Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Avots: Labklājības ministrijas pētījums
Labklājības ministrijas (LM) pētījumā "Ex-ante izvērtējums pašvaldību sociālo dienestu darbības efektivitātes novērtēšanai" analizēta profesionālā sociālā darba attīstība pašvaldībās. Pētījums veikts LM kopš 2015. gada īstenotā Eiropas Savienības fondu projekta ietvarā kā starpvērtējums, tas ir kā fotogrāfija, kas atspoguļo pašreizējo situāciju, kas veidojas no dažādu ieinteresēto pušu (iedzīvotāju, sociālo dienestu klientu, pašvaldību vadītāju, sociālo dienestu) viedokļiem.
Trūkst izpratnes par sociālo darbu
Iedzīvotāji aptaujā pozitīvāk vērtējuši tos sociālā dienesta darbus, kuriem izpildes kārtība ir regulēta normatīvajos aktos un ir ātri saskatāmi rezultāti, piemēram, pārtikas paku izdale, vecu cilvēku un cilvēku ar invaliditāti aprūpe, stāsta nodibinājuma "Baltic Institute of Social Sciences" pārstāve pētniece Oksana Žabko.
Iedzīvotāju un sociālo dienestu vērtējums atšķiras par to sociālo darbu, kura rezultāti nav tūlīt redzami, jo šis darbs ir ilgstošs process. Iedzīvotājiem ir kritiska attieksme, vērtējot, piemēram, atbalstu cilvēkiem ar atkarībām, palīdzību iegūt patstāvīgai dzīvei vajadzīgās iemaņas, savukārt sociālie dienesti šajā darbā saskata iespējas pozitīvām pārmaiņām.
Iedzīvotāji ļoti pozitīvi vērtē dienas aprūpes centru darbību pašvaldībās, savukārt gan sociālo dienestu vadītāji, gan sociālā darba speciālisti saskata vēl daudz uzlabojama.
Sabiedrības priekšstats par sociālā dienesta klientiem – maldīgs
Aptaujā iedzīvotājiem uzdots jautājums, kas, viņuprāt, ir sociālā dienesta klients. Vairuma iedzīvotāju prātos ir ļoti nostiprinājies priekšstats, ka sociālā dienesta klienti ir trūcīgi vai maznodrošināti cilvēki. Tikai pēc tam tiek minētas daudzas citas mērķa grupas, kas patiešām tādas arī ir, – ģimenes ar bērniem, kurās ir nelabvēlīgi apstākļi, cilvēki ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenes, ilgstošie bezdarbnieki. O. Žabko šādu pieņēmumu raksturo kā sabiedrībā pastāvošu spēcīgu aizspriedumu, it sevišķi, ja to salīdzina ar patieso situāciju – sociālā dienesta klienti ir sastopami pilnīgi visās mērķa grupās, tie ir dažāda vecuma cilvēki ar dažādu izglītību, tostarp ar augstāko, dažādu ienākumu līmeni, tostarp cilvēki ar augstiem ienākumiem.
Pētniece mudina sabiedrībā mainīt priekšstatu, kas ir sociālā dienesta klienti, plašāk stāstot arī par tiem aspektiem, kas ir ārpus sociālās palīdzības.
Arī aptauja rāda, ka, lai saņemtu sociālos pakalpojumus un sociālā darbinieka atbalstu (nevis tikai sociālo palīdzību), sociālajā dienestā vērsušies 42% klientu. Tā ir liela daļa, vērtē pētniece, uzsverot, ka ikdienā būtu vairāk jārunā tieši par sociālajiem pakalpojumiem un sociālā darbinieka atbalstu, ko sniedz dienesti.
Atbalstu nemeklē dažādu iemeslu dēļ
Gandrīz desmitā daļa aptaujāto iedzīvotāju atzinuši, ka nekad nav vērsušies sociālajā dienestā, lai gan šādu iespēju ir apsvēruši. Kā biežākos iemeslus iedzīvotāji minējuši neziņu, vai sociālā dienesta palīdzība viņiem vispār pienākas, arī kaunu, neērtību vērsties pēc palīdzības, daudzi uzskata, ka sociālais dienests viņu un viņu ģimenes problēmas nevar atrisināt. Pētniece secina, ka šī neērtības sajūta arī ir aizspriedumu rezultāts, tas nozīmē, ja visu laiku runājam, ka sociālo dienestu klienti ir tikai noteikta cilvēku grupa, cilvēks, kas nonācis situācijā, kad viņam ir nepieciešama palīdzība, nevēršas sociālajā dienestā tikai tāpēc, lai viņš netiktu pieskaitīts šai grupai.
Pētījumā ieteikts mazināt sabiedrības aizspriedumus pret sociālo dienestu klientiem un sociālā darba praksi, paaugstināt sabiedrības un sadarbības partneru izpratni par to. Ir svarīgi aktualizēt sociālā darba prioritāti – sociālo darbu, nevis sociālās palīdzības sniegšanu. Tiesa, arī sociālie dienesti, kad jāizvēlas, ko vēstīt medijiem, nereti vispirms stāsta, cik līdzekļu izlietots sociālajiem pabalstiem, tas ir vienkāršāk, jo šādi dati tiek apkopoti, – vērtē O. Žabko. Arī šajā ziņā uzsvari būtu jāmaina.
Nevienādības zīmē
Vērtējot sociālo dienestu resursus, lai veiktu normatīvajos aktos paredzētās pamatfunkcijas, secināts, ka to pieejamību nosaka gan pašvaldības ekonomiskā attīstība, gan iedzīvotāju vecuma struktūra un apdzīvotības blīvums. Novados ar plašu teritoriju, bet maz iedzīvotāju ir grūtāk nodrošināt vajadzīgos sociālos pakalpojumus. Turklāt daudzviet trūkst speciālistu – zemās algas un vienlaikus augsto kvalifikācijas prasību dēļ.
Mazo novadu pašvaldībām būtu jāizmanto iespējas, ko paredz arī likums, – sadarboties ar kaimiņiem, lai nodrošinātu sociālos pakalpojumus, kurus viena neliela pašvaldība nevar attīstīt, norādīts pētījumā. Pašlaik šī sadarbība nav pietiekami aktīva.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma prasība ir – katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem. Aptuveni puse pašvaldību šo normu izpilda, biežāk – mazie novadi.
Sociālā darba saturā – gadījuma vadīšana un... visi citi darbi
Latvijā nav vienotas vīzijas par sociālā darba speciālistu lomu un uzdevumiem. Biežāk tiek praktizēta gadījumu vadīšana, kad sociālais darbinieks izvērtē klienta situāciju, piesaista starpinstitucionālos resursus, organizē darbu ar klientu, novērtē rezultātu. Savukārt daļa sociālo darbinieku kritiski uzskata, ka resursu pietiek tikai krīzes situāciju risināšanai.
O. Žabko nosauc vēl vienu grupu – darbinieki, kuri ir gatavi veikt darbu ar gadījumu, pašiem sniedzot psihosociālās konsultācijas, – tā vietā, lai piesaistītu resursus no malas. "Tas veicina sociālo izdegšanu, un cilvēki pēc kāda laika aiziet no darba," brīdina pētniece.
Jebkuru jautājumu, par kuru nav skaidrs, kam šis pienākums pašvaldībā jāveic, risina sociālais dienests, it sevišķi, ja problēmas nosaukumā ir kāda saistība ar vārdu "sociāls", teic pētniece. Sociālajiem dienestiem nākas pildīt ar sociālo darbu nesaistītus pienākumus: klientu transportēšanu ar personisko transportu uz dažādām iestādēm, mājokļu apsaimniekošanu, ārstniecību, pieskatīt mājokļus un mājdzīvniekus, ja klients nonācis slimnīcā. Jā, arī klaiņojošus dzīvniekus mēdz ķert sociālā dienesta darbinieki, kas taču būtu jādara gluži citiem dienestiem.
Pašvaldības saredzot, ka sociālais dienests ir ērta iestāde, kurai to visu uzdot, nemeklējot citu, kam tas būtu jādara. Attiecīgi – darbam ar klientiem sociālajam dienestam paliek mazāk laika.
Pētījumā politikas veidotājiem ieteikts precizēt sociālā darba speciālistu slodzes kritērijus, klientu lietu vēlamo skaitu, izstrādāt Sociālā darba likumu, kurā definētu sociālo darbu, tā mērķus. Tas ļautu pievērst uzmanību profesionālās izdegšanas riska mazināšanai.
Sadarbība – mutvārdos un koleģiāla. Vai ar to pietiek?
Pētniece Inese Šūpule norāda, ka biežāk minētie sociālo dienestu partneri vispirms ir bāriņtiesa, arī Valsts policija, Pašvaldības policija, izglītības iestādes pašvaldībā, psihologi un psihoterapeiti, ārsti, nevalstiskās organizācijas. Taču sociālo dienestu klienti ir maz informēti par šādu sadarbību, par to, ka sociālais darbinieks var pieaicināt sadarbības partnerus.
Joprojām sadarbību kavē vienotas izpratnes trūkums par iestāžu kompetences robežām, turklāt bieži par sadarbību ir tikai mutiska vienošanās. Savukārt tas nozīmē, ka tādā gadījumā rezultāts atkarīgs no sadarbības partneru personiskās ieinteresētības un profesionalitātes.
Pētnieki secina, ka ir nepieciešama striktāka pienākumu sadale, risinot sociālos gadījumus, piemēram, krīzes situācijās, lai būtu atgriezeniskā saite, lai būtu informācija, kas noticis pēc lēmumu pieņemšanas, lai šie lēmumi tiktu savstarpēji respektēti.
Taču klienti apmierināti
Aptauja rāda, ka kopumā 78% sociālo dienestu klientu ir apmierināti ar sava sociālā dienesta darbu (pilnīgi apmierināti – 28%, drīzāk apmierināti – 50%). Lai gan tas ir ļoti augsts rādītājs, tomēr turpmāk būtu jādomā par pilnveidojumiem, lai vairāk būtu to klientu, kas ir pilnīgi apmierināti, uzskata I. Šūpule.
Vērtētās situācijas gan atšķiras. Nenoliedzami, augstāk vērtēts klientam veltītais laiks, izpratne par viņa situāciju, palīdzības saņemšanas nosacījumu izskaidrošana, laipna un cieņpilna izturēšanās.
Taču cilvēki šaubās, ka sociālais darbinieks var atrisināt sarežģītas situācijas, arī par sociālā darba speciālistu centieniem klientu motivēt pašam risināt problēmas. Nereti atzīts, ka cilvēki nav īsti droši, ka sociālais darbinieks kādam neizstāstīs klienta personīgo informāciju par situāciju ģimenē, bet tas ir īpaši svarīgi mazos novados, piebilst. I. Šūpule.
Labklājības ministrs Jānis Reirs ir pārliecināts, ka pētījums palīdz saprast, kā virzīt valsts politiku sociālajā darbā, ņemot vērā secinājumus, kas izriet no iedzīvotāju paustā, sociālo dienestu viedokļiem un pašvaldību vadības redzējuma. Pagaidām izpratne par sociālo darbu nereti nesakrīt ar cilvēku gaidām. Tāpēc esot svarīgi skaidrot sociālā darba svarīgumu un iedrošināt cilvēkus vērsties sociālajā dienestā.
