APRAKSTS

Latvijas okupācija nenotika vienā dienā. 1940. gada 17. jūniju pieminot

Edīte Brikmane, LV portāls17.06.2017
"ĪSUMĀ"
  • Gatavošanās Baltijas valstu neatkarības pilnīgai iznīcināšanai bija ļoti rūpīga gan politiskajā, gan militārajā un ideoloģiskajā jomā. Katrā no tām procesi bija visai ilgstoši un saturiski daudzslāņaini.
  • Baltijas valstu okupācijas otro posmu Sarkanā armija pabeidza 1940. gada 21. jūnijā. Latvijā kopumā ienāca deviņas divīzijas ar 90 tūkstošiem sarkanarmiešu.
  • Privātīpašuma nacionalizācija bija visaptveroša – bez atlīdzības atsavināja ne vien rūpniecības uzņēmumus, bet arī darbnīcas, bankas, tirdzniecības uzņēmumus, namīpašumus, viesnīcas, slimnīcas, aptiekas utt. 
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība – Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija – okupēja Latviju. Pirmā padomju okupācija turpinājās gadu, līdz to nomainīja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms 1941. gada jūlija sākumā. Šis periods tā laika Latvijas iedzīvotāju un viņu pēcteču apziņā ir ieguvis apzīmējumu – Baigais gads. Tā laikā gan latviešiem, gan nacionālo minoritāšu pārstāvjiem (krieviem, ebrejiem, baltkrieviem u. c.), tika varmācīgi uzspiests Padomju Savienībā jau pilnībā nostiprinājies totalitārais režīms, kas bija balstīts masveida terorā pret iedzīvotājiem.

Šodienas politisko notikumu kontekstā ir būtiski atcerēties, ka okupācija nenotika vienas dienas laikā. Padomju karaspēka sagatavošana, izvietošana un nocietinājumu būve sākās jau pagājušā gadsimta 30.gadu otrajā pusē. "Politiskie lēmumi par Baltijas valstu okupāciju tika acīmredzot pieņemti 1938. gada nogalē un 1939. gada pirmajā pusē līdz ar Versaļas miera līguma radītās sistēmas ekonomisko un militāro sagraušanu Pirmā pasaules kara zaudētājvalstīs, pirmām kārtām Vācijā un PSRS," rakstīja vēsturnieks Heinrihs Strods.1 Tikmēr bijušās uzvarētājvalstis Lielbritānija un Francija pamazām zaudēja lielvalsts statusu, kas noveda pie "samierināšanas politikas" un tās kulminācijas – Minhenes nolīguma, kā rezultātā Vācija atguva Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu. 1939. gada martā Vācija jau bija pilnībā pārņēmusi un iznīcinājusi Čehoslovākijas valsti.

Pirmais politiskais solis Baltijas valstu okupācijas virzienā bija Hitlera-Staļina (arī Molotova-Rībentropa) 1939. gada 23. augusta pakts un tā slepenais protokols, kas noteica abu valstu ietekmes zonu robežas. Drīz pēc tam, septembrī, sekoja Vācijas un PSRS spēku iebrukums Polijā, kur abi spēki kā sabiedrotie piedalījās Polijas Republikas sagraušanā.  Taču par atskaites punktu Latvijas okupācijas pirmajam posmam var uzskatīt 1939. gada 5. oktobri, kad PSRS, pārkāpjot Latvijas pasludināto neitralitāti, piespieda parakstīt "savstarpējas neuzbrukšanas" līgumu, kas paredzēja ielaist Latvijas teritorijā padomju karaspēku 25 000 cilvēku sastāvā, lai it kā aizstāvētos pret varbūtēju ārvalstu agresiju (līdzīga rakstura neuzbrukšanas līgumus parakstīja arī Lietuvas un Igaunijas valdības).

Atsaucoties uz Krievijas Kara vēstures arhīvā gūto informāciju, H.Strods secina, ka 1940. gada 10. maijā Baltijas valstīs atradās 66 946 Sarkanās armijas karavīri un virsnieki, kā arī nezināms skaits viņu ģimenes locekļu.2 Papildus tam armiju pavadīja tūkstošiem "tehniķu" un "apkalpojošā personāla".

Okupācijai rūpīgi gatavojās dažādos līmeņos

Gatavošanās Baltijas valstu neatkarības pilnīgai iznīcināšanai bija ļoti rūpīga gan politiskajā, gan militārajā un ideoloģiskajā jomā. Turklāt, pēc H. Stroda rakstītā, katrā no tām procesi bija visai ilgstoši un saturiski daudzslāņaini. Viņaprāt, var izdalīt vairākus virzienus, kādos tika strādāts, lai īstenotu okupācijas otro posmu:3

  • Informācijas vākšana. Informācija tika iegūta, piemēram, izmantojot  diplomātiskos kanālus. Taču ir zināms, ka informāciju sniedza arī Latvijas nelegālās boļševiku partijas biedri vai atbalstītāji, "kuri 1939.g. otrajā pusē [..] pastiprināja "tūrisma braucienus" uz PSRS".
  • Kultūras apmaiņas aktivizēšana. Latvijā darbojās Vissavienības Kultūras sakaru biedrības nodaļa, kas izdeva grāmatas, skaņuplates, nošu krājumus, iespieda rakstus un organizēja izstādes. Piem., Maskava finansēja speciālu Rēriha biedrības žurnālu "Misļ".
  • Politiskās aģitācijas aktivizēšana, sniedzot deformētu informāciju par PSRS un Latvijas politisko iekārtu.
  • Ekonomiskās sadarbības tēlošana.
  • Latvijas okupācijas pastiprināšana un armijas iznīcināšana.

Itin drīz pēc "savstarpējās neuzbrukšanas" līguma parakstīšanas Latvijai tika uzspiestas arvien jaunas papildvienošanās par zemes un ēku īri, telefona un telegrāfa sakariem, strādnieku nolīgšanu, PSRS transportvilcienu kustību, pārtikas iegādi, sarkanarmiešu atrašanos ārpus garnizona, sarkanarmiešu ģimenes stāvokli u. c.

1940. gada maijā un jūnija sākumā kopā ar armijas vienībām tika slepeni ievesti un armijas bāzēs izvietoti etniskie latvieši, kuri bija "apguvuši sociālisma celtniecības pieredzi". Pēc 17. jūnija viņi legalizējās kā valdības ministru un citu iestāžu vadītāju padomnieki. Bez šo padomnieku akcepta nevarēja pieņemt nevienu lēmumu.4

Izšķirošais trieciens Baltijas valstu neatkarībai

Staļins nekavējās izmantot iespējas, ko viņam bija devušas slepenās norunas ar nacionālsociālistisko Vāciju un starptautiskā situācija. Izšķirošais trieciens Baltijas valstu neatkarībai tika dots dienās, kad Hitlers noslēdza veiksmīgo militāro operāciju Francijā (Parīze tika ieņemta 14. jūnijā). Latvijas galīgās okupācijas dienā 1940. gada 17.jūnijā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs Padomju Savienības vārdā apsveica Vāciju ar uzvaru Francijā, kā arī ziņoja Vācijas ārlietu ministram Joahimam fon Rībentropam, ka uz Latviju nosūta ārlietu tautas komisāru Andreju Višinski.5 Viņa vadībā pēc Latvijas valdības piespiedu atkāpšanās tika izveidota "Tautas valdība" ar politikā nepieredzējušo mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Uz citu svarīgo notikumu fona par šo noziegumu starptautiskā sabiedrība uzzināja visai maz. "Tobrīd  visa pasaule ar bažām sekoja notikumiem Francijā un gaidīja tālāko Hitlera rīcību. Lielbritānija gatavojās iespējamam Vācijas iebrukumam," raksta Valters Nollendorfs, Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis.6

"1940.–1941. gadā arestēja, nogalināja un represēja ap 26 000 Latvijas iedzīvotāju."

Jāatzīmē, ka, plānojot Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā, Padomju Savienība bija rēķinājusies ar militāras pretestības iespēju. Par to liecina, piemēram, dokumentālas liecības saistībā ar  Katiņas traģēdiju 1940. gada pavasarī, kad tika noslepkavota Polijas nacionālā elite. Šis noziegums ir savā veidā saistīts ar Baltijas valstu okupācijas plāniem, jo no poļu ieslodzītajiem atbrīvotās vietas Gulaga nometnēs bija paredzētas iespējamiem karagūstekņiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gadījumā, ja Sarkano armiju sagaidītu bruņota pretošanās Baltijā.7 Par to liecina arī pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai.

Taču pretestības nebija. 1940. gada 15.jūnija rītausmā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalinot trīs robežsargus, robežsarga sievu un dēlu, bet desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda. 16. jūnija pēcpusdienā sekoja PSRS ultimāts, kurā tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota skaita PSRS karaspēka ielaišana Latvijas teritorijā. 17. jūnijā plkst.10.20 Latvijā ienāca Sarkanās armijas 121. un 126.strēlnieku divīzija un tanku brigādes. Apmēram plkst.13.00 tanki sasniedza Rīgu. Baltijas valstu okupācijas otro posmu Sarkanā armija pabeidza 1940. gada 21. jūnijā. Latvijā kopumā ienāca deviņas divīzijas ar 90 tūkstošiem sarkanarmiešu, bet Igaunijā – 12 divīzijas ar 120 tūkstošiem sarkanarmiešu. Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka skaitliskais sastāvs bija ap 435 tūkstošiem karavīru.

Represijas un nacionalizācija

Lai kādi arī nebija Kārļa Ulmaņa un pārējo Baltijas valstu valdību apsvērumi, tie diemžēl nepaglāba tūkstošiem iedzīvotāju no represijām un terora. "Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc 17. jūnija," raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs.  PSRS okupācijas vara Latvijā apcietināja 3353 cilvēkus – lielākoties bijušās Latvijas Republikas amatpersonas. Apsūdzības balstījās uz Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, kas paredzēja sodus par "kontrrevolucionāriem noziegumiem" un "dzimtenes nodevību".

Sekoja visaptveroša privātīpašuma nacionalizācija – bez atlīdzības atsavināja ne vien rūpniecības uzņēmumus, bet arī darbnīcas, bankas, tirdzniecības uzņēmumus, namīpašumus, viesnīcas, slimnīcas, aptiekas utt. Nacionalizācija lielākoties bija pabeigta līdz 1941. gada sākumam. Sākot ar 1941.gada pavasari, noraidoša attieksme pret kolektivizāciju un tās rezultātiem PSRS tika kvalificēta saskaņā ar Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58.panta 10.punktu – "kontrrevolucionāra aģitācija un propaganda".

"1940. gada 10. maijā Baltijas valstīs jau atradās 66 946 Sarkanās armijas karavīri un virsnieki, kā arī nezināms skaits viņu ģimenes locekļu. "

Neskatoties uz to, Maskavai vietējo varas iestāžu darbība Latvijā likās pat pārlieku liberāla, kam apliecinājums rodams Vissavienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļa CK sekretāra Andreja Andrejeva 1940. gada decembra ziņojumā par situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pēc iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā.8 Tas liecina, ka Kremlis vēlējās pēc iespējas ātrāk pilnībā pielāgot un integrēt PSRS pastāvošajā sistēmā ne vien Baltijas politisko sistēmu un saimniecību, bet arī sociālo struktūru, nacionalizējot "ekspluatatoru šķiras" īpašumus un pat attīrot no viņiem jaunpievienotās teritorijas.

Tā arī notika. Baigā gada "represijas kulmināciju sasniedza 1941. gada 13./14. jūnijā, kad vienas nakts laikā uz PSRS aizveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus – vīriešus, sievietes un bērnus. Viņu vidū bija arī daudzi bijušās Latvijas armijas karavīri un virsnieki, kurus Litenes nometnē nošāva uz vietas vai masveidā apcietināja un deportēja uz PSRS. Cilvēku masveida slepkavības notika Rīgas Centrālcietumā, Dreiliņos, Stopiņos, Baltezerā, Katlakalnā u. c. 1940.–1941. gadā arestēja, nogalināja un represēja ap 26 000 Latvijas iedzīvotāju", raksta U. Neiburgs.9

Un tas bija tikai sākums.


1 Heinrihs Strods. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums – 1941. gads // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. g. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj.). – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004., 60.lpp.

2 Turpat, 32.lpp.

3 Turpat, 26.lpp.

4 Padomju valdības plāni Baltijā pirmajā okupācijas gadā // Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā. 1940–1968. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 22. sējums)  – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008., 20.lpp.

5 Heinrihs Strods,  71.lpp.

6 Valters Nollendorfs. Latvijas okupācija, 1940.

7 Padomju valdības plāni Baltijā pirmajā okupācijas gadā, 17.–18.lpp.

8 Turpat, 22.lpp.

9 Uldis Neiburgs. Latvija Otrajā pasaules karā.

KOMENTĀRI
2
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv