APRAKSTS

Uzbrukums, gūsts un mājupceļš. Sarkanarmieša gaitas jeb Latgales jaunieša piedzīvotais karā.

LV portāls09.05.2017
"ĪSUMĀ"
  • "Rīga ieņemta!" – uzzinājām no privātiem. Drīz vien nokļuvām savā divīzijā un ar mūziku un dziesmām pa Tilzītes gatvi iesoļojām Rīgā.
  • Visi lauki un ielejas bija pārpludinātas ar zaldātiem un smagajiem lielgabaliem. Te aiz kādām mājām kā briesmīgs tilts stāvēja sešas "Katjušas". Arī tankiem krūmi bija pārpildīti. Vada komandieris bieži skatījās pulkstenī, nevarēdams sagaidīt pulksten deviņus, jo šai minūtē bija jāsāk.
  • Kāds virsnieks paziņoja, ka karš pret Angliju un Ameriku ir pārtraukts, bet cīņa pret Sarkano armiju turpināsies. Tanī vakarā dzirdēju, ka latviešu leģionāri paši sāka organizēt pārcelšanos uz tālāku aizmuguri un runāja par nepadošanos krieviem.
  • No rīta pamodies, redzēju, ka pa ceļu garām brauca daudzas vācu mašīnas ar baltiem karogiem. Tanī brīdī izlēmu turpināt ceļu uz savām mājām Latgalē viens pats.
“Kad [atskanēja] pavēle atkāpties, “Studebeker” mašīnas, kuras šurp brauca pārpildītas, tagad bija tukšas: kādā tikai pa pieciem sešiem karavīriem, cita pavisam tukša. [..]Daudzi bija krituši un ievainoti,” savās atmiņās par pirmo kauju pieredzi rakstīja Latgales jaunietis Aleksandrs Bečs, kas bija viens no vairāk nekā 57 tūkstošiem piespiedu kārtā iesauktajiem latviešiem Sarkanajā armijā 1944.–1945. gadā.

Aleksandra atmiņas par iesaukšanu, jaunkareivju apmācību un ceļu uz fronti iespējams izlasīt šī raksta pirmajā daļā "Sarkanarmieša gaitas jeb Latgales jaunieša piedzīvotais karā. Iesaukums un ceļš uz fronti". Šoreiz apkopots jaunieša rakstītais par pieredzēto pēc Rīgas ieņemšanas un vēlāk Trešajā Kurzemes cietokšņa lielkaujā, kas sākās ar plašu sarkanarmiešu uzbrukumu Saldus apvidū 1944. gada Ziemassvētkos. Tās laikā netika žēlota nedz artilērija, nedz cilvēku resursi, bet pretinieku rindās cīnījās vācu leģionā iesauktie tautieši. Aleksandrs tobrīd atradās Sarkanās armijas 130. strēlnieku korpusa 308. divīzijas prettanku rotas sastāvā, taču drīz vien krita gūstā, kur, labojot vācu mašīnu motorus, sagaidīja kara beigas.

(Tālāk Aleksandra Beča pierakstītais)

[..] Drīz ieraudzījām ceļu, pārpildītu ar karaspēku, kurš kā straume gāzās uz Rīgu. "Rīga ieņemta!" – te to uzzinājām no privātiem. Drīz vien nokļuvām savā divīzijā un ar mūziku un dziesmām pa Tilzītes gatvi iesoļojām Rīgā. Kāda veca mamma raudādama vienam no mūsējiem pasniedza kādu ziedu. Ielas tukšas, tikai vienā otrā logā redzēja kādu lūram. Cauri Torņakalnam un Uzvaras laukumam gājām Zasulauka virzienā un tuvumā kādai šķīvju fabrikai apmetāmies. Tur nodzīvojām divas dienas un nakti. Otrā naktī bija trauksme. Sekoja gājiens uz Ķekavu, jo tur bija nodomāts celties pāri Daugavai un atkal iet uz Rīgu. Lietū un tumsā pārcēlāmies ar kuģīti. Divīzijas pārcelšana vilkās visu nakti. No rīta atkal ar dziesmu iesoļojām Rīgā, Maskavas forštatē. [Gājām] pa Jersikas, Ģertrūdes un Brīvības ielu ārā uz Jaunciemu un tālāk uz Carnikavu, kur palikām ilgāku laiku, rokot gar jūrmalu ierakumus un gaidot vācu desantu.

Oktobra revolūcijas svētkos gājām uz parādi Rīgā. Tā notika Viestura dārzā. [..] Pēc dažām dienām atkal gājām iekšā Rīgā pāri Daugavai un pa Tilzītes gatvi uz Jelgavu. Cauri Jelgavai devāmies tālāk uz Kurzemes fronti, kur vācieši bija beiguši atkāpties un nostiprinājušies. Apmešanās vieta mums bija Bērzmuižā, kur iekārtojāmies kādos staļļos. Te dzīvojām, mācījāmies, gājām uz piefronti rakt bunkurus un gaidījām Ziemassvētkus.

Kurzemes cietoksnis – uzbrukums

Šoreiz jau dienu agrāk visiem bija zināms, ka Ziemassvētki būs jāsvēta zem kaujas uguns. Bija mierīga un auksta pirmssvētku nakts. Tālu frontes virzienā blāzmoja raķetes un atsevišķi sprādzieni. Pāri pusnaktij izgājām. Līdz mūsējo līnijām nebija tālu – seši septiņi kilometri. [..] Drīz vien jau bijām trešajās mūsējo līnijās – bunkuros, kurus paši bijām iepriekš sagatavojuši.

Uzausa rīts, kluss un skaidrs, tīri kā Dieva dots šim uzbrukumam. Visi lauki un ielejas bija pārpludinātas ar zaldātiem un smagajiem lielgabaliem. Te aiz kādām mājām kā briesmīgs tilts stāvēja sešas "Katjušas". Arī tankiem krūmi bija pārpildīti. Vada komandieris bieži skatījās pulkstenī, nevarēdams sagaidīt pulksten deviņus, jo šai minūtē bija jāsāk.

Sākās lielā "подготовка" (sagatavošanās) – vispirms atsevišķu bateriju zalves, bet drīz sāka vārīties visās malās. Bija redzamas tikai uguns un dūmu šaltis. Arī "Katjušas" sāka kaukt, mezdamas baltu uguni un paceldamas putekļu un smalkāku priekšmetu mākoņus. Pēc katras reizes, kad izšāva, tās pārvietojās citā vietā. Arī lidmašīnas sāka nākt bariem vien – gan pa 20, gan 70. Vārījās tā, ka, lai sarunātos, bija jāiebļauj ausī. Šī sagatavošanās uguns ilga vairāk nekā pusi dienas, kaut gan atsevišķas baterijas šāva visu nakti un vēl nākamo dienu. Tās pēc zināma virziena atbalstīja kājniekus, kas bija iebrukuši jau pirmās dienas priekšpusdienā. Drīz vien pirmā un otrā vācu līnija bija ieņemta.

"Šoreiz jau dienu agrāk visiem bija zināms, ka Ziemassvētki būs jāsvēta zem kaujas uguns."

Vakara tumsā arī mēs piegājām tuvāk frontei un apmetāmies kādā šķūnī, kur nodzīvojām visu diennakti. Nākamās dienas priekšpusdienā rotas komandieri aiz nejaušības kāds no mūsējiem smagi ievainoja vēderā. Viņa vietā nāca kāds latvietis Plonis, kas teica runu: "Mūsu uzvara jau redzama, bet tā vēl nav mūsu, jo ienaidnieks vēl ir stiprs, apmēram 38 divīziju sastāvā, un ir apstājies trešajās līnijās. Tā kā mūsu kaimiņu divīzija jau ir noasiņojusi, mūsu divīzijai tā šodien vakarā ir jānomaina." Tas mums bija vairāk nekā 9 grami svina krūtīs, jo zinājām, ka jau šonakt nonāksim tiešā saskarē ar ienaidnieku.

Pievakarē izgājām, lai pildītu uzdevumu. Drīz ienācām bijušajā vācu teritorijā jeb, pareizāk sakot, tur, kur divas dienas un naktis bija ārdījusies krievu artilērija. Zeme bija tikpat kā uzarta. Pat lielāki akmeņi nebija palikuši veseli – arī tiem bija uztrāpīts. Kritušos redzējām diezgan daudz. Kāds bija pārrauts tieši pušu, tā ka redzamas tikai krūtis un galva.

Kādā mežmalā bija jānogaida līdz tumsai, jo dienas gaismā vācieši mūs novēroja un stipri apšaudīja. Tumsai iestājoties, devāmies tālāk pāri kādam prettanku grāvim, kurā redzējām gan kritušos, gan dažādas kara mantas. Aiz šī grāvja vēl daži lauka gabali, ceļš, dzelzceļa līnija, un tūlīt aiz uzbēruma atradās ienaidnieks. Drīz jau bijām uz lielceļa, pa kuru gājām uz kreiso spārnu, jo tur atradās latviešu divīzija. Gājām, lai to nomainītu. Ienaidnieku raķešu blāzmā viss bija spilgti saskatāms. Sākās vieglāka apšaudīšana. Lai neķertu kāda negadījuma lode, drošāk bija līst pa grāvi. Te stipra mīnmetēju uguns mūs tomēr apturēja.

Strēlnieki ierakās, bet mūsu prettanku rota gāja tālāk uz norādīto vietu, kur ieņēmām pozīcijas un bijām gatavi ik mirkli uzsākt cīņu kaut vai ar pašiem vācu ferdinantiem, jo tanku granātas un munīcija bija blakus pa ķērienam.

Aiz meža dzirdēja rūcam un šņācam tankus. Domājām, ka nupat tie mūs gribēs samīt. Gaidījām ar sasprindzinātiem nerviem, raudzījāmies, ne aci nemirkšķinādami, uz mežmalu, kad kāds parādīsies. Pat ierakušies nebijām. Drīz trokšņi nomierinājās, un arī mūsu nervi palika mierīgāki. Uz maiņām ar biedru iesākām rakt bedri, kura bija tik vajadzīga.

Krišana gūstā

(pierakstīts pēc Aleksandra Beča stāstījuma)

Cik varējām, tik ierakāmies dzelzceļa malā un sagaidījām rītu. Bija 25. decembris. Sāka uzlidot vācu iznīcinātāji, kuri zemā lidojumā apšaudīja mūs ar ložmetējiem. Pēc kādas stundas ar "urrā!" saucieniem mūsu daļa cēlās un skrēja uz priekšu. Tad no dzelzceļa puses pretinieks sāka spēcīgu apšaudi ar mīnmetēju un artilēriju. Noskrējām kādu kilometru, un mežā uzbrukums apstājās. [..] Pienāca krēsla, uzkodām amerikāņu gaļas konservus, krievu suharus un kādu cukurgraudu. Uztinām krievu mahorkas "kazas kāju" un piesardzīgi uzpīpējām.

Pēc laika dzirdējām vācu pretuzbrukuma trokšņus abos flangos un jutām, ka vācieši mūs ielenc. Trasējošās ložu kārtas triecās pret mums no abām pusēm. Pēc brīža mēnessgaismā redzēju, ka mans biedrs ir kritis. Pametu savu prettanku šauteni un virzījos atpakaļ uz aizmuguri, jo tuvumā jau bija dzirdamas vācu valodas skaņas. Es paslēpos zem nogāztas priedes zariem ar domu sagaidīt savējo papildspēkus. Tomēr pēc brīža pie manas paslēptuves pienāca daži vācu kareivji. Dzirdēju saucienu: "Russe, aufstehen!" Kad izlīdu no priedes zariem, vācieši norāva no pleciem manu mugursomu un nokabināja jostas granātas. Man prasīja, kur ir mans ierocis. Atdevu savu karabīni un raķešu pistoli, kuru izņēmu no mugursomas. Paskaidroju, ka esmu krievu armijā iesaukts latvietis.

"Tā kā mūsu kaimiņu divīzija noasiņoja, mūsu divīzijai tā vakarā bija jānomaina. Tas mums bija vairāk nekā 9 grami svina krūtīs."

Vācieši mani aizveda kādus 100 m tālāk un nodeva latviešu leģionāriem. Tie izprašņāja mani, no kurienes es un kāpēc esmu Sarkanajā armijā. Leģiona virsnieks man jautāja, kur ir novietoti lielākie krievu spēki, ko es nevarēju paskaidrot. Mūs izveda mežam cauri, kur redzējām stāvam vairākus vācu tankus un pašgājējus lielgabalus. Nopriecājāmies, ka tie nebija paspējuši mums uzbrukt. Šeit savāca apmēram 30 sarkanarmiešu gūstekņus. Mūs nostādīja aiz grāvja vienā līnijā. No meža atnāca vācu virsnieki un kaut ko runāja ar vācu apsardzi. Es dzirdēju, ka viens vācietis teica, ka šos latviešu komunistus visus vajagot nošaut.

Tanī brīdī piebrauca kāds zirgu pajūgs ar krievu prettanku lielgabalu, kas arī bija "saņemts gūstā". Parādījās tie paši vācu virsnieki un izlēma mūsu nošaušanu atlikt. Tālāk gājām uz Džūkstes pusi, kur mūs iedzina Džūkstes pils1 pagrabā, kas jau bija pilns ar krievu gūstekņiem. Rīta pusē sākās spēcīgs krievu uzbrukums. Artilērijas šāviņi sprāga tieši blakus pagrabam, dzirdējām spēcīgu šaušanu abās pusēs. Dzirdējām, kā pie pils sienas latviešu leģionāri ik pa brīdim pielādē savus ieročus un šauj uz uzbrūkošajiem krieviem, kuri jau bija ielauzušies pils parkā. Acīmredzot krievu uzbrukums tika atsists, jo rīta gaismā mūs izveda no pagraba laukā.

Sākās pils evakuācija. Mums lika no augšējā stāva nonest klavieres, kuras ielikām smagajā mašīnā. Drīz vien visus gūstekņus nostādīja kolonnā un dzina Irlavas virzienā. [..] Nākamajā dienā vācieši mūs sūtīja rakt aizsardzības līniju pie Sātiem [..]. Pēc divām dienām mūs atkal nostādīja ierindā un prasīja, kurš no mums prot kādus amatus. Es pieteicos par automehāniķi, jo biju mācījies Rīgas amatu skolā. Tos, kuri pieteicās, ar mašīnu aizveda uz Zemītes centru un nometināja pils pagrabā.

Pie vāciešiem

Darbavieta bija kādā šķūnī, kur remontēja bojātās vācu smagās automašīnas. Man bija jāizjauc motori, jānomazgā visas detaļas, jāsaliek tās uz galda tālākai montāžai, ko veica kāds vācu meistars. Ēdienu mums dalīja no kopējā vācu armijas katla, no kura ēda arī paši vācieši. [..] Badā mūs neturēja.

[..] Zemītē, remontējot vācu mašīnu motorus, iznāca gadījums, kad viens latviešu strādnieks piedāvāja apmainīt manus sarkanos amerikāņu ādas zābakus ("tankus") pret viņa vācu "tankiem". Biju ar mieru, jo viņš par šo maiņu iedeva 2 kg speķa. Pēc tam ar viņu iesāku sarunu par mukšanu mežā pie partizāniem. Viņš bija ar mieru man palīdzēt un izkārtot šādu tikšanos, bet arī brīdināja, ka, tiekoties ar partizāniem, visādi var gadīties. Pēc ilgākām pārdomām no sava nodoma atteicos. [..]

Vagonu kapi Tukuma stacijas apkārtnē 1945. gada maijā.

1945. gada maija pirmajās dienās sākās vācu darbnīcu evakuēšana uz tālāku aizmuguri. Vācieši iedarbināja trofeju – "Сталинец" kāpurķēžu traktoru, piekabināja tam vairākas nesalabotas kravas mašīnas un vilka uz aizmuguri Kuldīgas virzienā. Arī man bija jāstūrē viena no velkamajām mašīnām.

Nostāvējām kādā mežā 2–3 dienas, pēc tam kāds virsnieks paziņoja, ka karš pret Angliju un Ameriku ir pārtraukts, bet cīņa pret Sarkano armiju turpināsies. Tanī vakarā dzirdēju, ka latviešu leģionāri paši sāka organizēt pārcelšanos uz tālāku aizmuguri un runāja par nepadošanos krieviem. Es piebiedrojos kādiem 7–8 leģionāriem, kuri ar vācu mašīnu devās tālāk uz Kuldīgas pusi. [..] Palikām pa nakti vienās lauku mājās netālu no ceļa. Vienā istabā kurējās krāsns, leģionāri plēsa nost savas zīmotnes, uzplečus, uzšuves no formas tērpiem un kopā ar dažādiem papīriem sameta krāsnī. No rīta pamodies, redzēju, ka pa ceļu garām brauca daudzas vācu mašīnas ar baltiem karogiem. Tanī brīdī izlēmu turpināt ceļu uz savām mājām Latgalē viens pats.

Mājupceļš

Pa ceļam iegāju kādās mājās un palūdzu ēdienu. Izmantoju momentu, kad neviens neredzēja, un no skolas grāmatas izplēsu Latvijas karti – domāju, ka tā ļoti noderēs. Saimniece mani labi paēdināja un iedeva skolnieka cepuri un drēbes. Turpinot ceļu, izvairījos no lielajiem ceļiem, lai neuzskrietu virsū kādam krievu postenim. [..] Naktsmājas un paēst parasti palūdzu kādās mājās, ko arī neviens neatteica.

Pie pašas Sabiles mani apturēja krievu zaldātu postenis un ieveda pārbaudes telpā, kur mani izprašņāja krievu virsnieki. Parādīju savu Latvijas pasi un skolas dokumentus, pastāstīju, ka biju evakuējies no Rīgas uz Kurzemi kā bēglis. Viss tas bija ticami, bet viens no virsniekiem pēkšņi prasīja, lai parādu savu veļu. Uz manas veļas bija redzamas vācu armijas zīmes, uz ko virsnieks noteica: "Мы таких уже знаем!" (Tādus mēs jau zinām) un nosūtīja mani uz blakus esošo vācu gūstekņu nometni.

Otrā rītā mūs visus pārdzina pāri tiltam Abavas otrā pusē, kur jau atradās daudzi citi sagūstītie vācu un latviešu karavīri. Redzēju, ka vienā mājā sauc pēc kārtas iekšā uz nopratināšanu. Izdomāju negaidīt un mēģināt iekļūt uz nopratināšanu tūlīt, jo gribēju pierādīt, ka es esmu bēglis, nevis karagūsteknis. Tas arī izdevās, jo man bija civilpersonas dokumenti. Kāds virsnieks mani nosūtīja pāri Abavai atpakaļ pilsētā uz civilo bēgļu komandantūru.

Pēc tam, kad iegāju komandantūras priekšnamā, mazliet pagaidīju un izgāju pa durvīm ārā [..]. Izgājis uz ielas, turpināju ceļu ārā no Sabiles, un neviens mani vairs neaizturēja. [..] Vienās lauku mājās kāda laipna sieviete man apmainīja veļu un ļāva kārtīgi nomazgāties, pabaroja un iedeva ceļamaizi. Tālāk turpināju ceļu Kalnciema virzienā. Divus kilometrus aiz Kalnciema uz Jelgavas pusi iegāju kādās mājās Lielupes krastā. Palūdzu, lai mani ar laivu pārceļ otrā krastā. Mani pārveda pāri upei kāds 12 gadus vecs zēns. Turpinot ceļu dienvidaustrumu virzienā, man iznāca šķērsot vairākas nelielas Lielupes pietekas, vietām pat nācās brist pāri.

Virzījos gar Daugavas krastu uz priekšu, līdz nonācu pie Daudzevas stacijas. Te man laimējās nobraukt kādus 10–12 km ar mazo bānīti līdz kādam kūdras purvam. Līvānu apkārtnē man izdevās ar laivu pārcelties pāri Daugavai. Pēc tam kāda meitene ar laivu pārcēla pāri Dubnas upei, un tad jau bija palikuši kādi 30 km līdz manu vecāku mājām.

[PDF] Aleksandra Beča pieraksti pilnā apmērā


 

1Iespējams, domāta Rumbenes muiža Džūkstē. Otrā pasaules kara kaujās tā tika pilnībā nopostīta.

KOMENTĀRI

Par ko medijiem nerakstīt

Laiku pa laikam gan publiskās diskusijās, gan sociālajos medijos parādās pārmetumi ...

Komentārs 1
JAUNĀKIE
Bruņinieku 41, Tālr.: 673-106-75
Rīgā, LV-1011 E-pasts: portals@lv.lv