APRAKSTS

Varonis Latvijā – kādreiz un šodien

Guntars Laganovskis10.11.2017
"ĪSUMĀ"
  • Varonis spēj pastāvēt tikai noteiktā vērtību sistēmā, kuras ideālus aizstāvot viņš tiek uztverts kā varonis.
  • Varonis sargā un ir gatavs iet bojā, lai aizstāvētu noteiktas vērtības, ideālus.
  • Lai radītu un noturētu valsti, vajadzīgi varoņi un viņu vīrišķība.
  • Latvijas pirmās brīvvalsts tapšana un tapšanas apraksts lielā mērā balstās uz varonības jēdzienu.
  • Oskars Kalpaks krita jau 1919. gada marta sākumā pārpratuma dēļ. Bet vai tas mazina viņa varonību?
  • Kara varonība, nācijas un valsts aizstāvēšana nav vērtības, kuras ir saprotamas mūsdienu jaunajai paaudzei. Tāds jēdziens kā "manas tautas ienaidnieks" ir kļuvis grūti saprotams.
  • Atmodas laiku 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā vairāk raksturojusi kolektīvā varonība.
  • Šodien izplatītajā dzīves modelī, kurā ir ļoti daudz dažādu notikumu, informācijas pārbagātība, taču vērtībām vairs nav hierarhijas, var figurēt vienīgi pseidovaronis uz piecām minūtēm, taču varonis klasiskā izpratnē nav iespējams.
  • Šis ir laiks, kad bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar varoni. Kad būs laiks tam nobriedis, viņš parādīsies.
Lāčplēša dienā piemin un atceras varoņus. Taču ko nozīmē būt varonim, un vai tāds ir iespējams šodien?

Publikāciju cikls, valsts simtgadi sagaidot.
Vārds "varonis" ietver  jēdzienus "vara", "varēt", kas savukārt nozīmē spēku, iespēju šo varu lietot. Līdz  vārdu "varonis" tagadējā izpratnē 19. gadsimtā latviešu valodā ienesa Atis Kronvalds, tā vietā lietoja arī citās valodās sastopamo "hērojs", kura izcelsme saistāma ar sengrieķu vārdu "aizstāvis", "aizsargs". Varonis sargā un ir gatavs iet bojā, lai aizstāvētu noteiktas vērtības, ideālus. Taču varoņa pieņemšana ir atkarīga no katra individuālās izpratnes, atzīst humanitāro zinātņu pārstāvji, kuri laika gaitā LV portālā  pauduši viedokli par varoņiem un varonību.

Bez viena galvenā varoņa

"Lai radītu un noturētu valsti, vajadzīgi varoņi un viņu vīrišķība. Latvijas pirmās brīvvalsts tapšana un tapšanas apraksts lielā mērā balstās uz varonības jēdzienu," skaidro valodniece, publiciste un politiķe Janīna Kursīte. Taču kas bija Latvijas Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara varoņi?

Brīvības cīņās grūti izdalīt vienu ideālu, neapšaubāmu varoni, līderi. 1919. gadā Latvijā bija trīs valdības un trīs līderi – Kārlis Ulmanis, Pēteris Stučka un Andrievs Niedra. Vai kāds no viņiem šajā ārkārtīgi sarežģītajā, mainīgajā situācijā varēja iemiesot varoņa lomu? "Nevar būt trīs varoņi reizē. Var būt varonīga tauta, varonīga kopiena vai varonis–līderis," norāda filozofe Maija Kūle. Viņa saka: "Stučku, protams, mūsu tauta par varoni nekad neuzskatīs, lai gan padomju laikā veidoja viņa varoņa – komunisma nesēja – tēlu. Drīzāk gan Stučka uz visiem laikiem paliks novērtēts kā vardarbīgs slepkava, kas rīkojies dīvainas ideoloģijas – marksisma idejas – vārdā. Arī Niedram latvieši varoņa apzīmējumu nepiedēvēs. Niedru ik pa laikam vērtē un pārvērtē. Taču viņa izvēlētais ceļš, neapšaubāmi, izgāzās. Kārlim Ulmanim tajā laikā tāpat mēs nepiedēvējam varoņa nosaukumu, jo vēstures krustcelēs veidojošie notikumi – tapt vai netapt neatkarīgai Latvijas valstij – svārstījās."

"Lāčplēša dienas kontekstā parādās kolektīva varonība."

Bet kā ar Oskaru Kalpaku, Latvijas pirmo bruņoto spēku vadītāju, kurš šo uzdevumu uzņēmās pavisam bezcerīgā situācijā? Ierasts, ka varonim jākrīt milzīga pārspēka priekšā, taču Kalpaks krita jau 1919. gada marta sākumā pārpratuma dēļ, norāda J. Kursīte, vienlaikus retoriski jautājot: "Bet vai tas mazina viņa varonību?"

Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai, ar kuru 1919. gada oktobrī un novembrī cīnījās latviešu nacionālie spēki, bija vairākkārtējs skaitliskais un tehniskais pārsvars, tomēr, neraugoties uz to, tika gūta uzvara. Ja arī latviešiem šajās cīņās nebija viena galvenā varoņa, tad bija galvenais antivaronis – Bermonts, saka J. Kursīte. "Lāčplēša dienas kontekstā parādās kolektīva varonība. Sevišķi gribētos atzīmēt Studentu rotu. Tā bija jauniešu, studentu, gribētos pat teikt – bērnu varonība," vērtē M. Kūle.

Varonis uzmirdz un…

Vairāk kolektīva varonība raksturojusi arī Atmodas laiku 20. gadsimta 80. un 90.gadu mijā, kad šo procesu iemiesoja masu organizācijas – Latvijas Tautas frontes, arī LNNK, Vides aizsardzības kluba un citu – darbība. Taču, raugoties uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas periodu, ir pamats runāt arī par individuālas varonības piemēriem, ziedojot tam dzīvību. Tādus iemiesoja kinooperatoru Gvido Zvaigznes un Andra Slapiņa bojāeja, dokumentējot 1991. gada janvāra barikāžu notikumus. Arī to cilvēku nāve, kuri zaudēja dzīvību OMON specvienības uzbrukumā Iekšlietu ministrijas ēkai. Šī drāma kā varoņus ļauj izgaismot Bauskas miličus un Renāru Zaļo, "bet nebija Aleksandra Grīna vai Aleksandra Čaka, kas viņus uzceltu uz varoņu pakāpiena", uz zināmu likteņa netaisnību un būtisku faktoru, kas tautas apziņā nostiprina varoņus, norāda J. Kursīte.

"Viņš tiešām iznesa varoņa lomu, bet pēc tam viņam bija totāli jāpazūd."

Redzamākais Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas laika simbols ir Dainis Īvāns, kuru sabiedrība Atmodas laika kulminācijā pacēla uz varoņa pjedestāla. Lai mūžam tur paliktu, saskaņā ar klasisko scenāriju varonis uzvar vai iet bojā, taču pēc sava varoņdarba nedrīkst atkal kļūt par ikdienišķu ierindas cilvēku. "Viņš tiešām iznesa varoņa lomu, bet pēc tam viņam bija totāli jāpazūd. Protams, ne jau fiziskā nozīmē, bet aizejot malā no politikas," par D. Īvāna likteni spriež M. Kūle, norādot uz kādreizējā Tautas frontes līdera karjeru pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, kad viņam tā arī īsti neizdevās atrast savam atmodas laika statusam un nopelniem atbilstošu politisko nišu. "Kārļa Ulmaņa Latvijā tomēr to kaut kā spēja – izcilus cilvēkus valsts nodrošināja ar dzīvesvietu, godāja, prata atrast viņiem iespēju būt savā vietā un apliecināt tās vērtības, ar kurām viņi panākuši atzinību. Citiem vārdiem sakot, saglabāt savu izcilību. Te varētu minēt Raini, Annu Brigaderi un citus. Acīmredzot arī tautā pašlaik nav pieprasījuma saglabāt šādu varonību," secina filozofe.

Kad dienaskārtībā vairs nav tik liela jautājuma

Eiforiskas pacilātības un ideālu piesātinātajam Atmodas laikam beidzoties un sākoties valstiskās neatkarības atjaunošanas praktiskajam cēlienam, 90. gadu sākumā "varonība izplēnēja, dalot īpašumus, privatizējot", šī perioda destruktīvo pusi atsedz J. Kursīte. Valsts liktenis, saskaroties ar Atmodas laika solidaritāti iznīcinošajiem plēsonīgā kapitālisma apstākļiem, daudziem vairs nešķita tik svarīgs. "Diemžēl mūsu dzīvesstils ir pielāgots izdzīvošanas režīmam. Mēs neuzkrājam, jo tik, cik nopelnām, uzreiz taupīgi iztērējam, un šis nulles cikls pāriet no paaudzes uz paaudzi. Vecāku pienākums ir atbalstīt bērnus. Un bērniem būs pienākums atbalstīt neko neuzkrājušos vecākus. Valstij šādā ciklā ir pakārtota loma. Šī sociālā solidaritāte palīdz mums krīzes situācijās, bet reizē bremzē attīstību. Līdzekļus neieliekam attīstībā, bet izdzīvošanā," skaidro sociālantropoloģe Aivita Putniņa.

Šādos apstākļos ideāliem, varonībai un varonim šķietami vairs nebija vietas. Iespējams, par tādu varēja tapt viens no LNNK dibinātājiem un atjaunotās valsts pirmais centrālās bankas vadītājs Einārs Repše, kurš, ar partiju "Jaunais laiks" startējot 2002. gada Saeimas vēlēšanās, solīja cīņu ar korupciju un godīguma principu ienešanu valsts pārvaldē. "Bija brīdis, kad viņš no bankas prezidenta sausā tēla, no politiķa varēja kļūt par politiķi varoni. Pasakās un  mītos varonis pats iegūst bagātību ar pārdabisku zināšanu palīdzību, Repše lūdza viņam bagātību saziedot. Tā vai citādi, varoņa gaismojums izplēnēja," rezumē J. Kursīte.  Tradicionāli varonim ir jānes upuris. Repše, piesakot sevi kā tautas glābēju, nevēlējās upurēt bankas vadītāja ienākumu līmeni.

"Šodien arvien biežāk dzirdam, ka “nacionālā valsts” un “nacionālā identitāte” ir novecojuši jēdzieni."

21. gadsimta Latvijā varas un bagātības iegūšana, sevišķi neizvēloties līdzekļus, joprojām ir aktuāla. Ik gadu valsts korupcijas dēļ zaudē ap pieciem miljardiem eiro, liecina pērn pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma veikts pētījums. Neveiksmes valsts pārvaldībā sev nesušas līdzi sabiedrības vienaldzību pret notiekošo, ko apliecina Latvijas iedzīvotāju Eiropas mērogā zemākā  līdzdalības proporcija politiskajās un citās organizācijās, kuru darbība būtu vērsta uz kopējo interešu aizstāvību – rīcību, kuru šodien būtu iespējams raksturot kā varonības izpausmi. "Neatkarību var būt vieglāk iegūt, nekā to noturēt," norāda A. Putniņa. "Kad dienas kārtībā vairs nav tik liela jautājuma kā neatkarības atjaunošana, citas lietas, kas ved attīstības virzienā, var šķist sīkas un nenozīmīgas. Taču, tās neīstenojot, virzība uz augšu nav iespējama. Neatkarību nav iespējams īstenot bez tā mazā un neievērojamā ikdienas darba, ko katrs veicam savā ģimenē, mācoties un strādājot." Tagad atkarībā no vērtētāja skatpunkta krietns darbs un vienkāršs godīgums nereti tiek uzlūkots vai nu kā varonība, vai arī vienkārši kā muļķīgums, nespēja izsist sev labumu tur, kur tas iespējams, apvedot citus ap stūri, apkrāpjot, noblēdot.   

Nacionālo varoņu laiks izzūd

Varonis spēj pastāvēt tikai noteiktā vērtību sistēmā, kuras ideālus aizstāvot viņš tiek uztverts kā varonis. Šodien izplatītajā dzīves modelī, kurā ir ļoti daudz dažādu notikumu, informācijas pārbagātība, taču vērtībām vairs nav hierarhijas, var figurēt vienīgi pseidovaronis uz piecām minūtēm, taču varonis klasiskā izpratnē nav iespējams, skaidro M. Kūle. Vienlaikus, kā norāda J. Kursīte, varonis ir gaidīts, jo, ja tāds ir, katram vairs nav jāuzņemas atbildība par vispārējām lietām – to ilustrē pastāvīgi augstais sabiedrības atbalsts idejai par milzu pilnvarām apveltītu tautas vēlētu prezidentu, ilgojoties pēc Kārļa Ulmaņa numur divi, kurš būtu kārtīgs valsts saimnieks.

Brīvības cīņas, kā uzsver vēsturnieks Harijs Tumans, "norisinājās laikmetā, kad cilvēki tika audzināti tradicionālā garā, viņiem bija gan tradicionāla izglītība, gan tradicionāla vērtību sistēma, – toreiz dzimtenes mīlestība, gods un cieņa bija augstākās vērtības, nevis tukši vārdi. Brīvības cīņu laikā Latvijā bija daudz cilvēku, kuri tika audzināti ar šādām vērtībām un bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā, tieši tādēļ tika izcīnīta brīvība". Taču patlaban, kā norāda vēsturnieks, "tiek apkarota nacionālā valsts ideja un nacionālā identitāte kā tāda. Šodien mēs arvien biežāk dzirdam, ka "nacionālā valsts" un "nacionālā identitāte" ir novecojuši jēdzieni. Tas nav nejauši, un tas norāda virzienu, kurā attīstās procesi. Acīmredzot jaunajā nākotnes pasaulē nebūs vietas nacionālajiem mītiem un nacionālajiem varoņiem". Taču varoņi, tāpat kā karogi un ģerboņi, pieder pie valsts simboliem, kas veido nācijas pašidentifikāciju.

"Šis ir laiks, kad bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar varoni."

Kara varonība, nācijas un valsts aizstāvēšana nav vērtības, kuras ir saprotamas mūsdienu jaunajai paaudzei, skeptiska ir arī M. Kūle: "Daudziem bērniem tagad daudz tuvāka ir virtuālā pasaule, kur datorspēlēs cīnās ar marsiešiem un bandītiem, nevis ar ienaidniekiem, kas apdraud viņus kā kādas tautas pārstāvjus. Tāds jēdziens kā "manas tautas ienaidnieks" ir kļuvis grūti saprotams, jo modernā kultūra vairs neorientē uz tautisko vērtību aizstāvēšanu, bet akcentē katra cīņu par savas personīgās dzīves un karjeras panākumiem."

"Jā, protams, ir un būs cilvēki, kuri būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem," lēš H. Tumans. "Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu. Un pastāv draudi, ka krīzes laikmetā patriotismu var aizstāt bīstams surogāts – nacisms."

Varonis  rodas īstajā laikā

"Šis ir laiks, kad bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar varoni. Trojas zirgs stāv kā bieds un brīdinājums neuzticēties varoņu piedāvātājiem un varoņtēlu sev piemērojošajiem. Kad būs laiks tam nobriedis, viņš parādīsies," spriež J. Kursīte, vienlaikus norādot: "Varoņi var tikai aizdedzināt lāpu, ko nest, bet, ja nav pacietīgu nesēju, var nākt kaut simts iededzinātāju, mēs klupsim katrreiz pār to pašu slieksni un tālāk netiksim."

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE

Sirmā un jaunā Rīga

Nošņirkst smilts, lāpstai ieduroties zemē. Sapulcējušies ļaudis uzgavilē orķestra mūzikas ...

Norises/Apraksts
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv