PROBLĒMA

Pētījums: 32% vecāku bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu

Edīte Brikmane, LV portāls20.10.2017
"ĪSUMĀ"
  • Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikts: "Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu."
  • Fizisks sods ir jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai radīt diskomfortu, tostarp sišana, purināšana, mešana, speršana, kniebšana, košana, matu raušana, uzsišana pa ausīm, bērna piespiešana palikt neērtā pozā u. tml.
  • Bērni, kurus fiziski soda, mēdz būt agresīvāki nekā citi bērni. Viņiem ir grūtāk saprast robežu starp labo un slikto, kontrolēt dusmas.
  • Fiziski sodīti bērni izaug nedroši un neuzticas pieaugušajiem. Viņos veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, kas kļūs par problēmu risināšanas rīku, veidojot attiecības ar vienaudžiem, bet vēlāk – audzinot pašam savus bērnus.
  • Sabiedrībā izplatīta augsta vardarbības tolerance – vairums, redzot bērna fizisku sodīšanu, neiejaucas.
Vai jūs zināt, ka Latvijā bērnu fiziska sodīšana ir aizliegta ar likumu? Organizācijas “Centrs Dardedze” veiktā aptauja par bērnu fizisku sodīšanu Latvijā atklāj, ka vairāk nekā puse (54%) vecāku par to nav informēta. Neskatoties uz to, trešdaļa vecāku (32%) neslēpj, ka bērnu audzināšanā tomēr ir pielietojuši fizisku sodu – pērienu. Vēl vairāk – 39% uzskata, ka savu bērnu sišanu nemaz nevajadzētu aizliegt. Aptaujas rezultāti liecina, ka lielā daļā sabiedrības “audzinošā” varmācība arvien tiek uzskatīta par normu, ģimenes iekšējo lietu, kur nebūtu jāiejaucas. Tikmēr speciālisti vērš uzmanību ne tikai tam, ko noteic likums, bet arī iespējamām sekām turpmākajā bērna dzīvē un ietekmei uz sabiedrību kopumā.

Aptauja rāda, ka liela daļa sabiedrības ne tikai pieļauj, ka dažkārt bērns var tikt disciplinēts ar sišanu (47%), bet vairākums (76%) arī atzīst, ka neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, ja gadās kļūt par šādas situācijas aculiecinieku. Diemžēl šādi atgadījumi nebūt nav retums, bērnu fizisku sodīšanu savā ikdienā regulāri (vismaz četras reizes gadā) redz 39% aptaujas dalībnieku. No vienas puses tas liecina par augstu vardarbības toleranci Latvijā (34% neiejaucas, jo tā ir ģimenes privāta problēma), no otras – informācijas trūkumu, ko tādās situācijās darīt. 42% respondentu atzīst, ka gribētu iejaukties, bet nezina, kā.

Miesas sods ir aizliegts

Tomēr bērnu emocionālā labklājība un drošība ir visas sabiedrības atbildība. Bērns nav vecāku īpašums, bet persona, kuras tiesības uz īpašu gādību un palīdzību, kamēr tā atrodas vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas personas aprūpē, aizsargā likums, kas cita starpā aizliedz bērnu fiziski sodīt. "Bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes, un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība, [..] tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība," teikts Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas (ANO konvencija) preambulā. Latvija ANO konvencijai pievienojās 1992. gada 14. maijā. Nacionālajā tiesību aktu sistēmā aizliegums bērnu fiziski sodīt tika nostiprināts līdz ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma stāšanos spēkā 1998. gada 22. jūlijā, kur 9. panta otrajā daļā tika noteikts: "Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu."

"Fizisks sods ir jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu," skaidro "Centra Dardedze" konsultāciju nodaļas vadītāja Laila Balode. Atbilstoši ANO konvencijai par fizisku sodu (vardarbību) uzskatāma ne tikai sišana (iekaustot, iepļaukājot, perot) ar roku vai priekšmetu (žagaru, pletni, siksnu, kurpi u. c. priekšmetiem), bet arī purināšana, mešana, speršana, kniebšana, košana, matu raušana vai uzsišana pa ausīm, bērna piespiešana palikt neērtā pozā, dedzināšana, applaucēšana. Arī vielu piespiedu uzņemšana, piemēram, sodīšana, piespiežot norīt asas garšvielas, spiešana ēst vai, gluži otrādi, liegt ēdienu, ir uzskatāma par vardarbīgu rīcību.

Fiziska soda sekas

Tā kā bērni vēl nav nedz fiziski, nedz garīgi nobriedušas personības, viņi, pretēji pieaugušo loģikai, daudzas lietas uztver atšķirīgi. Lai gan ar fizisku sodu tiek panākts it kā vēlamais efekts un bērni ir spiesti pieaugušajiem pakļauties (19% respondentu norādīja, ka pielieto fizisku sodu, jo tā ir iedarbīga metode), tās lielākoties ir bailes vēlreiz sadusmot vecāku, nevis izpratne, kāpēc vajadzētu uzvesties citādi. "Fizisks sods iebiedē bērnu, bet nemāca," norāda L. Balode, aicinot padomāt, kādu pasaules redzējumu tā (ne)apzināti veidojam.

Dažkārt bērns pēc pārdzīvotā atminas tikai sodīšanas faktu, bet neatceras, par ko tas tika saņemts. Šāds disciplinēšanas veids bērnu pazemo, veicina netaisnības sajūtu. Tās ir emocijas, kas atmiņā paliek visspilgtāk. Ja "ārējās" sāpes ātri pāriet, emocionālais stāvoklis var ilgtermiņā pasliktināties un radīt psihiskus traucējumus. Piemēram, bērni, kurus fiziski soda, mēdz būt agresīvāki nekā citi bērni. "Pētījumi rāda, ka bērni, kuri tiek fiziski sodīti, biežāk izdara pašnāvību," norāda sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Šiem bērniem ir grūtāk saprast robežu starp labo un slikto, kontrolēt dusmas. Iedomāsimies tikai uz brīdi, kāds juceklis bērna prātā veidojas, kad, no vienas puses, tiek mācīts, ka panākt savu taisnību ar spēku ir peļami, bet tas, ka vistuvākais cilvēks pasaulē dusmās noper ar siksnu, ir pareiza "lietu kārtība". "Bērns izaug nedrošs un neuzticas pieaugušajiem. Viņā veidojas pavisam nelāgs priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, kas kļūs par problēmu risināšanas rīku, veidojot attiecības ar vienaudžiem, bet vēlāk – audzinot pašam savus bērnus," stāsta "Centra Dardedze" pārstāve. Paliekošas negatīvas sekas atstāj arī emocionāla vardarbība – draudēšana, lamāšana, ignorēšana u. c.

Tāpēc "aizliegumam fiziski sodīt ir ļoti būtiska nozīme visai sabiedrībai, lai mēs spētu garantēt ikvienam bērnam harmonisku, viņa augšanai un attīstībai labvēlīgu vidi mīlestības un sapratnes gaisotnē, tādējādi nodrošinot, ka viņi izaug par fiziski un garīgi nobriedušām  un radošām personībām", uzsvēra labklājības ministrs Jānis Reirs.

Varmācība kā tradīcija

Pētījums veikts ar mērķi noskaidrot, kāpēc vecāki izvēlas varmācīgas disciplinēšanas metodes, un veicināt diskusiju par to, kā palīdzēt šādus ieradumus izskaust. "Ir daļa cilvēku, kuri uzskata, ka atteikšanās no vardarbības varētu būt apdraudējums sabiedrības kultūras normām un ģimenes vērtībām. Latvijā ir bijušas kampaņas par miesas sodu legalizēšanu," komentē sociālantropoloģe A. Putniņa. "Vecāki, kas iestājas par miesas sodu saglabāšanu, parasti to saista ar savas autoritātes uzturēšanu, zināmu vērtību [lietu kārtību] nodošanu. Tas ir veids, kā nostiprināt savu autoritāti, pozīciju ģimenē ar varu." To zināmā mērā apliecina arī aptauja. Katrs desmitais vecāks uzskata, ka fizisks sods nāk bērnam tikai par labu. Trīs procenti norāda, ka ietur ģimenes tradīcijas.

"Bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes, un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība, tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība."

Šos paradumus ir ļoti grūti mainīt, jo domu apmaiņa notiek šaurā lokā. "Vecāki kā informācijas avotus par bērnu audzināšanu visbiežāk norādīja savu pieredzi, pašu ģimeni, intuīciju, draugus," norāda Anda Avena, "Centra Dardedze" pārstāve. Tā gribot negribot turpinām audzināt bērnus, kā paši tikām audzināti, jo nezinām, ka var arī citādi. Vienlaikus absolūts vairākums vecāku saprot, ka bērnu fiziska sodīšana ir kaut kas tāds, ko tomēr nedrīkst darīt, bet to gan attiecina uz citiem. Piemēram, 89% vecāku pauda nostāju, ka fiziska sodīšana disciplīnas nodrošināšanai bērnudārzā nav pieļaujama un ir aizliedzama.

Atbalsta trūkums ģimenēm

Aptaujas rezultāti aktualizē jautājumu par atbalsta trūkumu ģimenēm, jo bieži vien roka pret vājāko ceļas bezspēcības un pārguruma ietekmē – tā savu rīcību pamato 24% vecāku.  39% aptaujāto atzina, ka izvēlas pielietot fizisku sodu, jo zaudē paškontroli, savaldību. Katrs piektais attaisno sevi ar bērna temperamentu. "Mums ir tāds bērns, kas citādi nesaprot," – šādu frāzi ir dzirdējis teju katrs. Taču, iespējams, vecāki vienkārši nezina un neaizdomājas par citiem disciplinēšanas paņēmieniem. Šādu iemeslu izvēlei izmantot fizisku sodu minējuši 10% aptaujas dalībnieku. Tam piekrīt arī tētis Nauris Grīnbergs, kas ikdienā uzklausa daudzu vecāku pieredzi, vadot tēvu grupas "Centrā Dardedze". "Sirdī visi vecāki vēl savam bērnam labāko. Taču ļoti bieži trūkst padoma, ar kādām metodēm to panākt. Mana iepriekšējā izglītība un pieredze nesniedza zināšanas, kā reaģēt uz dažādiem bērna untumiem un būt labam tēvam. Kad meklēju informāciju, man bija liels atklājums, ka ir situācijas, kurās var reaģēt citādi, un pārsteidzošā kārtā tas darbojas. Tas ir arī jautājums, vai esi gatavs kā vecāks attīstīties, augt līdzi savam bērnam, jo metodes, kuras strādā, audzinot sešgadīgu bērnu, visticamāk, nederēs padsmitniekam," spriež tēvu grupu vadītājs.

Viņaprāt, galvenā problēma ir ne tikai vecāku nezināšana, bet arī nevēlēšanās iedziļināties, strādāt ar sevi, lai jau savlaicīgi kopā ar otru vecāku domātu, kā audzināt un risināt ar bērnu saistītās krīzes situācijas, neizgāžot savas neapstrādātās emocijas uz bērnu, nepieļautu tādu lomu sadali, kurā viens no vecākiem ir "labais", bet otrs – "sliktais", kas veicina konflikta situācijas, u. tml.

Nav šaubu, ka "jebkuram bērnam ir nepieciešami vecumam atbilstoši noteikumi jeb robežas. Roku pacelšana ir vieglākais ceļš, bet vienlaikus kaitīgākais. Daudz vairāk bērns un attiecības ģimenē iegūst tad, ja audzināšanā izvēlamies pozitīvas disciplinēšanas pieeju – audzinām ar savu piemēru, ar uzmanību un sarunām, ar konsekventiem un saprotamiem noteikumiem, samērīgām sekām", stāsta L. Balode. Pēc sociālantropoloģes A. Putniņas domām, tieši šādā veidā mēs varam nosargāt un popularizēt tās ģimenes vērtības, kuras daļa sabiedrības tik ļoti baidās pazaudēt. "Vardarbība nedrīkst būt norma. Tieši šī vienaldzība pret šķietami ikdienišķiem pāridarījumiem pret bērnu kalpo kā augsne tiem traģiskajiem gadījumiem, kas regulāri satricina mūsu sabiedrību," secina L. Balode.

"Lai izmainītu audzināšanas metodes, centienos lauzt dziļi iesakņojušos stereotipus, kas saistīti ar fizisku sodu kā normālu un ikdienišķu bērna disciplinēšanas metodi, ir pastāvīgi jāaktualizē vardarbības problēma, jāizglīto sabiedrība un jāsniedz atbalsts vecākiem un profesionāļiem mainīt savas līdzšinējās pieejas," uzsver labklājības ministrs.

KOMENTĀRI
1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv