pielāgoja, kā arī no jauna izveidotās noteica par "Natura 2000" teritorijām (ĪADT likuma pielikumā ir "Natura 2000" saraksts). "Natura 2000" tīklojumā iekļaujas arī piecas Ramsāres vietas, kas vienlaikus ir ĪADT un ko nosaka 1971. gadā pieņemtā konvencija "Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi" jeb Ramsāres konvencija. Patlaban Latvijā pavisam ir 332 "Natura 2000" teritorijas."

Gan Latvijas ĪADT, gan "Natura 2000" teritorijas savā starpā "satiek" labi, jo to aizsardzība un apsaimniekošana orientēta galvenokārt uz "Natura 2000" izveidošanas mērķu sasniegšanu. Ir problēma ar aizsargājamo ainavu apvidiem, jo ES sugu un biotopu direktīvas neprasa aizsargāt tieši skaistu ainavu, bet mums kopš padomju laikiem ir ĪADT kategorija – aizsargājamo ainavu apvidi, kas izveidoti tieši šim mērķim, neslēpj nodaļas vadītāja. Latvija ir ratificējusi Eiropas ainavu konvenciju, bet nav izstrādāts neviens normatīvais akts, kas konkrētāk kaut ko noteiktu par ainavas saglabāšanu un attīstību. Līdz ar to – nav problēmu saglabāt sugas un biotopus, kas atrodas ainavu apvidos, bet ir problēma saglabāt pašu ainavu kā tādu.

Cilvēka darbība ĪADT

"Aizsargājamo teritoriju aizsardzības pamatā ir princips: vietās ar īpaši augstu dabas daudzveidību ir ierobežota visāda veida rīcība, kas nākotnē var šīs dabas vērtības iznīcināt. Piemēram, aizliegta meža izciršana, teritorijas apbūvēšana, cilvēku masveida uzturēšanās, hidroloģiskā režīma maiņa (purvu nosusināšana)," skaidro nodaļas vadītāja. "Vietās, kur daba var sadzīvot ar cilvēku, ir radītas iespējas cilvēkam to izzināt un izprast – tiek veidotas dabas takas, dažādi tūrisma objekti (putnu vērošanas torņi, informācijas stendi, atpūtas vietas). Zemes īpašniekus rosinām celt viesu namus un organizēt dažādas nodarbes tiem, kas vēlas būt dabā un to iepazīt. Šajā lauciņā iespējama ES finansējuma piesaiste."

Tas, ar ko atšķiras ĪADT kategorija cita no citas, lielā mērā pateikts jau teritorijas nosaukumā. Tomēr kopš šo teritoriju pielāgošanas ES direktīvu prasībām nosaukums ne vienmēr izsaka teritorijas izveidošanas mērķi. Galvenā atšķirība, ko noteic iedalījums vienā vai citā kategorijā, ir režīmā, kāds teritorijā noteikts. Bet jāņem vērā tas, ka katrā teritorijā var būt noteikts t.s. funkcionālais zonējums (zonām tādi paši nosaukumi kā kategorijām – dabas liegums, dabas parks utt.), un tad arī režīms katrā šajā zonā var būt dažāds.

Visstingrākais režīms ir dabas rezervātā (tos veido uz valsts zemes). Rezervātos pat aizliegta uzturēšanās - tā atļauta tikai gida pavadībā, aizliegta arī saimnieciskā darbība. Tomēr arī rezervātā var būt zonas ar brīvāku režīmu.

"Vietās, kur daba var sadzīvot ar cilvēku, ir radītas iespējas cilvēkam to izzināt un izprast."

Nedaudz vieglāks režīms ir dabas liegumā. Tajā galvenie ierobežojumi skar meža apsaimniekošanu, aizliegts mainīt zemes lietošanas kategoriju, piemēram, ne visur drīkst būvēt, ir noteikti ierobežojumi vēja elektrostaciju izmēriem, platības ierobežojumi zemes gabalu dalīšanai u.tml. Arī dabas liegumā var būt brīvāka režīma zonas.

Nākamais vieglākais režīms noteikts dabas parkos, ko veido galvenokārt sabiedrības atpūtai un izglītošanai, vienlaikus nodrošinot dabas vērtību saglabāšanu. Dabas parkos arī var būt dažādas zonas ar atšķirīgu režīmu. Tad seko aizsargājamo ainavu apvidi – plašas, ainaviski vērtīgas teritorijas ar minimāliem ierobežojumiem. Arī tajos var būt dažāda režīma zonas.

Dabas pieminekļi ir diezgan atšķirīga kategorija – tie ir nelieli objekti: koki, alejas, akmeņi, avoti, atsegumi, krāces u.tml. Tajos režīms noteikts tikai, lai piemineklis netiktu iznīcināts. Nacionālajos parkos un biosfēras rezervātos režīms var būt ļoti atšķirīgas - tas atkarīgs no funkcionālajām zonām.

"Ir grūti uzskaitīt visus nosacījumus katrā kategorijā – to ir ļoti daudz. Tādēļ, ja ir dziļāka interese, būtu lietderīgi ieskatīties VARAM mājaslapā sadaļā "Normatīvie akti – ĪADT"," iesaka V. Buša. "Tur atrodamie Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi Nr.264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" reglamentē darbības visu kategoriju teritorijās. Savukārt, ja teritorijai ir izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi (ap 60), tad tikai tie attiecas uz konkrēto teritoriju un vispārējie noteikumi vairs nav spēkā."

Kas un kā izveido ĪADT

"Nezinu, kādi bija kritēriji, kad veidoja un noteica pirmās aizsargājamās vietas un objektus Latvijā, jo process sākās vēl padomju laikā. Šodienas ĪADT balstās uz tālaika bāzes," skaidro V. Buša. "Pašlaik galvenie nosacījumi, veidojot aizsargājamās teritorijas, ir: aizsargājamas un retas sugas un biotopi. To noteic divas ES direktīvas – tā dēvētā Sugu direktīva un Biotopu direktīva."

Kad Latvija gatavojās iestāties ES, vairāku gadu garumā tika vērtētas jau esošās ĪADT tieši saistībā ar aizsargājamo sugu un biotopu klātbūtni tajās. Teritoriju robežas precizēja, daudzos gadījumos paplašināja. Izveidoja arī daudz jaunu teritoriju, jo Eiropas Komisija noteic, ka biotopos - atkarībā no nozīmīguma pakāpes - jāaizsargā no 20 līdz 60% platības no konkrētā biotopa kopējās platības valstī.

Daļu aizsargājamo teritoriju - nacionālos parkus, dabas rezervātus un biosfēras rezervātus - nosaka Saeima ar likumu, bet pārējās – Ministru kabinets ar valdības noteikumiem. Šo normatīvo aktu projektus sagatavo VARAM, bet priekšlikumu par kādas ĪADT izveidošanu var iesniegt jebkura fiziska un juridiska persona. Tas noteikts likumā "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām". Šis likums arī nosaka, ar kādu mērķi izveido katru kategoriju.

ĪADT platības Latvijā

"Aizsargājamās teritorijas kopplatība īsti neko neizsaka, saprotamāks rādītājs ir procenti no valsts teritorijas, ko aizņem visas ĪADT. Latvijā "Natura 2000" pārklājums ir 11,9 procenti. Bet, ņemot vērā, ka dabas pieminekļi, kas nav "Natura 2000", kopumā aizņem kaut kādas procenta simtdaļas, varu teikt, ka Latvijas ĪADT aizņem pavisam 12 procentus valsts teritorijas. Te gan netiek pieskaitīta lielākā daļa Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta, kas paliek pāri no dabas liegumu un dabas parku zonām," skaidro nodaļas vadītāja. "Šiem procentiem nav vēl pieskaitītas jau iepriekš minētās septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, kas tikko izveidotas.

"Latvijai izdevies „Natura 2000” teritorijas noteikt ar salīdzinoši mazu platību, bet augstu dabas daudzveidību."

ES valstu vidējais rādītājs aizsargājamām teritorijām ir 16,3 procenti. Latvijā šis procents ir zemāks tāpēc, ka mums ir izdevies "Natura 2000" teritorijas noteikt ar salīdzinoši mazu platību, bet ar augstu dabas daudzveidību."

Aizsargājamā teritorija ES, %

ES dalībvalsts

%

Austrija

13,7

Beļģija

12,6

Bulgārija

28,8

Kipra

17,5

Čehija

13,4

Vācija

13,6

Dānija

9,0

Igaunija

17,7

Spānija

26,6

Somija

14,5

Francija

12,4

Grieķija

19,0

Ungārija

21,2

Īrija

10,5

Itālija

19,0

Lietuva

13,9

Luksemburga

17,8

Latvija

11,9

Malta

12,1

Nīderlande

13,9

Polija

16,5

Portugāle

20,4

Rumānija

13,2

Zviedrija

13,6

Slovēnija

35,5

Lielbritānija

6,9

Slovākija

28,9

ES vidēji

16,3

Avots: VARAM

Daba pielāgosies, bet cilvēks...

Cilvēkam ir jāapzinās, ka dabā viss ir saistīts un atrodas līdzsvarā. Ja līdzsvaru izjauc, seko dabas reakcija, kas var būt skarba - to gandrīz ik dienu redzam pasaules ziņās.

"Ja kāds saka: "Tas jau notiek tikai citos kontinentos!", tad gribu atgādināt: pavērojiet, kā arvien biežāk Latvijā applūst mājas, pagalmi un pļavas, kas nekad agrāk nav applūdušas! Kādēļ gan?" vaicā VARAM pārstāve V. Buša. "Bet paanalizēsim, cik šajā upes baseinā uzbūvētas jaunas mājas upes krastā, zemās vietās, kur apbūves gabals uzbērts par kādu metru... Kur tad tie palu ūdeņi lai paliek? Tie plūst tālāk uz zemākām vietām, tālu no upes krasta..."

Mēs nezin kādēļ nealkstam skatīties uz priekšu un padomāt par saviem mazbērniem, bet viņi var kļūt par mūsu negausības upuriem. Jo daba neiznīks, tā pārveidosies un pielāgosies, bet cilvēks kā suga, turklāt diezgan neizturīga, gan var iznīkt...

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI