TUVPLĀNĀ

No Latvijas autonomijas idejas līdz neatkarības prasībai

Guntars Laganovskis31.01.2018
"ĪSUMĀ"
  • Pirmā pasaules kara gaita latviešiem pavēra trīs nākotnes scenārijus – iekļaušanos Vācijas sastāvā vai kļūšanu par tās vasaļvalsti, autonomiju Krievijas sastāvā vai neatkarīgas valsts izveidošanu.
  • Neatkarīgu Latviju par savu mērķi 1917.gada nogalē  izvirzīja divas nozīmīgākās latviešu politisko spēku apvienības - Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP).
  • LPNP 1918. gada 30. janvārī pieņēma rezolūciju, kurā jau pavisam konkrēti pieteica neatkarīgu Latviju.
Pilnīgi neatkarīga demokrātiska Latvija. 30.janvārī aprit simts gadu, kopš latviešu zemju sadalīšanas draudu priekšā apvienojušies latviešu nacionālie politiskie spēki - Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome izvirzīja šādu mērķi.

Publikāciju cikls, valsts simtgadi sagaidot.
Pirmā pasaules kara gaita latviešiem pavēra trīs nākotnes scenārijus – iekļaušanos Vācijas sastāvā vai kļūšanu par tās vasaļvalsti, autonomiju Krievijas sastāvā vai neatkarīgas valsts izveidošanu. Vēl 1917. gadā latviešu vidū populāra bija ideja par autonomiju Krievijas sastāvā, ko iemiesoja sauklis "Brīva Latvija brīvā Krievijā!".

Latvietis būs kungs tikai brīvā Latvijā

1917. gada februāra revolūcijas rezultātā Krievija, kuras sastāvā atradās latviešu apdzīvotās guberņas un kuras pusē karoja tūkstošiem latviešu, no monarhijas kļuva par republiku. Taču tās Pagaidu valdība ar Aleksandru Kerenski priekšgalā noraidīja pat politiski mēreno Latvijas autonomijas prasību, tādējādi radot dziļu vilšanos latviešu vidū. 1917. gada vasarā gandrīz visas tolaik pastāvošās latviešu politiskās partijas atbalstīja tautas pašnoteikšanās tiesības, tostarp arī sociāldemokrāti – lielinieki. "Pašnoteikšanās tiesības izpaužas reāli neatkarīgā tautas likumdošanā, neatkarīgā tautas pārvaldībā un tiesā. Ikvienas nacionālas partijas uzdevums ir to saprast un izteikt savā programmā. (..) latviešu zemniecībai jābūt skaidrībā par savu nacionāli politisko ideālu. Un šis ideāls ir Latvijas pašvaldīgā autonomija," rakstīja Latviešu Zemnieku savienību pārstāvošais Miķelis Valters.

Rudenī, Krievijai piedzīvojot neveiksmes karā, kļuva skaidrs, ka tā ir sabrukuma priekšā, kas pārliecību par atdalīšanos no šīs lielvalsts un neatkarības pasludināšanu latviešos nostiprināja vēl vairāk. Oktobrī Krievijā notika boļševiku apvērsums un krita Antantes atbalstītā pagaidu valdība Petrogradā. Tas pavēra jaunu iespēju ceļā uz valstiskumu ar tautu pašnoteikšanās principu atzinušo Rietumu demokrātisko valstu atbalstu, kuras tagad cīnījās gan pret Vāciju un tās sabiedrotajiem, gan pret boļševiku režīmu Krievijā.

"No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti."

Latvijas neatkarības ideju 1917. gada jūlijā un augustā pirmoreiz nepārprotami un konsekventi izteica ap Maskavā iznākošo laikrakstu "Dzimtenes Atbalss" pulcējušies latviešu nacionāldemokrātu publicisti – Ernests Blanks un Kārlis Upītis. Kārlis Skalbe, viens no šīs partijas biedriem, 1917. gada jūnijā rakstīja: "No šķiru skabargām mums jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs to nepratīsim, mūsu tauta arī priekš nākošajiem gadu desmitiem stāvēs saliekta un nopostīta. (..) latvietis, lai tas būtu saimnieks vai strādnieks, būs kungs pār savu dzīvi un varēs to iekārtot sev pēc prāta tikai brīvā Latvijā."

Savukārt K. Upītis 1. augustā šo atziņu papildināja ar citiem argumentiem par labu neatkarīgai demokrātiskai republikai: "Tāpēc šīs idejas realizēšana mums ir varbūt pat daudz tuvāk nekā autonomijas iegūšana Krievijas Federatīvā Republikā. (..) Bez tam kulturālā ziņā mums, latviešiem, taču būs gan daudz lielāka radniecība ar Vakareiropas valstīm nekā ar tumšo Krieviju. (..) mums nav ne mazākā iemesla atteikties no pilnīgi suverēnas latviešu valsts nodibināšanas idejas, (..) tas nebūt nepieder pie tālākiem, bet ir varbūt viens no vistuvākiem mūsu tagadējā momenta polītiskiem mērķiem un uzdevumiem."

"Demokrātiska Latvijas Republika – tā ir vadošā zvaigzne."

Līdztekus figurēja dažādas savdabīgas valstiskuma idejas. Piemēram, par Lietuvas un Latvijas kopvalsti, kuru vienubrīd atbalstīja arī sociāldemokrāts Rainis. Taču šīs ieceres pretinieki pauda bažas, ka katoliskā Lietuva varētu kavēt luteriskās Latvijas attīstību.

1917. gada nogalē, sākoties miera sarunām starp Vāciju un Krieviju, latviešu politiķi saprata, ka ar neatkarības pasludināšanu nedrīkst kavēties, jo šo sarunu rezultātā latviešu apdzīvotās zemes varēja sadalīt starp abām lielvalstīm. Neatkarīgu Latviju par savu mērķi izvirzīja divas nozīmīgākās latviešu politisko spēku apvienības. Pirmais par to izšķīrās septembrī Rīgā vācu okupācijas apstākļos slepeni izveidotais Demokrātiskais bloks, kam gadu mijā sekoja Valkā sanākusī Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), kura sevi pasludināja par "topošās Latvijas augstāko iestādi", deklarēja, ka Latvijai, apvienojot Vidzemi, Kurzemi un Latgali, jābūt patstāvīgai valstsvienībai, un arvien noteiktāk pievērsās Rietumu demokrātisko lielvalstu atbalsta meklējumiem. Kā šos centienus formulēja LPNP ārlietu pārstāvis, vēlākais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics: "Demokrātiska Latvijas Republika – tā ir vadošā zvaigzne, kurai mums jāseko (..), tas ir mūsu maksimums. Mūsu minimums ir latviešu nedalāmība. Abi šie principi ir skaidri. Jācenšas pēc maksimuma, jādara viss, lai panāktu brīvu Latviju." Pastāv viedoklis, ka Latviju proklamēja LPNP 1917. gada decembrī Valkā un 1918. gada 18. novembrī iznīcināta pirmā neatkarīgā Latvijas valsts. Tomēr vairums vēsturnieku 18. novembra aktu uzskata drīzāk par reprezentatīvu, jo tobrīd neatkarību pasludināja visas Latvijā darbojošās politiskās partijas, izņemot galējos radikāļus.

Iskolats, Baltijas valsts, hercogiste vai Latvijas Republika?

1917. gada decembrī Valkā sanākusī Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome Latvijas neokupētajā daļā – Ziemeļvidzemē un Latgalē – pasludināja tā dēvēto Iskolata (saīsinājums no krievu – Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии)  republiku, kura aizliedza LPNP darbību. Iskolatu, kurš pastāvēja līdz vācu iebrukumam februārī, dažkārt mēdz uzskatīt par pirmo latviešu valstisko veidojumu. Tomēr tā nebija patstāvīga valsts, tās pašnoteikšanās deklarācijā bija noteikts, ka "Latvijas proletariāts nekad nevar gribēt un prasīt patstāvīgas latviešu valstiņas dibināšanu".

Sanākusi uz savu otro sesiju Petrogradā, LPNP 1918. gada 30. janvārī pieņēma rezolūciju, kurā jau pavisam konkrēti pieteica neatkarīgu Latviju: "Dibinādamies uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome:

  1. atzīst, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali;
  2. protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, it sevišķi pastrīpojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriāla un etnogrāfiska nedalāmība;
  3. protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāpj tautu pašnoteikšanās principu;
  4. nosoda tautas gribas viltošanu zem okupācijas un kara apstākļu spaidiem."

Ar šo brīdi latviešu nacionālie spēki sāka īstenot neatkarības ideju. LPNP nosūtīja Z. Meierovicu uz Lielbritāniju, pilnvarojot viņu "visur aprādīt suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību". 

Līdztekus Iskolatam Vācijas okupētajās Latvijas daļās ar savas vēsturiskās privilēģijas zaudēt negribošo baltvācu atbalstu notika mēģinājumi radīt un nostiprināt uz Vāciju orientētus valstiskus veidojumus. 1917. gada izskaņā tika pasludināts pieteikums radīt Baltijas valsti, kurā būtu iekļauta arī Igaunija. 1918. gada martā proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu, kuru atzina Vācijas impērija. 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Apvienotā Zemes padome nolēma dibināt Apvienoto Baltijas hercogisti, kuras suverenitāti Vācijas ķeizars atzina 1918. gada 22. septembrī, bet Baltijas valsti proklamēja Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Tomēr šīm valstiskajām iecerēm nebija lemts piepildīties.

"Visur aprādīt suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību."

Jau vasarā, kad Padomju Krievija atteicās no Baltijas, faktiski atdodot to Vācijai, tā nespēja vai nevēlējās risināt Baltijas jautājumu, atstājot to pašplūsmā. Septembrī Vācijas ķeizars Baltiju pasludināja par "brīvu un patstāvīgu apgabalu". Novembra sākumā Vācijā notika revolūcija un tā no monarhijas kļuva par republiku. 11. novembrī, baidoties no iekšēja sabrukuma, Vācija parakstīja Kompjeņas pamiera līgumu, ar kuru tika atzīta tās sakāve karā. Taču saskaņā ar šo līgumu vācu karaspēks palika Baltijā ar uzdevumu iesaistīties cīņā pret uzvarējušajām sabiedrotajām valstīm nevēlamo Padomju Krieviju, kuras armija Latvijā iebruka jau 1918. gada decembra sākumā un līdz pavasarim bija ieņēmusi gandrīz visu valsts teritoriju. Taču īsajā brīdī pirms tam latviešu nacionālie spēki, apvienojušies Latvijas Tautas padomē, 1918. gada 18. novembrī paguva proklamēt neatkarīgu Latvijas Republiku.

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv