PROBLĒMA

Par vietējo ceļu tīklu: kam būt vai nebūt nākotnē

Mudīte Luksa12.05.2017
"ĪSUMĀ"
  • Ik gadu būtu nepieciešami aptuveni 720 miljoni eiro, lai 10 gadu laikā panāktu, ka Latvijā nav sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī esošu ceļu.
  • Valsts pārraudzībā ir aptuveni 12 tūkstoši kilometru vietējas nozīmes ceļu, 4000 kilometri no tiem nav stratēģiskas nozīmes.
  • Vietējas nozīmes ceļi netiek pienācīgi uzturēti un remontēti. Ierobežota finansējuma apstākļos ir jādomā par šo ceļu tīkla optimizēšanu.
  • Satiksmes ministrija šogad plāno veikt vietējo ceļu tīkla auditu.
  • Jautājums – pēc kādiem kritērijiem šos ceļus vērtēt??
Plašā valsts ceļu tīkla nākotne pašlaik ir diezgan lielā miglā tīta. Arvien asāk izgaismojas arī skaudrā patiesība, ka hroniskais naudas trūkums šajā nozarē, kur deficīts nepieciešamajiem darbiem pārdesmit gadu laikā uzmilzis līdz 4,5 miljardiem eiro, līdz ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsta beigšanos vai vismaz nozīmīgu samazināšanos pēc 2020. gada var kļūt pavisam kritisks.

Jau tagad jādomā, no kādiem resursiem sagādāt milzīgo naudas summu – aptuveni 720 miljonus eiro ik gadu, lai aptuveni 10 gadu laikā panāktu, ka Latvijā nav sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī esošo ceļu (kritiskā stāvoklī ir 44% melnā seguma un 43% grants autoceļu). Pašlaik finansējums šīm vajadzībām ir vairāk nekā uz pusi mazāks, un jābūt ļoti naiviem optimistiem, lai spētu ticēt, ka beidzot radīsies risinājums, kas ļaus to visā pilnībā nodrošināt.

Naudas trūkums un plašais ceļu tīkls

Par galvenajiem ceļiem viss daudzmaz ir skaidrs: kur būvēt, ko remontēt. Ar vietējas nozīmes ceļiem ir citādi. To liecina arī statistika – pēdējos gados samazinās sliktā un ļoti sliktā stāvoklī esošu melnā seguma (asfaltēto) ceļu īpatsvars, toties arvien sliktāki kļūst vietējie grants ceļi, kur valsts pārraudzībā vien ir aptuveni 12 tūkstoši km; 4000 km no tiem nav stratēģiskas nozīmes. Aprīļa otrajā pusē notikušajā ceļu nozares ikgadējā konferencē AS "Latvijas Valsts ceļi" (LVC) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange sacīja, ka pa vietējas nozīmes ceļiem, kuru īpatsvars ir 60%, pārvietojas tikai 17% no kopējās satiksmes un ir nepieciešams pieņemt pragmatiskus lēmumus par ceļu tīkla efektivizēšanu. Jā, līdztekus naudas avotu meklēšanai arvien skaļāk izskan ideja par vietējo ceļu tīkla optimizēšanu, kas faktiski nozīmē arī tā sašaurināšanu.

J. Lange atzina, ka pēdējo 20 gadu laikā vietējas nozīmes ceļos faktiski nav veiktas investīcijas. "Valsts vietējos ceļus esam aizmirsuši tikai viena iemesla dēļ: ieguldījumi tur diemžēl neatmaksājas."

Arī valsts AS "Latvijas autoceļu uzturētājs" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Kononovs pauda līdzīgu viedokli – ceļu būves uzņēmējus interesē asfalta seguma ceļi, lieli projekti (tostarp publiskās un privātās partnerības) ar sarežģītām tehnoloģijām, bet ne šaurie lauku ceļi ar vienkāršāku un lētāku tehnoloģiju pielietojumu.

Te jāatzīmē, ka vietējie valsts ceļi ir tikai problēmas viena puse: vēl vairāk ir pašvaldībām piederošu satiksmes dzīslu, kuru uzturēšanai un remontēšanai naudas ir vēl mazāk.

Kādus ceļus saglabāt, kā tos uzturēt, cik naudas atvēlēt? Satiksmes ministrs Uldis Augulis informēja – šogad LVC veiks auditu, lai izvērtētu ceļu tīklu, precīzi nosakot, kas par ko atbild, lai tādējādi efektīvāk izmantotu pieejamos finanšu līdzekļus.

Pat nezinātājam, ko tādu dzirdot, rodas jautājums: kā tad ir saimniekots līdz šim, ja tikai tagad tiks viesta skaidrība un notiks ceļu tīkla inventarizācija?

Būt vai nebūt ceļiem nomalēs

Ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis pauda šādu uzskatu: nevar gribēt uzturēt visā pilnībā visus ceļus, ja kādā vietā ekonomiskā aktivitāte samazinās, iedzīvotāju (nodokļu maksātāju) skaits sarūk, un to apliecina demogrāfiskās prognozes ilgtermiņā. "Ceļu tīkls ir jāpārskata, pēc noteikta grafika un shēmas kādus no tīkla arī izslēdzot."

Pagaidām ir skaidrs, ka varētu likvidēt ceļus, piemēram, uz ciemiem, kas eksistē tikai uz papīra, bet kur sen neviens vairs nedzīvo. Ekonomistu striktā nostāja par ceļu tīkla samazināšanu rosina bažas: arī sirmgalvjiem tālās viensētās ir vajadzīga piekļuve ārpasaulei, daudziem vienīgais pārtikas piegādātājs ir autoveikals, turklāt var pienākt brīdis, ka uz turieni jātiek neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādei vai ugunsdzēsējiem.

"Lielākais jautājums gan ekonomikā, gan biznesā ir tāds – cik mēs iekasējam, cik nopelnām, kādi ir budžeta ieņēmumi, kāds ir IKP? Ja mēs nevaram nopelnīt, ko varam pārdalīt?" konferencē "Latvijas ceļi nākamajos 100 gados" sprieda U. Augulis. "Visai sabiedrībai ir jāvienojas par turpmākajām prioritātēm. Finanšu ministrija, kā saprotams, ir gatava uz kaut kādu iezīmētu līdzekļu novirzīšanu ceļu nozarei, jo tas ir ļoti svarīgi: ceļu projektēšana un būvniecība ir ilgstošs process, un jābūt skaidrībā par nākotni."

"Pa vietējas nozīmes ceļiem pārvietojas tikai 17% no kopējās satiksmes."

Viņš arī sacīja – ja kaut kur reģionos ir mazāks cilvēku skaits, kas nekad nevarēs nopelnīt viņu teritorijai nepieciešamos ieguldījumus, tas nenozīmē, ka šīm teritorijām nekas nepienākas un pelnošajiem nav ar tām jādalās. "Lopu fermas nekad nebūs centros, bet nomalēs, un ceļi uz tām būs vajadzīgi. Mēs izvērtēsim, kādā klasē, kādā kvalitātē tiem būt nākotnē, lai kopā ar pašvaldībām šo ceļu tīklu veidotu finansiāli uzturamu un pietiekami kvalitatīvu."

Viedokļu dažādībā ar racionālu priekšlikumu, balstoties uz līdzšinējo pieredzi, nāca klajā karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenais redaktors Jānis Turlajs. Viņš piekrita, ka ceļiem piešķirtais finansējums patiešām ir nesamērīgi mazs, nozīmīga ir ēnu ekonomikas apkarošana, taču vienlīdz uzsvēra, ka viens no veiksmīgākajiem risinājumiem situācijas uzlabošanā ir efektīvs nodokļu maksātāju naudas izlietojums. "Ieguldot līdzekļus jaunajās tehnoloģijās un gudri pārvaldot resursus, var iegūt desmitkāršu atdevi. Tā strādā visās attīstītajās valstīs."

Ko saskata modernās tehnoloģijas

"Mums ir karte, kas rāda, cik ilgā laikā ar vieglo auto var sasniegt attīstības centrus. Ir aprēķināts, ka 98% Latvijas iedzīvotāju dzīvo teritorijās, kas no tiem ir 40 minūšu sasniedzamības attālumā. Tikai 0,2% Latvijas iedzīvotāju mīt teritorijās, kas ir tālāk nekā stundas sasniedzamības rādiusā no šiem centriem," stāstīja J. Turlajs. "Tas ir vēstījums tiem, kuri uztraucas, ka tad, ja veidosim spēcīgas skolas un spēcīgus pakalpojumu centrus mazpilsētās, pasliktināsies iedzīvotāju dzīves kvalitāte lauku apvidos, kur samazinās iedzīvotāju skaits. Gluži pretēji, šādi mēs varēsim viņiem nodrošināt pakalpojumu servisu normālā sasniedzamības rādiusā atbilstoši Latvijas rocībai."

Viņš stāstīja, ka Bauskas novada pašvaldība bija pirmā, kas izmanto uz "BalticMaps" karšu pārlūka balstītu telpiskās plānošanas platformu, kurā ieraugāma katra novada māja. "Marta sākumā aktualizējās jautājums par Mežgaļu pamatskolu Brunavas pagastā: skolas atbalsta biedrība rīkoja piketus un solīja bloķēt galveno valsts automaģistrāli, ja netiks sakārtoti ceļi, kas šopavasar tur bija dramatiskā stāvoklī. Arī galvenais ceļš bija faktiski neizbraucams. Šajā gadījumā kartē izvēlējāmies mājas, kur dzīvo visi deklarētie skolu audzēkņi. Ap šo Ulmaņa laikos būvēto skolu četru kilometru rādiusā vispār neviens nedzīvo. Turklāt izrādījās, ka minētajā skolā dažās klasēs ir tikai četri bērni. Blakus ir tikpat pustukša skola, un mēs piedāvājām tās apvienot ar citu skolu. Iedzīvotāji protestēja, un viens no iemesliem – jau tagad bērni brauc uz skolu pusotru stundu!"

Analizējot skolēnu autobusu maršrutu kustību, izrādījās, ka šī pusotra stunda paiet, braukājot septiņu kilometru rādiusā. "Protams, ceļi tur nav labi. Bet bērni ir jāizvadā pa mājām, braucot šurpu turpu. Pusotru stundu nokratījies autobusā, bērns patiešām nav spējīgs mācīties. Turklāt paralēli šiem skolēnu maršrutiem vēl pastāv sabiedriskā transporta tīkls. Braukā pustukši sabiedriskie autobusi un skolēnu autobusi dažādā aizpildījuma pakāpē. Papētot attīstīto valstu pieredzi, tostarp Norvēģijas, redzam, ka tur ir noteikts trīs kilometru slieksnis, kur vecākiem pašiem jāgādā, kā bērns nokļūs vai nu līdz sabiedriskajam transportam, vai skolai. Par pārējo jārūpējas pašvaldībai. Ja nevar organizēt sabiedrisko transportu, tad vecākiem maksā kompensācijas. Piemēram, Līvānu pašvaldība nupat pieņēma saistošos noteikumus par kompensācijām vecākiem – 12 eiro centi par kilometru. Katrā ziņā pustukšus autobusus tur vairs netrenkā. Pateicoties tam, ka Bauskas pašvaldībā ir darbinieki, kuri ļoti cenšas sakārtot šo sistēmu, mēs apsolījām, ka, izmantojot "Jāņa sētas" tehnoloģijas, piedāvāsim risinājumu."

Ceļu nozīmīgums pēc sociālajiem kritērijiem

Piedāvājums ir saskaņot sabiedrisko un skolēnu pārvadājumu maršrutus un grafiku, tādējādi palielinot autobusu kursēšanas biežumu un aizpildījumu. Priekšlikums ir arī bērnus līdz katrai mājai vairs neizvadāt, jo "Rietumu pasaulē cīnās pret mazkustīgu dzīvesveidu, par to, lai bērni vairāk staigātu".

Analizējot gan skolēnu dzīvesvietu novietojumu, gan visas takas un celiņus, izrādījies, ka aptuveni 80% bērnu dzīvo kilometra sasniedzamības rādiusā ap trim četriem sasniedzamības ceļiem un tikai pārējie dzīvo tālāk.

Savs piedāvājums J. Turlajam ir arī par ceļu pieejamības nodrošināšanu komersantiem. "Cenšos valdībai pierādīt, ka publiskie pakalpojumi pirmkārt jāizvieto tur, kur rodas pievienotā vērtība. Bauskas novadam veicām uzņēmumu pievienotās vērtības analīzi nevis pēc juridiskajām adresēm, bet to patiesās atrašanās vietas un vienībām. Ir viens piemērs – cūku komplekss "Gaižēni", kur uzņēmējs par saviem līdzekļiem, lai varētu izvest produkciju, ir sakārtojis ceļu. Tas būtu taisnākais ceļš, kur piedāvājam arī izvietot optimālos satiksmes maršrutus."

J. Turlajs skaidro, ka valsts iestādēm un pašvaldībām būtu jānovērtē šādi galvenie svarīgie ceļi, jāapvieno resursi to priekšzīmīgai uzturēšanai, lai ļaudis varētu nokļūt tur, kur ir darbs, pakalpojumi. "Ja šobrīd autobuss braukā pusotru stundu septiņu kilometru rādiusā, tad no šejienes Bauska ir 25 kilometru attālumā, kurp pa normāli sakārtotu ceļu var aizbraukt 20 minūtēs. Tas ļautu saglabāt vairāk mazo sākumskolu, nevis uzturēt pamatskolu meža vidū, kur vispār neviens nedzīvo. Jo efektīvāk lietosim resursus, jo vairāk naudas paliks arī ceļiem."

"Arvien skaļāk izskan ideja par vietējo ceļu tīkla optimizēšanu."

Viņš arī ieteica noteikt, kuri ir pirmās kategorijas ceļi nevis ceļinieku izpratnē, bet sociālā nozīmē. "Tomēr līdz šim trīs gadu laikā nav izdevies pārliecināt valdību, ka ar to ir jāsāk – jāuzliek uz kartes, kur ir tie zelta graudi, kas baro mūsu valsti, kas maksā nodokļus, rada darbvietas. Tas izmaksātu 140 tūkstošus eiro. Par to var noasfaltēt 140 metrus ceļa. Valsts tam nevar atrast naudu."

Skaidrs, ka šādi ieteikumi un jo vairāk to ieviešana dzīvē daudziem nebūs tīkama un pieņemama. Ja ierasts, ka bērnu, kaut arī pēc pusotras stundas kratīšanās autobusā pa vietējo apkaimi, tomēr pieved pie mājas, tad trīs kilometru pārvarēšana pašu spēkiem šķitīs pārmērīgs slogs. Uz to J. Turlajam ir šāds skatījums: "Es esmu sajutis, ka cilvēkus neinteresē, cik kāds pakalpojums izmaksās, bet – man vajag! Viņiem šķiet, ka, piemēram, bezmaksas izglītība ir patiešām bez maksas. Kamēr mūsu iedzīvotājiem būs postpadomju domāšana, ka kādam par viņiem ir jāmaksā, ka pakalpojumi nav saistīti ar pašu maksātajiem nodokļiem, ar to, cik taupīgi un efektīvi naudiņu mācēsim izlietot, tikmēr cilvēki tūkstošiem brauks projām uz tām valstīm, kur ekonomika ir efektīva un kur var labāk nopelnīt."

Neizklausās optimistiski. Kaut gan J. Turlajs sacīto mīkstināja ar taisnīgu piebildi, ka valstī, protams, ir daudz uzņēmēju, kuri prot uzvarēt konkurencē un maksā visus nodokļus, un ir arī daudz citu rangu apzinīgu iedzīvotāju.

Kā ceļu jautājuma risināšana izvērtīsies turpmāk, rādīs laiks un, protams, audits. Konferencē viens no vadmotīviem bija tas, ka šo problēmu nevajadzētu risināt tikai ceļiniekiem vieniem pašiem, ka tam jānotiek kopīgi ar visām iesaistītajām institūcijām.

LVC Stratēģijas un plānošanas daļas pārstāve Dace Bērziņa konferences noslēgumā sacīja: "LVC savus priortitāros projektus vienmēr izvēlas, vadoties no tā, kādā stāvoklī tie ir, un intensitātes. Vairāk ieguldām gan galvenajos, gan reģionālajos autoceļos. Taču, protams, gribētu, lai visi ceļi būtu labi. Savi kritēriji ir izglītības reformai, savi – teritoriālajai, un vajadzētu tos salikt kopā, lai pieejamo finansējumu izlietotu maksimāli efektīvi. Ja vien mēs varētu vienoties visi kopā, apsēsties pie viena galda valstiskā līmenī, noteikt vienotus kritērijus un tad strādāt tālāk. Pagaidām tādu iespēju nav, taču vēlme ir."

KOMENTĀRI
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv